Pacietīgs latvietis Dānijas hokeja saimniecībā ar jaunām ambīcijām

12/08/2019 09:05
Nokopēts
Toms Strauss, www.sportazinas.com

Latviešu treneris Toms Strauss šogad uzsāks trešo cēlienu Dānijas hokeja saimniecībā, ja pirmajos divos gados daudzkārt nācās sevi nopietni motivēt, tad šobrīd galdā likti augsti mērķi. Latvietis Orhus bērnu hokeja skolu attīstīja līdz līmenim, ka citas organizācijas pamanīja, ka arī tur spēlē hokeju. Tagad Strausa karjerā ir jauns posms, viņš uzsācis darbu Odenses hokeja organizācijā, kur uzticētas U20 un 1. līgas komandu vadīšanas.

Intervija notika jūlija vidū Vecrīgā, kad sarunā piedalījās ne tikai Toms Strauss, bet arī viņa sieva Alise. Parunājām ne tikai par hokeju, bet arī par bērnu izdegšanu, treniņa metodēm un citiem aktuāliem tematiem.

-Tev šis būs trešais gads Dānijā, divi aiz muguras, bet šogad nākuši klāt jauni izaicinājumi. Sevi vari pamazām pieskaitīt dāņu mentalitātei?

-Es nevaru teikt un nekad neteikšu, ka jūtos kā dānis. Mēs ar ģimeni esam adaptējušies tai videi, lietas skatāmies citādāk, un trešajā gadā būs vienkāršāk.

-Kas ir tās lietas, kuras trešajā gadā būs vienkāršākas?

-Mēs lasām dāņu mentalitāti. Viņiem tā ir smaga, noteikti, citādāka nekā mums.

-Iepriekšējā reizē, kad tikāmies, tu teici, ka viņi neuztraucās par lietām.

-Tā ir pārdomāta lēmumu pieņemšana, pārdomas bieži vien ievelkas ilglaicīgi. Viņi izdomās desmit reizes, pirms darīs. Sākumā bija grūti pie tā pierast, jo process ir garš, kamēr kaut kas notiek. Mums nepacietība ir lielāka nekā viņiem, mums gribas ātri un tagad.

-Kādā kontekstā izpaužas dāņu lietu apdomāšana?

-Par visu – dzīvē, sportā, tas viss nāk ārā. Piecas reizes jāizelpo, tad tu varbūt sagaidīsi kaut kādu atbildi no viņiem. Kāpēc mēs viņiem esam interesanti? Tāpēc, ka mēs varam atrast kombināciju starp viņu mieru un mūsu emocijām, to varam atšķaidīt.

-Tev sanāca, ka katru gadu esi darbojies citā hokeja organizācijā?

-Nē, divus gadus strādāju vienā, bet pagājušajā sezonā mainījās tas, ka biju klāt pie pirmās līgas.

-Pavadīji divus gadus Orhus hokeja sistēmā. Šajā laikā, ko tev sanāca iemācīties un ko tu no viņiem iemācījies?

-Viņi vairāk iemācījās no manis nekā es no viņiem. Viņi man iemācīja mieru, pacietību un gaidīšanu. Nekas jau nemainās, tu izdari šodien vai pēc trim dienām. Nekas nenotiks, ja nepacelsi telefonu pēc vienas minūtes. Ja viņiem pēc tam no tevis neko nevajadzēs, tad tas nebija svarīgi. Svarīgas lietas vienmēr pagaidīs.

-Pats tikko pavadīju četrus mēnešus Portugālē, studējot Erasmus programmā, ar kurieni arī varu vilkt dažas paralēles. Nezinu, kā ir dāņiem, bet portugāļi vairāk bauda dzīvi un neuztraucās par lietām. Ja tikšanās sarunāta divos, tad plānotais cilvēks var ierasties divas stundas vēlāk.

-Dānijā ir tas pats, tur nav nekā strikta. Visi ir mākslinieki, tur var rēķināties ar kaut ko neiespējamu.

