Normunds Sējējs par izaicinājumu Taškentā: Sākšu visu no nulles
Ar bijušo hokejistu Normundu Sējēju tiekamies Piņkos “Inbox” hallē. Sarunu bijām plānojuši jau sen, taču kā tas bieži mēdz notikt, nav tik viegli saskaņot datumus vai saprast, kad ir īstais laiks sarunai un kad nav. Ja Normundam Sējējam nav ko stāstīt, viņš vienmēr tā arī atklāti pasaka, lai nebūtu lieki jātērē laiks. Šovasar neilgi pirms Līgo svētkiem secinājām, ka tomēr pienācis laiks nu jau kārtējai mūsu sarunai.
Kā pavadi šo vasaru un kas ietilpst tavos pienākumos? Skatos, ka kopā ar saviem dēliem Nilu un Nauri nevis baudi atpūtu, bet aktīvi darbojies hallē, piesaistot arī slovāku speciālistu Jūliusu Šupleru.
Sākumā biju plānojis, ka manā dzīvē pagaidām izmaiņu nebūs. Puikas pēc sezonas atbrauca uz mājām, Nauris bija U18 pasaules čempionātā, bet Nils nespēlēja izlasē – viņam bija smaga sezona un viņš varbūt nebija arī labākajā formā. Kaut gan uzskatu, ka viņš nebija tik slikts, lai nepaņemtu pat kandidātos. Fiziski viņš ir spēcīgāks par daudziem, taču, iespējams, tehnika pieklibo. Viņš varēja būt izlasē, taču tā ir treneru izvēle. Dēli šogad Šveicē vinnēja čempionu titulu, tur pabeidza skolu, bet šeit bija jāsagatavojas 12. klases eksāmeniem. Tāpat viņi vēlējās nolikt auto tiesības. Mans mērķis bija izdomāt un salikt viņiem treniņu ciklu. Kad nesen ar ģimeni viesojāmies Austrijā, Vācijā un arī Slovākijā, tikāmies ar Šupleru, kur vienojāmies par treniņu aizvadīšanu jūnijā Piņķos.
Ideja par nelielu treniņnometni radās pēc sarunas ar Šupleru?
Viņš izteicās, ka labprāt atbrauktu uz Latviju un patrenētu dažus puišus, tajā skaitā arī manus dēlus. Fiziski puiši ir spēcīgi, bet vēlējos, lai viņš pieslīpē viņu tehniku. Šupleram ir daudz dažādu treniņu programmu.
Tavi dēli sezonai pārsvarā gatavojas Šveicē?
Nē, Latvijā. Šveicē ir tā, ka visu jūniju notiek treniņi, jūlijs visiem ir brīvs, un augustā atkal sāk trenēties. Iepriekšējos gados sarunājām ar šveiciešiem, ka viņi mums iedod treniņu programmu un mēs trenējāmies mājās. Runāju ar Ģirtu Ankipānu, kurš deva akceptu, ka dēli līdz “Dinamo” nometnei sāk gatavoties un var nākt un trenēties kopā ar jaunajiem spēlētājiem, kuri cenšas iekļūt komandas sastāvā. Jūlija beigās viņi atgriezīsies Šveicē. Principā viņi jau arī ir no “Dinamo”, jo 2001. gadā dzimušie ir sporta skolas “Dinamo bērni” pirmais izlaidums.
Tu biji aizbraucis uz Šveici noskatīties U20 vietējā čempionāta fināla stadiju, kurā Nils un Nauris kļuva par čempioniem. Kādu iespaidu abi dēli atstāja par sevi?
Pašu finālu gan neredzēju, bet noskatījos pusfinālu pret Davosu. Viņi ir izauguši un vairs nespēlē bērnu hokeju, lai gan tas ir junioru līmenis. Nauris visu sezonu spēlēja stabili un praktiski vienīgais no visas komandas neizlaida nevienu spēli. Kļūdas bija arī, bet kopumā viņš spēlēja droši un pārliecinoši. Savukārt Nilam bija sarežģītāk, jo bija traumas un tikai play-off sākumā viņš atguvās no savainojumiem. Treneris viņu izmantoja mazāk kā citus. Pirms sezonas viņš bija labā formā, bet sekoja divi savainojumi pēc kārtas un var teikt, ka sezona viņam īsti neizdevās. Jāgatavojas nākamajam gadam.
