Ozoliņš: Sākumā domāju, ka hokejs man vairs nav vajadzīgs, taču ar laiku viss negatīvais pazūd
Leģendārais latviešu hokejists Sandis Ozoliņš intervijā krievu ziņu aģentūrai “R-sport” pastāstīja par karjeras līkločiem, mazajiem laukumiem un trenera asistenta darbu Ņižņinovgorodas “Torpedo” vienībā.
“Mūsdienās ir pavisam cits hokejs, daudz ātrāks nekā manos labākajos gados,” atzīst Ozoliņš. “Pēdējās sezonās man bija grūti. No punkta A līdz punktam B jānokļūst pēc iespējas ātrāk un nekāda pieredze tev nepalīdzēs. It īpaši, kad tev ir 40 gadi, bet pret tevi cīnās 20 gadus veci hokejisti, kuriem ir spēks un motivācija tevi apsteigt. Es noslēdzu karjeru tieši tad, kad tas bija jāizdara,” uzskata bijušais aizsargs.
Vienīgais Stenlija kausa ieguvējs no Latvijas noslēdza karjeru 2014. gada, pārstāvot Rīgas “Dinamo”. Tajā sezonā komanda iekļuva Gagarina kausā, bet nākamo piecu sezonu laikā ridzinieki nav spējuši kvalificēties izslēgšanas mačiem. “Jau pirms 2013./2014. gada sezonas biju pārliecināts uz 95%, ka tā būs pēdējā sezona. Bet Soču olimpisko spēļu laikā pirms viena mača nofotografēju visus medikamentus, kurus man bija jālieto, lai es vienkārši varētu spēlēt. Šī bilde joprojām ir telefonā – tiklīdz parādījās domas par atgriešanos, uzreiz skatījos šo foto un katru reizi sapratu, ka visu esmu izdarījis pareizi.”
Ozoliņš pastāstīja, ka viņa fiziskā forma vairs neļautu spēlēt augstā līmenī. “Vēlme ir vienmēr, bet ķermeni neapmānīsi. Man vairs nebija iespējas tikt galā ar tādām slodzēm. Jā, ir daži hokejisti, kuri turas arī 45-46 gadu vecumā, bet es neesmu tāds. Ne tikai KHL, bet arī visā pasaulē arvien populārāks kļūst ātrs, uzbrūkošs hokejs. Svarīgs faktors ir laukumu samazināšana. Agrāk varēja pieturēt pretinieku pie apmales, tagad tā nav. Tiklīdz tu izslēdz kājas, uzreiz esi ārpus spēles, atliek vien pārkāpt noteikumus. Visas izmaiņas hokejā ir tendētas uz to, lai spēlētāji vairāk kļūdītos, jo tādējādi veidojas bīstami momenti pie vārtiem.”
47 gadus vecais speciālists atcerējās gatavošanos sezonai Nacionālajā hokeja līgā (NHL). “Tagad spēlētāji vēlas pēc iespējas ilgāk spēlēt augstākajā līmenī. Agrāk bija tā: ja tu neiekļūsti “play-off” vai zaudē pirmajā kārtā, tad četrus mēnešus atpūties no hokeja. Atceros, vienu reizi atbraucu uz treniņnometni septembrī. Pirmā nodarbība. Viens hokejists paņem savas slidas, bet asmeņi ir sarūsējuši, jo viņš uzreiz pēc sezonas iemeta tās somā un pat nepieskarās. Tagad visi strādā jau vasarā, jo izdzīvo stiprākais. Pēc klubu sezonas vēl jāpadomā, doties uz pludmali vai uz izlasi.”
