Latvija pret Lietuvu – vairāk kā pārbaudes spēle?

18/08/2017 18:31
Nokopēts
Latvijas basketbola izlase, www.sportazinas.com

Attiecības starp kaimiņiem mēdz būt dažādas. Īpaši pie mums Latvijā, te tavs kaimiņš ir lielākais draugs un palīgs, te skaudīgu aci skatās uz tavu jauno autiņu. Liela atšķirība nav starp latviešiem un lietuviešiem, proti, mēs mūždien ar mazu skaudības devu esam lūkojušies viņu basketbola druvā, kamēr savu morālo stāvokli uz sporta kartes spodrinam ar panākumiem ledus hokejā.

Lielai daļa mūsdienu basketbola vērotāju 1935.gadā izcīnītā Eiropas čempionu godalga ir vājš mierinājums, pretstatot mūsu basketbolu kaimiņu iespētajam. Kaimiņi vai brāļi, kā nu kurš dēvē mūsu attiecības ar lietuviešiem, bet viens ir skaidrs – basketbola laukumos viņi uz mums vienmēr ir skatījušies no augšas. Latvieši bijuši mazā brāļa, pastarīša, lomā. Sak, dažreiz (pārbaudes mačos un vienā čempionātā) kājā ieķerties var, bet uz mūžu mūžiem jāiegaumē – pie pieaugušo galda sēsties aizliegts.

Līdz ar latviešu vienradža Kristapa Porziņģa parādīšanos uz basketbola kartes, savus maņu orgānus ir saspicējuši arī ļaudis ārpus Latvijas robežām. Ja tas notiktu pirms pāris gadiem, tad iespējams, ka Latvijas izlasei pievērstā uzmanība nebūtu tik liela. Viens nav cīnītājs, to saprot arī liepājnieks. Latvijas komanda ir salipināta kopā no iespaidīgiem puzles gabaliņiem. Arī bez Kristapa par mums runātu kā par komandu, no kuras jāuzmanās.

Saprotams, ka liels atbildības svars būs uz Porziņģa pleciem, bet viņam ir kārtīgi palīgi. Eirolīgas klubu spēlētāji. Nevis dvieļu pienesēji un nākotnes vārdā piesaistītie, bet basketbolisti, kuriem paredzēts spēlēt svarīgas lomas. Jānis Strēlnieks – Pireju “Olympiacos”, Jānis Timma “Baskonia”, Dairis Bertāns Milānas “Emporio”. Šiem klāt pieliekam Grega Popoviča apgādājamo Dāvi Bertānu no Sanantonio “Spurs” un Rolandu Šmitu par kura pakalpojumiem cīņā iesaistījusies pati “Barcelona”.

Kopumā skatoties, šeit vairs nav runa par potenciālu un nākotnes stārmešiem. Šī komanda ir gatava iekost kādam jau tagad, bet pirmais īstais atskaites punkts būs spēle ar lietuviešiem. Būs cīņa, emocijas un svarīgas epizodes. Gatavības pārbaude gan meistarības, gan mentālajā ziņā.

Bez skaļiem vārdiem un saukļiem. Ar pieredzējušo Kristapa Janičenoka un Jāņa Blūma pieredzes bagāžu no “baigas vasaras”. Ar slaveno Krievijas klubu Kazaņas “Unics” līgumu noslēgušais Martiņš Meiers pat kļuvis par lomas (svarīgas!) spēlētāju. Tik stipra ir mūsu komanda.

Pārbaudes spēle… Tomēr Latvijas basketbola pašapziņai, līdz ar U vecuma izlašu izgāšanos uz Eiropas basketbola skatuves, šis mačs ir vairāk kā svarīgs. Ne tikai atskaites punkts Ainara Bagatska gatavošanās plānos, bet atskaites punkts Latvijas basketbola gatavībai. Esam klusībā auguši un lielajam brālim varam skatīties acīs bez kauna sajūtas.

Braļukas – tā mūs kaimiņi no Lietuvas reizēm mēdz saukt. Ir dzirdēti arī negantāki vārdi kur tiek piesaukti zirgi, bet viens ir skaidrs – arī kaimiņi/lielais basketbola brālis sācis mūs cienīt. Būs cīņa un asumi. Lietuvieši Porziņģim & co neko netaisās atdot. Tas, ka viņi sākuši mūs atzinīgi novērtēt nenozīmē, ka viņi redz mūs kā draudu. Bet respekts ir. Un arī lietuvieši spēlēm ar Latviju allaž ir piegājuši ar zināmu principialitāti. Kaut vai 2009. gadā, kad aizvadījām divas pārbaudes spēles ar kaimiņiem, pirmajā mačā Lietuvā brīvu vietu arēna nebija.

