Leģendārā Starkova augstākais lidojums klubu līmenī – Maskavas “Spartak”

Aleksandrs Starkovs, sportazinas.com
Aleksandrs Starkovs | Foto: "Sport-Express"

Lai kāda arī būtu Latvijas futbola līdzjutēju attieksme pret Aleksandru Starkovu, viņš ir pelnījis Latvijas futbola leģendas statusu. Valstsvienības piedalīšanās 2004. gada Eiropas čempionātā vēl ilgi paliks fanu atmiņā kā viens no lielākajiem sasniegumiem neatkarīgās Latvijas futbola vēsturē. Nav daudz treneru, kuriem piešķīra valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (TZO), un Starkovs ir viens no tiem, kura trofeju kolekciju 2010. gadā papildināja arī šīs ordenis.

2004. gadu noteikti var saukt par Petroviča trenera karjeras augstāko punktu. Ne tikai tādēļ, ka izlase iekļuva starp kontinenta 16 labākajām komandām un nospēlēja neizšķirti ar vareno Vāciju, bet arī tādēļ, ka Starkovs kļuva par Krievijas granda un valsts populārākā futbola kluba – Maskavas “Spartak” galveno treneri.

Glābējs no Latvijas

Pēc PSRS sabrukuma “Spartak” uzreiz kļuva par Krievijas futbola flagmani. Laika posmā no 1992. līdz 2002. gadam komanda deviņas reizes kļuva par valsts čempionu, vēl divos gadījumos paliekot trešajā pozīcijā. Kluba panākumi galvenokārt saistīti ar Oļegu Romancevu, kurš ne tikai izveidoja čempionkomandu, bet izdarīja to skaisti, jo “Spartak” spēlēja uzbrūkošu futbolu ar īsām piespēlēm.

21. gadsimtā komandas rezultāti vairs nebija tik labi, jo Romancevam rādās strīds ar kluba jauno īpašnieku Andreju Červičenko. 2003. gada sezonu speciālists līdz galam nenostrādāja, bet čempionāts tika noslēgts neiedomājami zemā desmitajā pozīcijā. Īsā laika posmā notika vairāku treneru rotācija, līdz 2004. gada septembrī Maskavā ieradās “glābējs” – Starkovs.

Aleksandrs Starkovs, sportazinas.com
| Foto: “Sport-Express”

“Nedomāju, ka viņa nozīmēšana bija kļūda,” saka ilggadējais “Spartak” apskatnieks, viens no Krievijas populārākajiem sporta žurnālistiem Igors Rabiners no “Sport-Express”. “Jā, tas bija diskutabls lēmums. Tomēr tieši Starkova vadībā komanda atgriezās Čempionu līgā. Taču viņu vairāk atceras skandalozās atlaišanas, nevis panākumu dēļ,” uzskata žurnālists.

Jau debijas mačā Starkovam bija jāspēlē pret vēl vienu grandu – Maskavas CSKA, kas tajā sezonā kļuva par vicečempioni. Mačs tika zaudēts ar 1:2, savukārt nākamajās divās cīņās komanda tika pie diviem panākumiem. Kopā līdz čempionāta beigām “Spartak” svinēja vien trīs panākumus deviņos mačos un ierindojās astotajā vietā.

Izglābt to sezonu bija grūti, līdz ar ko Starkovu neviens īpaši nekritizēja. Bija skaidrs, ka speciālistu vērtēs pēc nākamās, pilnas sezonas. Arī pats treneris nekautrējās apsolīt visaugstāko mērķu sasniegšanu. “Es nebaidos no atbildības. Mēs izveidosim komandu, kura cīnīsies par čempiontitulu,” teica Starkovs.

Punkti krājas, bet Starkovu kritizē

Lai arī nākamā sezona tika uzsākta ar zaudējumu pret “Moskva”, turpinājums bija veiksmīgāks. Komanda diezgan stabili krāja punktus, piektajā kārtā ar 5:1 tika sagrauts vēl viens principiāls pretinieks – Maskavas “Dynamo”. Pēc astoņām kārtām Starkova “Spartak” ieņēma pirmo vietu. Tomēr ar to bija par maz, jo “Spartak” līdzjutēji bija pieraduši ne tikai pie uzvarām, bet arī pie skaista futbola.