Tu uzskati, ka abi varētu palikt Šveicē ilgāk un mēģināt lauzt ceļu tur arī pieaugušo hokejā? Ženēva ar viņiem rēķinās nākotnē un ilgtermiņā?
To nekad nevar zināt un saprast, jo šveiciešiem ir sava politika. Abi dēli tagad neskaitās vairs ārzemnieki. Ženēvai ir noslēgts sadarbības līgums ar vienu no NLB līgas komandām, un pēc junioru līgas beigšanas viņi var mēģināt sākt kāpt uz augšu tieši no šīs līgas un pierast pie pieaugušo hokeja. Nepieciešamības gadījumā vēlāk jau var atgriezties Ženēvas lielajā komandā NLA līgā vai spēlēt kādā citā klubā. Par to gan tagad mēs nedomājam, jo viņiem ir noslēgti līgumi vēl uz divām sezonām. Ir doma, ka pēc diviem gadiem varbūt abiem būtu lietderīgi aizbraukt izmēģināt spēkus Amerikā, piedaloties kādā no AHL klubu nometnēm. Varbūt sanāk aizķerties komandā, iepazīt turienes hokeju. Kad viņi būs gados vecāki, tad šādu ceļu lauzt caur AHL jau būs grūtāk. Protams, laiks rādīs, kā attīstīsies viņu karjera pēc sezonām Šveicē.
Tu, Normund, taču pieļauj un apzinies, ka vienā dienā viņu ceļi var šķirties un katrs aizies uz citu pusi? Viens varbūt izvēlēsies doties uz Ziemeļameriku, bet otrs – krāt pieredzi Eiropā?
Protams. Nevienā brīdi nedomāju, ka viņi visu mūžu spēlēs kopā. Katrs nākotnē var noslēgt līgumu ar savu komandu un nekas nav akmenī iekalts. Līdz 20 gadu vecumam viņi vēl spēlēs plecu pie pleca, un mērķis ir dabūt Šveices licenci. Par tālākajiem mērķiem vēl pāragri runāt.
Bet Ženēva ir bijusi pareizā izvēle dēliem?
Nevaru pateikt – pareiza vai nepareiza. Nekad nevari pateikt kā būtu, ja būtu. Bija vairāki varianti, taču izvēlējāmies šo klubu. Un es vienmēr atbalstīšu un palīdzēšu dēliem, lai kā viņiem ietu hokejā vai dzīvē, bet viņiem pašiem ir jāsaprot – lai kaut ko sasniegtu ir jāiegulda milzīgs darbs, un kopējie treniņi tikai ar komandu ir par maz. Jāstrādā daudz vairāk un jādzīvo hokejā, un jāapzinās, ko tu vēlies sasniegt. Tas nebūs viegli,bet uz to ir jātiecās.
Runāju ar bijušo izlases hokejistu Rodrigo Laviņu. Viņš teica, ka īsti neuzticas vai pārāk augstu nevērtē, piemēram, zviedru hokeja sistēmu un savu dēlu uz ārzemēm nesūtīs, viņš turpinās spēlēt Latvijā. Acīmredzot katrs vecāks un bērns iet savu ceļu un izvēles ir dažādas.
Viņš var spēlēt Latvijā, un lai viņam veicas. Es nesen runāju ar Arti Ābolu, un viņš man jautāja, cik spēlētāju no HK “Rīga” sastāva ir sekmīgi “ielekuši” Rīgas “Dinamo” rindās. Vai varam arī citādi noformulēt, cik spēlētāju no Latvijas Virslīgas vispār ir spēlējuši pasaules čempionātos. Es šoreiz par Rihardu Mareni nerunāju, tas, kas notika šogad, man nav īsti saprotams. Cik spēlētāju ir aizbraukuši un nostiprinājušies kādā Eiropas elites līgā?
