Nevis Džons, bet Jānis Ludeks: septiņdesmito gadu trimdas basketbola zvaigzne

Septiņdesmito gadu pirmo pusi divi spēcīgākie Latvijas PSR vīriešu basketbola klubi ASK un VEF pārsvarā pavadīja pēc spēka otrajā stiprākajā PSRS līgā (1. līga). Šādu kritumu no iepriekšējiem augstumiem iespaidoja vairāki faktori, to skaitā tas, ka abas Rīgas komandas plašajā Latvijā vairs nespēja atrast Jāņa Krūmiņa līmeņa, kā arī parametru centra spēlētājus. Arī latviskajam VEF piespiedu kārtā nācās auguma centimetrus meklēt citās PSRS republikās.

Kamēr vefiņš cīnījās par tikšanu ārpus 1. līgas turnīra tabulas apakšgala, Amerikā dzimušais Jānis Ludeks 1972. gadā uzsāka koledžas basketbola karjeru Indiānas Štata universitātē. Lieki teikt, ka 2,08 metrus garais Jānis Ludeks kā VEF, tā ASK tolaik būtu lieti noderējis. Tomēr pazudušais dēls tika pie iespējas izcīnīt uzvaras latviešu labā. Tās gan piepildījās, pārstāvot Čikāgas un Adelaidas pilsētas.

“Kad es gatavojos doties skolā, man vajadzēja mācīties angļu valodu”

“Manas mammas pirmslaulības uzvārds bija Dzilna,” telefonsarunā stāstīja Ludeks. “Viņa uz ASV pārvācās ar divām māsām un manu vecomāti. Nezinu precīzi, kurā gadā tas notika, bet tas bija laikā, kad visiem Otrā pasaules kara dēļ vajadzēja izlemt, vai doties prom no Latvijas vai palikt.”

Tikmēr Jāņa tēvs Kārlis Ludeks ASV ieradās kopā ar savu brāli. Kārlis savu topošo sievu Janīnu Dzilnu iepazina Milvokos, Viskonsinas štatā, un tieši tur arī 1953. gadā piedzima viņu dēls Jānis Ludeks. Tomēr ģimene drīz vien pārvācās uz Čikāgu, kur Jānis pavadīja savu bērnību.

“Vairāki citi Amerikas latvieši Jāņi nomainīja savu vārdu uz John (Džons),” savu bērnību atcerējās Ludeks. “Arī visi mani latviešu draugi mani sauca par Džonu. Bet, kad vecāki pirms manis sūtīšanas bērnu dārzā domāja, vai darīt tāpat, audzinātāja viņiem ieteica: “Tas ir viņa vārds. Viņam vajadzētu to paturēt un ar to lepoties.””

Jānis Ludeks pats ir apprecējis amerikāņu sievu, kas viņam dzīves laikā ir mazinājis vajadzību ikdienā izmantot latviešu valodu. Mūsu intervija norit angliski, lai gan mātes valodu viņš joprojām spēj saprast. Tas gan nenozīmē, ka viņa ģimene pēc došanās trimdā jebkad būtu aizmirsusi par savām saknēm.

“Mēs bijām īsti latvieši,” teica Ludeks. “Mana vecāmāte vienmēr saturēja mūsu ģimeni. Viņa, mātes divas māsas – mēs visos svētkos bijām kopā. Kad es gatavojos doties skolā, man vajadzēja mācīties angļu valodu, jo mēs ģimenē runājām latviski.”

Basketbola leģendas priekštecis Indiānas Štata universitātē

Jānis Ludeks (Foto: Indiānas Štata universitātes arhīvs).

Trimdas latviešu dēls izauga, brīvajā laikā nodarbojoties ar katru sporta veidu, ko vien Čikāgas piepilsētas Elmhērstas (Elmhurst) vide viņam spēja piedāvāt.

“Man pagalmā bija basketbola grozs un es pa to mētāju cauru gadu,” savus vēlākos panākumus skaidroja latvietis. “Es to darīju pat ziemā. Ar lāpstu notīrīju sniegu, uzvilku cimdus un mētāju. Nav tā, ka es biju pavisam apsēsts ar basketbolu, bet man vienkārši ļoti bieži rokās bija basketbola bumba.”