-Kas bija tāds neiespējams?

-Lielākās pērles ir sadzīvē. Man liekas, ka par šiem diviem gadiem varētu sarakstīt grāmatu.

Alise: Ja runājam, ka nav nekas strikts, tad aizbraucot, kārtojām papīrus, viņi saka, ka mums šeit jādzīvo pieci gadi, lai varētu dabūt kādas konkrētas lietas. Pēdējais bija, kad braucām prom, tad mājas saimnieki teica, ka būs divos. Mēs jau sakrāmējušies, bet viņi atbrauca divas stundas vēlāk. Mēs kā jau latvieši, tēju sagatavojuši, tu neteiksi, ka streso, jo laiks deg.

-Atgriežoties pie hokeja, ko tu sasniedzi ar sev uzticētajām jauniešu un bērnu sistēmas komandām?

-Galvenais bija dabūt cilvēku skaitu un to noturēt, kas arī izdevās, jo mēs pirmajā gadā sākām ar 30 bērniem. Sestdienas rītā, kad atnācu uz iesācēju treniņu, uz ledus biju es un mans puika, varbūt vēl divi. Beidzās ar to, ka klubam nācās meklēt jaunu inventāru iesācējiem, jo viss bija beidzies. Mazo treniņš nebija neviens zem 40 hokejistu. U7, U9 un citas bērnu grupas turējās ap 40 spēlētāju. Tas vēlreiz apstiprināja to, ka viss tiek darīts pareizi.

-Kādas ir pareizās metodes, ar kurām tu iekustināji riteni Orhus hokeja organizācijā?

-Ar to, ka bērns pēc treniņa ir priecīgs un prasa vecākiem nākt vēlreiz. Sniegt viņam atbalstu, lai bērns gūst baudu no hokeja.

A: Bērni pirms tam treniņos stāvēja, mācīja sasveicināties, iesildīties, kā to dara lielās komandas. Kā mēs Latvijā lielākā daļa darām, ka tu darbojies, to praktisko gūsti no darbošanās. Toms izdarīja to, ka ikviens pieaugušais, kas bija uz ledus arī pieaugušais, darbojās.

Ar visiem lielajiem treneriem, kuriem esmu runājis gan ASV, gan Somijā viss ir atkarīgs no procenta, cik daudz viņš kustās. Ja procents ir augstāks, tad lielāka iespējamība, ka tev izaug labāki spēlētāji. Ja tu stāvi, tad neko neiemācies. Ar katru vecumu auga procents uz kvalitatīvu kustību. Līdz U16 ir kvantitāte, pēc tam sākās kvalitāte. Tāpēc uz ledus ir vajadzīgi vairāki treneri, ja tev ir treniņš, kur tu stāsti, tad nav vajadzība no sešiem treneriem. Viņiem ir vajadzīgs, ka tu palaid riteni, lai ripo. Ja uz ledus esmu viens, tad man ir divas acis ar kurām varu redzēt kādu kļūdu, ja man ir vēl seši palīgi, tad esam 12 acis. Tad vieglāk to bērnu izvilkt no riteņa un pateikt, ko un kā labāk darīt. Tev nav jāapstādina 30 hokejisti, lai pateiktu vienu kļūdu, citādāk tie 29 džeki tajā brīdī zaudē.

-Latvijā to dažviet pat mēdz parādīt, ka tā viena dēļ mēs apstādinām treniņu.

-Tā ir mūsu kļūda, kāpēc tev tas džeks ir jāpazemo? Kāpēc astoņgadīgs čalis jāpazemo citu 29 priekšā? Paņem viņu nost un pasaki, lai nākamreiz dara citādāk. Ja viņš gribēs, tad ņems vērā, ja negribēs, tad tā ir viņa problēma.

-Ar iesācējiem ledus treniņos strādāja seši treneri?

