OHL labākais vārtsargs: Nav jautājumu par to, kāpēc neesmu izlases sarakstos

Latviešu vārtsargs Jānis Auziņš “Sporta studijas” podkāstā dalījās pārdomās par pieredzi Japānā, spēlēšanu ārzemēs un Rīgas “Dinamo” problēmām aizvadītajā “Optibet” hokeja līgas (OHL) sezonā.

Par pieredzi Japānā

Japānā ir maksātspējīgi klubi, tur ir ļoti labas algas. Tāpēc daži izvēlas spēlēt tur, tie paši amerikāņi un kanādieši. Daudzi man prasījuši, kā tur var tikt, un tas nemaz nav viegli. Viņiem vajag krietnu CV, jābūt ar pieredzi vismaz AHL vai KHL. Es tur laimīgi trāpījos, jo īpašnieks gribēja, un viss.

Pirmais bija Henrijs Uzraugs, viņš man piezvanīja un apjautājās, vai gribu spēlēt Japānā. Es tajā brīdī jau gandrīz biju noslēdzis līgumu ar Ukrainas klubu “Donbass”, atlika tikai ielikt parakstu. Un tajā pašā dienā piedāvā doties uz Japānu. Es iepauzēju un izlēmu, ka varētu. Nav tā, ka atšķirība algās ir milzīga, tomēr pāris tūkstoši vairāk nekā “Donbass”. Arī gribēju paskatīties, kas tā Japāna tāda ir. Tiešām cita pasaule. Cita mentalitāte, savādāka daba.

Tajā pašā laikā viņiem nepatīk, ka atbrauc eiropietis un atņem darbu. Bet neviens to neizrāda. Dažs arī parāda, dažs smaida un neko nesaka. Bija jūtams no dažiem cilvēkiem – kāpēc tu šeit esi? Tomēr kopumā viņi ir draudzīgāki. Pēdējo gadu, kad es tur biju, paņēma amerikāņu treneri ar AHL/NHL pieredzi. Šādi cilvēki tiek ņemti, lai paceltu kopējo līmenī. Mums bija arī jātrenē jaunie hokejisti, nebija bieži, sezonas laikā kādas piecas-desmit reizes.

Par spēlēšanu ārzemēs

Pirmajā gadā uz Angliju aizbraucu par ļoti mazu algu, braucu, lai vienkārši sevi parādītu. Pirms tam Slovākijā biju notrenējies kādu pusgadu, man neko nesamaksāja, iebraucu mīnusos. Beigās bija jāizpērk sava licence, jāmaksā klubam soda nauda trīs tūkstošu eiro apmērā, un nevienu neinteresēja, ka pats neko nesaņēmu. Sākotnēji man Anglijā bija 100 mārciņas nedēļā. Pagāja pusgads, un mani uz nākamo gadu parakstīja par normālu naudu, jo saprata, ka es kaut ko varu.

Par “Dinamo” laiku

Bija saruna ar Maksimu Širokovu par pievienošanos “Dinamo”, kad kopā būs viss vecais “Prizmas” sastāvs – Žora Pujacs, brāļi Širokovi. Man patika “Olimp” sastāvs, domāju, ka būs tie paši džeki, kādu naudiņu dabūsim – jātrenējas. Forši aizvadījām vasaras treniņnometni, nekas neliecināja, ka kaut kas varētu nobrukt. Otrajā spēlē guvu traumu un bija jāārstējas. Tad sapratu, ka nekas tur īsti nebūs. Cilvēki lēnām iet projām un nolēmu, ka pašam jādodas uz “Prizmu”.

Bija tā, ka pēc traumas bija jātaisa magnētisko rezonansi. Teica, ka mums ir apdrošināšana, pēc tam mani aizsūtīja uz “Sporta medicīnu”. Izgāju kursu un teica, ka varu lēni trenēties. Par vienu man iedeva naudu, par otro teica, ka samaksās apdrošinātājs. Sapratu, ka neviens nesamaksās. Arī pateicu – ja jums nav naudas, tad priekš kam jūs mani turat, solāt? Trīs-četrus mēnešu to visu klausījos, izlēmu, ka tas nav nopietni. Aizgāju pie Miļuna parunāt, visu sarunājām un nolēmu turpināt “Prizmā”.

Tad komandā parādījās Leonīds Beresņevs, kuram sanāca strīds ar brāļiem Širokoviem. Nezinu, par ko tas īsti bija, neiedziļinājos, bet beigās ceļi šķirās. Pats līdz beigām nesapratu, kurš par ko ir atbildīgs, joprojām nesaprotu, kā var uzbūvēt kaut ku tādu, kad tev nekas nav sakārtots. Pieļauju, ka nē, tas vēl nav beigās. Varbūt mēģinās kaut ko labot, tomēr klubs ir pieredzējis.

Par OHL līmeni

OHL ir daudz jaunie, pat vārtsargi, kurus es līdz šim nezināju. Tas priecē, ka viņi izauguši, tā pati “Rīga” – ļoti zolīda komanda ar 16-17 gadus veciem hokejistiem. Mums pašiem ir bijis daudz jauno. Tas ir forši, OHL tieši varētu augt tādēļ, ka ir tik daudz jauno. Teikšu, ka jaunie visai daudz provocē, un dažreiz izsit no sliedēm.

Man kā vārtsargam mači pret Lietuvas komandām bija grūti – ilgi stāv bez metieniem, tad atnāk viens no stūra, un vēl trāpa – tu ielaidi un uzreiz esi ārā no spēles. Grūti spēlēt pret viņiem, ja sākumā nesamet daudzus golus. Sezonas beigās lietuvieši parādīja, ka viņi var spēlēt šajā līmenī. Nezinu, cik dārgi ir izbraukumi, bet domāju, ka mums viņus vajag, varētu paņemt vēl kādu komandu, piemēram, no Lietuvas. Jo vairāk komandu, jo interesantāks čempionāts.

Par izlasi

Man nav zvanīts, bet paskatāmies – cik daudz mums ir jaunie un talantīgie vārtsargi. Latvijas čempionāts tomēr nav tā vieta, no kuras ņemt vārtsargus uz izlasi. Ja tā paskatās, mums ir desmit vārtsargi, kuri spēlē ārzemēs un no kuriem var izvēlēties. Vēl divi NHL – tas jau ir rādītājs. Kristers [Gudļevskis] aizvada fenomenālu gadu. Nav jautājumu par to, kāpēc neesmu tajos sarakstos.

Nekad par to nebūšu apvainojies. Arī pirms trīs gadiem, kad mani atskaitīja no izlases dzimšanas dienā, pat tad nebiju apvainojies. Bija ļoti forši patrenēties ar džekiem, aizbraukt uz Šveici – tas viss process izlasē ir labs. Tajā naktī Merzļikins “play-off” zaudēja pēdējo spēli un man pateica, ka esmu brīvs.