Latvijas futbola cerība Dario Šits par debiju Itālijā, spēlēšanu ar Bufonu, attieksmi pret sportu un NFT

Šī brīža viens no Latvijas talantīgākajiem jaunajiem futbolistiem – 18 gadus vecais Dario Šits – savas prasmes slīpē Itālijā labi zināmajā klubā “Parma”, kura sastāvā nesen piedzīvoja debiju Itālijas otrajā līgā jeb B sērijā. 18 gadus vecais un 187 centimetrus garais uzbrucējs sarunā ar portālu “Sportazinas” pastāstīja par spēlēšanu kopā ar Itālijas leģendu Džanluidži Bufonu, pieredzi Itālijā, attieksmi pret futbolu, savu NFT kolekciju un daudz ko citu. Dario atzīst, ka pēc debijas B sērijā nav sasniegts vēl pilnīgi nekas un nevienā brīdī nedrīkst beigt strādāt pat, ja esi līderis Parmas dublieru komandā, kā tas ir latviešu futbolista gadījumā.

Kā kopumā esi iejuties Itālijā?
Ļoti labi! Arī pašam man tagad iet ļoti, ļoti labi, jo šobrīd ir tāds izteikts posms, kad eju pa pakāpieniem uz augšu. Jūtos labi un viss ir kārtībā!

Parakstot līgumu ar “Parma”, uz Itāliju devies viens vai kopā ar ģimeni?
Pirmos divus mēnešus līdzi bija tētis. Atbraucām sākumā apskatīties, kā tur viss ir. Iepatikās Parmā un sapratu, ka vēlos ar viņiem parakstīt līgumu. Pēc trīs dienām tētis devās atpakaļ uz Latviju.

Iepriekš jauniešu līmenī futbola prasmes apguvi vietējās “Skonto” un “Metta” sistēmās. Kāda bija pāreja uz Itāliju? Sākums nebija grūts? Vai arī tu esi cilvēks, kurš ātri adaptējas dažādām situācijām?
Īstenībā mēs ar ģimeni vienmēr gājām uz to, ka kādā brīdī es braukšu prom. Kad arvien vairāk un vairāk bijām gatavi, tad to īstenojām. “Metta” mani bija sagatavojusi un vispār nebija ne mazāko problēmu.

Tā ir laba rakstura īpašība. Ir dzirdēti stāsti, kad cilvēkiem ir grūti adaptēties jaunā vietā, un tas līdz ar to negatīvi ietekmē sniegumu laukumā. Runājot par sniegumu – kādas ir tavas sajūtas pēc debijas B sērijā?
Labas, bet, protams, nekas nav sasniegts. Īstenībā pēc šīs pirmās spēles es esmu vēl vairāk izsalcis un gribās arī pirmo golu iesist. Bet jāturpina strādāt un tad jau viss atnāks.

Dario Šits | Foto: “Parma”

Vakar (saruna notika svētdien) biji pieteikumā arī savā otrajā B sērijas mačā, bet laukumā neizgāji. Tā arī devies uz spēli – neziņā – vai tiksi vai netiksi pie minūtēm?
Jā, protams. Bija arī tā, ka līdz pēdējai minūtei vēl treneri lēma, vai laist mani pamatsastāvā. Tāds ir futbols – sava iespēja jāgaida līdz pat pēdējām minūtēm. Spēles izskaņā treneris domāja un skatījās, bet tāds ir futbols. Jāgaida savas iespējas. Manuprāt, tas bija taktiski, jo esmu jauns spēlētājs bez pieredzes šādā līmenī, taču domāju, ka netiku uzlaists arī rezultāta dēļ, jo otrā puslaika sākumā ielaidām un spēle pamainījās.

Tā gan ir, treneri šādās situācijās parasti uzticas pieredzējušākiem spēlētājiem.
Tieši tā.

Nākamā “Parma” spēle ir 11. martā, bet dublieru komandai “Primavera 2a” līgā [Itālijas otrās līgas U19 čempionāts] – 12. martā. Ir jau zināms, kuras komandas sastāvā būsi?
Es pat nezinu, ko es darīšu rīt un ar ko man būs treniņš (smejas). Divas nedēļas atpakaļ trenējos gan pie vieniem, gan pie otriem, jo vajadzēja abām komandām mani. Pagājušajā nedēļā sanāca trenēties tikai ar pirmo komandu, bet viss vienmēr ir noticis pēdējā brīdī un tikai īsi pirms katras komandas treniņiem uzzinu, pie kuriem es būšu.

Kopumā sanācis daudz trenēties ar pirmo komandu?
Bija posms, kad tikko nomainījās treneris, tad nesanāca ar viņiem tik daudz trenēties, jo viņš neskatījās uz jaunajiem spēlētājiem un vērtēja, ko var pamatsastāvs. Mums parasti ir tā, ka katru ceturtdienu dublieri spēlē pret lielo komandu un pēc vienas spēles, kad iesitu diezgan skaistu golu, uzreiz treneris pamanīja un sāka arvien biežāk un biežāk dot iespēju trenēties ar pirmo komandu un tā līdz debijai.

