OHL finālsērijas MVP Kulda par “Olimp” draudiem, sasistām rokām un četriem treneriem sezonā
27 gadus vecais Edgars Kulda pirms šīs sezonas atgriezās Latvijā, pievienojoties Rīgas “Dinamo”. Pēc komandas dalības apturēšanas Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) sezonas otrajā pusē uzbrucējam bija variants aizbraukt, taču viņš palika rīdzinieku sadarbības klubā “Zemgale/LLU”, ar kuru kļuva par “Optibet” Hokeja līgas (OHL) čempionu, kā arī tika atzīts par finālsērijas vērtīgāko spēlētāju.
Sarunā ar “Sportazinas.com” Kulda pastāstīja par ceļu līdz trofejai, sasistām rokām pusfināla sērijā, kā arī salīdzināja emocijas pēc kļūšanas par “Optibet” hokeja līgas (OHL) čempionu ar to, ko viņš juta pirms astoņiem gadiem, kad izcīnīja Memoriālo kausu Kanādas Hokeja līgā (CHL).
Titulu izcīnījāt pirmdien, šodien ir trešdiena [saruna notika 13. aprīlī]. Vai emocijas vēl ir svaigas?
Protams. Ja kas, tad mums rītdien būs bankets (smejas), tā kā domāju, ka emocijas vēl kādu laiku paliks.
Cik vispār ilgst čempionu paģiras?
Nav ne jausmas. Es atceros, kad pirms astoņiem gadiem kopā ar komandu izcīnīju Memoriālo kausu, tad es pat īsti to nepamanīju, neuztvēru to tik nopietni tajā nozīmē, ka tu vienkārši priecājies kopā ar citiem puišiem un svini, esi apmierināts ar rezultātu. Atšķirība starp šo trofeju un to, kas tika izcīnīta pirms astoņiem gadiem, ir mans vecums. Tad to uztvēru mierīgi, it kā tā tam arī jābūt – sezonā mēs nospēlējam ap 100 mačiem, viss ir super, nekāda noguruma nav. Tagad saprotu, ka titula izcīnīšanai paveikts liels darbs. Godīgi sakot, pat nezinu, kā treneriem un fizioterapeitiem to izdevās paveikt. 100 spēles ar komandu – 72 pamatturnīrā, tad “play-off” un Memoriālais kauss. Viņiem tas noteikti bija smags darbs. Tagad, kad man ir 27 gadi, pats saprotu, cik daudz mēs strādājām, un pēc titula izcīnīšanas ir tieša labi paveiktā darba sajūta.
No malas viss izskatās ļoti skaisti – finālā uzvara ar 4-0. Kāds bija tas ceļš ar jūsu acīm?
Mēs sapratām, kāds hokejs jāspēlē pret “Olimpu”, sapratām, ka nedrīkst ļaut viņiem spēlēt savu hokeju, tādu, kādu viņi demonstrēja [pusfinālā] pret “Mogo/LSPA”. Mums bija jābūt agresīviem, visu laiku jāskrien, jo mēs esam jaunāka komanda un arī fiziski mums jābūt stiprākiem nekā viņi. Uzdevums bija visu laiku presingot un spiest. Ja skatāmies spēļu rezultātus, tad, ja neņemam vērā pirmo maču, tad pārējās bija ar vienu divu vārtu pārsvaru. Pat pirmajā spēlē, kā pēc tam teica [komandas galvenais treneris] Artis Ābols, pirmo periodu mēs nespēlējām labi, bet bijām vadībā ar 2:0. Realizējām savus momentus un vienkārši novadījām spēli līdz uzvarai.
Pirmās spēles vidū rezultāts bija 5:0. Kā šajā situācijās izvairīties no atslābinātības?
Tas ir treneru korpusa nopelns. Ābols mums visu laiku atgādināja, ka jāturpina spēlēt savu hokeju. Pamatturnīra laikā bijušas vairākas situācijas, kad trešajā trešdaļā mēs izlaidām pārsvaru un sākām darīt muļķības. Pat ja paņemam pusfināla sesto spēli pret “Liepāju” – esam vadībā ar 3:1, tad kaut kādas kļūdas, nepārliecinošas darbības, un viņi panāca neizšķirtu, toreiz gan mums viss noslēdzās labi. Treneris pārtraukumos visu laiku stāstīja un rādīja, kā mums jāspēlē. Noskaņojamies uz katru trešdaļu un laukumā gājām uzvarēt katru periodu, nevis visu spēli.
Ankipāns pēc pusfināla teica, ka “Olimp” spēlē no aizsardzības un “parko autobusu”. Vai ieraudzījāt to arī finālā?
Viņi spēlē tādu ciešu hokeju, bet mūsu uzdevums bija neļaut viņiem apturēt mūsu tempu, it īpaši vidus zonā. “Olimp” hokejisti ātri atgrieza ripu uzbrukuma zonā, mēs centāmies pārvarēt viņu forčeku vidus zonā pēc iespējas ātrāk un vairāk laika pavadīt viņu zonā. Jo vairāk mēs varējām izdarīt spiedienu uz pretinieku, jo grūtāk gāja viņu aizsargiem, jo viņiem to bija ne pārāk daudz. Spiedām ar domu, ka agri vai vēlu viņi kļūdīsies. Rezultātā tā arī notika.