-Tas ir atkarīgs no manis, es pasaku, cik trenerus man vajag. Orhus sistēmā vēl viena daļa darba bija izglītot cilvēkus, kas nāk palīgā uz ledus. Tajā pilsētā nebija iedibinātās tradīcijas un cilvēki nezināja hokeju. Skaidrs, ka jaunajā komandā, kur es biju arī pagājušajā vasarā, tur cilvēki ir bijuši hokejā no pirmās dienas. Paši trenējušies un spēlējuši, līdz ar to man procesu ir vieglāk koordinēt. Asistenta darbs ir smags, jo tev ir jālasa galvenais treneris. Sākot ar ripām un piloniem, tev ir jājūt, ko galvenais grib darīt. Citādāk tu zaudē sekundes, beigās tās pārvēršas par minūtēm, paņem mēnesi un tās jau ir stundas, sezonā tās ir desmit stundas, kuras tu esi zaudējis uz neko. Bez palīgiem pie mazajiem ir grūti strādāt.

-Latvijā ir viens treneris, vai labākajā gadījumā divi treneri, viņš nosvilpjas un tad visi skrien cauri piloniem. Īsti pat nepievēršot uzmanību tehnikai, galvenais novaktēt, lai viņš izskrien pēc svilpes. Kā treniņi bērniem notika tavā vadībā?

-Ja bērns zina, ka jāizskrien pēc svilpes, tad tas jau ir daudz. Viss ir augošā secībā, loģiski, ka lietas atduras pret finansēm. Palīgtreneri tur nesaņem naudu, viņi nāk, jo hokejs ir foršs.

A: Tev bija paveicies, jo bija tev palīg amerikānis, bet otrs spēlējis Ziemeļamerikas junioru līgās.

Jā, man bija divi džeki, viens, kas nāca uz visiem treniņiem. Viņš bija tikko atbraucis mājās no ASV, pienāca pie manis un prasīja, vai var nākt palīgā. Loģiski, ka man ir desmit reizes vieglāk strādāt, kad blakus ir jauns džeks, kurš vēl joprojām spēlē hoķi. Viņam doma ir aptuveni skaidra, treniņos bija pavisam cits skats, kad blakus ir tāds čalis, kurš saprot, ko es gribu, un saprot, kas mums kopā jāizdara. Puika ir talantīgs, ar viņu 16 gados Dānijas profesionāls klubs parakstīja līgumu. Trīs sezonas viņš nospēlēja Dānijā un pēc tam aizbrauca uz Ziemeļameriku.

-Divus gadus vadīji ne tikai iesācējus, bet arī citas bērnu komandas. Tagad var redzēt tevis izaudzinātus lietaskokus šajās komandās?

-Vadīju U11, U13 un U15 komandas kopā ar savu palīgu. Pagājušās sezonas U9 puišus varēja redzēt, ka forši čaļi, vācās kodols, ar kuru tālāk nākamais treneris var strādāt. Man nav kauna par čaļiem, kurus trenēju.

-Latvijā svarīgi bērnu vecumā ir uzvaras un tituli. Daudzkārt arī bērnu vecāki iejaucas trenera darbā, kas tāds Dānijā ir novērojams?

-Tādas lietas viņiem neeksistē. Līdz U11 vecumam puikām ir jābauda spēle, pats galvenais, lai bērns pasaka saviem vecākiem, ka viņam patīk. Neredzēsi gadījumus, kad bērnus uz ledus spiež caur asarām, nevienā hallē neko tādu neesmu redzējis. Vecākiem tas ir foršs pasākums, brīvdienās aizbraukt uz spēlēm. Desu uzcep, kafiju iedzer un viss kruti.

-Kādus titulus izcīnīji ar komandām?

-Līdz U13 nav medaļu, tas viss notiek prieka pēc.

A: Visiem ir simboliskas medaļas.

