“Noteikti neko nenožēloju” – Šiliņš par sezonas sākumu Turcijā, došanos prom un nonākšanu Klaipēdā

28 gadus vecais Latvijas izlases basketbolists Kārlis Šiliņš vēl pirms trim sezonām vēl spēlēja “Liepājā” un demonstrēja spilgtu sniegumu “Optibet” Latvijas-Igaunijas basketbola līgā, taču kopš tā brīža karjerā ir veicis milzīgu lēcienu. Vispirms Šiliņš pārcēlās uz Vācijas bundeslīgu, pērno sezonu viņš iesāka Itālijas A sērijā, bet noslēdza Spānijas ACB līgā.

Pagājušajā vasarā Šiliņš parakstīja līgumu ar ambiciozo “Trabzonspor” komandu un savu CV papildināja ar vēl vienu nacionālo čempionātu, kas ir viens no vadošajiem Eiropā – proti, Turcijas superlīgu. Šiliņš gan Vācijā, gan Itālijā bija starp savas komandas vadošajiem spēlētājiem, un arī Spānijā, ņemot vērā līgas specifiku ar plašajām rotācijām, tika pie stabilas lomas. Tomēr Turcijā viss izvērtās citādāk.

Šiliņš aizvadīja solīdu debijas spēli Turcijā, laukumā pavadot nedaudz vairāk kā desmit minūtes un sakrājot 8+3. Taču izrādījās, ka tā viņam bija produktīvākā spēle šajā līgā. Līdz novembra beigām rīdzinieks divos mačos palika ārpus pieteikuma un septiņos dueļos, kuros devās laukumā, nevienu reizi nenospēlēja vairāk kā 14 minūtes. 

Tad sekoja izlašu logs, kurā Šiliņš devās palīgā Latvijas valstsvienībai un mačā pret Austriju demonstrēja teicamu sniegumu, tomēr pēcāk Turcijā saņēma kārtīgi “pliķi” – pirmajā spēlē pēc atgriešanās klubā viņš nospēlēja nepilnas divas minūtes, un decembrī laukumā vairs arī nedevās.

Tendence nemainījās arī 2026. gada ievadā un pirmdien Turcijas līgas kopvērtējumā ceturtajā vietā esošā “Trabzonspor” (11-5) paziņoja, ka sadarbība ar Šiliņu ir pārtraukta. Latvijas centrs gan ilgi nevilcinājās, dienu vēlāk parakstīja līgumu ar ULEB Eirokausā spēlējošo Lietuvas klubu Klaipēdas “Neptūnas”, kuru arī pārstāv Latvijas izlases kapteinis Rihards Lomažs, un jau sestdien debitēja jaunās komandas rindās.

Lai atskatītos uz šosezon piedzīvoto, portāls “Sportazinas.com” sazinājās ar Šiliņu, kurš pastāstīja, ka sezonas sākums Turcijā nebija viegls, tomēr tāda pieredze karjerā var būt noderīga. Viņš tāpat atzina, ka lēmums pievienoties “Neptūnas” bija visai viegls. “Es 100 no 100 reizēm izvēlos braukt tur, kur varu spēlēt,” sacīja Šiliņš.

Varētu sākt ar to, ka apsveicu tevi ar pirmo aizvadīto spēli Klaipēdā! Pieļauju, ka šo brīdi ilgi gaidīji pēc tā, kā pēdējais mēnesis izvērtās…

Jā, paldies! Protams, sen nebiju spēlējis. Bija tāda sajūta tā kā… Nezinu, kā lai pasaka. Tā kā bērnībā, pirms spēles bija mazliet patīkams uztraukums. Bet bija prieks aizvadīt pirmo spēli jaunajā vietā, arī dabūt uzvaru svarīgu Lietuvas kausā.

Neskaitot izlases spēli, pirmajā spēlē jaunajā klubā uzreiz tiec pie lielākā spēles laika šosezon. Kā vispār tam ir pielāgoties, tas gan jau nav viegli?

Kā jau teici – visu sezonu nav spēlēts, izņemot izlasi. Protams, ka nebija viegli, bija mazliet jāpielāgojas, jāatceras kaut kādas lietas. Negribētu teikt, ka biju ierūsējis – nav jau arī tik traki -, bet bišķi ir jāiekustas, atkal jāsajūt spēles garša, ritms. Bet domāju, ka viss jau ātrāk nekā vēlāk arī atnāks.