Atbildot par “ielekšanu” “Dinamo” no HK “Rīga” – ļoti maz ir tādu. Miks Indrašis…
Miks bija otrajā komandā, kura spēlēja Baltkrievijā. Viņu pa brīdim tikai paņēma uz “Dinamo”. Arī viņš uzreiz neieleca pie “Dinamo”. Praktiski neviens nav. Pāreja no junioriem uz pieaugušo hokeju nav tik vienkārša. Aizvadītajā sezonā “Dinamo” spēlēja Emīls Ģēģeris un Daniels Bērziņš, bet arī viņi ceļoja uz Liepāju, tad spēlēja, tad nespēlēja. Pamatsastāvā nostiprināties uz ilgu laiku, ja nebūtu vecuma limita spēlētāji, nespēja. Kā ir pie mums? U18 mēs esam kingi, U20 viss ir super, bet pēc tam? 1999. gadā dzimušie papildinās Latvijas čempionātu. Ja mērķis ir šāds – OK. Mēs jau uzreiz sākumā nolēmām, lai dēli spēlē ar sava vecuma vienaudžiem, iziet cauri visām vecuma grupām, iegūst Šveices licenci un vairs neskaitās kā ārzemnieki. Līdz ar to ir vismaz kaut kāds pluss, kur viņi var aizķerties un spēlēt. Zviedrijā un Somijā viņi neskaitītos ārzemnieki, taču, ja nespētu būt labāki par vietējo, tad būtu brīvi. Neuzskatu, ka došanās uz Šveici būtu bijis nepareizs lēmums. Katrs var darīt kā vēlas.
Kas notiek ar tevi pašu? Ko tu vari atklāt hokeja sabiedrībai? Avīzēs raksta, ka tu esi atradis darba vietu Uzbekistānā un būsi Krievijas Augstākās hokeja līgas (VHL) kluba Taškentas “Humo” ģenerālmenedžeris.
Krasas izmaiņas savā dzīvē šobrīd nebiju plānojis. Man beidzās līgums ar Rīgas “Dinamo”, kurā es biju kluba padomes priekšsēdētāja Jura Savicka padomnieks hokeja jautājumos. Aizgāju pie viņa aprunāties un viņš teica, ka labprāt redzētu mani klubā arī nākamajā sezonā. Piedāvājums bija līdzīgs kā iepriekš – asistēt viņam darbā kā padomnieks, kā arī paralēli strādāt ar HK “Rīga” aizsargiem. Jāatzīst, ka darbs ar jauniešiem man patika un daudzus no viņiem jau pazinu sen. Bijām vienojušies, bet tad nāca negaidīts piedāvājums. To, ka Taškentā būs šāda komanda es zināju jau iepriekš, jo pilsētā tika uzcelta liela un moderna arēna. Tiku uzaicināts tikties ar kluba pārstāvjiem un pārrunu laikā tika izteikts piedāvājums kļūt par ģenerālmenedžeri. Pāris dienas padomāju un sapratu, ka, iespējams, ir pienācis brīdis, kad kaut kas ir jāmaina. Ja to nedarīšu tagad, tad diez vai sagaidīšu kādu jaunu piedāvājumu. Kamēr enerģija un ambīcijas ir, jāmēģina. Pārrunāju ar Juri Savicki šo piedāvājumu, jo biju jau devis piekrišanu palikt “Dinamo“ sistēmā. Vienojāmies, ka šis ir interesants piedāvājums un Juris Savickis man novēlēja veiksmi darbā Taškentā. Līgumu ar jauno klubu parakstījis vēl neesmu, bet tuvākajā laikā tas tiks izdarīts. Pirmajā sezonā spēlēsim VHL, bet ar domu, ka pēc gada vai diviem komanda varētu debitēt KHL. Sponsori ir spēcīgi, piemēram, “Eriell Group”. Uzbekistānas Hokeja federācija ir nosūtījusi Starptautiskajai Hokeja federācijai vēstuli ar lūgumu uzņemt dalībvalstu starpā un domāju, ka rudenī notiekošajā kongresā tas varētu arī notikt. Uzbeki cenšas attīstīt hokeju, tajā skaitā vietējo čempionātu un arī “Humo” klubu. Jāatzīst, ka dienu vēlāk, kad vienojos par darbu Taškentā es saņēmu piedāvājumu no viena Čehijas virslīgas kluba kļūt par tā galveno treneri. Klubu neatklāšu, bet domāju, ja nebūtu vienojies ar uzbekiem, pieņemtu šo piedāvājumu.
