Pahars: Neticēju, ka varu spēlēt Anglijas Premjerlīgā
Leģendārais Latvijas futbola izlases un angļu kluba ”Southampton” uzbrucējs Marians Pahars intervijā ar britu žurnālistu Marku Sandersonu dalījies pārdomās par piedzīvoto laiku angļu kluba sastāvā, kā arī atminas to, cik grūti bijis sākotnēji “pārlēkt” no Rīgas “Skonto” uz prestižo Anglijas Premjerlīgu.
Paharam pievienojoties angļu klubam, 1999. gada aprīlī piecas kārtas pirms sezonas beigām “Southampton” draudēja izkrišana no Premjerlīgas. Diez ko cerīgs neizskatījās arī mačs savā laukumā pret “Blackburn Rovers”, kas Marianam bija pirmā atrādīšanās savu līdzjutēju priekšā “The Dell” stadionā.
Rezultātam esot 3:2 viesu labā, 78. minūtē iespēja sevi apliecināt tika dota “latviešu Maiklam Ouvenam” (tādu iesaku Paharam bija iedevis komandas galvenais treneris Deivs Džounss – aut.) no Rīgas “Skonto”. Marians to izmantoja nevainojami – pēc tālas partnera piespēles gaisa divcīņu sāncenšu soda laukumā uzvarēja Džeimss Bītijs, kurš ar galvu pāradresēja bumbu augumā necilajam latvietim. Pahars ar pirmo pieskārienu raidīja to vārtos, 85. minūtē izlīdzinot rezultātu 3:3.
Izcīnītais punkts ļāva turpināt cīņu par vietas saglabāšanu Premjerlīgā, ko “svētajiem” arī sekmīgi izdevās paveikt, jo atlikušajās četrās spēlēs tika gūti trīs panākumi, bet izbraukuma mačs ar “Derby County” noslēdzās 0:0. Pahars sava jaunā kluba labā Anglijas spēcīgākajā līgā paguva aizvadīt sešas cīņas un gūt trīs vārtus – vienus minētajā mačā pret “Blackburn Rovers”, bet vēl divus sezonas pēdējā kārtā pret “Everton” (2:0). Panākums ļāva garantēt vietu Premjerlīgā arī 1999./2000. gada sezonā.
Pahara varoņdarbi lika “Southampton” līdzjutējiem ātri vien iemīlēt Marianu.
“Ja man būtu tikai talants, nedomāju, ka būtu kaut ko sasniedzis “Southampton” vienībā. Bez kluba faniem tas nebūtu bijis iespējams. Nevēlējos viņus pievilt, tāpēc laukumā atdevu 110%, jo viņi mūs mīlēja.”
Pahars uz ostas pilsētu Anglijas dienvidos pārcēlās, Premjerlīgas komandai uzbrucēja bijušajam klubam “Skonto” samaksājot aptuveni 800 tūkstošus britu mārciņu, kas, ņemot vērā inflāciju, mūsdienās būtu aptuveni 1,3 miljoni (1,44 miljoni eiro) – tam laikam itin solīda summa.
“Godīgi sakot, man nebija nekādas ticības. Neticēju saviem spēkiem. Grūti aprakstīt to, kas notika manā galvā. Es biju pirmais latvietis Premjerlīgā. Protams, apzinājos, ka esmu spējīgs spēlēt augstākā līmenī par “Skonto”, taču man pat prātā neienāca doma, ka es kādreiz varētu būt zvaigzne Anglijā vai labs spēlētājs tādā klubā kā “Southampton”. Tāpēc brīnījos – “vou, kas notiek, kāpēc viņi par mani samaksāja tik lielu naudas summu?””
“Iespējams, apstāklis, ka klubs par mani samaksāja tik lielu transfēru, man lika doties laukumā un izlikt visus spēkus komandas labā, kā arī nepievilt fanus un treneri, kurš man deva savu uzticību. Vēl jo vairāk, kad nācu uz maiņu savā pirmajā Premjerlīgas mačā pret “Coventry City”, nodomāju – kā es vispār te varēšu spēlēt? Tas ir neiespējami!”
Pahars arī atcerējās to, kā viņu vispār pamanīja tāds klubs kā “Southampton”: ”Tikko atlidoju no turnīra Maskavā , kuru vēroja arī Gerijs Džonsons. Viņš bija tas, kurš mani ieteica ”Southampton”, lai dotos uz pārbaudi. Tas bija jūlijā. Bet tad es saslimu ar lielu drudzi. Bija visai nopietni, un nevarēju braukt uz pārbaudi. Viņi man teica, ka man jābrauc, taču es atbildēju, ko tad varēšu ”Southampton” parādīt, ja esmu slims. Es teicu, ka dažu nedēļu laikā atkopšos un braukšu. Bet Rīgas ”Skonto” treneris Aleksandrs Starkovs man teica: ”Marian, šī, iespējams, ir tava mūža lielākā iespēja. Viņi divu nedēļu laikā varbūt nopirks citu uzbrucēju, un tu vairs nebūsi vajadzīgs.” Atceros, ka kopā uzreiz devāmies uz lidostu un lidmašīnā dzēru zāles. Pēc dažām dienām jutos jau daudz labāk un varēju ”Southampton” rindās aizvadīt pārbaudes spēli pret ”Oxford United” un gūt ”hat-trick””.