No U15 iedalās pēc spēka divās divīzijās. Otrajā līgā spēlētājs atnāk pie trenera ar konkrētu tekstu, ka viņš nāk spēlēt, jo viņam patīk. Neko vairāk no viņa arī neprasa, tas ir apsveicami, ka 14 gadīgs čalis spēj to apzināties un saka, ka negrib būt hokejists. Līdz ar to tu netērē laiku un enerģiju uz spēlētāju, kurš nemaz neplāno būt nopietns hokejists. Jebkurā gadījumā viņš ir fiziski aktīvs, kas mūsdienās nav maz. Pirmajā komandā spēlē džeki, kas grib.

-Šogad biji asistents lielajai komandai, paskatījos uz treneriem, kas vadīja komandu – viņi bija bez lielas pieredzes. Cik nopietns bija trenēšanas līmenis?

-Viņi trenē, bet to dara tikai brīvajā laikā. Viņi neiet uz profesionālo izaugsmi. Treneri atnāk un vienkārši patrenē.

-Vai bija viegli, ka izaugsmes ziņā tu gribi attīstīties, bet viņiem atbildība un nopietnības sajūta ir zemākā līmenī?

-Tieši tāpēc arī es nomainīju klubu.

A: Divu gadu laikā bija jāatceras, kāpēc vispār tur aizbraucām.

Tieši to tu pateici “vai bija viegli?”, bija grūti, katru dienu meklēt motivāciju un saprast, kāpēc tu ej uz halli. Ja tu zini, ka tev priekšā vienkārši ir viss forši, bet tu saproti, ka nekas nav forši. Tad ir jārauj un jāstrādā.

-Līgas tabulā es redzēju, cik forši jums gāja.

-Mēs lēkājām, augšā lejā. Mums bija 12 zāģi pēc kārtas, tad sešas uzvaras. Tam nav loģiska izskaidrojuma, tas arī beidza nost. Katru dienu bija jāatceras, kāpēc mēs tur esam, un strādā vienkārši, lai nopelnītu nākotnes līgumu. Rādīt to, ko es varu izdarīt un izspiest no tā, kas ir pieejams. Tas bija mans pirmais ārzemju kontrakts, ja nebūtu tas, tad šobrīd noteikti nebūtu Odensē. Ar kaut ko ir sākuši visi, bet neviens par to nerunā. Visi vienmēr saka, ka ir NHL un viss kārtībā.

-Reti kurš pastāsta par pakāpieniem līdz galamērķim.

-Pirmais solis ir visgrūtākais, vai tu izturi, vai neizturi. Neizturēt ir elementāri, nopērc biļeti un brauc mājās.

-Paraksturo, kāda bija komanda, saprotams, ka tas bija prieka pēc. Sastāvā bija arī četri latvieši, viņi mācās un strādā?

-Latvieši visi strādāja.

A: Ņikita [Zgirskis] nestrādāja, viņš mācījās.

-Kopumā latviešiem negāja viegli?

-Mums vienmēr bija, par ko runāt. Importi, kas bija kanādieši, somi, zviedri, man ar viņiem bija daudz kopīga runājamā.

-Viņiem maksāja?

-Ja es atbildētu uz šo jautājumu, tad būtu nekorekti, jo es nezinu patiesību. Tas būtu minējums.

-Ja tu mācies un sporto Dānijā, tad tu saņem stipendiju. Kāda tur ir lietu kārtība?

-A: Dānijā augstskola ir bez maksas, ja tu strādā 11 stundas, tas tās noformē kā darbu. Tas nav saistībā ar klubu, bet valstiskā līmenī. Ja viņš spēlē, tad to noformē kā darbu. Ja tu strādā, tad tev par studijām nav jāmaksā, bet tu vēl dabū stipendiju 500 līdz 700 eiro, tas ir atkarīgs no specialitātes.

-Tev līgums ar Orhus bija uz trim gadiem, pēc sezonas tu vienkārši pateici paldies un liki noprast, ka mērķi ir augstāki?