Ja tā vispār atskatāmies uz šo soli, tad tevi jāapsveic ar kluba atrašanu vai varbūt mazliet žēl, ka līdz šādai situācijai vispār bija jānonāk?

Zini… Es domāju, ka par neko nav žēl, jo tas ir profesionālais sports – tā notiek. Protams, ka varbūt zem kaut kādiem citādākiem apstākļiem Turcijā būtu varbūt izdevies labāk. Man personīgi nevienā brīdī nebija tāda sajūta, ka es Turcijas līgā nevarētu spēlēt vai ka būtu paņēmis pārāk augstu līmeni. Man tādu sajūtu nebija, taču ar treneri Turcijā runājām – dažreiz vienkārši nav īstā situācija, redzējums kaut kā nesakrīt. Bet noteikti neko nenožēloju – esmu nonācis jaunā un labā vietā. Šim jaunajam klubam ir ļoti daudz plusu, tāpēc viss ir ļoti pozitīvi.

Kādi tieši tie plusi ir?

Noteikti tas, ka ļoti tuvu mājām. Šī ir Lietuva, bet ir tā sajūta, ka būtu mājās atbraucis. Protams, šis arī ir viens no Lietuvas top klubiem, tāpat ULEB Eirokauss. Un, cik esmu ar visu personālu runājis, tad arī profesionāli viss ir ļoti augstā līmenī. Esmu priecīgs.

Turcijas klubs pirmdien izziņoja sadarbības pārtraukšanu un Lietuvas medijos jau dažu stundu laikā izskanēja informācija par Klaipēdu. Vai vari atklāt, cik ilgi tas darījums varbūt jau brieda, kad ar “Neptūnas” sarunas uzsāki?

Ja godīgi, tas jāprasa aģentam. Es varbūt tik precīzi nezinu, kad tās sarunas tika uzsāktas, bet es personīgi kaut kādas pāris dienas pirms tās izziņošanas zināju par tādu piedāvājumu. Tad, protams, bija tās tehniskās lietas, kamēr tur visus papīrus nokārto un noorganizē visas tās lietas. Beigās sanāca divas, trīs dienas [pirms viss tika nokārtots].

Kā viss loģistiski izvērtās – ar čemodāniem lidoji pa taisno no Turcijas uz Lietuvu? Vari pastāstīt, kā šī nedēļa aizritējusi, kāda šobrīd ir situācija Klaipēdā?

Viss bija mierīgi. Savācām visas mantas, lidojām no Trabzonas un Stambulu, no Stambulas uz Rīgu, un tad no Rīgas ar mašīnu uz Klaipēdu. Klaipēdā viss kā pienākas – klubs iedeva dzīvokli, ir arī mašīna. Viss kā standartā.

Tavs vārds “Neptūnas” pieteikumā parādījās jau otrdien pirms Eirokausa spēles, kas, visdrīzāk, bija saistībā ar to “deadline” [spēlētāju pieteikšanai turnīrā]. Bet vai arī bija kaut kāda iespējamība, ka tu varētu doties laukumā?

Kā jau teici – bija tas “deadline” un bija jāpaspēj pieteikt Eirokausam. Bet man nebija īsti reāli tikt uz to spēli, jo sanāk, ka tikai tās dienas vakarā ierados Klaipēdā, un nākamajā dienā vēl bija jāiziet medicīniskās pārbaudes. Tā kā īsti nebija variantu tikt uz to spēli.

Piecas dienas Klaipēdā aiz muguras. Kā ar iejušanos komandā bijis?

Labi, viss kārtībā! Te jau nevienam nav noslēpums – Rihards Lomažs to iejušanos komandā man ļoti atviegloja. Pirms [lēmuma pievienoties] aprunājāmies, apvaicājos par klubu. Mēs jau, protams, bijām pazīstami, bet tagad vēl labāk. Arī visi pārējie komandas biedri ir forši, ar iejušanos nav bijušas un nebūs nekādas problēmas.

Pats Rihards arī iepriekš izteicies, ka nešķiet, ka viņš būtu ārzemēs, spēlējot Klaipēdā. Cik tas bija nozīmīgs faktors un cik patīkami būs spēlēt tik tuvu mājām? Pieļauju, ka sieva par tavu lēmumu ir vispriecīgākā – viņa tomēr ir liepājniece.

