Leģenda – treneris Jānis Zeltiņš atklāti par karjeras līkločiem, Valteru un Latvijas izlasi kā baznīcu
Leģendārais basketbola treneris Jānis Zeltiņš vasarā nosvinēja savu 81. dzimšanas dienu. Profesionālā trenera darbu viņš noslēdza pirms apmēram 20 gadiem, bet tagad joprojām turpina trenēt bērnus un jauniešus Lēdurgas pagastā. Par “Leģendu” Trīs zvaigžņu ordeņa ieguvēju Zeltiņu sauc ne tikai Lēdurgā, bet visas Latvijas mērogā. Leģendāra ir viņa karjera, jo treneris visu savu dzīvi darījis to, ko mīl…un dara to joprojām.
Ar treneri Zeltiņu šī raksta autors tiekas trenera mājās, Lēdurgas pagasta „Bertiņās”. Pats Zeltiņš nācis no Naukšēniem, kur meklējami pirmsākumi basketbola karjerai. Tomēr sākumā prātā bija cits sporta veids.
„Naukšēnu skolā sāku mācīties 1945. gadā. Toreiz Naukšēnos basketbolu neviens nespēlēja. Tur nebija, nedz sporta zāle, nedz kārtīgs sporta laukums. Vienā no pirmajām klasēm sporta skolotājs Oļģerts Treijs atnesa 20 dažādas bumbas, kuras vēl nekad nebijām redzējuši. Sākām spēlēt driblēt bumbu pa starpbrīžiem un sporta stundās. Mani vienmēr ņēma spēlēt pie lielākiem, jo es ātri skrēju. Daudz nedriblēju, bet mācēju pārtvert bumbas un atdot piespēles. Vēlāk dažādos apkārtnes sporta svētkos spēlēju volejbolu un piedalījos vieglatlētikas sacensībās. Volejbols man ļoti patika un arī padevās,” atceras Zeltiņš.
Foto: Latvijas Basketbola savienība
Vēlāk vidusskolas gados Zeltiņš turpināja spēlēt volejbolu Rūjienas skolā, līdz vairāk sāka pievērsties tieši basketbolam. Ar Rūjienas basketbola komandu gados jaunais Zeltiņš piedalījās vairākos reģionālajos turnīros, līdz saprata, ka basketbols ir daudz interesantāks par volejbolu. Pēc vidusskolas pabeigšanas Zeltiņš iestājas fizkultūras institūtā, kur izvēlējies basketbola specialitāti.
„Pirmajā kursā mani paņēma institūta basketbola vienības 2. komandā. Otrajā kursā mani jau paņēma pirmajā komandā. Visu laiku kā komanda bijām trešajā vietā Latvijā aiz VEF un ASK komandām. Vēlāk jau mani ieraudzīja un aicināja uz VEF komandu. Pēdējo kursu jau pavadīju ar šo vienību. Es nekad nebiju pats rezultatīvākais spēlētājs, bet vienmēr ar visu atdevi spēlēju aizsardzībā un cīnījos par katru laukuma centimetru. Fiziskā sagatavotība man bija tik laba, ka man uzticēja segt visus labākos spēlētājus,” par savām labākajām īpašībām runā Zeltiņš.
1966. gadā leģendārais Zeltiņš ar VEF vienību izcīnīja 3. vietu PSRS čempionātā, kā rezultātā bija iespēja doties spēlēt turnīrā ārzemēs. Zeltiņš bija pamatsastāva spēlētājs, tomēr uz turnīru netika paņemts. Tās arī bija Zeltiņa basketbola spēlētāja karjeras beigas, kā arī trenera karjeras sākums.