“Starkova filozofija bija “kā tikai kaut kas nesanāk”,” atceras Rabiners, citējot vienu no Krievijas klasiķa Antona Čehova grāmatas varoni. “Viņa komanda spēlēja izteiktu aizsardzības futbolu, tam nebija nekā kopīgā ar uzbrūkošu futbolu un kombinācijām, kādas tika izspēlētas Romanceva vadībā. Pieredzējušajiem futbolistiem šāds stils nebija interesants. Ņemot vērā sastāvu, “Spartak” varēja spēlēt daudz jaudīgāk. Vēl viena nianse – Starkovam nepatika strādāt ar jaunajiem spēlētājiem, kuri bija, maigi izsakoties, neapmierināti.”

Sezonas vidū Maskavas klubs atkrita uz sesto pozīciju. Līdzjutēju, ekspertu un veterānu neapmierinātību izraisīja ne tikai “Spartak” futbola stils, bet arī bāls sniegums pret augstāka līmeņa pretiniekiem. Astoņās spēlēs pret 2005. gada Krievijas čempionāta TOP5 klubiem “Spartak” izcīnīja tikai vienu (!!!) uzvaru. Toties Starkova komanda veiksmīgi krāja punktus pret vājākām vienībām, kas visu laiku ļāva atrasties labāko trijnieka tuvumā.

Ārējai kritikai pievienojās nesaskaņas kolektīvā. Proti, vairākiem “Spartak” futbolistiem saglabājušās ļoti nepatīkamas atmiņas par Starkova palīgu Igoru Kļosovu. Spēlētāji stāstīja, ka vakaros Petroviča asistents staigāja gar viņu istabu durvīm un pārbaudīja, ko dara futbolisti. Brīžiem viņš aizkavējās pie durvīm, lai paklausītos, par ko tiek runāts. Joprojām nav skaidrs, vai Kļosovs to darīja pēc Starkova lūguma, vai arī tā bija viņa paša iniciatīva. Tomēr ar šādu uzvedību asistents noskaņoja pret sevi visus “Spartak” veterānus un bija tikai laika jautājums, kad neapmierinātība sāks izpausties uz āru.

Kļūt par čempioniem komandai tā arī neizdevās. Ar sešu punktu deficītu “Spartak” finišēja otrajā vietā, sakrājot tikpat punktus, cik trešajā vietā esošā Maskavas “Lokomotiv” – 56. Tas nozīmēja, ka Maskavas klubs pirmo reizi četru gadu laikā iekļuva Čempionu līgas kvalifikācijā. Uz kritiku Starkovs atbildēja ar rezultātiem, un uz kādu laiku skeptiķu balsis tika apklusinātas…

Vietu sadalījums Eirokausu zonā 2005. gadā

“Starkovs nav “Spartak” līmeņa treneris”

Arī pirms nākamās sezonas Starkovs bija optimistisks. “Uzskatu, ka komanda kļuvusi labāka. Pat ņemot vērā to, ka mēs neesam pastiprinājušies, esam kļuvuši spēcīgāki, pateicoties iekšējiem resursiem. Komanda beidzot ir sastrādājusies un kļuvusi par īstu kolektīvu. Sezona būs saspringta un interesanta, līdz ar ko mēs tai cītīgi gatavojamies,” teica speciālists 2006. gada februāra sākumā. Maskavā viņš nostrādās vēl nepilnus trīs mēnešus.

2006. gada čempionāts iesākās ar trīs neizšķirtiem pēc kārtas. Ja pret CSKA šāds rezultāts bija pieņemams, tad pret Naļčikas “Spartak” un Vladivostokas “Luch-Energiya” – nē. Un tad, dienu pirms svarīgas spēles pret “Lokomotiv”, vārdu teica Dmitrijs Aļeničevs – viens no Krievijas spilgtākajiem futbolistiem, Čempionu līgas un UEFA līgas (tagadējā Eiropas līga) uzvarētājs, turklāt abu turnīru finālmaču vārtu autors. Starkova komandā viņš bija spiests samierināties ar rezervista lomu, kas Aļeņičevu noteikti neapmierināja. Sportists sazinājās ar “Sport-Express”, lai paustu savu viedokli par Latvijas speciālistu.

“Gribu, lai visi zinātu – Starkovs ir cilvēks, kurš neatbild par saviem vārdiem. Zinu, ko viņš saka par mani kluba ģenerāldirektoram. “Aļeņičevs ir veterāns, pensionārs, kurš nestrādā treniņos.” Un paskatieties, kā “Spartak” sāka šo čempionātu. Esam devītajā vietā, bet varēja būt vēl sliktāk, jo divās spēlēs mēs izglābāmies pēdējās minūtēs. Nevienā intervijā Starkovs neatzīst savu vainu, bet stāsta par problēmām aizsardzībā, par savainojumiem, par tiesāšanu. Jūs dzirdējāt, ka vienā mačā tribīnes skandēja “Kauns”? Tas nebija tiesnešiem, bet mums – spēlētājiem un treneriem. Viņš vēlas izveidot Eiropas līmeņa komandu, bet nesaprot, ka viņa kvalifikācija to neatļauj. Kā var teikt, ka viss ir kārtībā, kad pēc trīs kārtām komandai ir trīs punkti?”