Sandis Ozoliņš | Foto: Dinamo Rīga/R.Volonts
Bijušajam aizsargam patīk spēle uz mazajiem laukumiem: “Uzskatu, ka laukumu samazināšana ir labs lēmums. Spēlētājiem jāmācās pieņemt ātrākus lēmumus, arī spēle kļūst interesantāka. Tieši kanādiešu laukumos parādās hokejista meistarība, bet ja tādas nav, tad jāpilnveidojas. Man viss bija vienkārši – atbraucu uz Ziemeļameriku un uz priekšu. Pateica: Sandi, ej un spēlē. Nebija izvēles. Jā, viņu laukumos aizsargam ir vieglāk kontrolēt situāciju, taču arī kļūdas cena ir augstāka. Atgriezties uz lielā laukuma bija daudz grūtāk. Vēl viena nianse: Ziemeļamerikā es zināju, ka katrai maiņai ir savas funkcijas. Tikmēr Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) jāseko visiem, jo arī ceturtajā maiņā ir hokejisti, kuri prot taisīt rezultātu.”
“Torpedo” trenera asistents uzskata, ka mūsdienu hokejs sastāv no dažādiem stiliem. “Tagad ir grūti nodefinēt, kas ir somu stils, kas ir kanādiešu un kas ir krievu. Informācijas ir daudz un viss jau ir sajaucies. Treneru uzdevums ir paņemt visu labāko un pareizi to izmantot. No pagātnes noteikti nedrīkst ņemt tā laika hokejistu audzināšanas metodes. Nedrīkst apsaukāt un pazemot bērnus. Lai tās pazustu, jāpaiet laikam un jānomainās bērnu treneru paaudzei. Bet šī problēma nav tikai Latvijā un Krievijā, tā reāli eksistē arī citās valstīs.”
2011. gadā Ozoliņš kļuva par Latvijas izlases ģenerālmenedžeri, bet uzreiz pēc pasaules čempionāta viņš tika atbrīvots. “Es sevi neuzskatu par cietušo pusi. Mēs zinām noteikumus – bija uzdevums, ar kuru mēs netikām galā. Toties uz Soču olimpiādi aizbraucu jau kā spēlētājs, ieņēmām augstāko vietu Latvijas izlases vēsturē. Viss, kas notika – tā ir laba dzīves pieredze. Bet tas ir tagad. Uzreiz pēc atlaišanas es biju ļoti dusmīgs.”
Ozoliņš: Kad Hārtlijs pievienojās izlasei, nedomāju, ka viņš dos tādu grūdienu Latvijas hokejam
Tikmēr 2017. gadā Ozoliņu iecēla par Rīgas “Dinamo” galveno treneri. 16 spēlēs komanda izcīnīja vien piecus punktus un piedzīvoja 12 zaudējumus pēc kārtas. Tā paša gada septembrī speciālists tika atlaists. “Vērtīga pieredze. Ja gribēšu atrast atrunas, es to izdarīšu. Esmu izdarījis secinājumus, laiks rādīs, vai man bija taisnība. Darbs “Lido”? Atkal – dzīves pieredze. Hokejā man nav noslēpumu. Bet te pavisam cita sfēra, viss jauns – uzdevumi, darba attiecības. Man ļoti patika, lai gan bija grūti pierast pie cita dzīves ritma. Sākumā domāju, ka hokejs man vairs nav vajadzīgs. Taču ar laiku viss negatīvais pazūd un saprot, ka tava vieta ir citur, tur, kur tu visu zini, kur tu vari gūt prieku, kur tu jutīsi līdzi rezultātam. Sapratu, ka hokejs atkal velk atpakaļ.”
“Kad saņēmu piedāvājumu no “Torpedo”, uzreiz sapratu, ka esmu sailgojies pēc hokeja,” savas sajūtas atceras Ozoliņš. “Satikāmies ar komandas ģenerālmenedžeri Janu Golubovski, aprunājamies. Aizbraucu uz Rīgu, bet divas dienas vēlāk jau sāku strādāt. Man tas ir liels izaicinājums. Svarīgi, ka man un Golubovskim sakrīt komandas veidošanas filozofija. Lai kļūtu par treneri, visu laiku jāattīstās, jāanalizē. Nav jābaidās izgudrot kaut ko jaunu un izmēģināt to.”
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
