“Kurbada” leģionārs ar NHL pieredzi stāsta par dzīvi Rīgā, prēmijām Kazahstānas izlasē un pazīšanos ar Ivanānu

“Optibet” Hokeja līgā jau pavisam drīz sāksies izslēgšanas spēles un komandām pamatturnīrā atlicis aizvadīt vien pāris spēles. Kopš decembra esošo čempionu “Kurbads” nometnē atrodas kazahu uzbrucējs ar nelielu Nacionālās hokeja līgas (NHL) un iespaidīgu Kontinentālās hokeja līgas (KHL), kā arī vairāku Pasaules čempionātu (arī zemāku dīviziju) un olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru pieredzi.

Sportazinas.com uz sarunu aicināja Konstantīnu Puškarjovu, kurš stāsta, kādēļ izvēlējies Rīgu, par savu pieredzi NHL un KHL klubos, par Kazahstānas hokeja līgu salīdzinājumā ar Latvijas un daudz ko citu.

Kā nokļuvi Rīgā?

Sezonas sākumā biju komandā VHL (Krievijas augstākā līga, pēc spēka otrā. – red.), bet pēc pirms sezonas turnīra mūsu ceļi šķīrās. Gaidīju piedāvājumus un aģents nosauca vairākus variantus, kas mani neapmierināja – Rumānijas, Ungārijas, Polijas un citas līgas. Vēlāk parādījās iespēja Rīgā, “Kurbadā”. Zināju, ka Rīga ir skaista pilsēta un man ir jādomā arī par ģimeni, kas ir kopā ar mani. Latvijas līgā arī nav tālu izbraucienu. Tālākais ir līdz Liepājai, kas ir trīs stundas. Visu kopā saliekot, nolēmu, ka spēlēšu šeit. Pie tam tālu nav arī Maskava, kur es bieži uzturos.

Ko tu biji dzirdējis par Latvijas līgu?

Godīgi sakot, praktiski neko. Aģents piedāvāja un man bija savas priekšnojautas, kāds šeit varētu būt līmenis. Redzu, ka te ir dažāda līmeņa komandas – kur spēļē vairāk jaunie spēlētāji un tās, kuras komplektējās no pieredzējušākiem hokejistiem. No septiņām komandām, četras spēlē pieklājīgā līmenī. Un arī jaunieši tur līdzi.

Ko tu teiktu par Latvijas līgas līmeni – vai tas krasi atšķiras no Kazahstānas?

Vēl pērn spēlēju Kazahstānas līgas “play-off”. Līdzīgi kā tur, te ir komandas, kas spēlē labā līmenī, bet turnīra tabulas lejasgala komandas ir vājākas. Kazahstānā ir vairāk leģionāru, klubu un tiem ir vairāk naudas, tāpēc domāju, ka pagaidām tur ir nedaudz augstāks līmenis. Pirmo reizi esmu komandā, kur puiši arī strādā. Kazahstānā tā nebija. Taču cepuri nost – neskatoties uz to, viņi spēj rādīt kvalitatīvu sniegumu un ir ar profesionālu attieksmi. Arī Latvijā vadošās komandas tur līmeni. Tajās ir daudz hokejistu, kas iekrājuši ievērojamu pieredzi ārzemēs.

Kāda ir skatītāju interese par vietējo čempionātu Kazahstānā?

Mazākās pilsētās, kur ir tikai viena komanda, cilvēki to vairāk atbalsta nekā, piemēram, Astanā, kur neskaitot KHL pārstāvjus “Barys”, ir arī MHL (jaunatnes hokeja līgas – red.) komanda un vairākas vietējās līgas vienības. Skatītāju interese līdz ar to ir sadrumstalota, bet galvenā uzmanība ir vērsta uz KHL. Taču čempionāta līmenis aug, ir redzama attīstība. Šogad “Astana” uzvarēja Kontinentālajā kausā. Vairākos klubos pie vadības grožiem ir cilvēki, kuriem ir vēlme attīstīt hokeju.

Kā notiek pārvietošanās uz izbraukuma spēlēm? Piemēram, Latvijas basketbola izlases treneris, kurš šobrīd strādā Kazahstāna, vienā no intervijām atklāja, ka viņam ir mēnesi garš izbraukums. Vai līdzīgi notiek arī hokejā?

Nē, hokejā ir citādāk. Garākie izbraukumi bija līdz nedēļai. Atkarīgs no spēļu kalendāra, kuru centās izveidot tādu, lai tas būtu pēc iespējas elastīgāks. Ir komandas, kas uz spēlēm lido. Ir, kas brauc ar vilcienu vai autobusu. Viss atkarīgs no kluba rocības. Protams, ar pārbraucieniem Latvijā nevar nemaz salīdzināt, jo Kazahstāna ir liela valsts, bet vadošie klubi cenšas uzlabot pārvietošanās kvalitāti spēlētājiem.

Vai režīms “Kurbadā” ievērojami atšķiras?

Sanāk divas brīvas dienas nedēļā. Kazahstānā bija nedaudz citādāk. Piecu dienu laikā var nospēlēt četras spēles. Tāds kalendārs ir tādēļ, lai nav jāmēro tik lieli attālumi, tāpēc ar vienu komandu spēlē divas dienas pēc kārtas. Arī Latvijā gribētos vairāk spēļu, citādi ir grūti ieiet ritmā. Trīs spēles nedēļā, manuprāt, ir optimāli.

Latvijā esam dzirdējuši vairākus “interesantus” stāstus par Kazahstānas līgas nacionālajām īpatnībām – algu kavēšanās/ieturēšana, dažādi treneru “izdomāti” sodi…

Uzturu kontaktus ar vairākiem paziņām, kas tur spēlē. No viņiem noprotu, ka tādas lietas nenotiek. Protams, esmu arī pats pa kādam stāstam dzirdējis, bet personīgi neesmu ar to saskāries. Nevarēšu padalīties ar kārtējo interesanto stāstu (smaida).

Kur ir vieglāk dzīvot?

(iesmejas) Iepriekš astoņus gadus dzīvoju Astanā un man tur ļoti patika. Arī šeit ir patīkami dzīvot. Katrai pilsētai savas priekšrocības. Kad nespēlēju, pārsvarā uzturos Astanā un Maskavā.

Pastāsti par savu karjeru kopumā un ceļu uz NHL.

Sāku spēlēt jau 16 gados Krievijas trešajā līgā. Tur pārsvarā spēlēja jaunieši, taču komandās bija arī pieredzējušāki vīri. 18 gados aizbraucu uz Omskas “Avangard”, bet tajā vasarā mani draftēja Losandželosas “Kings” (otrajā kārtā ar 44. numuru – red.). Omskā pārsvarā spēlēju fārmklubā, bet nākamajā sezonā “Kings” paziņoja, ka vēlas ar mani noslēgt līgumu, un lai pārceļos uz Ziemeļameriku. Noslēdzu divvirzienu līgumu un uz priekšu. Pirmajā gadā spēlēju junioru līgā, bet nākamajā jau AHL un debitēju NHL, kur arī atdevu rezultatīvu piespēli. Pēc tam sanāca 16 spēles NHL un vairs tur, diemžēl, neatgriezos.

Runājot par NHL pieredzi, neesmu no tiem, kas skatās pagātnē. Kas bijis, pagājis. Noteikti vislabāk atmiņā palikusi pirmā spēle. Bet kopumā biju pārāk īsu laika posmu NHL, lai varētu to atmosfēru izbaudīt pilnībā. Tobrīd daudz ko vēl nesapratu.

Sanāca uzspēlēt kopā arī ar Raiti Ivanānu.

Jā, tikai tā arī nesanāca uzspēlēt vienā maiņā. Izbraukumos dzīvojām kopā vienā istabā (smaida)! Bet nevarētu teikt, ka mums kontakts izveidojās tādēļ, jo bijām no Austrumeiropas un tāpēc īpašāk turējāmies kopā. Komandā tāpat bija daudz krievu valodā runājošo. Bet kontaktu ar Ivanānu pēc tiem laikiem neesam uzturējuši. Tas bija tik sen…

Vai uz laukuma juties drošāk, kad bija kopā ar Ivanānu?