Tomēr pat vēl vidusskolas pirmajos gados basketbols nebija gluži čikāgieša prioritāte. Pirmos divus tās gadus latvietis spēlēja arī amerikāņu futbolu. Tieši izstiepšanās četru gadu laikā pa veseliem 18 centimetriem, no nepilniem 1,83 m līdz divmetrinieka augumam, ievērojami nāca par labu Latvijai daudz tuvākajai groza bumbai. Kā vienpadsmitās un divpadsmitās klases skolnieks Ludeks izpelnījās atzinību, pēc sezonas tiekot nosaukts starp savas vidusskolas konferences labākajiem spēlētājiem.

“Abos tajos gados mēs uzvarējām savā konferencē,” stāstīja komandas pamatpiecinieka centrs. “Manā trešajā gadā mēs nezaudējām ne spēli, ceturtajā – tikai vienu.”

Šāds sniegums, protams, izpelnījas vairāku augstskolu uzmanību. Vilovbrukas vidusskolas (Willowbrook High School) zvaigzne izvēlējās doties prom no mājām un atteica pāris iespējām spēlēt Čikāgas tuvumā, lai tā vietā pārvāktos uz štatu, kurš ir kā sinonīms ASV jauniešu basketbolam – Indiānu. Lai gan Indiānas Štata universitātes “Sycamores” basketbola komanda nav pielīdzināma, piemēram, tās varenās kaimiņienes Indiānas Universitātes “Hoosiers”, Ludeks ar komandu šo gadu laikā uzturēja pozitīvu uzvaru pret zaudējumu bilanci. Turklāt “Sycamores” to paveica, regulāri cīnoties pret dažādām nākotnes NBA (Nacionālās basketbola asociācijas) zvaigznēm.

Arī Jānim Ludekam centra pozīcijā varenu pretinieku netrūka. Viņš laukumā vairākkārt tikās ar Bostonas “Celtics” astoņdesmito gadu pamatcentru Robertu Perišu (Robert Parish), kurš deviņas reizes tika izvēlēts NBA Visu Zvaigžņu spēlei un četras reizes kļuva par līgas čempionu. Cits pretinieks, Alvans Adamss, piemēram, vēlāk tika atzīts par NBA labāko pirmgadnieku un bija zināms kā Fīniksas “Suns” komandas simbols, aizvadot tajā savus visus 13 profesionāļa gadus. Gan šīs zvaigznes, gan citas Ludeks joprojām labi atceras, bet, iespējams, tieši Perišs ir atstājis spilgtākās atmiņas.

“Roberts Perišs ir kādas septiņas pēdas garš (2,13 m), un vienīgais, ko es spēju saskatīt, bija viņa elkoņi,” nosmēja Ludeks.

Šajā Periša “Centenary” un Ludeka “Sycamores” tikšanās reizē tiesnešiem nācās abām komandām piešķirt 50 (!) noteikumu pārkāpumus. Gan Ludeks, gan Perišs laukumu pameta ar piecām piezīmēm (Foto: Šrivprotas (Shrevport) “The Times”, 1975. gada 14. februāris).

“Man nebija Dieva dots talants,” atzina pats basketbolists. “Es vienkārši visu laiku strādāju un laukumā izliku visu, kas vien manī ir iekšā. Kad mēs zaudējām, es biju nikns. Es ienīdu zaudēt.”

Ludeks (pa kreisi) cīnās par bumbu ar topošo NBA centru Tomu Šefleru (Tom Scheffler) no Purdū (Purdue) Universitātes (Foto: “The Star Press”, 1974. gada 1. decembris).

Dažādie laikraksti, kuri tolaik atspoguļoja Indiānas Štata universitātes komandu, arī liecina par Ludeku kā strādīgu spēlētāju, kurš nevairījās no sadursmēm.

“Mums komandā bija vairāki labi punktu guvēji,” par savu spēles stilu stāstīja Amerikas latvietis. “Es biju vairāk aizsardzības tipa spēlētājs. Divus gadus pēc kārtas es izcīnīju komandas Gada aizsardzības spēlētāja apbalvojumu.”

Universitātes karjeras laikā Jānis Ludeks vidēji spēlē atzīmējās ar sešiem punktiem un piecām atlēkušajām bumbām. Viņa vieta pamatpieciniekā nebija pastāvīga, tomēr vairumā spēļu pēc sava pirmā gada tieši Ludeks bija komandas pirmais centra spēlētājs.

Vai tas ir Jānis Ludeks vai Kristaps Porziņģis? Video fragments ar Ludeka trāpītu pustālo metienu pret Purdū Universitāti. Latviešu izcelsmes centrs bija apveltīts ar labu metienu no distances, kuru, iespējams, nevarēja pilnībā atrādīt koledžas gados savas aizsardzības tipa lomas dēļ.

Ja Roberts Perišs universitātes gadu laikā vairākas reizes bija Ludeka pretinieks, tad varenākais astoņdesmito gadu Bostonas ķelts Larijs Bērds (Larry Bird) bija viņa komandas biedrs. 1975.-76. gada sezona Ludekam bija pēdējā “Sycamores” rindās. Šis gads sakrita ar laiku, kad Bērds tikai sāka savu karjeru zili baltajās uniformās tērptajā komandā. Diemžēl Bērdam iepriekšējās universitātes pamešanas dēļ bija liegts piedalīties oficiālās spēlēs šajā sezonā, un viņš ar komandu kopā tikai trenējās. Pāris gadus vēlāk Bērds ar universitāti veica īstu lidojumu, sezonas laikā nezaudējot nevienu spēli līdz komanda valsts finālā piekāpās Mičiganas Štata universitātei un tās līderim Maģiskajam Džonsonam (Magic Johnson).

“Daudz cilvēku neapzinās, cik ļoti viņš ar katru gadu progresēja,” klāstīja Ludeks, kurš Bērdu nepaspēja iepazīt tik ļoti, lai viņam būtu vairāk atmiņu. “Viņš bija zāles žurka, kā amerikāņi saka, kurš visu savu laiku pavadīja basketbola zālē. Kad viņš izlaida manu pēdējo gadu skolā, viņš varbūt būtu bijis otrs labākais spēlētājs komandā. Gadu vēlāk es gāju skatīties viņa spēles un viņš jau bija tik ļoti progresējis.”

Adelaidas ASK – Austrālijas basketbola vērtība

Lai pavisam izprastu Jāņa Ludeka nākamo basketbola karjeras pieturvietu, ir jāveic atkāpe uz 1956. gada vasaras olimpiskajām spēlēm. Līdz šai dienai ir notikusi tikai viena olimpiāde (Latvijas vīru izlase piedalījās 1936. gada spēlēs), kurā bija redzami vairāk latviešu vīriešu basketbolisti nekā Melburnā notikušajās spēlēs. Tālajā 1956. gadā Austrālijas lielpilsētā Padomju savienības komandu pārstāvēja Jānis Krūmiņš, Valdis Muižnieks un Maigonis Valdmanis, bet Austrālijas valstsvienības sastāvā spēlēja Latvijā dzimušie Pēteris Bumbērs (Peter Bumbers), Juris Dancis (George Dancis) un komandas kapteinis Inga Freidenfelds.

Turklāt Austrālijas izlases statistika šajās spēlēs sniedz nepārprotamu vēstījumu. Četri komandas rezultatīvākie vīri bija Dancis, Freidenfelds, lietuvietis Alģimants Ignatavičs un Bumbērs. Proti, tieši pateicoties trimdas latviešiem un lietuviešiem šis sports sāka kļūt aizvien populārāks Austrālijā. Astoņus gadus vēlāk, kad valsts basketbola izlase nākamo reizi piedalījās olimpiādē, komandu jau pārstāvēja latvieši Miķelis Dancis (Mike Dancis) un Verners Linde (Werner Linde).

Paralēli dalībai izlases rindās Adelaidas pilsētā dzīvojošie latvieši izveidoja basketbola klubu, kuras sastāvu galvenokārt nodrošināja tikai Latvijā dzimuši vai latviešu izcelsmes basketbolisti. Tas tika dēvēts visai vienkārši un asprātīgi – Adelaide Sports Klub jeb ASK. Komanda, kuru gan laika gaitā oficiāli vajadzēja pārsaukt par milžiem (Giants), bija viena no lielākajām Austrālijas basketbola vērtībām, 1960. un 1964. gadā kļūstot par Dienvidaustrālijas līgas čempioniem, bet vēl trīsreiz šīs desmitgades laikā piekāpjoties finālā. ASK un izlases kapteinis Freidenfelds tikmēr trīs reizes piecdesmitajos tika nosaukts par Dienvidaustrālijas gada labāko basketbolistu.

Adelaidas latvieši parūpējās arī par to, lai komanda būtu pirmā šajā Austrālijas štatā, kura savu sastāvu papildināja ar amerikāņu viesspēlētāju. Tas nebija neviens cits kā trimdā dzimušais Zigurds Kauls (Ziggy Kauls), kurš vēlāk savas dzīves laikā kļuva par leģendāru basketbola treneri Minesotas štatā ASV. Desmitgadi vēlāk turp devās arī Jānis Ludeks.

“Es nodomāju: “Kāpēc gan nē?”,” lēmumu doties uz Austrāliju atminējās tobrīd jau fizkultūras skolotāja grādu ieguvušais absolvents. “Es biju tikko pabeidzis universitāti un man vēl nebija darba. Mūsu komanda sastāvēja gandrīz tikai no latviešiem. Komandā bija divi spēlētāji, kuri nebija Austrālijas latvieši – es un vēl viens lietuvietis.”

Vēlajos septiņdesmitajos basketbols ārpus ASV vēl nebija ne tuvu sasniedzis to profesionalitāti, kāda tam ir šobrīd. Pašā Austrālijā pilnībā profesionālas līgas nebija, bet sacensības, kurās piedalījās Adelaidas ASK, sastāvēja no pašas pilsētas vai tās ciešā tuvumā esošām komandām.

“Man par spēlēšanu īsti nemaksāja, bet viņi vienkārši parūpējās par visām manām izmaksām – lidojumu turp un atpakaļ, automobili, māju, kurā palikt, mazliet naudu tēriņiem,” līgas līmeni skaidroja Ludeks. “Mēs parasti trenējāmies kādas divas, trīs reizes nedēļā. Vienreiz nedēļā bija arī spēle. Visiem pārējiem puišiem bija darbs.”

“Kas liek amatierim ziedot četrus vakarus nedēļā, ja praktiski vienīgais ieguvums ir skatītāju aplausi,” šādu atziņu var lasīt tā gada 15. oktobra “Austrālijas Latvietis” izdevumā. “Jau tīri viduvējs Austrāliešu futbolists var rēķināties ar pieklājīgu “kabatas naudu”. Basketbolistam – pat savas pavalsts labāko vidū, jārēķinās turpretī ar to, ka jātur maks vaļā. Arī vislabāk organizētie klubi, pie kuriem neapšaubāmi jāpieskaita ASK, var izdevumus tikai samazināt, bet ne segt pilnīgi.”

Jāņa Ludeka laiks ASK komandā sakrita ar 1976. gada vasaru, kurā Austrālijas vīriešu basketbola izlase piedalījās Monreālas olimpiskajās spēlēs. Fakts, ka vairākas Adelaidas līgas komandas ziedoja spēlētājus valstsvienības labā, ļauj zināmā mērā pozitīvi novērtēt līgas spēku.

“Lielākā daļa labāko puišu no tās līgas ceļoja apkārt, piemēram, pa Eiropu kopā ar Austrālijas izlasi, lai tās vadība varētu atlasīt olimpiskajām spēlēm nepieciešamo sastāvu,” stāstīja Ludeks. “Vairāki puiši no mūsu līgas nospēlēja tikai pāris spēles laika posmā, kamēr es biju tur, un tad viņi devās pārbaudīt savus spēkus nacionālajai izlasei.”

Viens no topošajiem olimpiešiem bija ASK basketbolists un Jaunzēlandē dzimušais Andris Blicavs, kluba trenera Ilmāra Blicava dēls. Arī vēlāk uz Luiziānas Štata universitāti (Louisiana State) aizbraukušais centrs Endijs Kembels (Andy Campbell) nāca no Dienvidaustrālijas līgas komandas, bet šajā vasarā bija aizņemts izlasē.

ASK gan netraucēja Andra Blicava iztrūkums, komandai uzvarot astoņas spēles pēc kārtas līdz ar Ludeka ierašanos. Desmit spēļu laikā, ko Amerikas latvietis aizvadīja Adelaidas kluba labā, viņš bija komandas rezultatīvākais spēlētājs, vidēji spēlē gūstot 28 punktus. Pats klubs, pateicoties savam jaunajam balstam no Amerikas, piedzīvoja sava veida atdzimšanu un sezonas laikā nostiprinājās pirmajā vietā līgā.

Diemžēl sezonas izskaņu un izslēgšanas spēles Ludekam nebija lemts sagaidīt, jo rudenī mājās viņu jau gaidīja skolotāja darbs. Turklāt latvietis uz Austrāliju bija devies kopā ar nupat apprecēto sievu. Savu artavu gan viņš bija devis, un Adelaidas ASK pēc ilga pārtraukuma atkal izcīnīja godalgas, ieņemot godpilno trešo vietu.

“Basketbols ir darījis daudz manā labā,” uz savu dzīvi atskatoties, teica basketbolists. “Maniem vecākiem nebija tik daudz naudas, lai sūtītu mani universitātē. Kas zina, kā tad mana dzīve būtu izvērsusies. Stipendijas iegūšana un visas iespējas, kas man bija, kā došanās uz Austrāliju… Basketbols ir bijis ļoti labs pret mani. Es ļoti izbaudīju savu pieredzi Austrālijā un spēlēšanu ar pārējiem puišiem.”

Daugavas vanagu līderis

Trimdas latviešu basketbolisti kā Jānis Ludeks pārstāvēt Latviju diemžēl nekad nevarēja. Tomēr arī viņiem bija alternatīvas, Amerikas latviešiem uzturot rosīgu sporta un kultūras dzīvi. Savienoto valstu latviešu meistarsacīkstes basketbolā starp dažādu pilsētu latviešu komandām norisinās līdz šai dienai jau kopš 1954. gada. Tieši Ludeka karjeras laikā vairākas reizes par čempioniem tika kronēti viņa Čikāgas “Daugavas Vanagi”.

“Vasarās mums bija Amerikas latviešu sacensības. Komandas bija dažādu pilsētu latviešiem, Milvokiem, Kalamazū, Grandrapidiem, Mineapolisai, austrumos bija Ņujorkas komanda, Kalifornijā arī bija komandas,” visus dalībniekus centās atcerēties Čikāgas pārstāvis.

1977. gada Čikāgas “Daugavas Vanagu” komanda, tā gada turnīra uzvarētāji.
Tupus, no kreisās: Jāņa brālis Kārlis Ludeks, Jānis Prūsis, Māris Kirs, Normunds Tums. 
Stāvus: Valdis Bole, Agris Krautmanis, Jānis Ludeks, vienības vadītājs Jānis Bērziņš.
(Foto: “Čikāgas Ziņas”, 1977. gada 1. jūnijs).

“Sākotnēji es spēlēju gan junioru komandā, kurā varēja piedalīties 17 gadus veci un jaunāki basketbolisti, gan starp pieaugušajiem,” klāstīja Ludeks. “Manuprāt, es pirmo reizi spēlēju, kad man bija kādi 14 vai 15 gadi.”

Lai gan latvietis atminās arī zaudējumus sīvajiem konkurentiem “Rakte” no Ņujorkas, pētot trimdas laikrakstu “Laiks” ir grūti atrast gadu, kad Ludeka dalība turnīrā nebeidzās ar Čikāgas uzvaru. Sākot ar 1972. gadu, kad viņš pirmo reizi piedalījās spēlēs starp pieaugušajiem, un beidzot ar 1992. gada sacensībām, kas, iespējams, ir viņa pēdējās, Čikāga 13 reizes uzvarēja Amerikas latviešu sacensībās basketbolā. Viņa klātbūtne (vai prombūtne) un neskaitāmas 30 punktu spēles diezgan izteikti sakrīt ar komandas uzvarām (vai zaudējumiem).

Arī 1980. gada 27. decembra laikraksta “Laiks” izdevums vēsta, ka “pēdējos gados par ASV latviešu labāko basketbolistu uzskata mūsu meistarvienības Čikāgas DV centra uzbrucēju Jāni Ludeku.”

“Tās bija aizraujošas un spraigas spēles,” teica “Daugavas Vanagu” centrs. “Es vienmēr gaidīju šos turnīrus. Pēc spēlēm mēs visi kopā labi pavadījām laiku.”

Tiesa, viņa pārākumu nevajadzētu arī pārspīlēt, bez Ludeka esot vairākiem Amerikas latviešiem, kuri labā līmenī spēlēja basketbolu dažādās universitātēs un piedalījās šajās latviešu meistarsacīkstēs. Pēteris Abuls (Pete Abuls) savā pēdējā gadā (1981.-82. gada sezona) Tenesijas Tehnoloģiskajā universitātē (Tennessee Tech) vidēji spēlē izcēlās ar 14,5 punktiem. Kārlis Steinmanis (Karl Steinmanis) Dartmutas koledžā (Dartmouth College) spēlēja pie ASV basketbola vēsturē ļoti svarīgā trenera un funkcionāra Deiva Gavita (Dave Gavitt). Gadu laikā sacensībās piedaloties daudziem basketbolistiem, uzskaitīt visus atzinību pelnījušos Amerikas latviešus būtu ļoti grūti.

Turklāt Amerikas latviešu idejas neaprobežojās vien ar ikgadēji savā starpā spēlētu basketbolu. Piemēram, 1985. gadā Amerikas latviešu kopienas īpašumā Garezerā un Kalamazū tika rīkotas Pirmās Globālās latviešu sporta spēles, kurās deviņos sporta veidos sacentās 320 latviešu izcelsmes sportisti no Austrālijas, Kanādas, Vācijas, Zviedrijas, Anglijas, Venecuēlas un ASV. Pats Ludeks atceras, ka vairākās sacensībās ar interesi ir vērojis augsta līmeņa volejbolu.

“Pāris latvieši tolaik bija ASV olimpiskajā volejbola komandā,” stāstīja Ludeks. “Viens no viņiem, kurš bija starp pēdējiem atskaitītajiem spēlētājiem, arī spēlēja basketbolu ar mums. Aldis Bērziņš [1984. gada olimpisko spēļu zelta ieguvējs ASV komandas sastāvā] arī piedalījās šajos turnīros.”

Jāni Ludeku sveic 1935. gada Eiropas čempionu Latvijas izlases galvenais treneris un Amerikas latviešu sporta dzīves vadītājs Valdemārs Baumanis. Šajās 1980. gada Ziemeļamerikas baltiešu meistarsacīkstēs Toronto “Daugavas vanagi” izrādījās pārāki par vairākām lietuviešu komandām un izcīnīja pirmo vietu (Foto: Sigurds Bokalders, “Laiks”, 1980. gada 27. decembris).

Sapnis apciemot Latviju

“Kad Latvija atguva neatkarību, mammas jaunākā māsa devās mājup gadu pēc gada,” stāstīja Jānis Ludeks, kurš savu vecāku dzimteni vēl nav redzējis. “Viņa pat atguva savu īpašumu, kurā viņi savulaik dzīvoja, un galu galā to pārdeva. Man toreiz arī vajadzēja doties uz Latviju, jo viens cilvēks varēja izvest tikai noteiktu naudas summu. Beigās gan aizbrauca mans brālis, jo es nevarēju tikt skolotāja pienākumu dēļ.”

Pēc vasaras Austrālijā Jānis Ludeks nostrādāja 35 gadus kā skolotājs, lielāko daļu no tiem Parīzes pilsētā Ilinoisas štatā, kur viņš dzīvo arī šodien un strādā vietējā golfa laukumā. Vēl 21. gadsimta sākumā viņš ikdienā bija iesaistīts basketbolā, trenējot vietējās vidusskolas puišu komandu. Vienā no sezonām komanda izslēgšanas spēlēs piedzīvoja sāpīgu zaudējumu galotnē un palika uzvaras attālumā no tikšanas līdz štata pašu labāko komandu turnīram.

Lai gan sarunas biedra balsī var saklausīt prieku par šī brīža Latvijas basketbola zelta paaudzi, NBA viņš vairs neseko līdzi tik daudz, cik agrāk. Kristaps Porziņģis, protams, gan ir ievērības vērts.

“Es varu lielīties visiem cilvēkiem: “Skatieties, kas par latvieti spēlē NBA!”,” lepojās Ludeks.

“Manam jaunākajam brālēnam bērni brauca uz Amerikas latviešu nometnēm Garezerā,” par ģimenes saikni ar Latviju mūsdienās stāsta Jānis. “Tā kā, ne tikai viņš pats runā latviski, bet viņa bērni arī iemācījās valodu. Viņš gan apprecēja latviešu sievu, kas, protams, ir krietni citādi, un viņa ģimene joprojām runā latviski.”

Pašam Jānim sapnis kādreiz apmeklēt Latviju nebūt vēl nav izsapņots, lai gan viņam vēl pagaidām ar savu sievu ir jāatrod pareizais brīdis tā paveikšanai. Iespējams, par iedvesmu kalpos paša meita, kura nesen ir izpētījusi savas saknes un interesējas par saviem senčiem no Latvijas.

“Mums Latvijā ir brālēni un māsīcas, kurus toreiz satika mans brālis,” atklāja Jānis. “Es patiešām vēlētos aizbraukt, un, ja vien viņi nav pārvākušies, viņus satikt.”