Jā, sieva par to ir ļoti priecīga. Protams, ka tas bija faktors. Tas varbūt nebija tas, kas ņēma virsroku pāri visam, bet noteikti bija kā tāds sulīgs ķirsītis uz kūkas pāri visam. Pats esmu rīdzinieks un līdz Rīgai jau arī nav nemaz tik tālu, bet līdz Liepājai vispār viens “svilpiens”. Tas ir tiešām forši, piekrītu Lomažam šajā jautājumā.

Kādi pašam pirms tam bija iespaidi par Lietuvas līgu?

Skaidrs, ka tā ir augsta līmeņa līga – Eirokausa, Čempionu līgas klubi. Biju dzirdējis, ka Lietuvā riktīgs kapiņš varbūt ņem virsroku.

Jau vakar nācās to izjust uz savas ādas, vai arī tik traki vēl nebija?

Tik traki vakar vēl nebija, bet domāju, kad pretī nāks tabulā augstāk esošās komandas, tad to izjutīs vairāk. Bet tas jau tā pa pusei pa jokam – visur spēlē fizisku un labu basketbolu. Katrai līgai ir sava specifika un ar nākamajām spēlēm to redzēs.

Jau esi pieminējis, ka spēlēšana Eirokausā ir nozīmīgs faktors, kādēļ pievienojies. Protams, var sanākt, ka varbūt tur nāksies tikai aizvadīt četras spēles [ja neizdosies izkļūt no grupas], varbūt būs vairāk. Ko no Eirokausa sagaidi?

Ko sagaidīt? Tas vienkārši ir augsta līmeņa Eiropas turnīrs, jāiet un jācīnās par uzvarām. Ja pareizi saprotu, mums vēl ir iespēja pacīnīties par “play-in”, tā kā tā ir galvenā motivācija. Jāmēģina dabūt kaut kādas uzvaras, lai var paildzināt to turnīra gaitu.

Kā vispār viss beidzās ar iepriekšējo klubu, šķīrāties kā draugi? Viņi nelika nekādus šķēršļus, lai varētu sadarbību pārtraukt?

Ja godīgi, tur viss bija diezgan solīdi. Ja tu tā vaicā, tad neesmu pietiekami informēts, vai Turcijai ir tāda reputācija tā darīt [nevēlēties pārtraukt sadarbību], bet man viss bija normāli. Personāls, treneri, menedžeri bija diezgan lādzīgi, pretimnākoši. Beigu beigās, kad bija jāšķiras, visi paspiedām rokas – sapratām, ka tas ir sports un šķirsimies kā draugi. Viss kārtībā, arī operatīvi sanāca dabūt brīvlaišanas vēstuli, tā ka tur nebija nekādu problēmu.

Bija kaut kāds konkrēts brīdis, kad juti, ka tā sadarbība varētu tuvoties beigām?

Nē, drīzāk teiktu, ka lēnām vienkārši sāku saprast, ka nebūs aršana. Bija kaut kāds brīdis, kad it kā tas spēles laiks nebija tāds, kā gribētos, taču mēģināju kaut ko izcīnīt ekstra minūtes, pie kaut kā piestrādāt. Bet ar laiku sāku saprast, ka šī tomēr nebūs tā vieta, kur varēšu šo sezonu pabeigt. Tad jau viss process aizgāja un sākās aģenta darbs.

Tev karjerā ir bijušas ilgstošas pauzes traumu dēļ, bet kā mentāli ir tad, kad esi gatavs spēlēt, bet pie iespējām netiec?

Jā, nebija viegli… Tieši ko tādu [ka, būdams vesels, nespēlēju] karjerā nebiju piedzīvojis, bet zini – varbūt uz visu jāskatās pozitīvi, tā varbūt arī ir laba pieredze. Protams, to negribētos atkārtot.

Bija sajūta, ka tu tiešām bezmaz vai esi kā atbalstītājs ar ļoti labām sēdvietām uz spēli. Varbūt sākums bija tāds grūtāks, kā ar to aprast, bet vēlāk, kad sapratu, ka laikam būs jāsāk koferus krāmēt, domāšana mazliet pamanījās. Viss darbos kļuva vairāk tendēts uz sevi, tad vairs nebija tik grūti.