-Sarunas nenotika vienu dienu, process auga pusgada garumā. Sarunas ar jauno klubu notika kopš pagājušās vasaras. Vienreiz parunā, tad trīs mēnešus klusums, tūlīt būs kāda kustība, atkal nekā nav. Viņi pārdomā visu, kad tu strādā, tu vari būt drošs par savu vietu. Vienā dienā nebūs tā, ka mums nav ko samaksāt. Viss ir vairākas reizes pārdomāts, tāpēc mans kontrakts bija ilgi jāgaida. Tika domāts, liktas finanses, varam vai nevaram, kā to visu sakārtot.

-Tu viņus atradi vai viņi tevi?

-Abpusēji. Pēc pirmās sezonas Dānijā viņi redzēja, ka mana Orhus komanda sāk spēlēt hokeju, izrādās, ka U15 puiši var arī uzvarēt. Dānija nav liela, informācija izplatās ātri, un acis ir visur. Sākās vasaras nometne, viņi mani uzaicināja pie sevis. Pagājušajā vasarā nedēļu labi nostrādājām. Tas bija pārsteigums arī man, ka es netiku saistīts ar U7, U9 vai U11, jo uzreiz iedeva vecāko grupu. Sākot no 15 līdz 17 gadiem, pie manis bija seši, septiņi izlases spēlētāji. Tad ritenis sāka kustēties uz labo pusi. Tad mani aicināja uz rudens un ziemas nometni, es netiku sava kontrakta dēļ, jo nedrīkstēju to darīt sezonas laikā. Pēdējais bija Lieldienu nometne, es atlidoju uz Latviju, tad pēc divām dienām devos uz Odensi.

https://www.facebook.com/toms.strauss/posts/2110512878996538

-Tu piedalījies nometnēs, vadot vai piedaloties treniņu procesā?

-Klubs taisa vasaras nometni, kas ir apjomīgāka un lielāka, tur vairāk nekā simts bērni. Izrautas cauri visas vecuma grupas, es biju galvenais treneris vecākajai grupai, plus, ar veselu kaudzi asistentiem. Viņiem patika, ko es rādīju.

-Klubs saucās Odenses “Buldogi”?

-Tas ir lielās Metal līgas komandas nosaukums, visa jauniešu sistēma skaitās Odens Ice hockey club.

-Tava iepriekšējā komanda lūpu neuzmeta, ka pameti pirms līguma beigām?

-Sports ir bizness, diemžēl tā ir.

-Viss beidzās pozitīvi?

-No manas puses viss bija pozitīvi, vienmēr cenšos tā darīt. Nevajag turēt ļaunu prātu, katra pieredze ir svarīga, bez tās mēs neesam nekas. Ja pirmā pieredze Dānijā būtu ar baltu galdautu, tad neietu prom no tā galda. Pēc tam neiemācītos novērtēt vienkāršas lietas.

-Odensē tu būsi galvenais treneris jauniešu komandām?

-Esmu U20 un 1. līgas komandu galvenais treneris. Viss treneru kolektīvs ir nokomplektēts, jo par to atbildīga ir kluba vadība. Es aizbraucu, un komanda jau ir nokomplektēta.

-Kā būs ar sadzīviskiem apstākļiem, dzīvošanu un citām lietām?

-Klubs visu ir izdarījis, var just, ka klubs gaida mūsu ģimeni. Lai ierodoties, man nav par to jāuztraucas. Vecākajam bērnam šogad sāksies skola.

-Kā bērni apraduši ar jaunajām mājām?

-Vienas mājas ir Liepājā, bet otras Dānijā. Viņiem patīk gan šeit, gan tur. Piecgadīgais un divgadīgais bērns jūtās labi, lidojam ar lidmašīnām, braucam pa hallēm, notiek kustība, ko vēl vairāk vajag. Rutīna neeksistē mūsu dzīvē.

-Kāda Odensē ir halle?