Vēsture

Latvija var lepoties ar to, ka mēs sevi varam saukt par pirmajiem Eiropas čempioniem basketbolā. Ar basketbolu saistīti un arī nesaistīti cilvēki ir dzirdējuši par Sapņu komandu 1935. Ja nu kāds nesaprot par ko ir runa – 1935. gadā, pirmajā Eiropas čempionātā Šveicē, Ženēvā, Latvijas basketbolisti izcīnīja pirmo vietu.

Tiem, kuriem patīk nostalģiskas atmiņas, aizvien piesauc šo faktu. Bet Latvijas – Lietuvas basketbola kara (ja tēlaini to apzīmējam) sākums meklējams tajā laikā – 1939. gadā Eiropas čempionāts, kas norisinājās pie mūsu brāļiem, Kauņā. Finālā bija gaidāms Baltijas duelis. Lietuvieši šajā spēlē guva uzvaru, bet daudz tiek runāts par nekompetento tiesnešu darbību, kas atņēma latviešiem iespējas uzvarēt. Runā, ka tajā laikā tā bija ierasta prakse, kad tieneši nosvilpj ne tā, kā rakstīts noteikumu grāmatās.  Bet Lietuvas puse parasti uzver – to vairs neviens neatcerās, spēle aizmirstas, bet rezultāts paliek. Un nevar nepiekrist.

Vēsturiskajam ievadam būs gana. Ķersimies klāt statistikai, kā tad mums gājis spēlēs ar lietuviešiem. Par atskaites punktu ņemsim 1992. gadu, kad Latvijas basketbola savienība atguva savas pozīcijas globālajā apritē un valstvienība varēja atsākt savu ceļu uz starptautisko skatuvi kā neatkarīga komanda.

 

Kopumā, kopš piesauktā gada, esam spēlējuši ar Lietuvu 21 reizi, sešos gadījumos Latvijai svinot uzvaru. Ja izdalam vien oficiālās spēles, par kādām uzskatāmas Eiropas čempionāta kvalifikācija vai finālturnīrs, tad aina nav iepriecinoša – vienīgā uzvara izcīnīta, nu jau tālajā, 2001. gadā, kad uz Eiropas basketbola skatuves sevi spoži pieteica Kaspars Kambala. Un arī pārējais sastāvs bija ar rūdījumu un pietiekami meistarīgs. Tajā spēlē uzvarējām bez variantiem – 94:76. Lietuviešiem tajā vakarā nebija ko likt pretī. Latvieši grozā sameta visu, ko varēja un ko nevarēja. Latvijā prieki un visa komanda nodzen matus uz nullīti (ar izņēmumiem). Lietuvā sēras un jau sekundi pēc mača finālsvilpes visa Lietuva sāka gaidīt iespēju revanšēties mazajam brālim.

Ironiski, bet liktenis lēma, ka jau nākošajā čempionātā lietuviešiem tāda iespēja pavērās uzreiz – komandas tika ielozētas vienā apakšgrupā. Velti piebilst, ka ažiotāža Lietuvas medijos bija, teiksim tā, ļoti liela. Uz kaimiņu basketbola izlases pleciem gulās milzīgs spiediens. Visa nācija pieprasīja revanšu, bija nepieciešams atgūt godu.

Arī tajā mačā mūsējie nebija tālu, lai lietuviešiem darītu kaunu, tomēr beigās, ne bez veiksmes palīdzības (Arvīda Macijauska zilais trīnītis no laukuma stūra ar atsitienu pret vairogu – basketbola nepazinējiem varu pateikt, ka šādi gūti grozi basketbola laukumos ir tikpat bieža parādībā kā vasara Latvijā), kaimiņi mūs uzveica ar viena gūtā groza atstatumu (91:92). Tiesa gan, Lietuvā daudzi par to nepriecājās, jo uzskatīja – pašcieņa atgūta, bet ne gods. Lietuvā pieprasīja sagrāvi, bet tā vietā tika izmocīta knapa uzvara. Jau šāda attieksme no līdzjutēju puses vien norāda, cik lielā cieņā pie kaimiņiem ir basketbols. Un cik principiāli viņiem ir būt priekšā Latvijai.