Foto: LETA
„Toreiz es biju aizvainots uz treneri un aizgāju prom no komandas. Tajā pašā gadā sāku trenēt VEF Sporta skolu, kur man bija uzticēts trenēt 1955., 1956. 1957. un 1958. gados dzimušos jauniešus. Starp tiem arī Valdis Valters. Gandrīz katrā vecuma grupā izcīnījām pirmās vietas vairākas sezonas pēc kārtas. Biju apmerināts ar savu darbu, bet 1971. gadā man palūdza trenēt ASK meistarkomandu. Toreiz ASK un VEF bija sīvākie pretinieki basketbolā, tāpēc mani draugi vēl tagad pārmet, ka aizgāju prom no VEF, lai trenētu ASK,” smaida treneris.
Savas karjeras laikā Zeltiņš bijis atbildīgs par vairāku spēlētāju karjeras izaugsmi – Edgars Kaugurs, Rolands Grobiņš, Ivars Liepa, Gundars Vētra, Jānis Laksa, Ainars Bagatskis, taču vienu spēlētāju treneris izceļ visvairāk.
“Valdis Valters tiešām ir pats labākais spēlētājs, kuru nācies trenēt. Es viņam biju otrais treneris, bet ar viņu strādāju ļoti daudz. Uzreiz redzēju, ka viņš ir ļoti talantīgs. Viņam ir lieliska spēles izjūta un piespēlēšanas spējas. Kādreiz vasaras treniņos liku spēlēt trīs pret trīs basketbolu, bet ar īpašiem noteikumiem. Kad kāds no spēlētājiem iemet desmit punktus, viņš vairs nevar mest pa grozu, bet jāatdod piespēles. Toreiz Valters bija pārliecinoši labākais un ātri sameta tos desmit punktus. Varbūt, ka tas viņam sekmēja to piespēļu izjūtu. Valdis bija viens no tiem, kurš pats varēja veidot spēli, kā arī atdot piespēli. Ne par velti viņš PSRS izlasē bija labākais saspēles vadītājs. Šāds spēlētājs piedzimst vienu reizi 50 gados,” lepojas Zeltiņš.
Vērojot Latvijas valstsvienības spēles pa televizoru, kamera bieži vien tiek pavērsta leģendārā trenera virzienā, kurš parasti spēles “Arēnā Rīga” vēro kopā ar kundzi Laimu. Treneris spēles skatās ar trenera skatienu, uzmanību pievēršot dažādiem sīkumiem. Jānis padomu neatsaka arī pašreizējiem valstsvienības vadītājiem.
Trenējot BK “Lēdurga”
“Es braucu un ļoti uzmanīgi skatos Latvijas izlases spēles klātienē. Vienmēr analizēju, kā viņi varētu spēlēt pret konkrēto komandu, lai izcīnītu uzvaras. Piemēram, mačā pret Spānijas izlasi mūsu valstsvienība gandrīz visu spēli sedza cilvēks – cilvēka aizsardzību un zaudēja daudz punktu. Zināju, ka jāmaina aizsardzība, un tā arī notika. Puslaikā mūsējie sāka segt “zonu” un no -16 nokļuva vadībā +2. Beigās tomēr piedzīvots zaudējums. Labas komandas aizsardzību vienā uzbrukumā maina pat divas vai trīs reizes. Kad Vecais [Arnis Vecvagars – aut.] nesen mani apciemoja, to arī viņam pārmetu, un viņš man piekrita, sakot, ka vajadzēja ātrāk ar mani parunāt. Ja man prasa padomu, nekad to neatsaku. Man nekas nav slēpjams, jo vairs nekonkurējam uz vienu darbavietu,” piebilst treneris.
Treneris Zeltiņš ir vadījis gan vīriešu, gan sieviešu valstsvienības. Pie vīriešu komandas stūres Zeltiņš pavadījis 17 spēles, izcīnot 11 uzvaras. Profesionālās karjeras spožākās spēles Jānis Zeltiņš nodiriģēja 1996. gada 28. februārī Tallinā un 27. novembrī Rīgā, valstsvienības priekšgalā palīdzēdams izcīnīt uzvaras pār Igaunijas un Vācijas izlasēm, kas kļuva par pagrieziena punktu Latvijas galvenās komandas vēsturē.