“Sport-Express” vāks ar Starkova kritiku

Lieki teikt, ka šī intervija izraisīja plašu rezonansi. Rabiners ir pārliecināts, ka atklāta saruna tiešām bija paša sportista iniciatīva, kurš vienkārši nevarēja samierināties ar savu nespēlēšanu. Žurnālists atceras, ka Aļeņičevs brīdināja par savu vēlmi sniegt interviju, ja viņam netiks dota iespēja aprunāties ar komandas prezidentu Leonīdu Fedunu. Tomēr kluba vadītājs nezināmo iemeslu dēļ uzskatīja, ka Aļeņičevs blefo un nepiekrita tikties ar futbolistu, norādot uz statusa atšķirībām.

 “Lūdzu, nospēlē uz 70% par mani”

Pēc vairākiem gadiem atklāsies, ka pirms spēles pret “Lokomotiv” Starkovam tika izvirzīts ultimāts – uzvara vai atlaišana. Komandas uzbrucējs Romāns Pavļučenko joprojām atceras savu sarunu ar treneri pirms tā mača. “Romān, tu esi starta sastāvā. Lūdzu, nospēlē uz 70% par mani un uz 30% – par sevi, jo man ir šāda situācija.”. Jau septītajā minūtē Pavļučenko iesita. Tikai savos vārtos.

“Bija tāda sajūta, ka esmu nodevis gan treneri, gan sevi. Labi, ka tomēr spējām uzvarēt tajā spēlē,” saka Pavļučenko.

Jāatzīmē, ka Starkova un Aļeņičeva konfliktā kluba vadība nostājās Starkova pusē. Futbolists tika atskaitīts, par ko viņš ieguva vēl lielāku atbalstu līdzjutēju vidū. Fani turpināja skarbi kritizēt treneri un uzvara pār “Lokomotiv” nemazināja viņu vēlmi veltīt ne pārāk labus vārdus Latvijas speciālista virzienā.

Šķita, ka no šīs sarežģītās situācijas Starkovs izgāja kā uzvarētājs. Tomēr pie komandas stūres viņam bija palikuši vien divi mači.

“Esmu tuvu noteiktām lēmumam”

Nākamajā spēlē 16. aprīlī “Spartak” zaudēja Kazaņas “Rubin” ar 0:2. Savukārt punkts Starkova karjerai Maskavā tika pielikts pēc nedēļas, 23. aprīlī pret “Moskva”. Sākums bija visai cerīgs, jo pēc 39 minūtēm rezultāts bija 3:0 “Spartak” labā. Pēc tiesneša finālsvilpes trijnieks bija arī rezultāta tablo otrajā pusē. Septiņi punkti sešos mačos, desmitā vieta un Starkovs, kurš, šķiet, pats visu saprot.

“Esmu tuvu noteiktām lēmumam, ko paziņošu tuvākajās dienās. Uz mani un uz komandu tiek izdarīts nopietns spiediens. Ja komandai kaut kas nesanāk, vieglāk nomainīt galveno treneri nekā visu komandu,” pateiks treneris pēcspēles preses konferencē. Trīs dienas vēlāk klubs pieņems Starkova atlūgumu, norādot, ka Latvijas speciālista darbs palīdzēja atgriezt komandu Eiropas līmenī.

Lūgts novērtēt savu periodu Maskavā, Starkovs neko konkrētu atbildēt nevarēja. “Liels spiediens neļāva realizēt visu potenciālu nedz man, nedz komandai. Kā es vērtēju darbu “Spartak”? Laiks rādīs. Tagad ir visai grūti kaut ko novērtēt.” Vēlāk intervijā “Sovetsky Sport” speciālists atzīsies, ka Maskavā viņš izdarīja savu maksimumu. “Es strādāju tā, kā varēju. Nākamais lai pamēģina izdarīt labāk.”

Starkova karjera turpinājās viņa dzimtajā valstī, izņemot neilgu komandējumu uz Azerbaidžānu. Speciālists vairākas reizes strādāja ar izlasi, “Skonto” un īsu laika posmu arī ar “Liepāju”, kuru viņš pameta 2019. gada septembrī. Savukārt šī gada maijā Starkovs tika pie amata Latvijas futbola federācijā, kļūstot par izlašu direktoru.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par