Pieļauju, ka viens no šīs sezonas patīkamajiem brīžiem bija došanās uz izlasi un veiksmīgais mačs pret Austriju, bet atgriezies Turcijā, nospēlēji divas minūtes un tas arī bija viss… Vai cerēji, ka izlase varēja būt kā atspēriens? Un vai pēc tam nebija tāds šoks, jo, cik papētīju, tad tajā liktenīgajā mačā tavs konkurents par minūtēm [Anhels] Delgado nemaz nespēlēja.

Nevarētu teikt, ka es tur varbūt baigi nenormāli biju sacerējies, ka tagad nospēlēju vienu labu spēli izlasē, ka es tur iešu un klubā būtu pelnījis uzreiz 20 minūtes spēlēt. Tā nebija. Es saprotu, ka ir klubs un ir izlase, un ka tās ir kā divas atsevišķas iestādes. Protams, mazliet cerēju, ka izlase varbūt kaut ko iestartēs, ka būs mazliet lielākas izredzes tikt pie iespējas. Bet es aizbraucu ar tādu domu, ka nav jēgas par daudz sacerēties.

Tas posms novembrī gan bija patīkams. Pašam bija tāda laba sajūta, ka nav tā, ka būtu aizmirsis, kā basīti spēlēt. Beigās bija sajūta, ka sezonas sākumā biju paņēmis mazu pauzīti, bet atnācu, bija jāspēlē un arī varēju normāli uzspēlēt. Tas bija forši.

Kad pievienojies “Trabzonspor”, jau rēķinājies, ka par minūtēm būs smagi jācīnās? Vai arī tev solīja nedaudz lielāku lomu?

Nekāda baigā solīšana par lielu lomu nebija nebija, bet, protams, nebija arī tā, ka tur bezmaz vai kā rezervistu mani paraksta. Vienkārši bija skaidrs, ka būs jāmēģina tās minūtes kaut kādā veidā izsist, ko es arī, protams, centos. Kā jau teicu – šķiet, ka nesakrita tas, ko no manis gaidīja.

Treneri tavu spēles stilu īsti neizprata?

Es negribētu teikt, ka neizprata, jo viņš ir labs treneris, bet viņš varbūt ir tāds mazliet vecās skolas treneris. Mans spēles stils nav gluži īpatnējs priekš garā spēlētāja, bet arī nav standarta, pie kā visi treneri būtu pieraduši. Dažreiz ir treneri, kuri man mazliet panāk pretī ar to, ka viņi atļauj spēlēt manu spēles stilu, un tad varbūt viņi redz, vai tas strādā vai nē. Bet tas jau cits stāsts…

No “Trabzonspor” treneris bija tas, kurš tevi pārliecināja pievienoties? Vai arī bija kāds cits no vadības?

Jā, pārsvarā ar treneri. Bija arī viens asistents, kurš agrāk ar Lomažu kopā bija strādājis, kad Lomažs spēlēja Turcijā. Bet galvenokārt komunikācija bija ar treneri.

Vai sezonas laikā tev ar viņu bija sarunas? No viņa bija kaut kādi skaidrojumi par minūtēm?

Kaut kādas sarunas drīzāk tuvāk tam mūsu šķiršanās brīdim bija. Bet tas bija vairāk tādas – vai man viss ir ok, kā es redzu situāciju. Nekas tik konkrēts nebija.

Tieši pēc tās izlases pauzes klubs sāka uzvarēt, panākumu sērija joprojām nav pārtrūkusi – tagad jau ir septiņas uzvaras pēc kārtas. Vai tas, ka komanda spēlēja labi, neraisīja vēlmi palikt un mēģināt izkapāt vietu rotācijā?

Protams, klubs labi spēlē un es jau arī gribētu spēlēt klubā, kas labi spēlē. Bet situācija bija tāda, ka tas tā nebija un es nespēlēju. Kas tad ir labāk – palikt klubā un būt atbalstītājam uzvarošā klubā, bet tu nespēlē, vai braukt kaut kur spēlēt? Es 100 no 100 reizēm izvēlos braukt tur, kur varu spēlēt.

Kāda kopumā ir pēcgarša, esi apmierināts, ka pamēģināji Turcijā uzspēlēt?

Jā, noteikti! Tādā ziņā es nenožēloju, jo tas ir profesionāls sports. Katru reizi, kad tu brauc uz kaut kādu jaunu vietu, tu uzņemies kaut kādu risku. Daudz kas atkarīgs no situācijām, treneriem, cilvēkiem, un dažreiz kaut kas nesanāk. Jebkurā vietā nekas nav garantēts. Uzskatu, ka tas, ka uz turieni aizbraucu, bija labi.