-Viņiem visas halles ir līdzīgas, izņemot Albergā, kur uzbliezta apjomīga arēna ar septiņām tūkstoš vietām. Visas pārējās ir standarta halles, divas līdz trīs tūkstoši vietas, jaukas un mājīgas. Vajag, lai halli dabūtu pilnu uz vietējā čempionāta spēlēm. Odense uztaisījusi visas mājas spēles piektdienā, tāpēc, ka viņi ar to pelna naudu. Halle būs pilna, dzers alu, visi baudīs piektdienas vakaru hokejā.

-Atceros, ka pasaules čempionātā Dānijā Herningas halle bija maza, Odensē ir apmēram tikpat liela?

-Divas līdz trīs tūkstoši vietas, visur ir līdzīgi.

-Cik daudz sporta komandu ir Odensē? Hokejs ir galvgalī?

-Hoķis nekad nebūs priekšā, jo Dānijā futbols un handbols to noēd. Odensē hokejam ir vienas no senākajām tradīcijām, par cilvēku skaitu viņi nesūdzas.

-Ar kādām ambīcijām tu dosies uz Odensi?

-Skaļus mērķus ir grūti nosaukt, kamēr nezinu, kāds man ir materiāls. Sev tās ir izslēgšanas spēles, jāsāk ar to, ka mēs tiekam play-off. Līdz izslēgšanas spēlēm ir daudz jāstrādā, bet visi apstākļi ir doti, lai to izdarītu.

-Cik latviešu spēlēs tavās komandās?

-Simtprocentīgi būs divi latvieši, trešajam būs iespēja sevi pierādīt. Pamats viņiem būs U17 komandas, bet viņiem jābūt gataviem cīnīties par vietu U20 komandas sastāvā. Tikai ar šādu mērķi dāņi viņus akceptē, kad ir stabili pirmās maiņas U17 spēlētāji un sezonas laikā viņiem U20 komandā jākļūst par stabilu vērtību. Loģiski, ka neviens no viņiem neprasa U20 mest golus, bet viņiem tur jābūt. Jāsastāda dāņiem konkurence, lai kustas ātrāk.

-Jāzvana tev, lai varētu tur nokļūt? Vai tā ir laimes spēlē?

-Visa dzīve ir laimes spēle.

-Tu latviešu hokejistiem ieteiktu Dāniju kā galapunktu attīstībai? Piemēram, U9 hokejistam.

-Tik maziem vispār nevajag koncentrēties uz jebkuru sporta veidu.

A: Tas ir nepareizi, ko dara šeit Latvijā. Viņš jau astoņos gados staigā, kā čempions, bet tā nav bērnu vaina. Tā ir pieaugušo atbildība.

Līdz U11 nevajag par to domāt, kādi goli, kādas medaļas. Noliekam to visu malā, dod bērnam, cik daudz var, neved tikai uz hokeju – ved visur. Nav obligāti jābūt pieciem hokeja treniņiem. Bērni desmit gadu vecumā trenējas piecas vai vairākas reizes nedēļā. Elementārs jautājums, ja viņš desmit gados trenējas piecas reizes nedēļā, tad cik daudz reizes nedēļā jātrenējas 20 gados.

-Lieta, ko Latvijas hokejam vajadzētu aizgūt no dāņiem ir, ka nevajag izdedzināt bērnus līdz konkrētam vecumam. Tas jau nav atkarīgs tikai no treneriem.

-Tas ir apburts loks. Nesen runāju ar fiziskās sagatavotības treneri, kurš man šobrīd gatavo tos divus džekus. Viņš saka, ka pie manis atnāk 13 gadīgi džeki un viņam acīs ir tukšums. Viņam viss ir tik ļoti apnicis, ka negrib vairs domāt par sportu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir apburts loks. Mums Latvijā ir daudz gudri, labi un izglītoti treneri. Bērni visur ir vienādi, treneris var dot labo ar kaifu, bet tālāk nāk vecāks, kurš presē treneri. Treneris var turēties pretī spiedienam, bet agri vai vēlu vecāku spiediens ir tik liels, ka viņš to sāk grūst bērnam.