View this post on Instagram
Bija aizdomas, ka “Olimp” varētu izmantot arī kādas netīras metodes, draudus. Vai bijāt tam gatavi?
Ziniet, cik daudz šādu momentu notiek spēlēs, kad kāds kādam draud? Vienkārši tajā epizodē, kas iekļuva translācijā, viss bija pārāk acīmredzami. Mēs arī ar komandu to skatījāmies, pasmējāmies. Sapratām, ka pretinieks ir agresīvs, bet es teiktu, ka tieši agresijas ziņā pret “Liepāju” mums gāja grūtāk. Liepājnieki vienkārši nelaida uz vārtu priekšu, man pēc šīs sērijas visas rokas bija sasistas, jo mēģināju tikt līdz vārtu priekšai, es arī cilvēkiem situ rokas. Šī iemesla dēļ šajā sērijā tiešām bija grūti. Ar “Olimpu” tas viss vairāk notika jau pēc tiesnešu svilpēm, kaut kādi spēka paņēmieni, aizvainojumi, tas viss ir “play-off” sastāvdaļa un neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību.
— Ulvis Brože 🇺🇦 (@UlvisBrozhe) April 8, 2022
Sērija pret “Liepāju” sanāca garāka nekā fināls, vai komandas bija līdzīgākas?
Viņiem ir laba komanda, saprotu, ka Normunds [Sējējs] viņus trenējis visu sezonu un labi sagatavojis izslēgšanas turnīram. Pēc momentiem mums laikam tomēr bija priekšrocība, lai gūtu vārtus un uzvarētu spēles, bet viņu vārtsargs [Patriks Bērziņš] spēlēja ļoti labi. Varu pateikt, ka viņš tiešām aizvadīja lielisku sēriju – mūsu uzbrucēju trijnieks sērijas laikā pa viņa vārtiem meta kādas 80 reizes, bet iemetām tikai četrus piecus vārtus. Vārtsargs bija labs, aizsardzībā “Liepāja” spēlēja labā līmenī. Viņi bija ļoti agresīvi – tiklīdz tu saņem ripu, tad uzreiz kāds skrien tev pretī un presingo. Liepājnieki arī fiziski bija ļoti labi sagatavoti, tādēļ arī sērija ievilkās. Par izšķirošo kļuva otrā spēle, es tā uzskatu. Pirmajā mēs zaudējām papildlaikā un atdot otro vienkārši nedrīkstējām, lai gan sākumā ielaidām vārtus. Tomēr viss beidzās labi, izlīdzinājām, papildlaikā salauzām pretestību un uzvarējām.
Šis “play-off” atmiņā paliks ar pārpildītām tribīnēm. Vai tas ir papildus spiediens, jo pamatturnīrā tik daudz cilvēku nebija
Tas vairāk ir pieredzes jautājums. Pats esmu spēlējis dažādās vietās – KHL, Čehijā, pasaules čempionātā, esmu pieradis pie pilnām tribīnēm. Bet daudziem mūsu jaunajiem puišiem, viņiem tas vispār bija pirmais “play-off”, un tik liels cilvēku skaits arēnās, iespējams, lika nedaudz uztraukties. Bet puiši tika galā ar savām emocijām, tribīnes jau tāpat tevi dzen uz priekšu. Gaisotne “play-off” turnīra laikā tiešām bija lieliska. Viss bija emocionāli, visi sitās.
Tavs brālis arī apmeklēja finālu. Vai viņš kā aizsargs deva tev kādus padomus?
Agrāk, kad biju jaunāks, viņš man visu laiku deva padomus, kā būs labāk. Tagad vairs nē, varbūt vasarā, jo mēs parasti trenējamies kopā. Ik laikam var kaut ko pateikt, parādīt jaunu metienu, vēl kaut ko. Skaidrs, ka dalāmies ar kādu pieredzi tieši vasaras laikā.
View this post on Instagram
Tevi atzina par finālsērijas MVP. Saki godīgi, vai biji to gaidījis?
Neteiktu, ka gaidīju, īpaši daudz par to nedomāju. Kad arēnā paziņoja par to, es sniedzu interviju televīzijai. Bet par MVP varēja nosaukt vēl daudzus no mūsu komandas – Patriks Ozols aizvadīja labu sēriju, Ēriks Vītols nospēlēja lieliski. Esmu pateicīgs, ka mani atzīmēja, bet tas nav tikai mans nopelns, visa komanda palīdzēja – gan atdeva piespēles man, gan iesita vārtus no manām piespēlēm.
Kādas ir tavas attiecības ar izlasi? Paplašinātajā sarakstā tavs vārds nebija atrodams, vai bijušas kādas sarunas?
