Krīze hokeja dzimtenē? Vecāki neved bērnus uz treniņiem, bet spēlētāji nevēlas spēlēt Kanādā

Kanādas vieta uz pasaules hokeja kartes ir milzīga. Daudziem ar hokeju saistītiem cilvēkiem šī spēle un Kanāda ir sinonīmi. Hokeja dzimtenes pārstāvjiem pieder U18 un pieaugušo pasaules čempionāta zelts, bet U20 turnīrā viņi spēlēja finālā. Gadījies dzirdēt, ka šajā valstī hokejs kalpo kā reliģija, kurai ir ļoti daudz sekotāju. Taču dažas pazīmes liecina, ka pēc pieciem desmit gadiem Kanāda varētu saskarties ar lielāko hokeja krīzi, kāda šajā valstī jebkad ir bijusi.

Kanādā kaut neliela hokeja komanda ir gandrīz katrā ciematiņā, kur spēlē gan profesionāļi, gan amatieri. Tieši masveidība ir viens no iemesliem, kādēļ Kanādai izdevies ieņemt dominējošo lomu pasaulē. Katrā laba līmeņa hokeja līgā spēlē kanādieši, kā arī šīs nācijas pārstāvji, visticamāk, visbiežāk tiek naturalizēti citās valstīs, lai viņi varētu pārstāvēt izlasi. Viens no spilgtākajiem piemēriem Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) ir Nursultanas “Barys” un tagad arī Kazahstānas izlases aizsargs Darens Dics, kurš ir līgas apmaksātākais hokejists. Kanādas mīlestība pret hokeju ir atspoguļota arī piecu dolāru banknotē.

Pesimistiskākās prognozes paredz, ka nākamajā desmitgadē situācija varētu strauji mainīties – kritās bērnu skaits, kuru vecāki izvēlas hokeju, vairāki Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubi no Kanādas kļuvuši par apsmieklu, savukārt vadošajās lomās daudzos no tiem atrodas citu nāciju pārstāvji. Un ir aizdomas, ka ar laiku situācija nekļūs labāka.

Pieci Kanādas dolāri

“Nevēlos, lai manu bērnu ielīmē apmalē”

Ir tāds teiciens, ka tagadne ir pagātnē pieņemto lēmumu rezultāts. Tā tas ir arī hokejā – šodienas situācija gandrīz precīzi atspoguļo to, kas notika pirms vairākiem gadiem. Latvijas gadījumā hokeja funkcionāri ik pa laikam runā par tā saukto “beztalantu paaudzi”, kas, protams, nevar kalpot par attaisnojumu, bet tik mazās valsts kā Latvija vismaz var saprast, kad tie izmantoti šādi apzīmējumi. Kanādas gadījums ir cits – iedzīvotāju skaits tur ir krietni lielāks, līdz ar ko ir iespējams atlasīt daudz vairāk talantīgo bērnu. Tādējādi vidējais līmenis ir krietni augstāks jau sākotnēji, nemaz nerunājot par to, ka treniņu metodes un iespējas bērnu hokejā Latvijā un Kanāda ir kā divas dažādas planētas.

Viss izskatās diezgan skaisti, bet pēdējā laikā trauksmi ceļ gan bijušie hokejisti, gan hokeja eksperti, kuri norāda, ka hokeja akadēmijas pakāpeniski zaudē savas pozīcijas. Savu viedokli viņi pauž gan medijos, gan arī hokejam veltītajās grāmatās. Kanādā satikt uz ielas bērnu, kurš nespēlē hokeju, vairs nav retums, kā tas bija pirms 20-30 gadiem.

“Daudzi to neuzskata par bērnu sportu. Ieslēdz maču, ierauga jaudīgu spēka paņēmienu un sāk pie sevis domāt, ka negrib, lai viņa bērns kautos un viņam būtu sāpīgi. Šajā brīdī arī tiek pieņemts lēmums, ka uz hokeja sekciju bērns netiks vests,” vienā no intervijām stāstīja Raiens Herlijs, kurš sevi sauc par hokeja misionāru – viņš ir “Hockey Canada” darbinieks, kurš atbild par jauno hokejistu piesaistīšanu Ontario reģionā. Šāda tendence ir vērojama arī citos reģionos – hokejs vairs netiek uzskatīts par labu laika pavadīšanas veidu bērniem un to skaits sporta sekcijās strauji kritās.