Šajā periodā ir jūtama lielāka uzticība no pirmās komandas treneriem?
Jā, noteikti. To jutu arī pirmajā B sērijas spēlē, jo rezervē bija vairāki citi spēlētāji, ko likt manā pozīcijā, bet treneris sūtīja tieši mani. Tiešām sajutu, ka man uzticas.

Vai vari salīdzināt treniņus Itālijā un Latvijā?
Varbūt tagad ir grūtāk pateikt, jo esmu jau šeit vienu pilnu sezonu, bet vienalga tās pamata lietas ir ātrums, lēmumu pieņemšana gan ar bumbu, gan bez bumbas un futbols ir fiziski spēcīgāks. Tās ir pamata lietas, bet galvenais ir ātrums un taktiskās nianses.

Dario Šits | Foto: “Parma”

Pieņemu, ka Parmā par spēlētājiem rūpējas daudz vairāk speciālistu nekā Latvijā…
Protams, bet tas jau bija skaidrs, kad devos uz turieni. Uz spēli brauc vai nu deviņu vai 11 cilvēku stafs. Vārtsargu treneris, ekipējuma menedžeris, komandas menedžeris, galvenais treneris, asistents, fiziskās sagatavotības treneri, video treneri, divi fizioterapeiti un pat cilvēks, kas pēc spēlēm savāc visas mūsu lietas. Iepriekš biju pārbaudīties arī Milānas “Inter” un Bergāmo “Atalanta” un pārliecinājos, ka tas ir pilnīgi normāli TOP klubos.

Nesen intervijā ar futbola apskatnieku Edmundu Novicki tu atzini, ka šajā klubā, atšķirībā no lielākiem grandiem kā piemēram “Atalanta” vai “Inter” jaunajiem spēlētājiem ir labākas izredzes uzspēlēt pirmajā komandā. Kā tu vērtē “Parmas” futbola sistēmu un kā tajā jūties?
Man šeit viss apmierina. Lielākā atšķirība Parmai no izteikti TOP akadēmijām ir tā, ka te nav konveijera princips. Akadēmija nav tik liela un mēs esam kā ģimene. Tev šeit pievērš lielāku uzmanību, un tas ir līdzīgi kā “Metta”. Tas, manuprāt, ir atslēgas faktors un tāpēc ir lielāka iespēja izaugsmei un turpmākajam ceļam futbolā.

Kā tu raksturotu pats savu spēli? Kas ir tavas stiprās un puses un kur vajadzētu vēl pielikt?
Spēcīgākās īpašības noteikti ir gūt vārtus – būt īstajā brīdī un īstajā laikā, kā arī ātrums, fiziskā izturība un spēks. Lietas, kas varētu pietrūkt… Domāju, ka nav vienas tādas, jo katru lietu var progresēt un katru dienu jāstrādā pie jebkādiem aspektiem.

Pastāsti par “Primavera 2a” čempionātu. No malas, paskatoties statistisku, tev ir 10 vārti un trīs piespēles 11 mačos, izskatās, ka vārtus gūsti gandrīz katrā spēlē, un tas liek domāt, ka esi viens no līderiem.
Skaidrs, ka tagad arī pirmās komandas treneri pievērš lielāku uzmanību, bet es par to īsti nedomāju. Ir forši būt bombardierim vai līderim, taču ir jāsaprot, ka tas viss vienā dienā var beigties, ja netiek ieguldīts papildus darbs, tāpēc es par to nedomāju un cenšos sevi pierādīt katru dienu no jauna. Ja es to nedarīšu, tad kāds cits mani apsteigs. Bet, protams, ir jūtams, ka esmu līderis, ka man uzticas, un tas ir ļoti svarīgi. Man, protams, tas ir labi un līdz ar to var vairāk eksperimentēt un vairāk uzņemties iniciatīvu uz sevi, kas ir pluss.

Ļoti labi var sadzirdēt, ka tev ir pareiza attieksme pret darbu – nekad neapstāties un turpināt strādāt arī situācijā, kad esi vadošais spēlētājs komandā. Kurš tev dzīvē ir lielākais motivētājs, kas ielicis šādus pamatus?
(Smejas) Īstenībā tas esmu es pats. Neviens ar pirkstu man nav rādījis, ko darīt. Pats vienmēr esmu zinājis, ko es vēlos izdarīt dzīvē. Protams, tas arī nācis no iepriekšējiem treneriem, kuri man devuši daudz.

“Parma” komandā spēlē divas leģendas, kuras komentārus neprasa – Džanluidži Bufons un Gorans Pandevs. Kāda ir viņu ietekme tavā karjerā?
Protams, ir forši, ka apkārt ir tādas personības, kuriem var jautāt daudz jautājumus. Ar Džidži nav sanācis tik daudz runāt, jo esam pretējās pozīcijās un laukuma pusēs, tāpēc ar viņu ir sanācis vairāk pajokot. No Pandeva es varu daudz mācīties. Viņam esmu jautājis daudz padomus un nianses, un viņš vienmēr man ir palīdzējis. Tādēļ ir ļoti labi, ka ir tādi spēlētāji, no kā var mācīties.

Dario Šits | Foto: “Parma”

Nezinu, vai esi skatījies šādus datus, bet Bufons bija divkārtējs Itālijas čempions, kad vēl nebiji dzimis, bet tad, kad tev bija divi gadi, viņš kļuva par Pasaules kausa ieguvēju. Tagad jūs esat vienā komandā. Skatoties no šādas perspektīvas, tas dažkārt neuzspridzina smadzenes?
(Smejas) Protams, katru dienu es viņu apbrīnoju. Tas, ko viņš ir sasniedzis un joprojām grib sasniegt… Bufons joprojām [44 gadu vecumā] tēmē uz Pasaules kausu! Tas ir apbrīnojami un man tas dod lielu motivāciju. Ja jau viņš joprojām to spēj, tad mums jaunajiem ir jāparāda vēl lielāka enerģija!

Kad treniņā gūsti vārtus pret Bufonu, ir labāka sajūta nekā tad, ja iesit pret citiem vārtsargiem?
(Smejas) Nē, tā īsti nav. Kad Džidži atbrauca un pirmo reizi satiku viņu un sāku trenēties, īstenībā par to nemaz nedomāju. Es vairāk domāju par katru izdarīto sitienu un katru aizvadīto treniņu.

Bērnībā noteikti sapņoji par nokļūšanu kādā no lielajām futbola valstīm. Itālija bija sarakstā?
Maniem vecākiem vienmēr Itālija ir bijusi mīļākā valsts un tāpēc arī vēlējos uz šo valsti, turklāt man pašam ir itāļu vārds. Bet viena valsts, kur vēlētos spēlēt visu dzīvi, tāda nav. Vienkārši mīlu futbolu un vēlos savu dzīvi saistīt ar to. Par līgām cenšos nedomāt, vienkārši trenējos un tad redzēsim, kā būs.

Ar kādu karjeru tu būtu apmierināts, piemēram, atskatoties pēc 20 gadiem?
Mērķim ir jābūt un esmu par to domājis. Bet šobrīd eju uz to, lai pats izdarītu maksimumu. Protams, mērķi ir augsti, bet man galvenais šobrīd ir izdarīt maksimumu, lai es pēc karjeras varu pateikt, ka esmu izdarījis visu un nav nožēlas, ka esmu varējis izdarīt vairāk.

Kādi ir tavi kontakti ar Latvijas futbola saimi, piemēram, pašmāju leģendām, kuriem varētu pajautāt kaut kādus padomus?
Tieši ar spēlētājiem neesmu kontaktējies. Ja ir kādi jautājumi, tad prasu treneriem, kā viņi varētu palīdzētu gan mentāli gan futbola ziņā. Kaut kā nav sanācis kontaktēties ar citiem.

Kādēļ tu nolēmi nodarboties ar futbolu un kā sākās tava karjera?
Tas bija mans tētis, kurš pats nebija profesionāls futbolists, bet vēlējās, lai es par tādu kļūstu, tāpēc trīs gadu vecumā aizveda mani uz treniņu, man iepatikās un tā līdz šai dienai turpinu ar to nodarboties.

Dario Šits | Foto: “Metta”

Nekad nav bijušas domas, ka varētu pamest futbolu?
Nē. Ir uznākušas reizes, kad sāku sev jautāt, vai vispār gribu iet un nepārtraukti spēlēt futbolu? Bet tā ir viena diena un no rīta jau pamostos un eju ārā un atkal spēlēju.

Kādu dienu pamanīju epastā, ka esi kļuvis par pirmo Baltijas sportistu, kurš izveidojis savu NFT [neaizstājamo tokenu] kolekciju. Tu esi NFT fans? Kā nonāci līdz šādai idejai?
Es neteiktu, ka esmu fans. Es sekoju līdzi mūsdienu tehnoloģijām un visam, kas notiek, bet to visu dara citi cilvēki. Mans darbs ir reklamēt šo projektu un cenšos par to tik ļoti nedomāt. Bet, protams, sekoju šādām lietām.

Nākotnē tavas NFT kolekcijas īpašniekiem būs kādas unikālas iespējas? Varbūt, piemēram, ka tokenu turētāji var ekskluzīvi tikties ar tevi vai apmeklēt tavus mačus?
Jā, mēs skatāmies no dažādiem punktiem kā to attīstīt, bet tam ir vajadzīgs laiks. Mēs pie tā tikai tagad sākām strādāt un kad būs jaunumi, dosim informāciju. Mums ir daudz labu ideju, kā to varētu pārtaisīt nākamajā līmenī.