Kurš būs Latvijas izlases galvenais treneris?

18. decembris vairs nav aiz kalniem. Tieši šajā datumā Latvijas futbola federācijas (LFF) prezidents Kaspars Gorkšs ir apsolījis paziņot izlases nākamo galveno treneri. Speciālistu, kurš ieņems soma Miksu Pātelainena vietu, sagaida ne tie vieglākie uzdevumi.

Gorkšs ar Miksu neatrada kopsaucēju. Var piekrist Kasparam, atbalstot šādu lēmumu par katru cenu nenoturēt somu, jo, neskatoties uz Pātelainena atvērto attieksmi, darbaspējām, komunikāciju ar komandu un žurnālistiem, varēja rasties iespaids, ka ar svaigu gaisu Latvijas futbola virtuvē ir par maz. Futbols ir rezultātu bizness, un, pieverot acis uz svaiga gaisa ieplūšanu izlasē, sniegums bieži vien bija bezzobains. Baltijas kausā iesāktais augstais presings raisīja pozitīvas domas, tomēr spēles tempa turēšana Nāciju līgas spēlēs bija vērojama tikai epizodiski.

Ko pēc LFF valdes sēdes pārrunāja divi Anglijas futbola vidi izbaudījušie vīri, tas paliek starp viņiem, bet Gorkšs nāca klajā ar izteikumu: Latvijas komanda jāvada kādam ar mums tuvāku mentalitāti. Soms (vai pareizāk būtu citēt viņa asistentu Mareku Zuntneru: viņš vairs nav soms, bet gan skotu vecis) komandā radīja burbuļa efektu. Tika uzpūsts ar pozitivitāti, bet bez rezultāta. Kaut kas te nav tīrs… LFF vadībai šķita, ka Pātelainens mazliet braukā pa ausīm, pūš acīs rozā miglu, jo punktu taču tabulā nav, grozot to dažādos leņķos…

No vienas puses viss ir forši un pozitīvi, bet no otras rezultāts izpaliek, prasības netiek izpildītas. Iespējams, ka mūsu futbolisti jādzen pēc vecajām Padomju metodēm, tad var gaidīt vairāk. Ne vienmēr nepamatoti pozitīvā atmosfērā dzimst lielas komandas. Vai Pātelainenam bija recepte Latvijas futbola sāpju dziedēšanai? Izskatās, ka ne līdz galam.

Laiks ir maz. Ja netiks atkal pārcelts datums par trenera nozīmēšanu, tad droši var apgalvot, ka Latvijas futbola galveno komandu pārņems vietējais speciālists vai treneris, kura mentālais stāvoklis varētu līmēties kopā ar izlases futbolistu iekšējiem pārdzīvojumiem.

Daudz ticis piesaukts “Ventspili” uz Eiropas lielās skatuves kādreiz izvedušais Ukrainas pārstāvis Romans Grigorčuks, bet viņš no Latvijas futbola šobrīd ir tāls. Arī neskaidrā situācija ar pamatdarbu “Astana” klubā nenāk par labu viņa uzrunāšanai. Būtu jāgatavojas juridisku aspektu kārtošanai ar kazahiem, iespējama kompensācija par līguma laušanu, bet, ņemot vērā spiedošos apstākļus, tas nav reāli.

Arī finansiāli Grigorčuks LFF nav pa kabatai. Bijušais LFF prezidents Guntis Indriksons iepriekš jau bija ieskicējis ukraiņa finansiālās prasības: miljons par sezonu. Salīdzinājumā ar 100 000 gadā, ko esot iekasējis Miksu, atšķirība desmitkārtīga, bet, visticamāk, Grigorčuks pieklājīgi atteiktos.

Izskanējis arī cita Ukrainas speciālista vārds, kurš gan sevi vairāk asociē un par mājām sauc Vāciju. Bijušais Bundeslīgas kluba Brēmenes “Werder” galvenais stratēģis Viktors Skripņiks, kurš vasarā pārņēma šķietami nīkuļojošo “Riga FC”, sakārtoja spēli, liekot uzsvaru uz aizsardzību, paņemot pilnu banku – virs galvas tika celts Latvijas kauss un čempionu tituls Virslīgā. Abas trofejas bija pirmās kluba pastāvēšanas vēsturē.

Pēc uzstādījuma par mentalitāti un kvalitātēm Skripņiks lieliski atbilst Latvijas izlases vajadzībām, bet pilsētā jau sen runā par viņa pārrunām ar Krievijas Premjerlīgas komandām. Ja salīdzinām ar Miksu CV, tad saprotam, ka “Werder” nav salīdzināms ar Skotijas čempionātu, kuru pat dažs labs tur uzspēlējis profesionālis nosaucis ar “bāru līgu”. Ažiotāža liela, bet līmenis… Skaidrs, ka “Riga FC” ir tikai pieturvieta, bet līgums 49 gadus vecajam speciālistam ir arī uz gaidāmo sezonu. Amatu apvienošana? Piņķerīgs darbs, jāsaskaņo ar klubu, bet Gorkša pēdējās darba vietas adrese saskan ar ukraiņa tagadējo.

Ja Ukrainas pārstāvju ierašanās Latvijas izlases bāzē ir mazāk ticamas, tad jāskatās uz vietējo speciālistu tirgu. Potenciālie varianti ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, jo Virslīgā – Latvijas augstākajā līmenī – ar klubiem strādā tikai divi Latvijas pases turētāji.

Futbola vidē izskanējušas replikas, ka tik slikti jau Pahara laikā nebija: bumbu turējām vairāk, vārtus arī apdraudējām biežāk. Nebija taču slikti. Vai iespējama atgriešanās? Iespējama, bet pēdējais pusgads “Jelgavā” mazliet Mariana akcijas ir nositis. Komanda no tabulas augšgala attālinājās, pat riskējot palikt pārspēlēs. Nule kā grāmatu par Paharu sarakstījušais Askolds Uldriķis bilda, ka vēl nav īstais mirklis Paharam atgriezties, bet agrāk vai vēlāk tam vajadzētu notikt. Gorkšs bija kapteinis Pahara komandā – attiecības starp abiem ir labas.

Ejam tālāk. Andris Riherts – neapšaubāmi viens no talantīgākajiem jaunajiem treneriem Latvijā. Pašaizliedzīgi aizstāvot sevis izveidotās “Metta” vārdu, atbildi kritiķiem nekad nepaliek parādā. Riherts varētu kļūt par Latvijas izlases galveno treneri, jo tam atbilst kvalifikācija. Kuru citu komandu Latvijā viņš bez studentiem varētu trenēt? Būtu interesanti pavērot, ko Riherts izspiestu no Latvijas izlases apelsīniem. Brīvs ir Viktors Dobrecovs, kurš pēc čempiona titula izcīnīšanas Liepājā jau otro sezonu 1. līgā vadīja “Grobiņu”. Iespējams, tuvāk izlasei bija pirms Starkova nosaukšanas. Tā teikt, uz karstām oglēm. Pa diviem gadiem mainījies nav gandrīz nekas, bet Viktoram pietrūkst darba prakse, bet kur gan lai to Latvijā iegūst?

Nevar nepieminēt ekspansīvā gruzīna ar Latvijas pierakstu Tamaza Pertijas vārdu. Izskanējis, ka Tamazs pat sākotnēji būtu gatavs strādāt par velti. Tikai, lai dod viņam iespēju. Gatavs atbildēt par rezultātu. No saviem futbolistiem Pertija prasa daudz, ir labās attiecībās ar izlases līderiem, kas kādreiz skolojās pie viņa “Skonto”. Pārzina Latvijas futbolu no A-Z. Iespējams, ka ir pelnījis izskatīšanu, bet vienmēr gruzīnam vilksies līdzi “totopils” enkurs. Kaut gan pierādīts, protams, nekas netika, bet 11 vilki varētu atteikties no šāda varianta, jo vidējam/virspusējām futbola skatītājam šāds variants nemudinātu domāt, ka LFF ir jauna imidža un vēsmu sākumā.

Līdzīgs varētu būt stāsts ar Latvijā dzīvojošo Polu Ešvortu, kurš pēc Starkova nominēšanas presē izteicās, ka ir mazliet apvainojies uz Indriksonu. Vai trenera krēsls bija apsolīts britam? Ešvorta vārds noteikti sarunās izskanēs, bet skaidrs, ka viņš nebūs pirmā izvēle, jo līdzīgi kā Dobrecovs mazliet izkritis no aprites, bet izlase spēlē uz lielās skatuves.

Visu saliekot uz paplātes, liekas, ka labākās izredzes ir Rihertam un Paharam – duetam, kas jau izlases tuvumā bijis iepriekš. Varbūt abi atkal strādās tandēmā? Redzēsim. Pastāv arī iespēja ar kādu treneri no ārzemēm. Bet tā ir maza. Verpakovskim ir labi sakari Horvātijā, Gorkšs ēsmu var izmest tajā pašā Lielbritānijā. Vai pie apvāršņa var parādīties iepriekš izbrāķētie? Miksu izkonkurētais slovēnis Slaviša Stojanovičs ir Bulgārijā, norvēģis Henings Bergs atradis darbu dzimtenē, bet otrs somu kandidāts, mazpazīstamais Sikstens Būstroms pēc Miksu ēras vairs neizturēs futbola sabiedrības kritiku. Labas atsauksmes ir par U19 izlasi elitē ievedušo Aleksandru Basovu, bet viņam nav lielas pieredzes pieaugušo futbolā.

Iespējas ir, bet ja ņemam vērā kopējo ainu un argumentus, kas izskanējuši par labu vietējiem, tad saraksts, lūk šāds: Pahars, Riherts, Dobrecovs, Pertija… Vai kāds ir aizmirsts?