Pēcāk tikāmies ar lietuviešiem vien pārbaudes spēlēs, līdz nonākam līdz 2009. gadam. Lieki neatgādināsim par “baigo vasaru” un visu ap to notikušo. Vien atcerēsimies spēles.

Tajā vasarā abu federāciju vadības vienojās – spēlēsim divreiz, pa reizei aizbraucot viens pie otra ciemos. Ja kādam liekas, ka tikai Latvijā ir īpaša ažiotāža par spēlēm ar Lietuvu, tad varu atgādināt, ka spēlē Kauņas arēnā brīvu vietu uz maču ar Latviju nebija.

Arī Rīgā bija grandiozs šovs. Kambalas iznāciens ar boksa cimdiem, asumi spēles laikā un Janičenoka buzzer beater, kas ļāva kaimiņus nolikt uz dēļiem.

Pēc tam ar Lietuvu esam tikušies divos Eiropas čempionātos pēc kārtas. 2013. gadā Slovēnijā līdzīgā spēlē atzinām viņu pārākumu ar 59:67 un pēc gada Rīgas čempionātā netikām galā ar spiedienu un lietuvieši izcīnīja pārliecinošu panākumu ar 19 punktu starpību. Līdzjutējos vilšanās – gaidāmais superšovs, kam bija visi priekšnosacījumi, (Eiropas čempionāts mājās, Latvijas izlasē paaudžu maiņā atnākušo spēlētāju karjeru augšupeja, pretīm mūžīgie pretinieki Lietuva) izpalika. Kopš tā laika vairs neesam ar kaimiņiem tikušies.

Ko varam sagaidīt no Latvija – Lietuva 2017?

foto: basket.lv

Viennozīmīgi, pēdējos gados Latvijas basketbolā bija redzama augšupeja. Draftēti Dāvis Bertāns, Jānis Timma, Kristaps Porziņģis un Anžejs Pasečņiks. Vairāki latviešu jaunie basketbolisti paņemti Eiropas vadošo līgu klubu paspārnēs. Izlase mājas čempionātā atkārtoja labāko sasniegumu kopš neatkarības atgūšanas – 8. vieta, kas Rīgas čempionātā likās pat nedaudz par maz. Izlase pagājušovasar pirmo reizi piedalījās Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā, kur gan kārotais mērķis, mačs ar mājniekiem serbiem kvalifikācijas turnīra finālā par iekļūšanu Rio spēlēs, netika sasniegts.

Tas viss bijis labi. Līdz šim… Šovasar augstāko basketbola sabiedrību atstāja mūsu U-20 vīriešu izlase. Tāpat, ja ne nākošgad čempionāts Latvijā, šādu panākumu atkārtotu U-18, kas finišēja kopvērtējuma beigu galā, kas paredz augstākās kompānijas pamešanu, taču nākošais ir mūsu gads, kad uzņemsim šī vecuma ciemiņus pie sevis, tāpēc izkrišana mums gāja secen.

Pa lielam, šī spēle ir pirmā nopietnā pārbaude šim izlases modelim. Un Latvijas basketbola sirdsapziņai. Ir sākusies jauna ēra līdz ar Kristapa Porziņga iesaistīšanos valstvienībā. Protams, pirms spēles un tās laikā sagaidāmi daudzi šova elementi. Bet spēlētājiem papildus motivācija šai spēlei nebūs jāmeklē. Uz papīra izskatamies ļoti līdzīgi, ja ne pat labāk, bet kā pateica Uvis Helmanis: “Nav nekāds papīrs. Ir reāli spēlētāji, kas spēlē. Ir treneru izstrādātais spēles plāns un čaļi, kas kapā.”

Un 19. augusta vakarā būs čaļi, kas kapā. Ticiet man – arī zaļos formastērpos ietērptie viesi. Arī Lietuvas medijos radīts fasons – Latvija tuvojas. Neskatoties uz nelielām Lietuvas problēmām ar sastāvu, cīņai jābūt asai. Šī būs vairāk kā pārbaudes spēle. Šī ir iespēja mums lielajam brālim pateikt – mēs esam tepat vai – noķeriet mūs!

Kurš kuru!? Latvija vs Lietuva / pozīcijas šķersgriezumā

TOP notikumi
1
X
2
logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām