No Bratislavas līdz Daugavpilij ar mašīnu – slovāku vārtsarga Knopa ceļš līdz “Dinaburgai”

Latvijas hokeja federācijas (LHF) 1. līgas komandas Daugavpils “Dinaburga” vārtsargs Mihals Knops sarunā ar “Sportazinas.com” dalījās pārdomās par nonākšanu un spēlēšanu Daugavpilī, veselības problēmām, Zviedrijas ceturto līgu un pozitīvismu, kad viss nenotiek pēc plāna.

21 gadu vecajam ripu ķērājam šī nav pirmā pieredze Daugavpilī, jo viņš “Dinaburgā” spēlēja arī 2022./2023. gada sezonā – pagaidām pēdējā šīs pilsētas komandai “Optibet” hokeja līgā. Pirms došanās uz “Dinaburgu” spēlēju junioros Zviedrijā, viss bija labi, bet sezonas trešajā spēlē man trāpīja pa žokli, man bija asiņošana smadzenēs. Slimnīcā man pateica, ka sezona ir galā, jo šī situācija ir ļoti bīstama. Tas bija smags periods manā dzīvē, un Zviedrijas hokeja federācija teica, ka es nevaru spēlēt tur, kamēr neparādu, ka varu spēlēt profesionāli kaut kur citur. Man ļoti bija vajadzīgs klubs un “Dinaburga” bija viena no mana aģenta izvēlēm. Vēlējos pierādīt, ka varu spēlēt hokeju, man tas bija liels izaicinājums, jo man bija 18 gadi, komanda nespēlēja labi, es centos, bet bijām ļoti jauna komanda bez pieredzes, tas bija briesmīgi.

Kaut kas līdzīgs ir arī šosezon. Es biju atgriezies Zviedrijā, kur spēlēju ceturtajā līgā, bet pagājušajā sezonā nospēlēju vien četrus mačus. Kāja sāka sāpēt, situācija palika arvien sliktāka. Pēc pārbaudēm noskaidrojās, ka man kaulos ir sveši ķermeņi, kas sačakarēja visu sezonu. Nespēlēju labi, jo kājas sāpēja, tas nebiju es. Ārsti nebija pārliecināti, ka varēšu spēlēt hokeju, bet es esmu cīnītājs, vārtsargs ar lielo sirdi. Lēmu darīt visu, ko vien varu. Sezona tuvojās sākumam, es biju bez kluba, un tad ar mani sazinājās “Dinaburgas” menedžeris [Edgars Petrovs]. Viņš zināja manu stāstu, manas problēmas un uzdrošinājās piedāvāt man līgumu. Lai arī šī nav augstākā līga, mums sokas labi un šai komandai ir spoža nākotne,” uzsver slovāks.

“Būšu godīgs, man nebija tās labākās atmiņas no pirmās sezonas šeit, jo mēs zaudējām spēles ar 0:10, vai 2:15. Domāju par to, tajā pašā laikā bija vēl četri piedāvājumi no Zviedrijas ceturtās līgas. Uzskatu, ka “Dinaburga” ir pareiza izvēle, jo cilvēki šeit mani nedaudz zina. Vienmēr vieglāk atbraukt kaut kur, kur par tevi zina, nevis doties uz jaunu klubu, kur par tevi neko nezina.

Kad pirmo reizi lēmu doties uz Daugavpili, daudz laika veltīju, lai izpētītu, kas tā ir par līgu. Par pilsētu neko nezināju, izņemot bildes no “Google Maps”. Meklēju, ko var darīt Daugavpilī, nedaudz baidījos, ka tā ir tālu Austrumos no Rīgas. Kad ierodos, arī daudz laika veltīju izpētei. Man ļoti patīk Stropu ezers, viena no vietām, uz kurieni es dodos. Pilsēta man patīk, cilvēki patīk, viņi šeit ir ļoti jauki, klubs nodrošina visu nepieciešamo. Babuškas, kuras mūs baro, ir atsevišķs stāsts, ēdiens ir ļoti garšīgs, tāda sajūta, it kā mēs būtu viņu dēli. Tiešām ir māju sajūta,” atceras vārtsargs.

Uz Daugavpili Knops ieradies ar savu mašīnu no Bratislavas. “Ceļš aizņēma 15 stundas. Vienu reizi apstājos, lai ielietu degvielu un pagulētu kādas trīs stundas, vēl vienu reizi uz Polijas-Lietuvas robežas, kur vēl vienu reizi uzpildīju baku. Man tas nav nekas neierasts – kad spēlēju Zviedrijā, arī braucu uz turieni ar mašīnu, kas ir krietni lielāks nogrieznis. Ar prāmi tas kopā aizņēma 36 stundas no Bratislavas uz Zviedrijas ziemeļu daļu.”

Kas bija tie faktori, kas Knopam lika izdarīt izvēli par labu “Dinaburgai”, nevis Zviedrijas klubiem? “Jaunajiem spēlētājiem “Dinaburga” ir labākā organizācija, uz kurieni doties. Mums ir daudz spēlētāju, kur uzlēca nākamajā līmenī. Man kā jaunajam vārtsargam šī ir lieliska iespēja gūt panākumus pirmajā līgā un, iespējams, pacelties uz OHL. Daugavpils ir ļoti laba vieta, kur spēlēt jaunajiem,” uzsver vārtsargs.

Salīdzināt abu līgu līmeni gan ir visai sarežģīti. “Es biju komandās, kuras bija finansiāli stabilas – man bija laba alga, viss bija nodrošināts, bija arī dzīvoklis. No citas puses, realitāte ir tāda, ka dažām komandām nav finanšu, lai piesaistītu labus spēlētājus, un tur tiešām ir atkarīgs no tā, kurā klubā tu nonāksi.

Salīdzināt Zviedrijas ceturto divīziju ar Latvijas pirmo līgu nebūtu īsti pareizi, jo pirmā līga pēc būtības ir junioru līga, mēs spēlējam pret ļoti jaunajiem spēlētājiem. Un biju nedaudz skeptisks, atgriežoties šeit pēc spēlēšanas pie profesionāļiem. Bet atkārtošos – pēc visām problēmām šī bija laba vieta, kur atnākt. Bet ja tomēr salīdzina – es teiktu, ka ar “Dinaburgu” mēs varētu pieveikt dažas no tās līgas komandām,” pārliecināts spēlētājs.

Hokeju Daugavpilī apmeklē liels skatītāju skaits, kas ir visai neierasta aina Latvijas 1. līgai. “Es mīlu Daugavpili, jo fani ir neticami, tas, cik daudz cilvēku nāk uz spēlēm, pat spēlējot pie profesionāļiem, nebiju pieredzējis tādu atbalstu. Zviedrijā uz spēlēm nāca kādi 500 spēlētāji, un atmosfēra ir nesalīdzināma ar to, kas notiek Daugavpilī – mūs atbalsta, ar mums fotografējas, cilvēki gaida tās svētdienas spēles un mēs vēlamies parādīt sevi no labākās puses,” savas emocijas pauž Knops.

“Dinaburgas” pieteikumā ir ne tikai pašmāju hokejisti, bet arī vairāki leģionāri. “Pirms sezonas komunicēju ar čehu čaļiem, kuri man jautāja, kā šeit būs, un viena no pirmajām lietām, ko es viņiem teicu – lai mācās krievu valodu, jo šajā pilsētā tā noderēs. Mūsu ģērbtuvē skan krievu, angļu un latviešu valoda. Es varu pateikt “laba diena”, “paldies, “lūdzu”, un dažus vārdus, kurus intervijā laikā nedrīkst teikt (smejas). Arī komandas biedri iemācījušies dažus slovāku vārdus. Divas-trīs reizes nedēļa mums ir rīta treniņi, kas sākas 6.30, tajos mēs sveicināmies, sakot “dobré ráno” – labrīt slovāku valodā,” stāsta Knops.

Kā vārtsargam izdodas palikt optimistiskam drūmā Daugavpilī, esot tālu no mājām? “Jāatzīst, ka sezonas sākumā es arī nedaudz iekritu depresijā, kad mums nebija spēļu, kad saules diezgan agri vairs nebija. Bet nevajag būt dusmīgam un nevajag uzņemties atbildību par lietām, uz kurām tu nevari ietekmēt. Ja kaut ko vari mainīt, tad dari to, bet kopumā jāsaglabā pozitīvisms, tas ļoti palīdz šajā pasaulē, kurā notiek daudz kas negatīvs. Jāturpina strādāt, jo nevienu īpaši neuztrauc, ja tev nav kājas vai rokas – cilvēki pārsvarā doma par sevi. Ja tu vari piedāvāt laimi un labu garu komandai un pilsētai, nākotnē tas nāks atpakaļ.

“Biju skeptisks, pirms devos uz šejieni. Man bija četri piedāvājumi no “Division 2”, kur es spēlēju iepriekš, labi piedāvājumi ar labu naudu. Bet “Dinaburga” man ir vairāk nekā vienkārši klubs, zinu daudzus cilvēkus šeit, zinu, cik labi šeit strādā menedžments. Es šo sezonu neuzskatu ka tādu, kura man ļaus tikt kaut kur augstākā līmenī, vienkārši cenšos kļūst par labāku vārtsargu. Mērķēju uz šīs komandas nākotni, gribu to aizvest līdz OHL. Tas ir iemesls, kāpēc esmu uzaicināts un iemesls, kāpēc esmu šeit, un ja viss saliksies finansiāli, tad mēs tur arī spēlēsim. Būsim godīgi – ar tādiem skatītājiem nav neviena iemesla, lai mēs nespēlētu OHL,” teica ripu ķērājs.”

“Dinaburga” jau trešo sezonu spēlē pirmajā līgā, taču izskatās, ka vismaz organizātoriski komanda būtu gatava arī atgriesties OHL. “Es gribētu zināt atbildi uz šo jautājumu. Mēs spēlētāji darām visu, lai tas notiktu, ar prātiem dodamies tajā virzienā. Bet pagaidām nav nekādas insaida informācijas. Cerēsim un skatīsimies, kas būs pēc sezonas,” saka vārtsargs Knops, kurš ir apņēmības pilns pierādīt, ka briesmīga statistika 2022./2023. gada sezonā ir nevis viņa meistarības rādītājs, bet vairāku apstākļu sakritība,” norāda Knops.