-Tas nozīmē, ka vajag mazāk treniņu?

-Vajag dažādību, neko vairāk.

A: Dažās Latvijas sporta skolās ir tā, ka viņi mētā, ir hokejs un divas reizes nedēļā aizved uz basketbolu. Tas nav treneru un hokeja federācijas jautājums, bet tas ir valstiskā līmenī. ASV vienlaikus iet vairāki sporta veidi, jo neviens neieciklējas, ka tu būsi hokejists. Vajag, lai ir atlēts.

Internetā bija raksts par šī gada NHL drafta top 15 spēlētājiem, kuri augstā līmenī ir spēlējuši futbolu, tenisu, basketbolu un citus sporta veidus.

A: Sākumā viņš aiziet uz hokeju, bet 10 vai 15 gados interesē kaut kas cits. Viņam varbūt patīk individuāls sports, kādēļ jāgrūž tikai hokejā? Mums ir bijuši vairāki dzīves piemēri, ka viņam vajag ļaut atrast īsto vietu.

Nevari teikt, ka vajadzētu tagad iet ārā spēlēt basketbolu, to darīs treneris un komanda, bet vide nemainās. Tas, ka viņš aiziet uzspēlēt basīti ar tiem pašiem hokejistiem, vide jau nemainās. Treneris hokejā varbūt ir ļoti labs, bet aizved pie basketbola trenera. Cits treneris, jauna komanda un jauna vide apkārt, basketbola zāle, pilnīgi cits uzsvars. Bērns no tā iegūst, labs, slikts, patīk vai nepatīk treneris, bet viņš iemāca ko jaunu. Jo tu esi vispusīgāks, jo tev ir vieglāk iziet uz specializāciju.

-Bet tad bērniem varētu būt pārslodze, ka ved uz vairākiem treniņiem nedēļā.

-A: Jā, bet tad sadalītos, viņam nebūtu pieci hokeja treniņi, bet trīs un kāda cita sporta veida divi. Viss atduras pret finansēm, neviens treneris negrib mazināt ledu.

Man kā hokeja trenerim ir labs čalis, kāpēc man viņu atdod citur? Uzreiz būs spiediens no vecāku puses. Katrs grib paturēt savus labākos spēlētājus.

A: Mums bija dzīvs piemērs, kad es pati trenēju basketbolā, bija ļoti foršs džeks. Viņš bija atlētisks un mācēja basketbolu, bet viņš nemācēja apstāties. Viņš vienkārši skrēja tik ātri, ka nemācēja apstāties pie groza. Toms atnāca un tieši teica, ka viņš jālaiž uz vieglatlētiku. Viņš tagad U18 vecuma grupā ir Eiropas čempions 400 metros. Viņu bija grūti palaist, jo bija pamata pieciniekā. Tas ir jāsaskata.

Ejam Liepājā staigāties un čalis stadionā trenējas, viņš ir top vecis savā vecumā. Visi viņu pērk, saka, lai brauc pie mums trenēties.

-Bet tas ir jāpamana spēlētājos, to nevar vienkārši ieraudzīt sportistā.

-Tur nav stāsts viegli vai grūti, bet vienkārši negribi pamanīt. Tāpēc, ka viņš ir labs, jo nezini, ko likt viņa vietā.

-Dānijā sporta sistēma ir sakārtotāka.

-Tāpēc, ka tas nemaksā neko. Neprasa rezultātu, tu vari brīvi strādāt. Ja tev trenējas bērns Rīgā un par to mēnesī jāmaksā 300 līdz 400 eiro. Noteikti tas nav visos klubos. Ja tev jāmaksā 400 eiro, tad vienā brīdī tev parādās stress, sezonas laikā tu atstāj kosmiskas summas. Dānijā sezona ir lētāka nekā šeit mēnesis.

    Pagaidām neviens nav komentējis
logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām