Kreipāns Par… | Pārtrūkušais lidojums Urālos…

Pirms 75 gadiem – 1950. gada 7. janvārī (pēc dažiem citiem datiem – 5. janvārī) – pie Koļcovas lidostas netālu no toreizējās Sverdlovskas un tagadējās Jekaterinburgas avāriju piedzīvoja “Li-2” lidmašīna jeb “Duglass”, kurā atradās Maskavas VVS hokeja komanda. Bojā gāja visi –  desmit hokejisti, spēlējošais treneris, ārsts un masieris, kā arī seši lidmašīnas apkalpes locekļi. Starp hokejistiem bija arī divi no tā laika labākajiem Latvijas hokeja meistariem – aizsargs Roberts Šūlmanis un tā laika labākais PSRS vārtsargs Harijs Mellups.

Tieši Harijam daudzi paredzēja slavenu karjeru, viņš jau bija paspējis iegūt starptautisku atzinību, kaut gan PSRS izlase hokejā tad vēl nebija izveidota, taču viņa lidojums – gan tiešā, gan karjeras nozīmē – aprāvās 7. janvāra vēlā vakarā tālu no dzimtajām mājām Urālos… Kopš pirms desmit gadiem publicēju šo rakstu mainījies nav praktiski nekas – arī Harija Mellupa vecākais brālis, pazīstamais Latvijas tenisa treneris Augusts Mellups tad jau bija devies pie sava jaunākā brāļa. Bez viņa atmiņām šis stāstījums būtu nepilnīgs. 

Ar laiku stāsti un atmiņas mēdz pārtapt par leģendām. Lieki teikt, ka par šo traģēdiju tika noklusēts, kas tikai radīja dažādus nostāstus starp līdzjutējiem jeb tā sauktajās “virtuves sarunās”. Noklusē, cik gribi, bet nevar taču nepamanīt, ka pēkšņi vairs nespēlē labākais vārtsargs Harijs Mellups, ka nav vairs uz ledus Zdeneka Zigmunda, Jurija Žiburtoviča, Ivana Novikova, Jurija Tarasova (slavenā trenera Anatolija Tarasova brālis), Roberta Šūlmaņa, spēlējošā trenera Borisa Bočarņikova… Taču tik un tā oficiāli par šo traģēdiju ziņots netika, divdesmit gadus netika minēti bojā gājušo vārdi, kaut katastrofas vietā jau sen bija uzstādīts piemineklis ar visu bojā gājušo uzvārdiem. Viss tika noklusēts tā, it kā to 19 cilvēku nemaz nebūtu bijis… Tāds bija laiks.

Harijs Vītoliņš pie Harija Mellupa vārtiem | Foto:
“Melnās ripas bruņinieki”

Liktenīgie pavērsieni

“Visu tautu vadoņa un tēva” Josifa Staļina dēls Gaisa kara spēku ģenerālis Vasilijs Staļins bija kaislīgs sporta cienītājs un viņam bija mērķis izveidot valstī varenāko sporta klubu (pats savulaik bija ļoti labs kara lidotājs), kurā būtu gan sporta spēļu komandas, gan atsevišķi labākie sportisti. Īpašā statusā bija VVS (krieviski – Vojenno vozdušnije sili, kas nozīmē Gaisa kara spēki) futbola un hokeja komandas. Būdams ambiciozs un visās lietās azartisks cilvēks, turklāt apveltīts ar lielām iespējām rīkoties, Vasilijs Staļins spēja sarūpēt labākajiem spēlētājiem daudz labākus apstākļus nekā citās komandās, viņam pat izdevās dabūt uz savu komandu slaveno Vsevolodu Bobrovu. Sava nozīme, protams, bija arī sportiskajai pusei – VVS komanda kļuva par vienu no spēcīgākajām valstī un praktiski par pirmo profesionālo sporta spēļu komandu PSRS. Tieši sportisko interešu nevis kaut kādu sasolītu labumu dēļ (Harijs un Roberts dzīvoja samērā pieticīgos dienesta dzīvokļos) uz VVS devās arī abi latvieši. Harijs Mellups – pat divreiz.