Zeltiņš atceras, ka izlasē nācies sākt strādāt pat pēc pašu spēlētāju lūguma, jo neviens treneris nav vēlējies to darīt: “Par vīriešu izlasi man palikušas ļoti labas atmiņas. Toreiz Roberts Štelmahers un Edgars Šneps nāca pie manis un teica, lai es uzņemos vadīt komandu. Tad neviens negribēja to darīt. Negribēja spēlēt arī paši spēlētāji. Līdz šai dienai nevaru piedot Igoram Miglniekam un Gundaram Vētram, kuri aizgāja spēlēt PSRS izlasē, lai gan Latvijas valstsvienība varēja tikt Olimpiskajās spēlēs. Es uzskatu, ka Latvijas izlase ir kā baznīca. Kad tiec tajā iekšā, tev jānoņem cepure un jābūt priecīgam, ka tu tur esi. Tā ir svēta lieta, bet vienam otram tā neliekas. Visiem labiem basketbolistiem kādreiz ir jāspēlē dzimtajā komandā.”
Foto: LETA
Tāpat leģendārajam Zeltiņam vaicāts, kas ir viņa lielākais sasniegums basketbola karjerā. Pēc neliela pārdomu brīža atskan nevis kādi konkrēti panākumi un izcīnītās medaļas, bet teksts par viņa darbu un ģimeni.
“Mans sasniegums ir, ka es visu savu dzīvi esmu varējis darīt to, kas man ir gan kā darbs, gan hobijs. Tas man ir ļoti svarīgi. Bez ģimenes un sievas palīdzības tas nebūtu izpildāms, jo teju visu laiku tu esi prom no mājām. Mani bērni arī ir trenējušies basketbolā un pat ļoti labi. Šis sporta veids mums ir kā dzīvesveids. Joprojām, kad svētdienās man ir spēles Olimpiskā centra “Limbaži” čempionātā, visa ģimene brauc kā uz NBA spēli. Tas ir liels ieguvums,” skaidro Zeltiņš
Lai gan profesionāli Zeltiņš savu karjeru ir noslēdzis, basketbols no viņa dzīves nekur nav pazudis. Treneris ceturtdienās māca basketbolu bērniem līdzīgi, kā to darīja savas karjeras sākumā. Piektdienās Zeltiņš Lēdurgas sporta hallē vada treniņu BK “Lēdurga” basketbola komandai, kas piedalās reģionālajā Olimpiskā centra “Limbaži” basketbola turnīrā, bet sestdienās un svētdienās komandai ir spēles.
Tāpat treneris ir aktīvs mednieks, ar smaidu piebilstot, ka basketbols arī dažkārt traucē: “Ja sestdienās ir ieliktas spēles, es netieku uz medībām. Tad basketbols man traucē medīt un likt galdā garšīgu gaļu.”
Pēc intervijas treneris Zeltiņš izved šī raksta autoru mazā ekskursijā, lai parādītu dažādus apbalvojumus, medaļas ordeņus un vimpeļus. Starp “Barons/ LMT”, Latvijas izlašu un “TTT Rīga” fotogrāfijām stāv arī Lēdurgas komandu bildes ar izcīnītiem čempionu tituliem. Tas arī atšķir “Leģendu” no parastiem basketbola funkcionāriem. Neraugoties uz līmeni, treneris Zeltiņš ar visu sirdi un lepnumu pārstāv visas savas komandas. Leģenda ar lielo burtu.
Jānis Zeltiņš
Kā spēlētājs – divkārtējs (1960.; 1966.) PSRS čempionāta bronzas medaļas ieguvējs.
Kā treneris – Astoņu Latvijas čempiontitulu ieguvējs (skaitot kopā ar Padomju laikiem).