Godīgi sakot, tajā laikā biju ļoti jauns un vispār ne par ko nedomāju. Daudz ko neapjautu. Līdz galam neizpratu spēli un laikam arī “policistu” nozīmi.

Puškarovs izdara iespaidīgu spēka paņēmienu Ivanāna acu priekšā

Interneta dzīlēs atrodami vairāki video, kur darbībā pielieto arī dūres. Rodas jautājums – cik bieži esi kāvies uz ledus, un kāds ir tavs spēles stils?

Karjeras laikā esmu daudz kāvies, teju katrā līgā. Taču neesmu “policists” vai “spēka spēlētājs”. Tā vienkārši ir sanācis (smaida). Neesmu arī izteikti agresīvs spēlētājs pēc dabas, bet ir situācijas, kurās attiecīgi jārīkojas.

Esi pabijis daudz kur – Omskā, Maskavā, Astanā un Losandželosā un citviet. Vari salīdzināt, kā kurā vietā strādā, un vai plaisa starp KHL un NHL, vismaz klubu līmenī, ir tik liela?

Kad no Ustjkamenegorskas pārcēlos uz Omsku, bija ļoti liela līmeņu atšķirība. Ģērbtuves, treniņu zāles, attieksme un pieejamie “labumi”. Ustjkamenegorskā vēl skaitīja, cik nūjas saplēs, bet Omskā, protams, uz to vairs tā neskatījās. Jau tad (2003. gadā – red.) viss bija līmenī. Tolaik Ziemeļamerikā gan bija jūtams, ka tur ir soli priekšā. AHL pirms spēles sagatavo formas, procedūru un atjaunošanāš telpas, u.t.t. Pat junioru līgā nebija par ko sūdzēties, savukārt Krievijā agrāk ne visur mazgāja formas…

Kad atgriezos no ASV un spēlēju Magņitogorskā, neteiktu, ka “Metallurg” līmenis ievērojami atpaliktu – ļoti profesionāli un moderni. Redzam, ka KHL klubiem ir pieklājīgas arēnas un tie aizvien vairāk domā par lietām ārpus laukuma. Protams, vienmēr ir kādi izņēmumi kur kādam kavējas alga, citam ir novecojusi halle vai citas lietas. Taču tā ir teju jebkurā profesionālajā līgā Eiropā.

Kādi ir apstākļi, spēlējot “Kurbadā”?

Arī te viss ir kārtībā. Jauna halle, modernas un labi iekārtotas ģērbtuves un pārējais arī ir līmenī. Biju pat nedaudz patīkami pārsteigts, cik labi te viss tiek organizēts. Tieku nodrošināts ar visu nepieciešamo.

Pastāsti par pavadīto laiku Astanas “Barys”. Tomēr astoņas sezonas.

Astana ir kļuvusi par manām mājām. Ļoti patīk šī pilsēta un tur piedzima arī meita. Hokeja līdzjutēji ir lieliski. Varētu teikt, ka aizvadīju astoņus laimīgus gadus gan profesonāli, gan no dzīves viedokļa. Varu teikt tikai to labāko.

(Puškarovs savulaik guvis vienus no ātrākajiem vārtiem KHL – red.)

Esi spēlējis arī Kazahstānas izlasē, kur “modē ir” naturalizēt kanādiešus. Hokeja federācijai ir kāda īpašāka saikne ar attiecīgajām institūcijām naturalizēšanas jautājumos, vai kāda ir lietu kārtība?

Cik saprotu, ir tāds likums – ja iepriekš neesi pārstāvējis kādu citu valstsvienību un esi nospēlējis divus gadus Kazahstānā, tad tev var piešķirt pilsonību. Precīzu kārtību nezinu. Zinu tikai, ka kuram katram to nepiešķir. Pats gan neatbalstu naturalizāciju. Uzskatu, ka jāspēlē ir savējiem. Piedevām izlase ir kā spogulis un mēraukla tam, kā vispār valstī funkcionē hokeja sistēma.