Rīgas komandā valdīja nesaskaņas un Harijs piekrita piedāvājumam pārejai uz VVS, taču ilgi tur neuzkavējās. “Mani Maskavā – Latvijas pārstāvniecībā ministrs un citi morāliski apstrādāja un es parakstīju kartiņu par spēlēšanu atkal Rīgas “Dinamo”. Vēlāk es tikai redzēju, kādu muļķību esmu izdarījis,” savā dienasgrāmatā, kas atrodas Latvijas sporta muzejā, rakstīja Harijs Mellups. Pirms nākamās sezonas Harijs devās uz VVS komandu vēlreiz. Nevis lai gūtu kādus materiālus labumus un labvēlīgā Vasilija Staļina (vēlāk neiztiktu, protams, arī bez tiem, taču to laiku Harijs diemžēl nepaspēja piedzīvot), nevis viņa pierunāts vai piespiests, bet gan tāpēc, lai kaut ko sasniegtu hokejā (Mellups jau tad bija labākais hokeja vārtsargs PSRS, ko apliecināja mačos ar Prāgas LTC komandu, uz kuriem bija uzaicināts pastiprināt Maskavas izlasi, taču par to – tālāk). Rīgas komandā toreiz trūka disciplīnas un mērķtiecības, neviens ne uz ko īpaši netiecās, bet Harijs gribēja uzvarēt nevis tikai uzspēlēt. Kopā ar Hariju uz Maskavu uzaicināja arī elegento aizsargu Robertu Šūlmani, kuram bija tam laikam ļoti spēcīgs metiens (daudzi tad vēl nemaz nemācēja mest ripu pa gaisu jeb “pacelt” to no ledus). Uz VVS komandu Mellups devās 1949. gada pavasarī, lai kopā ar to piedalītos treniņnometnē Adlerā, bet rudenī debitēja, iespējams, pirmajā padomju laika superklubā, kaut gan tolaik tādu apzīmējumu vēl neviens nepazina. Debitēja tikai dažus mēnešus pirms liktenīgā lidojuma uz Čeļabinsku un toreizējo Sverdlovsku... Tieši tad – 1949. gada oktobrī – arī ir pēdējie ieraksti Harija dienasgrāmatā. Turpināt rakstīt viņš bija nolēmis tad, kad atbrauks uz Rīgu ciemos no Maskavas. 

Neilgi pirms gadu mijas (30. decembrī) un deviņas dienas pirms lidojuma Harijs uzzināja, ka viņa sievai Astrīdai piedzimis dēls un ka viņš kļuvis par tēvu. Puiku tika nolemts nosaukt par Hariju. Ļoti gribējās redzēt dēlu un Harijs gribēja lūgt priekšniecībai, lai kaut uz dažām dienām palaiž uz Rīgu, taču neuzdrošinājās to darīt, jo neilgi pirms tam desmit spēļu diskvalifikāciju par kautiņu bija nopelnījis aizsargs Aleksandrs Vinogradovs (tā viņu paglāba no nāves), priekšnieki bija nikni un tāpēc Harijs nolēma labāk nogaidīt – atgriezīsies no brauciena uz Čeļabinsku un Sverdlovsku, tad arī aizbrauks apraudzīt dēlu.

“Harijs aicināja tajā brauciena līdzi arī mani. Tā ka es tagad arī varēju būt kopā ar viņu… Dažas dienas pirms izlidošanas brālis atsūtīja telegrammu, kurā aicināja braukt mani uz spēli Maskavā, tad  varēs kopā lidot izbraukumā un tad kopā brauksim uz Rīgu,” atklāja Harija vecākais brālis Augusts Mellups. “Es labprāt būtu braucis, taču toreiz biju LLA (Latvijas lauksaimniecības akadēmija Jelgavā – A.K.) katedras vadītājs un nevarēju tikt. Vispār jau man joprojām sāp sirds, ka Harijs gāja bojā, es joprojām jūtos nedaudz līdzvainīgs, jo palīdzēju viņam pieņemt lēmumu doties uz VVS komandu nevis palikt Rīgas komandā. Redzēju, ka Harijam ir liels talants, viņš tolaik jau bija labākais vārtsargs PSRS, jau bija guvis slavenā čehu vārtsarga Bohumila Modrija atzinību, un redzēju, ka viņš var daudz sasniegt. Tāpēc tikai sekmēju pieņemt lēmumu braukt uz Maskavas VVS…”. Vecais vīrs pat vēl 64 gadus pēc traģēdijas nespēja par to mierīgi runāt un nobirdināja asaras… 