Kanāda ir valsts, kurā vienmēr bija ļoti daudz imigrantu no citām valstīm. Situācija nav mainījusies arī 21. gadsimtā – labākās dzīves meklējumos šeit pārvācas cilvēki no Āzijas, Āfrikas un Austrumiem, kuriem hokejs ir vai nu svešs vārds, vai arī šis sporta veids noteikti nav viņa interešu saraksta augšgalā. Rezultātā sanāk visai traģiska situācija ciparu ziņā – iedzīvotāju skaits palielinās, bet hokeja audzēkņu skaits – samazinās, kā rezultātā šim sporta veidam vairs nav dominances. Arī lielajās pilsētās hokejam ir milzīga konkurence ar citām izklaidēm – bērniem un viņu vecākiem hokejs vairs nav pirmā izvēle.

Vēl viena problēma ir tāda, ka pusaudža vecumā jauniešiem var parādīties citas intereses un daudziem no viņiem vairs vienkārši nepietiek laika. “Spēlētāji tiek zaudēti vecākās grupās. Sākot no 14-gadniekiem, viņi vispār pamet hokeju. Šajā vecumā jāpilda mājas darbi, jaunieši sāk kaut kur piestrādāt vai viņiem parādās pirmās attiecības. Tieši šajā brīdī parādās domas, ka kāds var turpināt attīstīties, bet kāds ir sasniedzis savus griestus. Kad nav īpaši lielo cerību uz panākumu, kaut kā īpaši negribās spēlēt uz pilnu jaudu ar risku gūt savainojumu,” viedokli pauž grāmatas “Kamēr deg gaismas” autors Šons Fidžeralds.

Savukārt Herlijs min pētījumu, ka pēc dalībnieku skaita jauniešu sporta skolās hokejs ieņem vien ceturto vietu, bet starp meitenēm tas pat nav iekļuvis TOP 10. Hokejs vairs nav Kanādas DNS, kā tas bija agrāk. Un pagaidām neizskatās, ka kaut kas varētu mainīties.

Spēka paņēmiens Vinipegas “Jets” un Monreālas “Canadiens” spēlē | Foto: NHL

Kanādas klubi nav modes noteicēji NHL

Bija laiki, kad Monreālas “Canadiens” Stenlija kausu izcīnīja piecas reizes pēc kārtas (1956.-1960). No 1956. līdz 1993. gadam, kad kādā Kanādas pilsētā pēdējo reizi notika ballīte par godu NHL galvenās balvas izcīnīšanai, trofeja tika izspēlēta 38 reizes, bet līdz Kanādai tā atceļoja 27 reizes jeb 71% gadījumos. No tām 17 reizes pie Stenlija kausa tika “Canadiens”, piecas – Edmontonas “Oilers”, četras – Toronto “Maple Leafs”, vienu – Kalgari “Flames”.

Nākamajās 27 izspēlēs Kanādas klubi vien piecas reizes spēlēja finālā. Tā tas bija arī aizvadītajā sezonā, bet “Canadiens” gadījums laikam ir izņēmums, jo atsevišķa Kanādas divīzija paredzēja, ka viens klubs tiks vismaz līdz pusfinālam. Otavas “Senators” jau četrus gadus nav spēlējusi “play-off”, bet Rūdolfs Balcers pēc aiziešanas no šīs vienības uz Sanhosē “Sharks” restartēja savu karjeru NHL. “Maple Leafs”, lai arī “play-off” spēlē itin bieži, bet kopš 2003./2004. gada sezonas nav spējusi pārvarēt kaut vienu Stenlija kausa kārtu. Nepalīdzēja par leģendārā Maika Bebkoka piesaistīšana, kuram tika piedāvāts hokeja pasaulē rekordliels trenera līgums – 50 miljoni dolāru astoņos gados. Speciālistam gan nebija lemts to nostrādāt līdz galam, bet tas ir cits stāsts. Toronto kausu gaida jau 53 gadus, kas ir absolūts antirekords starp NHL klubiem.

“Oilers” kopš dalības finālā 2006. gadā vien trīs reizes piedalījās “play-off” turnīrā, abas reizes dalību noslēdzot ļoti ātri. Komanda, kurai ir Konors Makdeivids un Leons Draizaitls, pamatturnīrā ik pa laikam izskatās fantastiski, bet viss komandas spēks uzreiz pazūd, kad sākas nopietnas spēles. Vankūveras “Canucks” līgā spēlē kopš 1970. gada, šajā laikā vien trīs reizes iekļūstot finālā. “Flames” savu nākamo kausu gaida 31 gadu (bija viens fināls), “Oilers” – 30 gadus (arī bija viens fināls).