Šodien man piezvanīja, esmu atbraucis uz Jelgavu, lai savāktu formu. Teica, lai rītdien jau pievienojos treniņnometnei.
No oktobra līdz janvārim tu spēlēji “Dinamo”, kā vērtē šo nogriezni?
Viss gāja nedaudz viļņaini. Kad komandu vadīja [Sergejs] Zubovs, mani tikko izsauca, saņēmu spēles laiku un pēc tām mačus neizlaidu. Laukumā gāju gan vairākumā, gan papildlaikā, komanda spēlēja labi. Tad notika trenera maiņa, tas nedaudz ietekmēja – bija atkal jāpacīnās par vietu sastāvā, bet es to izdarīju veiksmīgi un atkal spēlēju jau Kuļibabas vadībā. Tad guvu traumu, un šajā laikā atnāca trešais treneris [Vladimirs Krikunovs], bet drīz arī sezonas bija galā. Man patika, kā es spēlēju, uzskatu, ka mans sniegums bija krietni labāks, nekā 2017./2018. gada sezonā, kad komandu vadīja Ankipāns. Trīs gadu laikā ārzemēs ieguvu labu pieredzi, kas man palīdzēja. Skaidrs, ka gribētos vairāk punktu sev un uzvaru komandai, bet spēles ziņā, uzskatu, ka esmu nospēlējis labā līmenī.
Kad vairākas reizes komandā mainās treneris, tas ir stress?
Nevaru teikt, ka liels stress. Atnāk jauns treneris, viņš maina shēmas, maina treniņus, bet spēlētāji ar pieredzi tam ātri pielāgojas. Tā nebūtu taisnība, ka katrs treneris kaut ko kardināli mainīja. Mēs lieliski sapratām, kurā virzienā viņš velk komandu. Bet tā, lai sezonas laikā man būtu trīs treneri, plus vēl Artis Ābols Jelgavā, kopā sanāk četri, tas tomēr ir bišk par daudz un var izsist no līdzsvara. Tu nāc uz treniņu un no jauna jāatstrādā savi refleksi un kustības, jo tomēr katrs treneris prasa nedaudz savādākas lietas.
Vai pareizi saprotu, ka, ja nebūtu “Dinamo” piedāvājuma, tad arī Jelgavā mēs tevi šosezon neieraudzītu?
Jā, tā arī ir. Pēc pagājušās sezonas Augstākās hokeja līgas (VHL) finālā es vēl biju Novokuzņeckā, kad man piezvanīja un teica, ka ir interese no “Dinamo”. Skaidrs, ka piekritu cīņai par vietu sastāvā. Man piedāvāja “try-out”, kuram es arī biju gatavs. Devos uz treniņnometni un beigās man sanāca iekļūt pamatsastāvā. Jā, sezonas sākumā dažādu iemeslu dēļ spēlēju “Zemgale/LLU” vienībā, bet zināju, ka savu iespēju sagaidīšu, un es to arī izdarīju. Sezonas otrajā pusi mani aizsūtīja uz Jelgavu. Bija iespēja aizbraukt, bet nesanāca. Paliku komandā palīdzēt puišiem un izdarīju darbu līdz galam.
Cik tas ir sarežģīti, kad vienā dienā tu spēlē lielajās arēnās pret KHL grandiem, bet tad nonāci Latvijas čempionātā un aizvadi mačus mazajās hallēs?
Šajā ziņā man ļoti palīdzēja Ābols, jo viņš ir augstā līmeņa treneris ar pieredzi gan KHL, gan izlasē. Viņa treniņprocess ir ļoti augstā līmenī un nebija neviena momenta, kad es būtu atnācis uz treniņu un varētu atslābināties. Bija jāturpina strādāt, tas ļāva progresēt gan man, gan komandai. Pateicoties Artim, tā pāreja nebija sarežģīta.
Cik liela loma jūsu panākumā ir Pēterim Gromam?
Pēteris ir fantastisks. Viņš savu darbu pārzina lieliski, man liekas, ka Groms ir pats pirmais videotreneris Latvijā. Viņš ir liels profesionālis, visi video tika ātri sagatavoti, nāca klāt, runāja ar mums. Arī pats varēja viņam kaut ko jautāt, Pēteris ļoti ātri atrod vajadzīgus fragmentus, sagriež un parāda tev. Viņš kļuva par vēl vienu šī pazla svarīgu elementu.
Ņemot vērā to, ka “Dinamo” KHL nespēlēs, tad nākamsezon atkal dosies ārzemēs?
Jā, domāju, ka došos ārzemēs. Ar aģentiem jau runāju. Interese ir, pagaidām gan nekas konkrēts. Grūti pateikt. Biju domājis, ka šim jautājumam pieķeršos pēc sezonas beigām, bet man tagad jāgatavojas kopā ar izlasi un jācenšas tikt sastāvā uz pasaules čempionātu, tas ir nākamais etaps. Gan jau, ka atradīšu sev kādu labu darbu!
View this post on Instagram
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