Tajā laikā PSRS izlase par “kanādiešu hokeju” sauktajā spēlē vēl nemaz nepastāvēja, taču tādas izlases aprises jau varēja iezīmēt diezgan skaidri un neviens nešaubījās, ka vārtsargs numur viens būs Harijs Mellups. Viņš tolaik vēl bija Rīgas komandā, kad uz Maskavu atbrauca Prāgas LTC komanda ar vairākiem Čehoslovakijas izlases spēlētājiem (vārtsargu Modriju, Drobniju, Zabrocki, Stiboru, Trousīleku, Trojāku, Pokorniju…), kuri 1947. gadā uzvarēja pasaules čempionātā, bet 1948. gada ziemas olimpiskajās spēlēs spēja noturēt 0:0 ar šķietami neuzvaramo Kanādu un palika otrie tikai sliktākas vārtu starpības dēļ. Šķiet, ka tie vispār bija pirmie pasaules čempioni, kas pēc kara ieradās PSRS. Maskavas izlasē, kas patiesībā bija PSRS izlase, uz šīm spēlēm tika uzaicināts arī Mellups. LTC komanda, saklausījusies nostāstus par laupīšanām pēckara Maskavā, baidījās izkāpt no lidmašīnas, savukārt sagaidītāji nezināja, kā ciemiņus uzrunāt. Harijs prata angliski un tieši viņš arī uzrunāja viesus.

Naktī padomju hokejisti pa kluso izpētīja pretinieku ekipējumu un inventāru, ko tie pēc treniņa bija atstājuši “Dinamo” stadiona ģērbtuvē – neko tādu neviens nebija redzējis un pārņēma zināmas bažas par spēļu iznākumu. Taču pirmajā mačā, kas bija spēle “aiz slēgtām durvīm” un kalpoja par pretinieku iepazīšanu, ne Mellups, ne vēl daži līderi ar Bobrovu priekšgalā nespēlēja un Maskavas komanda zaudēja ar 1:10. Tiesa, gan Mellups, gan citi labākie hokejisti, kuri mačā nepiedalījās, teica, ka pretinieks ir spēcīgs, ka no tā daudz var mācīties gan spēles tehnikas, gan īpaši taktikas ziņā, taču – tas nav neuzvarams. Viesi arī zināja, ka tā sauktajā Maskavas komandā nav visu labāko hokejistu un prasīja spēlēt vēl – ar visiem labākajiem un skatītāju klātbūtnē. “Dinamo” stadionā, kur tika ierīkots hokeja laukums, sanāca 20 000 skatītāju, lai pirmo reizi redzētu tik augsta līmeņa “kanādiešu hokeju”.

1948. gada 28. februārī Maskavas komanda guva sensacionālu uzvaru ar rezultātu 6:3 un viens no galvenajiem varoņiem tajā spēlē bija Harijs Mellups. Viņš pats savā dienasgrāmatā to maču uzskata par vienu no labākajiem savā karjerā. Harija dienasgrāmatā par to nav minēts, taču stāsta, ka pēc mača Modrijs, kuru uzskatīja par tā laika labāko hokeja vārtsargu Eiropā, esot pieslidojis pie rīdzinieka, uzdāvinājis viņam savu nūju un teicis: “Tu būsi labāks par mani…” Mellups jau tad nebija sliktāks par Modriju! Otrajā spēlē LTC revanšējās ar 5:3 un pieprasīja trešo izšķirīgo spēli. Tā beidzās neizšķirti – 2:2, turklāt viesi izglābās pašās spēles beigās mājinieku aizsargu rupjas kļūdas dēļ, ko savā dienasgrāmatā apraksta arī Mellups. Par Mellupu jau zināja Modrijs (likteņa ironija: tā paša gada martā Modrijs kopā ar citiem Čehoslovakijas izlases hokejistiem pirms došanās uz pasaules čempionātu Londonā tika apcietināts it kā par valsts nodevību un spiegošanu, kā arī par nodomu neatgriezties dzimtenē, viņam piesprieda 15 gadus cietumā, taču pēc piecu gadu spaidu darbiem viņš tika jau ar sabeigtu veselību atbrīvots un mira nepilnu 47 gadu vecumā – arī viņam bija traģisks liktenis…), bet, lai iegūtu lielāku starptautisku atzinību, vajadzēja “atrādīties” ārpus PSRS. Harijs Mellups nepaspēja to izdarīt. 1954. gada pasaules čempionātā Stokholmā pirmo reizi piedalījās PSRS izlase (tā tika izveidota tikai 1953./1954. gada sezonā) un sensacionāli uzvarēja. Tā laika spēlētāji nešaubījās, ka vārtsargs numur viens čempionu sastāvā būtu bijis Mellups un tieši viņš būtu kļuvis par mūsu pirmo pasaules čempionu hokejā (par tādu kļuva Helmuts Balderis 1978. gadā Prāgā). Harijam tad būtu bijuši tikai 26 gadi, taču viņš tā arī palika tikai 22 gadus vecs…

