Kaspars Daugaviņš – Latvijas hokeja sirdsapziņa (+VIDEO)
Kasparam bija smaga sezona. Iespējams viena no smagākajām viņa karjerā, ripa vārtos nekrita tik bieži kā agrāk, treneri no viņa, kā no leģionāra, gaidīja vairāk. Pats hokejists sevi grauza no iekšas un vēl tam visam komplektā – traumas.
Brīdī, kad šķita, ka viss beidzot nostāsies savas vietās un sāksies īstais, play-off hokejs, atkal zem kājām atvērās melnais caurums… Mūsu izlases kapteinim komandas biedrs salauza roku. Sezonai tika pielikts punkts, “Torpedo” izlidoja no Gagarina kausa izcīņas un Kaspara tuvākās hokeja perspektīvas iekrāsojās tumšos toņos.
Kasparam būtu visas tiesības uzspļaut visam. Trauma nopietna, tāpat visādas mazākas kaites, kas sezonas laikā neieņēma svarīgu vietu medicīniskajā dienaskārtībā, jāārstē. Biļetes uz Maldīvām, izslēgts telefons un pelnīta atpūta. Vajadzīgais restarts pirms nākamās sezonas, jo tomēr, hokejista karjera ir īsa, nauda jāsapelna visai dzīvei un riskēt, jau tā saārdīto darba instrumentu – ķermeni, lai nākamsezon paliktu pie sasites siles. Visas tiesības pateikt – Nē, paldies!
Mēs esam redzējuši spēlētājus, kas atteikušies no izlases noguruma, ģimenes apstākļu un savainojumu dēļ. Mēs, parastie līdzjutēji, ne visi esam ārstniecības eksperti, bet ja čīkstošie noguruma ārstētāji, hokeja pavasara laiku pavada Vecrīgas balzāmbāros, laiski dejojot uz itkā sāpošās kājas…
Katram ir tiesības uz izvēli, arī Kasparam, bet viņš atvaļinājuma biļetes vēl nav nobukojis. Viņam ir pienākums pret valsti un pret sevi. Kaspars nevarēs sev piedot, ja nebūs vismaz mēģinājis atgriezties uz ledus un palīdzēt savam – Latvijas hokejam.
Kaspars Daugaviņš ir liels cilvēks. Latvijas hokejam noteikti. Viņa attieksme un nevēlēšanas zaudēt, ir lietas, ka viņu par tādu padara. Spēlēšana izlasē priekš viņa ir vairāk kā pienākums, vai ieraksts CV, lai dabūtu labāku līgumu. Rīgā pāris hokejistiem ir pielipis „Dinamo” pašapmierinātības sindroms. Kasparam tādas slimības nevar pielipt, jo viņa DNS ir ieraksts par mīlestību pret hokeju.
Viņš mīl spēli. To hokeju, ko reiz spēlēja uz dīķa. To hokeju, ko reiz “Rīga 2000” sastāvā, ar baloniņu nopūtis baltas slidas, spēlēja ar milzīgu azaratu. Tā hokeja dēļ, kura, bija gatavs izvicināt dūres ar izlases veterāniem. Un vēl un vēl, ir lietas, kuru dēļ viņš ir gatavs upurēties, lai sajustu visu to cilvēku aplausus skandējot – ma-la-či!
Pludmalē Kaspars paspēs izgulēties pēc karjeras beigām, kad slidas un medaļas būs noglabātas dārgumu kastēs, bet tagad tam nav ne laika, ne vietas.
Dzelzs vīrs mūsu hokeja vienmēr būs tikai viens. Šo godu mēs nedrīkstam aiztikt, tomēr no dzelzs Kaspara ķermenī objektu paliek arvien vairāk. Lai tur vai kā, mēs, hokeja fani, zinām, ka Kaspars izdarīs visu, lai aizbrauktu uz Pasaules čempionātu. Uz špricēm vai dzelzs roku.
Viņš nesola, bet mēs visi zinām, ka viņš izslidos Ķelnes arēnā ar kapteiņa uzšuvi. Vienkārši, zinām un viss.
Paldies par tavu hokeja mīlestību!