Te jārunā arī par naudu – ja izlase iekļūst augstākajā divīzijā un tur vēl noturās, tad arī ir lielāks atbalsts no valsts. Bet lai sasniegtu rezultātus, ir nepieciešams laiks, tas nav ātrs process. Investīcijas atmaksāsies tikai pēc vairākiem gadiem.

Vai naturalizētajiem spēlētājiem ir motivācija spēlēt zemāko divīziju čempionātos? Kā viņus uztver vietējie līdzjutēji?

Ir dažādi cilvēki un viedokļi. Katrs var izdomāt, ko grib. Ir vairāki žurnālisti, kas par to vien runā un raksta, bet reāli to pierādīt nevar, ka kāds negrib spēlēt un tāpēc to nedara un vienkārši “atslido”. Viņi ir profesionāļi un katrā spēlē vēlas uzvarēt. Varu runāt par tiem, ar kuriem pašam nācies spēlēt kopā. Savukārt arī ar līdzjutējiem ir tā – ja tu spēlē, gūsti vārtus un palīdzi uzvarēt, visi tevi atbalsta, neatkarīgi no tā, esi naturalizēts vai neesi. Ir daļa, kas noliedz šādu kārtību neatkarīgi ne no kā, ir kas atbalsta. Tas nav tā viennozīmīgi.

Vai izlasē maksā algas?

Ja izpilda federācijas izvirzītos mērķus, tad ir paredzētas prēmijas. Vienkārši par spēlēšanu nevienam nemaksā, cik zinu.

Kādas prēmijas tika piesolītas par iekļūšanu 2014. gada olimpiskajās spēlēs? Kvalifikācijas turnīrā Rīgā bijāt ļoti tuvu…

Atceros (smaida). Bijām ļoti tuvu. Viss gāja mums par labu, taču… Jūs izglāba Masaļskis. Ja franču hokejista izgājiens viens pret viens tiktu realizēts, uz Sočiem brauktu mēs. Runājot par prēmiju, tad par iekļūšanu OS mums pienāktos 30 tūkstoši dolāru prēmija katram. Visi, protams, bija neapmierināti ar zaudējumu un ne jau prēmijas dēļ.

Kur ir Kazahstānas hokeja “problēma”?

Kad sabruka PSRS, daudz kas mainījās. Izjuka iepriekšējā sistēma. Daudzi cilvēki aizbrauca un uz vietas nepalika profesionāļu. Gan spēlētāji, gan treneri aizbrauca uz Krieviju, kur varēja labāk nopelnīt. Bija tikai dažas sporta skolas, kas vēl turpināja darboties un audzināt jauniešus, bet lielākajā daļā valstī šis process apstājās. Un tikai pēc 10-15 gadiem sāka atvērties jaunas sporta skolas. Tikai tagad vērojams investīciju pieplūdums. Ceru, ka atbildīgie cilvēki pieņems pareizos lēmumus attīstības virzienā.

Vai Latvijas virslīgā jaunieši var attīstīties?

Var. Redzu daudzus puišus, kuri pirms mēneša, diviem spēlēja vienā, bet tagad jau to dara citā līmenī. Jaunieši ļoti “pavelkās”, ja spēlē ar pieagušajiem. Progress notiek dienu no dienas un OHL līmenis to atļauj.

Reizēm “Kurbads” “mocās” ar vājākām komandām, bet pavisam nesen pārliecinoši uzvarējāt līderus. Vai tās ir koncentrēšanās problēmas?

Iespējams, reizēm kaut kur iekšā nostrādā tas, ka šķiet, ka esam pārāki un par daudz atslābināmies, nenovērtējam pretinieku. Katra spēle tomēr sakās no 0:0. Bet arī lejasgala komandās ir spēlētāji, kuri prot spēlēt. Ir jābūt gatavam katrā spēlē. Reizēm, kad pirmie ielaižam vārtus, sākam spēlēt sasteigti, pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, kas nenoved ne pie kā laba. Izslēgšanas spēlēs noteikti tā nebūs. Mums ir bijušas arī komandas sapulces, kurā tiek izrunātas tādas lietas.

Titulu neapsolīšu, taču noteikti varu teikt, ka darīsim visu, lai to izcīnītu!

Pilnu Puškarjovam karjeras gājumu varat skatīt ŠEIT.