Kur palika Bobrovs?

Visi negāja bojā, laimīgas sagadīšanās dēļ daži VVS komandas hokejisti palika dzīvi. Vispār jau sākotnēji tika plānots uz spēlēm Čeļabinskā un Sverdlovskā braukt ar vilcienu, taču spēlējošais treneris Bočarņikovs uzstāja, ka jālido, lai varētu vēl 3-4 dienas Čeļabinskā patrenēties un tad no Sverdlovskas arī atrāk tikt mājās. Jau minētajam Vinogradovam bija desmit spēļu diskvalifikācija un viņš palika Maskavā, komandas jaunpienācēju Vikoru Šuvalovu lika atstāt Maskavā pats Vasilijs Staļins, jo Šuvalovs tika pārvilināts no Čeļabinskas un bija bažas, ka vietējā publika varētu viņu “silti” sagaidīt, jo jau saukāja par nodevēju un gaidīja ciemos… Turpretī uzbrucējs Žiburtovičs aizgulējās un pretī savai nāvei lidostā ieradās pēdējā brīdī ar taksometru. Attiecībā uz Bobrova palikšanu Maskavā pastāv vairākas versijas – izplatītākās ir par modinātāju, kas liktenīgi tieši torīt neesot zvanījis, par aizsēdēšanos “Aragvi” restorānā un aizgulēšanos, kā arī par aizkavēšanos pie mīļākās, taču patiesībā bija citādāk un to apliecināja arī Augusts Mellups, kurš ceļā uz bērēm iepazinās ar Bobrovu. Bobrovam tikai nesen bija atļauta pāreja uz VVS komandu un nākamajā dienā viņam kopā ar komandas administratoru vajadzēja nokārtot pēdējās formalitātes sporta komitejā, viņam pat jau bija nopirkta biļete uz Čeļabinskas vilcienu. Bobrovs vilcienā jau brauca uz Čeļabinsku, kad toreizējā Kuibiševā un tagadējā Samārā viņu uzaicināja ierasties kara komandatūrā, kur arī paziņoja par notikušo katastrofu.  

Vai Mesings paredzēja nelaimi?

Krievu filmas par Vasiliju Staļinu “Tautu tēva dēls” 9. un 10. sērijā ir diezgan daudz rādīts arī par VVS sportistiem un tajā skaitā – par hokeja komandu. Diezgan plaši parādīta arī katastrofa, kā arī tas, kas notika pirms un pēc tās. Mākslas filma ir mākslas filma, kaut kas scenārijā ir izdomāts, taču ticamības pakāpe – atšķirībā, piemēram, no filmas “Leģenda Nr.17” par Valeriju Harlamovu – pēc Augusta Mellupa vārdiem ir diezgan liela. Jau toreiz runāja, ka nelaime esot bijusi pareģota un te acīmredzot bija domāts slavenais telepāts Volfs Mesings. Filmā viņš paredzēja nelaimi un darīja visu, lai to novērstu (centās pierunāt, lai komanda brauc ar vilcienu). Mesings nervozi staigāja pa savu plašo viesnīcas numuru Maskavā un nakts vidū zvanīja Josifam Staļinam. Lieki teikt, ka kurš katrs to atļauties nevarēja… Staļins telepātu pieņēma un uzklausīja viņa vēlmi glābt dēlu Vasiliju. Starp dzīvajiem palikušo spēlētāju atmiņās neparādās, ka ar komandu tajā izbraukumā gribēja doties arī Vasilijs Staļins, tā ka tas filmā droši vien ir izdomāts (filmā tika noorganizēta Vasilija aizgulēšanās, turklāt viņš vēl arī tika ieslēgts savā dzīvoklī, kur atslēdza telefonu, lai tikai viņš nepaspētu uz lidmašīnu). Komanda? Lai lido. “Kā lai citādi mēs uzzinām, vai Mesingam nebija taisnība?” tā filmā saka Staļins.