“Jau vairākus gadus strādājot par treneri, sapratu, ka katram spēlētājam ir nepieciešams laiks, lai adaptētos jaunajā vidē. Anglijas futbols atšķīrās no iepriekš Latvijā spēlētā. Protams, tas bija arī daudz intensīvāks, fiziskāks un ātrāks. Pirmajos treniņos netiku līdzi komandas biedriem un zaudēju visās divcīņās. Man bija nepieciešami pāris mēneši, lai pierastu pie angļu futbola stila.”
“Rīgā biju pieradis saņemt bumbu, pacelt galvu un pieņemt lēmumu par savu nākamo gājienu. Anglijā sākotnēji paguvu tikai saņemt bumbu, bet brīdī, kad pacēlu galvu, sāncensis jau bija paguvis atņemt man bumbu. Par laimi, biju apķērīgs spēlētājs un spēju itin ātri adaptēties šeit spēlētajam futbolam.”
Tāpat Pahars atzina, ka arī ārpus laukuma pirmie mēneši nav bijuši tie vieglākie: “Ierodoties Anglijā, nerunāju ne vārda angliski, un tas bija depresīvi. Protams, komandas biedri katru dienu man vaicāja, kā es jūtos un tādā garā, taču es nemācēju viņiem neko atbildēt. Šī iemesla dēļ viņi ar laiku to vairs nedarīja. Valodu lielākoties apguvu, sarunājoties un klausoties citu spēlētāju teiktajā, bet, protams, izgāju arī kursus. Kaut ko patstāvīgi saprast angļu valodā sāku pēc aptuveni pusgada.”
Apguvis valodu, Marians savā jaunajā klubā sāka justies arvien labāk un neslēpa, ka “Southampton” klubā spēlētāju vidū valdīja ļoti draudzīga un ģimeniska atmosfēra. Vaicāts par savu mīļāko komandas biedru, Pahars ar atbildi nevilcinājās: “Protams, tas ir Džeimss Bītijs. Cik daudz rezultatīvas piespēles viņš man atdeva, un es viņam – droši vien kādas simts. Tas ir nopietns rādītājs. Spēlējām kopā uzbrukumā ilgus gadus, un tas noteikti bija mans veiksmīgākais karjeras posms. Tāpat joprojām uzturu sakarus ar manu pirmo treneri “Southampton” klubā Deivu Džounsu, kurš man deva iespēju sevi pierādīt.”
Starp daudzajiem sarunu tematiem Paharam arī tika vaicāts par savu mīļāko vārtu guvumu “svēto” kreklā. Kaut arī latviešu uzbrucējs Premjerlīgā paguva sarūgtināt tādus grandus kā Mančestras “United” un “Liverpool”, pašam Marianam iecienītākais gols bija mačā pret “Derby County” (3:3), kad “Southampton” 17. numurs ar lielisku tālšāvienu tobrīd panāca neizšķirtu 1:1.
“Ļoti reti guvu vārtus, izpildot sitienu ārpus soda laukuma, turklāt to darot ar kreiso kāju vārtu augšējā stūrī. Man tas sagādāja milzīgu prieku. Pats biju ļoti pārsteigts. Nesapratu, kā es vispār to paveicu.”
Karjeras turpinājumā Pahars mocījās ar vairākiem savainojumiem, tostarp nepatīkamu potītes traumu, kā rezultātā Marianam bija jāizlaiž lielākā daļa no 2002./2003. gada sezonas. No 1999. līdz 2002. gadam Pahars Premjerlīgā laukumā izgāja apaļās 100 spēlēs, izceļoties ar 36 precīziem raidījumiem, tomēr pēc piedzīvotajiem savainojumiem latvietis tā arī nespēja atgriezties agrākajā līmenī. 2006. gadā “Southampton” nepagarināja līgumu ar Paharu.
“Pats tobrīd nezināju, vai spēšu pilnībā atgūties pēc daudzajām traumām, tāpēc, iespējams, kluba prezidenta lēmums bija pareizais. Biju gatavs palikt “Southampton”, algu saņemot tikai gadījumos, ja spēlēju (“pay as you play”), jo citi Premjerlīgas klubi man bija gatavi piedāvāt šāda veida līgumu. Taču negribēju pamest šo pilsētu, tās bija manas mājas. Iespējams, vissāpīgākais bija tas, ka man netika piedāvāta iespēja atvadīties no kluba līdzjutējiem, aizvadot atvadu maču. Protams, tas ir profesionālais sports, taču uzskatu, ka es biju pelnījis tādu atzinību. Komandai gadu garumā sniedzu ļoti daudz, arī savu veselību.”
“Southampton” kluba kreklā Marianam kopumā laikā posmā no 1999. līdz 2006. gadam 137 mačos 43 precīzi sitieni un 14 rezultatīvas piespēles.
Spēlētāja karjeras laikā Pahars pārstāvējis arī Rīgas “Skonto”, Kipras vienību “Anorthosis Famagusta”, kā arī “Jūrmalu” un “Pārdaugavu”. Šī gada jūnijā 42 gadus vecais Marians tika apstiprināts Virslīgas kluba “Jelgava” galvenā trenera amatā, bet iepriekš Pahars vadījis arī “Skonto”, Latvijas U21 un valsts pieaugušo valstsvienību (2013.-2017.).
Pilno interviju ar Marianu Paharu klausies Marka Sandersona podkāstā.