Bija kāda opcija palikt Turcijā un pievienoties citai komandai?

It kā kaut kāda interese bija, kaut kas man tika teikts, bet pilnībā konkrēti nezinu. Kad parādījās šis [“Neptūnas”] piedāvājums, uz to arī vairāk koncentrējāmies.

Diezgan unikāli, bet pēdējā gada laikā tev sanācis uzspēlēt trīs no Eiropas vadošajām līgām. Kā tu salīdzinātu Turcijas līgu ar Spāniju un Itāliju?

Augsts līmenis, daudz ļoti labu spēlētāju, individuāli meistarīgi. Augsta līmeņa basketbols, kas vienlaikus ir diezgan fizisks, pilnībā viss tiek izpildīts ar augsta līmeņa precizitāti. Ja, piemēram, salīdzina ar Spāniju, tad arī Spānijā līmenis ir ļoti augsts, bet tas basketbols tiek tā vairāk no treneriem kontrolēts, ir akadēmiskāks, punktuālāks. Arī Turcijā viss tiek kontrolēts, bet biežāk visu izšķir individuālā meistarība, kas te ir ļoti augsta visās pozīcijās.

Kuru vietu ikdienas sadzīvē izbaudīji visvairāk?

Grūti teikt, katrā vietā bija savas lietas, kas ļoti patika. Turcijā sadzīve bija laba, protams, bija jāpielāgojas bišķi citai kultūrai – tur cilvēki ikdienā dzīvo mazliet citādāk. Personīgi Itālija un Spānija patika tīri no tā dzīvošanas viedokļa, bet no katras vietas atmiņā ir palicis kaut kas labs.

Vismaz Klaipēdā aukstumam nebūs tik ļoti jāpielāgojas, jo, cik papētīju, Trabzonā ziemā nemaz nav tik silti.

Te Klaipēdā nav gluži kā Turcijā. Jā, Trabzonā bija drusciņ vēsāks nekā Stambulā, citos gados pat sniegs varēja uzsnigt. Bet te jau ir kārtīga ziema.

Vēl nedaudz pieskaroties Baltijas platuma grādiem, Mārtiņš Gulbis nesen citā intervijā izteicās, ka tiki uzrunāts. Vai bija kāda iespējamība, ka tu varētu nonākt “VEF Rīga” rindās?

Es nemaz nezināju, ka Mārtiņš tā ir izteicies. Grūti teikt. Ja varbūt bija arī piedāvājums, es nevaru neko komentēt, jo īsti nezinu to situāciju. Visticamāk, ka tas bija tikai kaut kādā runu līmenī, jo, ja tas būtu nopietns piedāvājums, es par to zinātu. Bet man nav informācijas par šo.

Ko no tevis [“Neptūnas” galvenais treneris Ģedimins] Petrausks sagaida? Iepriekš pieminēji vecās skolas treneri Trabzonā, Petrausks varētu būt uzskatāms no jaunās skolās.

Nav bijusi tāda konkrēta saruna, ko viņš tieši no manis sagaida, bet man viss jau bija skaidrs – es klubam pievienojos sezonas otrajā pusē un esmu šeit, lai palīdzētu uzvarēt. Kad sazvanījāmies, viņš pieminēja aizsardzību, jo tomēr kaut kādās līgās esmu apbružājies un kaut kādu pieredzi esmu uzkrājis. Tāpat pastiprināt groza apakšu, garo galu.

Pirms izlases loga un arī tā laikā tev bija nelielas veselības problēmas. Kā ir tagad – viss kārtībā?

Jā, tagad viss ir normāli. Tajā izlases pārtraukumā bija pāris lietiņas, ko vajadzēja izdarīt, un tās arī izdarījām.

Tas bija ar ceļgalu saistīts?

Jā. Varbūt konkrēti neiedziļināšos tajās specifikās, bet mazliet vajadzēja varbūt ne gluži pauzi, bet medicīniskā personāla uzmanību. Tas bija uz pāris dienām, un tagad arī jūtos daudz labāk.

Noslēgumā – ko tev novēlēt atlikušajā sezonas daļā?

Veselību, kas mums visiem sportistiem ir svarīga, un uzvaras!