Kā IIHF un politiķi “piekāsa” hokeja fanus + Latvijas simboliskā izlase

Latvietim allaž sirds sākusi dauzīties straujāk, izdzirdot vārdus “pasaules čempionāts hokejā”. Jau gadiem ilgi Latvijas fani ir apliecinājuši, cik ļoti tiem rūp mūsu izlase un cik daudz viņi ir gatavi upurēt, lai vērotu mūsējo mačus. Cilvēki uz PČ laiku mēdz ņemt atvaļinājumus darbā un dara daudz ko citu, lai varētu pilnvērtīgi atbalstīt savu komandu un parādītu savu piederību fanu kopienai. Šī gada čempionāts notika Rīgā, un to klātienē varēja noraudzīties tikai izredzētie, proti, žurnālisti, brīvprātīgie, elitāras personas un atsevišķi fani, kuri finansiāli to varēja atļauties. Savukārt lielākā daļa līdzjutēju palika bešā un netika pie iespējas skatītites hokeju klātienē.

Lēmumu pieņemšanas ātrums

Pasaules čempionāts lielākoties risinājās bez skatītājiem. Vienīgais mačs, kurā varēja izjust hokeja atmosfēru, bija Latvijas un Vācijas izškirošā cīņa par vietu ceturtdaļfinālā. Lai arī klātienē bija sanākuši nedaudz mazāk kā 1000 fanu, visu cieņu viņiem, jo relatīvi nelielais fanu pulks atbalstīja mūsējos, sita bungas, kliedza un darīja visu, ko varēja, lai mūsējos dzītu uz priekšu. Atmosfēra bija tiešām kā hokejā un to apliecinās ikviens, kurš ieradās uz šo cīņu. Tajā pašā laikā uz citām spēlēm skatītāju bija gaužām maz.

Turnīru Latvija sāka pie tukšām tribīnēm ar iespaidīgu uzvaru pret Kanādu. Klātesošajiem žurnālistiem, brīvprātīgajiem un citām uz vietas esošajām personām tā bija iespēja noraudzīties uz vēsturisku uzvaru, jo PČ ietvaros mūsējie nekad vēl hokeja dzimteni Kanādu nebija uzvarējuši. Šī spēle pierādīja, cik svarīgs faktors hokejā un būtībā jebkurā citā sporta veidā ir fani, jo it kā tika uzvarēta Kanāda, bet sajūta nebija tāda, kādai tai pēc idejas bija jābūt. Pēc spēles līdzjutēji devās pie “Arēnas Rīga” izejas, pa kuru ar autobusu ārā brauc izlases, un ar gavilēm pavadīja spēlētājus, taču tas tik un tā neradīja emocijas, kādām tām būtu jābūt pēc tik iespaidīgas uzvaras, jo arēnā spēles laikā bija klusums, kas radīja zināmu tukšuma sajūtu un pamatīgi noslāpēja neticamās uzvaras eiforiju.

Pasaules čempionāts līdz pat grupu turnīra pēdējai kārtai turpinājās bez faniem līdz Latvijas poltiķi pēkšņi pamodās un atļāva ielaist divus ar pusi tūkstošus fanu. Turnīra laikā lieliski varēja saprast, ka valsts vadībai nav izpratnes, cik nozīmīgs šis turnīrs bija hokeja faniem, jo līdz pat sacensību sākumam nevienam neinteresēja risināt šo jautājumu. Protams, var ieslīgt filozofiskās diskusijās, ka hokejs nav starp masveidīgākajiem sporta veidiem pasaulē, ka Latvijai nav tik liela konkurence kā citos sporta veidos, taču runa nevienā brīdī nav par statusiem, bet gan cilvēkiem, kuriem šīs sacensības bija nozīmīgas! Viņiem bija svarīgi būt arēnā un kliegt par Latvijas izlasi, sist bungas un atbalstīt savējos, sajūtot emocijas, kuras var iegūt tikai vairāk vai mazāk piepildītā hokeja hallē. Iespēja skatītājiem gūt saviļņojošu prieku, piemēram, pēc uzvaras pret Kanādu, tika atņemta.