Komanda aizlidoja. Kā izrādījās – savā pēdējā lidojumā… Mesings bija satriekts par Staļina rīcību. Iepriekš Vasilijs bija apmeklējis komandas treniņu, uzmetis arī pa vārtiem, kuros bija Mellupa atveidotājs un kuru Vasilijs sauca par Gariku. Jau pēc katastrofas Vasilijs filmā uzrunāja Hariju Mellupu fotogrāfijā: “Tagad es saprotu, ka tu speciāli toreiz ielaidi vārtos ripu, ko es metu…” Cik liela daļa patiesības ir notikumiem pirms un pēc katastrofas un vai Mesings vispār brīdināja Staļinu? Domas dalās. Tiesa, par Mesingu runāja jau daudzus gadus pirms filmas iznākšanas. 

Katastrofa notika vairāku apstākļu sakritības dēļ. Urālos bija spēcīgs putenis un Čeļabinskas lidosta lidmašīnas nepieņēma, tāpēc nācās lidot uz Sverdlovsku. Tur arī bija putenis, taču Koļcovas lidosta darbojās. Redzamība bija pieļaujami minimāla, turklāt vietējie dispečeri centās vispirms “nosēdināt” savas pasažieru lidmašīnas, bet “Li-2” lika uzkavēties gaidīšanas režīmā. Kļuva tumšs, lidmašīnu “kratīja” un salonā jau esot bijis bija manāms uztraukums, arī pieredzējušo lidotāju ekipāža sāka nervozēt. Netālu no Koļcovas bija Aramilas kara aerodroms un liktenīgi bija tas, ka “Li-2” stūrmanis kļūdaini uztvēra tieši šā aerodroma koordinātes. Vairākas reizes lidmašīna mēģināja nosēsties, taču piezemēšanās josla nebija saskatāma. Tika ieslēgts prožektors, kas sniegputenī radīja “ekrānu”, kas bija līdzīgs apgaismotai nolaišanās joslai… Trešais mēģinājums piezemēties kļuva par liktenīgo. Atpazīt hokejistus neesot varējis neviens. Komandas ārstu, piemēram, atpazina pēc salauztā metāla rubļa, ko viņš kā talismanu allaž ņēma līdzi uz spēlēm. 

“Pēc vairākiem gadiem TTP tenisa laukumos, kur trenēju tenisistus, spēlēja tenisu arī kāds ģenerālis no katastrofas valdības izmeklēšanas grupas, kurš izstāstīja par avārijas iemesliem. Tie vēlākajās publikācijās ir aprakstīti diezgan precīzi. Ekipāža bija ļoti pieredzējusi un tā bija liktenīgu apstākļu virkne, kuras dēļ arī notika katastrofa,” secināja Augusts Mellups.  

Melnais vagons gadā, neilgi pirms Soču ziemas olimpiskajām spēlēm, man bija iespēja tikties un pāris stundas izrunāties ar Harija Mellupa brāli, pazīstamo Latvijas tenisa treneri Augustu Mellupu. Iespējams, jau iepriekš un turpmāk citētās Augusta Mellupa atmiņas ir pēdējās viņa stāstītās atmiņas par Hariju Mellupu. Tieši Augusts kopā ar Roberta Šulmaņa dzīvesbiedri arī devās uz bērēm.