Droši vien jau esi plānojis un domājis, kāds izskatīsies komandas sastāvs? Tev tas jābūvē pilnībā no nulles vai arī pamati apakšā ir atstāti no iepriekšējā gada?
Nekas sastāva sakarā nav palicis. Valstī bija vietējais čempionāts, kurā piedalījās četras komandas. To var nosaukt par zibens turnīru, kurš tika izspēlēta īsā laika posmā. Tagad viņi domā šo čempionātu padarīt spēcīgāku, bet tas ir vietējās federācijas uzdevums. Taškentas komandā bija puiši, kuri praktiski spēlēja amatieru līmenī. Dotajā brīdi hokejisti, kuri spētu spēlēt VHL, nav. Arī komandas apkalpojošais personāls tiek komplektēts no jauna.
Šī nebūs pirmā vasara, kad komplektē sastāvu. Pieredze tev ir.
Jā. Bet teikšu godīgi – viegli nav. Vairāki jautājumi vēl nav atrisināti un process ievelkas. Gribētos, lai notikumi virzītos raitāk. Mēs Latvijā darām citādāk – aprunājamies, izlemjam un paveicam, bet viņi kardinālus lēmumos uzreiz nepieņem. Viss ir OK, taču es esmu pieradis strādāt aktīvāk. Viss iet savu gaitu. Treniņnometne sāksies 1. jūlijā.
Pamatsastāvu pārsvarā veidos krievu hokejisti?
Jā. Nekādas atlaides nav. Komandā drīkst būt četri leģionāri, bet krievu spēlētāji neskaitās kā ārzemnieki. Kopumā šosezon VHL būs trīs jaunas komandas. Viena nāk no Kazahstānas čempionāta, bet otra spēlēja pēc spēka nākamajā līgā aiz VHL.
Varbūt ir kāds mūsējais spēlētājs, ko piesaistīt sastāvam? Ir varianti padomā?
Nē.
Vadība neakceptēs?
(Domā). Ņemot vērā, ka ir četras ārzemnieku vietas, es neredzu, ka kāds no tiem, kas nespēlē “Dinamo” spētu konkurēt uz līdera vietu un būtu labāks par kādu no krievu hokejistiem. Ja viņš nav labāks par vietējiem spēlētājiem, tad nezinu vai vērts aizņemt ārzemnieka vietu. Patlaban ir jau zināmi vairāki pietiekoši labi krievu hokejisti, kuri spēlēs “Humo”, un pagaidām nav doma piesaistīt kādu no latviešiem.
Kas tieši tevi pārliecināja sarunās ar kluba vadību pieņemt šo izaicinājumu un strādāt valstī, kurā hokejs noteikti nav populārākais sporta veids? Vai nebija nedrošības sajūta uzņemties zināmā mērā risku, aizbraucot strādāt jaunā klubā, kurā tev atvēlēta nozīmīga loma?
Noteicošais faktors bija izaicinājums, mērķis, vēlme veidot komandu un arī “Humo” kluba vēsturi pilnīgi no jauna. Pārbaudīt sevi citā vidē un starp cilvēkiem, kuriem ir cita mentalitāte. Iedomājos, ka kaut kas dzīvē varbūt jāpamaina. Jā, arī finansiālais aspekts nebija mazsvarīgs.
Vai sevi redzi arī darbā ar kādu no Latvijas izlasēm?
Es pat īsti nezinu, ko atbildēt tev. Šaubos vai man tas pašlaik ir aktuāli un nepieciešams. Ar esošo darbu Uzbekistānā es to diez vai varētu savienot. Es nesaku, ka es atteiktos no šāda piedāvājuma, bet jāskatās uz lietām reāli. Katra vecuma izlasei jau ir treneri nozīmēti.
Tu esi viens no retajiem Latvijas hokeja speciālistiem, kurš ir gan bijis ģenerālmenedžeris, gan arī galvenais treneris. Tu esi sapratis, kurš no šiem amatiem tev vairāk patīk?
Domāju, ka ģenerālmenedžera darbs man ir tuvāks sirdij. Varu viennozīmīgi pateikt, ka abas lietas darīt vienlaicīgi un kvalitatīvi nav iespējams. Tās tomēr ir jānodala. Tajā sezonā, kad es “Dinamo” ieņēmu abus šos amatus, es nespēju pilnvērtīgi sevi mobilizēt abās pozīcijās. Manuprāt, šīs lietas nav tik viegli savienojamas, īpaši KHL līmenī. Varbūt, piemēram, Čehijā tas ir vienkāršāk, jo tur atšķiras līgas reglaments vai prasības, bet KHL tas prasa nemitīgu koncentrēšanos visam – gan treniņiem, gan ikdienas darbam, kas saistīts ne tikai ar sastāva komplektāciju. Katram jādara savs darbs, ja gribi būt veiksmīgs. Es teiktu, ka nevēlos vairs šīs pozīcijas apvienot. Tagad esmu konkrētā vietā ar konkrētiem darba uzdevumiem. Centīšos izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas.
Vai ar padomnieka lomu hokeja jautājumos “Dinamo” tiki labi galā?
Nebija tā, ka es aktīvi devu padomus, jo strādāju ar HK “Rīga” un daudz bijām prom, kad “Dinamo” spēlēja mājās, taču, kad tikāmies, izteicu savu viedokli un redzējumu. Lēmumu pieņemšana tālāk jau bija Jura Savicka pārziņā.
Noslēdzot sarunu vēlos pajautāt, kad pasaules čempionātā Latvijas izlase izcīnīs medaļas? Ēvalds Grabovskis nesen notikušajā Latvija Gada balvā hokejā sacīja, ka federācijai jāsāk ar mērķa izvirzīšanu par pirmo sešinieku, nevis medaļām. Mūsu spēlētāju skaits NHL pieaug un nākamsezon tur varētu spēlēt aptuveni četri vai pieci latvieši.
Jā, bet četri jau nav vesela komanda. Arī “Dinamo” rindās arvien vairāk pievienojas ārzemnieki. Mūsu pašu puiši paliek vecāki. Kāds beidz spēlēt, cits netiek sastāvā, cits dodas peļņā uz citām Eiropas līgām. Es jau to teicu sarunas sākumā, ka mums to jauno līderu nemaz tik daudz neparādās kā, piemēram, somiem vai zviedriem. Mēs redzam tagad, kāds ir Somijas čempionāts. Arī čehiem ir solīds vietējais čempionāts un labi vietējie spēlētāji, kas var aizstāt čaļus no NHL. Ja “Dinamo” kāds dabū traumu, nav daudz hokejistu, kas spētu viņu aizstāt. Viņu vienkārši mums nav. Pēc junioru vecuma tev jau jābūt gatavam spēlēt pret labiem un spēcīgiem pretiniekiem, lai savu līmeni paceltu. Tiem pašiem somiem zvaigznes izaug vietējā čempionātā, kurā ir labs līmenis. Es domāju, ka vairāki mūsējie no “Dinamo” varbūt pat nemaz neiekļūtu Zviedrijas vai Somijas klubos kā ārzemnieki. Jautājums, vai viņus uz turieni aicinātu. Es nevienu spēlētāju negribu aizskart vai noniecināt, nē, bet “Dinamo” viņam ir sava vieta un konkrētas funkcijas, jāizpilda treneru norādījumi, taču jārēķinās, ka kā ārzemniekam viņam būtu pavisam citas prasības. Vai viņš spētu tās izpildīt – tas ir labs jautājums. Tu jautāji par medaļām, es tev atbildēju. Uz to ir jātiecas. Bet pateikšu, ka mums ir vairāki ļoti labi 2001. gadā dzimušie spēlētāji. Gan tie, kuri tika U-18 izlasē, gan tie, kuri nespēlēja. Arī starp 2002. gadā dzimušajiem ir labi hokejisti, kuri gājuši cauri “Dinamo bērni” sporta skolai. Protams, aktuāls jautājums, kur viņi paliks, kad sasniegs divdesmit gadu vecumu…