Diskusijas par skatītāju ielaišanu risinājās čempionāta laikā. Čempionāta laikā… Par to mēs varam pateik “paldies” Latvijas poltiķiem. Interesanti, kādēļ par Dziesmu un deju svētku organizēšanu noris aktīvas diskusijas pusotru mēnesi pirms šī notikuma, bet par to, vai hokeja hallē varētu atrasties līdzjutēji gada lielākajā sporta pasākumā Latvijā, neviens daudz neuztraucās līdz pat sacensību sākumam. Skaidrs, ka nebija pamats cerēt uz “Arēnas Rīga” piepildīšanu, kas arī nebūtu saprātīgi no drošības viedokļa, taču divu trīs tūkstošu fanu ielaišana hallē, stingrā uzraudzībā ievērojot visus drošības pasākumus, nebija nekas neiespējams. Un neviens neiestāstīs, ka nav iespējams nodrošināt drošus apstākļus pāris tūkstošiem cilvēku arēnā, kuras ietilpība ir virs 10 tūkstošiem. Lai cik banāli tas skanētu, tā vienkārši bija negrībēšana piepūlēties, la padarītu fanus laimīgus.

Kāda [nu jau bijusī] ministre pēc Latvijas zaudējuma pret vāciešiem ietvītoja, ka bijām tuvu pieciniekam. Šķiet, tas lieliski parādīja, kāda ir politķu izpratne par hokeju un droši vien arī sportu kopumā. Grūti saprast – smieties vai raudāt, taču skaidrs ir viens – smiekli nenāk tiem faniem, kuriem bija aizliegts atbalstīt savu komandu klātienē un kuri bija gatavi to darīt, ievērojot visus drošības pasākumus.

Paldies, Latvijas hokeja izlasei un Bobam Hārtlijam par ekselento cīņu un mugurkaulu, īpaši pret spēcīgākajām komandām. Bijām tuvu pieciniekam, lai izdodas šādu spēles manieri un garšu saglabāt arī turpmāk. .@lhf_lv https://t.co/jrBGviSCnV

— Ilga Šuplinska (@ISuplinska) June 2, 2021

IIHF biļešu izcenojums

Kad tika nolemts, ka sacensības fani var apmeklēt, sākot ar 1. jūniju, Starptautiskā hokeja federācija (IIHF) nodomāja: “Tas nekas, uzliksim jaunu šķērsli!” Biļešu cenu apmēru nenoteica Latvijas hokeja federācija, bet gan IIHF, kas acīmredzami nebija iepazinusies ar reālo situāciju Latvijā un to, ka 100-300 eiro par spēli šajā valstī ir gatavs maksāt retais. Lai it kā “sasmeltu” zaudētos naudas resursus no biļešu pārdošanas Covid-19 situācijas dēļ, cenas tika uzgrieztas līdz 110 eiro lētākais grupu turnīra mačiem, bet izslēgšanas dueļu izcenojums attiecīgi redzams tvītā zemāk.

Lai jau veicas IIHF nopārdot 100% biļešu. pic.twitter.com/vq018SE5Yq

— Krists Brutāns (@brutans_krists) May 29, 2021

Ar šādu cenu politiku IIHF varēja nopelnīt vairāk nekā piecus miljonus dolāru, ja katra spēle būtu izpārdota. Utopiskais mērķis ne tikai nepiepildījās, bet arī piedzīvoja pilnīgu fiasko. IIHF oficiāli ir norādījusi skatītāju skaitu tikai uz diviem mačiem – Latvijas un Vācijas (934) un Čehijas un Slovākijas (1). Interesanti, kāpēc uz nevienu citu spēli protokolos nav redzams, kāds tajās bijis skatītāju skaits? Pēc tam, kad tikai viens cilvēks esot apmeklējis Čehijas-Slovākijas spēli, turnīra organizatori laikam saprata, ka norādīt reālos skaitļus būtu apkaunojoši. 10-20 cilvēki uz PČ spēlēm? Aptuveni tāds skats bija vērojams teju visās atlikušajās cīņās. Nedaudz vairāk līdzjutēji bija manāmi Kanādas un Krievijas ceturtdaļfinālā un nelielu atmosfēru varēja izjust arī finālmačā starp Kanādu un Somiju, kur somus aktīvi atbalstīja Somijas žurnālistu bariņš, vēstniecības pārstāvji, kas zem savas ložas bija izkāruši Somijas karogu un pāris skaļi cilvēki tribīnēs. Taču jāsaprot, ka arī šeit stāsts ir par pārdesmit faniem, nerunājot nemaz par simtiem.

IIHF ieguvumi no šāda izcenojuma? Tādu nav. Izņemot Latvijas – Vācijas spēli, uz pārējiem mačiem atnāca labi ja pārdesmit fanu. Cik var nopelnīt ar 20 skatītājiem, kuri ieradušies uz pusfināla spēli? 220×20=4400. Tagad varam pafilozofēt, cik liela būtu auditorija, ja cenas būtu 20 eiro par spēli. Pat sapulcējot 500 cilvēkus uz spēli, kuras cena ir 20 eiro, IIHF nopelnītu 10 000 eiro. Vai par šādu cenu varētu runāt arī par izpārdotu arēnu? Drīzāk jā nekā nē, jo Latvijā ir pietiekami spēcīga hokeja fanošanas kultūra, kas liek domāt, ka līdzjutēji par adekvātām cenām būtu ieinteresēti vērot augsta līmeņa mačus arī bez Latvijas valstsvienības dalības. Šo rindu autoriem parunājot ar vairākiem hokeja entuziastiem, nācās secināt, ka praktiski visi būtu gatavi aizbraukt uz kādu maču izslēgšanas turnīrā, ja cenas būtu adekvātas.

Automātiski rodas jautājums, kādas bijušas biļešu cenas uz iepriekšējiem PČ? Tā, piemēram, 2019. gadā Slovākijā lētākās spēles grupu turnīrā maksāja 10 eiro, bet dārgākās 75 eiro. Cīņās par medaļām izcenojums bija no 180 līdz 475 eiro, bet ceturtdaļfināli un pusfināli maksāja lētākais 125 un dārgākais 400 eiro. Covid-19 ierobežojumu dēļ nebija cenu kategoriju un bija tikai viena konkrēta cena katrai spēlei un skaidrs, ka IIHF izvilka kaut kādu vidējo no iepriekšējiem turnīriem un tā arī noteica šīs cenas. Tomēr, ja biļešu cena būtu bijusi mazāka, spēles noteikti apmeklētu vairāk fanu un, visticamāk, IIHF tādējādi būtu arī nopelnījusi vairāk. Atvērts jautājums, uz kuru katrs var sniegt savu atbildi – ja Latvija iekļūtu finālā, cik cilvēki reālistiski būtu gatavi samaksāt teju 400 eiro par biļeti uz šo maču?

Skatītāju interese par turnīra spēlēm (biļešu cenu dēļ) klātienē bija tik maza, ka “Arēnā Rīga” tika aizvērta tribīne, kas atrodas zem ložām un kurā Latvijas – Vācijas mačā bija redzami virkne fanu. Nav ne jausmas, kāda bija IIHF filozofija, izveidojot šādu izcenojumu, taču nerodas iespaids, ka tai būtu stāvējis klāt veselais saprāts un, šķiet, ka IIHF pati sev tādējādi iešāva kājā. Tam visam var piemetināt to, ka ne viens vien līdzjutējs iztērēja brangu naudu par biļetēm uz Latvijas – Vācijas spēli, taču palika bešā turpat pie ieejas organizatorisko neizdarību dēļ.

Tikko izmetu 2 hokeja biļetes uz Vāciju miskastē. 10gadnieks ļoti, ļoti cerēja, bet neko darīt. izrādas bērniem Ne E-veselība, ne @SPKCentrs šobrid netaisa sertifikātus (abi izslimojusi, identiski testi, es varu, viņš ne). @2021iihfworlds

— Uldis Krievārs (@UKrievars) June 1, 2021

Simboliskā izlase

11. vieta noteikti nav tas, uz ko cerēja līdzjutēji un arī paši hokejisti. Turklāt, šis cerības bija pamatotas, jo līdz pat pēdējām brīdim saglabājās cerības uz iekļūšanu astoņniekā, un, kas to lai zina, varbūt arī Latvija varētu pacīnīties par medaļām, kā tas sanāca mūsējo pēdējo gadu lielākajai pāridarītājai Vācijai. Palikšana pat ārpus TOP10 sadusmoja daudzus, fani kārtējo reizi sāka vainot hokejistus tajā, ka viņi neprot iemest par 100% situācijās.

Pēc zaudējumiem īpaši aktuāls kļūst jautājums par vainīgo – spēlētāji vai treneris. Gribētos atgādināt, ka arī galvenā trenera atbildība par komandas spēles zīmējumu ir visai liela un, ja kaut kas nesanāk, tad trenera uzdevums ir ieviest izmaiņas, nevis vienkārši cerēt uz to, ka viss atrisināsies pats pēc sevis. Jā, šajā turnīrā Latvijas izlase mūs nepārliecināja un neiepriecināja, bet pret lielāko daļu no hokejistiem pretenziju nav daudz – viņi spēlēja tā, kā lika treneris. Kā zināms, Bobs ir stingrās sistēmas piekritējs un hokejistiem nav daudz teikšanas. Tādēļ gribētos atzīmēt dažus spēlētājus, izveidojot Latvijas izlases simbolisko sešinieku – vārtsargu un piecus laukuma spēlētājus.

Vārtsargs – Jānis Kalniņš (2 spēles, 91,1% atvairīto metienu, 2,44 ielaisti vārti)
Joprojām paliek neatbildēts jautājums, kāpēc uz izlasi bija jāaicina vārtsargs ar regulāru KHL pieredzi (32 spēles aizvadītajā sezonā) vienā no Rietumu konferences labākajiem klubiem – Helsinku “Jokerit”, lai čempionāta lielāko daļu viņš pavadītu kā trešais numurs. Priekšroka dota nevis labi zināmam vārtsargam, kurš kopā ar komandu izgāja visu sagatavošanas ciklu, bet gan Matīsam Kivleniekam, kurš šosezon nospēlēja vien desmit mačus un komandā ierādās nedēļu pirms PČ sākuma. Kalniņš nekad ne par ko publiski nesūdzas – viņš vienkārši dara savu darbu un gaida iespēju. Tā notika arī pasaules čempionātā laikā, kad Hārtlijs, šķiet, apstākļu piespiests, gāja uz visu banku un izlaida viņu spēlē pret Somiju – šķietami acīmredzams lēmums. Kalniņš nospēlēja droši, ļāva izlasei izcīnīt punktu un arī mačā pret Vāciju līdz pat pēdējām brīdim saglabāja komandu spēlē. Ar Kalniņu vārtos bija pārliecība, ar Kivlenieku tādas līdz galam nebija.

Aizsargs – Kristiāns Rubīns (6 spēles, 1+1, lietderība +1)
Talantīgs aizsargs no Nacionālās hokeja līgas (NHL) kluba Toronto “Maple Leafs” sistēmas aizvadīja otru čempionātu Latvijas izlases formā pieaugušo līmenī. Rubīns spēlēja droši un vienkārši šī vārda labākajā nozīmē. Izšķirošajā mačā Kristiānu laukumā vairs neredzējām, par ko arī ir jautājums Hārtlijam. Rubīns noteikti nebija vājākais posms komandas aizsardzībā. Tāpat jāatceras, ka Kristiāns ir vienīgais Latvijas izlases aizsargs, kurš guva vārtus šajā čempionātā. Un izdarīja to ļoti svarīgā brīdī – desmit minūtes pirms pamatlaika beigām spēlē pret Norvēģiju, kad Latvija bija iedzinējos ar 2:3. Jā, tur ne pārāk veiksmīgi nospēlēja norvēģu vārtsargs, bet nebūtu metiena, nebūtu arī kļūdas. Un atšķirībā no daudziem citiem latviešu aizsargiem, Rubīna metiens vismaz sasniedza vārtu rāmi.

Aizsargs – Ralfs Freibergs (7 spēles, 0+3, lietderība -3)
Zinu, dažiem lēmums par Freiberga iekļaušanu simboliskajā pieciniekā varētu šķīst diskutabls. Ralfs bija pamanāms laukumā un pildīja savus tiešos pienākumus aizsardzībā, nekautrējoties iesaistīties arī kādā asākā epizodē. Ralfam ir arī trīs piespēles, tomēr pašam vārtus gan neizdevās gūt un arī pēc astoņiem pasaules čempionātiem ailē goli joprojām ir nulle. Te gan jāsaprot, ka ne visi aizsargi pie pirmās iespējas metas uzbrukumā, tas pats attiecas arī uz Freibergu. Kopā 30 gadus vecais aizsargs izskatījās labi.

Uzbrucējs – Renārs Krastenbergs (6 spēles, 1+2, lietderība +2)
Cik dīvaina tomēr ir hokeja pasaule. Uzbrucējs, kuru aizvadītajā sezonā no Rīgas “Dinamo” atlaida jau oktobra vidū, bija viens no Latvijas izlases līderiem pasaules čempionātā. Tajā pašā laikā viens no “Dinamo” līderiem Dzierkals izlasē pie Hārtlija nerāda pat pusi no sava potenciāla. Atgriežoties pie Krastenberga, ļoti patika viņa mērķtiecība, agresivitāte un koncentrācija katrā laukumā pavadītajā sekundē. 22 gadus vecais uzbrucējs labi parādīja, ka viņš savus attīstības griestus vēl nav sasniedzis, un tagad pats galvenais būtu nonākt pareizajā vidē. Esam pieraduši nedaudz skeptiski uztvert Hārtlija vārdus, jo tiem piemīt ziemeļamerikāņu politkorektums. Bet Boba viedoklis par Krastenbergu kā vienu no izlases līderiem nākotnē nemaz nav parasta pieklājība, ko pats Renārs parādīja šajā čempionātā.

Uzbrucējs – Ronalds Ķēniņš (7 spēles, 1+3, lietderība +3)
Ar Šveices līgas vienību “Lausanne” piecu gadu līgumu parakstījušais Ķēniņš nevienā no pasaules čempionātiem nav guvis vairāk par diviem vārtiem, bet viņš allaž bija svarīgs un pamanāms hokejists izlasē. Ronalds ir tā dzirkstelīte, pateicoties kurai skaņa no spēka paņēmieniem ir dzirdama abos laukuma galos. Ja vajag pastumties, tad Ķēniņš šo izaicinājumu pieņems bez jebkādiem jautājumiem, kā tas bija arī šajā čempionātā. Uz ik pa laikam vērojamas pārējo komandas biedru pasivitātes, Ķēniņa enerģiskums izskatījās ļoti spīdoši. Atmiņā palika epizode vienā no spēlēm, kad uzbrucējs gribēja pagrūstīties vārtu priekšā, bet pārējie Latvijas izlases hokejisti bija ar muguru pret vārtiem – kāds devās uz maiņu, kāds vienkārši bija savās domās. Ar četriem punktiem Ķēniņš kļuva par Latvijas izlases dalīti rezultatīvāko spēlētāju, kas arī daudz ko izsaka.

Uzbrucējs – Miks Indrašis (7 spēles, 2+0, lietderība -4)
Mika spēlē ir viena lieta, kura viņu atšķir no daudziem Latvijas hokejistiem. No malas liekas, ka Indrašim laukumā viss padodas ļoti viegli, ka visas viņa darbības nesagādā uzbrucējam nekādas grūtības. Jau vairākus gadus Indrašis tiek uztverts kā izlases līderis, un arī šogad viņš bija viens no labākajiem abos laukuma galos. Tieši Miks guva pirmos vārtus pret Kanādu, tieši Miks panāca izlīdzinājumu spēlē pret ASV, kad Latvija jau otrajā minūtē nonāca iedzinējos – Indrašis iemeta ripu vairākumā, kas šajā turnīrā tika realizēts tikai divas reizes no 24. Kādu varētu pārsteigt nulle rezultatīvo piespēļu ailē, bet tas nebūt neliecina par Indraši kā par sliktu piespēlētāju. Tas kārtējo reizi apstiprina problēmas ar realizāciju viņa maiņas partneriem.