“Tajā naktī mūs kājās uzcēla zvans no Iekšlietu ministrijas. Pie Sverdlovskas esot avarējusi lidmašīna ar VVS komandu, taču lai mēs neuztraucamies, visi esot dzīvi. Tikai vēlāk jau pateica, kas patiesībā ir noticis un ka jābrauc uz Sverdlovsku”, atcerējās Augusts Mellups. “Tēvs teica, lai uz bērēm braucu es, viņš baidījās to braucienu neizturēt. Kopā ar Roberta Šūlmaņa sievu braucām uz Maskavu, kur mūs sagaidīja kāds ģenerālis, aizveda uz atvadīšanās vietu, pabaroja. Nakšņojām Vinogradova dzīvoklī, bet nākamajā dienā Maskavas-Sverdlovskas vilcienam tika piekabināts vēl viens īpašs vagons – bojā gājušo tuviniekiem. Melnais vagons. Tas bija šausmīgs brauciens. Katrs stāstīja par savu dēlu, vīru vai brāli. Visi raudāja. Tajā braucienā iepazinos ar Vsevolodu Bobrovu, viņš pats pienāca klāt, jo mums ar Hariju bija vienādi mēteļi un pēc tā viņš mani atpazina. Toreiz Bobrovs arī izstāstīja, kāpēc nelidoja, bet brauca ar vilcienu. Tie visi bija izdomājumi par modinātāju, kas nezvanīja, restorānu, mīļāko un nezin, ko vēl – viņam vajadzēja nokārtot līdz galam pārejas dokumentus. Sverdlovskā iegājām lielā zālē, kurā cits pie cita rindā bija salikti zārki un pie katra no tiem bojā gājušā foto, kaut gan patiesībā visi bija jau aprakti kopīgā kapā, tā bija tikai atvadu procedūra. Visu centās izdarīt pēc iespējas ātrāk, ka tik kāds neuzzina… Vest apbēdīt uz mājām nevienu neļāva, baidījās, ka līdzjutēji vēl kādu gājienu sarīkos vai vēl kaut ko. Vasilija Staļina bērēs nebija, viņš bija sēru vakariņās, teica runu un raudāja. Atgriezāmies Maskavā, braucām ar taksometru garām stadionam, kurā spēlēja VVS komanda – tie, kas palika dzīvi un klāt piesaistītie jaunie spēlētāji – un taksometra šoferis mums teica: “Stāsta, ka visi esot beigti, bet, re, visi spēlē.” Viņš nezināja, kas mēs esam un no kurienes atbraucām… Mēs klusējām. Tikai tuvinieki arī zināja par katastrofu, tautā par to runāja, bet oficiāli notikušais tika slēpts.”

Futbolists, bokseris, basketbolists… 

Pirms nonākt līdz Vasilija Staļina aprūpētajai komandai Harijs Mellups jau bija Latvijā pazīstams un populārs sportists. “Bija tādi, kuri Hariju pēc aiziešanas uz VVS sauca par nodevēju – sak, ja reiz aiziet spēlēt uz Maskavu, turklāt vēl uz Staļina komandu VVS – tad nodevējs, jo izgāja aiztāvēt krievu komandas vārtus,” ar rūgtumu teica Augusts Mellups. Harijs Mellups ļoti labi spēlēja futbolu, kur bija uzbrucējs un spēlēja kopā ar visiem tā laika labākajiem Latvijas futbolistem. Viņš labi boksējās un uzstājās arī Rīgas cirkā, bet viens no slavenākajiem Latvijas boksa treneriem Rihards Bērtiņš paredzēja, ka Mellups var kļūt par pasaules klases bokseri (stāsta, ka Mellups reiz bija pārāks par tā laika PSRS čempionu, taču tika “notiesāts”).

Mellups spēlēja arī basketbolu un starp hokeja spēlēm PSRS čempionātā pamanījās piedalīties Rīgas meistarsacīkstēs. “Viņš ļoti ātri visu uztvēra. Paskatījies no malas Jūrmalā, kā dubultspēli aizvada viens no tā laika labākajiem tenisistiem, vēlāk slavenais TV komentētājs Nikolajs Ozerovs, Harijs nolēma pamēģināt spēlēt pats un varēja domāt, ka viņš jau ir trenējies tenisā,” tā Augusts Mellups. “Starp citu, par hokeja vārtsargu Harijs Mellups kļuva gandrīz nejauši – Elmāra Baura (viens no savulaik labākajiem Latvijas hokejistiem – A.K.) slidotavā Cēsu un Tallinas ielu stūrī slimības dēļ nevarēja ierasties Latvijas izlases vārtsargs Roberts Lapainis un pārējie  teica Harijam: “Ej, mazais, vārtos!” Pāris treniņi un – vārtos jau īstā spēlē… Harijs ne tikai hokejā varēja daudz sasniegt, taču hokejs bija viņa sirdslieta un tajā viņš visvairāk arī paspēja sasniegt, bet varbūt vēl vairāk nepaspēja… Ja ne tas liktenīgais lidojums…”