Vietējie hokejisti vairs nav varoņi puikām, kuri nevēlas līdzināties Toronto, Edmontonas un citu klubu spēlētājiem. Kā zināms, sporta veida popularitāti bieži vien ietekmē rezultāti. Māra Štromberga zelts lika vairākiem simtiem puišu pievērsties BMX riteņbraukšanai. 3×3 basketbols, kurš arī pirms tam bija samērā populārs Latvijā, pēc zelta Tokijā noteikti kļūs vēl pieprasītāks, bet te atkal stāsts par laiku – rezultātus mēs varēsim redzēt krietni vēlāk.

1992. gads ir pēdējais, kad NHL pievienojās kāda Kanādas komanda – “Senators”. Kopš tā laikā līgā parādījās deviņas jaunas vienības no ASV, tajā skaitā no tādām pilsētām kā Lasvegasa un Sietla, kamēr, piemēram, viens no Kanādas hokeja lielākajiem centriem Kvebeka ir bez savas komandas. NHL attīstības plānos ietilpst vēl vairākas pilsētas ASV, un tā arī ir problēma Kanādai.

2015. gadā ESPN veica spēlētāju aģentu aptauju. Jautājums bija viens – kurā pilsētā negribētu spēlēt jūsu klienti? Pirmajā pieciniekā “iekļuva” četras Kanādas pilsētas – Edmontona, Vinipega, Otava un Toronto, savukārt desmitniekā ir visi septiņi NHL pārstāvji no Kanādas. Kā iemesli tika minēti klimats, līdzjutēju un funkcionāru spiediens, nodokļu sistēma. Laika gaitā aptauja tika vairākkārt atkārtota, un Kanādas pilsētām parādījās konkurenti, piemēram, Bufalo. Tomēr kopumā situācija nav mainījusies, un “The Athletic” pēdējā spēlētāju aptaujā pirmo vietu saņēma Vinipega.

Tā ir milzīga problēma – labākie spēlētāji nevēlas braukt uz Kanādu (kas bremzē vietējā hokeja attīstību), bet vidusmēra hokejistiem jāpārmaksā, lai viņu pārstāvētu tavu komandu. Rezultātā nosacītā Ņujorkas “Rangers” spēlētāju tirgū var izdarīt krietni vairāk nekā kanādieši.

Toronto “Maple Leafs” Stenlija kausu “gaida” kopš 1967. gada | Foto: NHL

Samazinās kanādiešu procents NHL.

To visu varētu arī ignorēt – Kanādā joprojām lielā skaitā parādās kvalitatīvi hokejisti, kuri atbilst NHL līmenim. Taču ir viens bet – ja agrāk kanādieši bija NHL galvenā prece, tad tagad viņi vienkārši ir līderi, kuru skaits samazinās. Piemēram, 20. gadsimta astoņdesmitajos gados Kanādas hokejistu īpatsvars NHL klubos bija 75%. 2015. gads kļuva par pirmo, kad kanādiešu bija mazāk par pusi – 49,7%, 2020./2021. gada sezonā – 43,1%, liecina “The Athletic” aprēķini.

Ir viedoklis, ka līdz 2030. gadam kanādiešu īpatsvars varētu samazināties līdz 30%, kas, protams, būtu katastrofa. Uz papēžiem min amerikāņi, kuri pārsvarā arī atņem Kanādai tos procentus. Un kamēr ASV hokeja skolās audzēkņu skaits katru gadu palielinās, Kanādā tas kļūst mazāks.

“Hockey Canada” ģenerāldirektors Toms Renijs gan uzskata, ka tā nav nekāda problēma. “Spēle attīstās, citas valstis ražo ļoti labus spēlētājus. Mēs vēlamies, lai hokejs kļūtu par globālo spēli. Domāju, tas būtu lieliski. Tā ir kļūda – spriest tikai pēc tiem spēlētājiem, kuri nonāk līdz NHL,” pārliecināts funkcionārs. Viņam piekrīt arī “The Hockey News” žurnālists Kens Kembles. “Šai valstij nekad nebūs jāuztraucas par elites līmeņa hokejistu skaitu, jo hokejs ir stipri iesakņojies kanādiešu kultūrā, tam tiek tērēts daudz resursu. Talantīgo Kanādas bērnu plūsma, kuri izej cauri NHL konveijeram, ir pastāvīga.”

Kanādai ir problēma pazaudēt daļu no savas nacionālās identitātes, un būs interesanti pavērot, kā valsts tiks galā ar šo izaicinājumu. Ja šādas lietas notiek hokeja Mekā, tad arī citiem hokeja pasaules dalībniekiem šo vajadzētu uztvert kā brīdinājumu.