PČ novērojumi: Aizsargi-grēkāži, Kalniņa iespēja un katastrofālais vairākums

Ja neskaitām 2020. gadu, kad objektīvu iemeslu dēļ sports visā pasaulē bija uzlikts uz pauzes, tad šis pasaules čempionāts ir jau trešais pēc kārtas, kurā tā rīkotāja nespēja iekļūt ceturtdaļfinālā. 2018. gadā šāds liktenis piemeklēja Dāniju, 2019. gadā – Slovākiju. Diemžēl Latvija nespēja lauzt šo tradīciju un nevienā no ceturtdaļfināliem Hārtlija komandu mēs neredzēsim, lai gan pirms pēdējās spēles mūsējiem bija nepieciešams viens punkts. Varētu teikt, ka šis turnīrs bija izniekoto iespēju meistarklase Latvijas izlases izpildījumā.

Pēc trīs spēlēm optimistiski, pēc piecām – piesardzīgi, pēc sešām – pārliecināti

“Kāda jēga uzvarēt Kanādu, ja beigās mēs paliekam ārpus ceturtdaļfināla, bet viņi tajā spēlē?” Uzreiz pēc mača pret Vāciju (1:2) bija diezgan grūti atrast atbildi uz kāda arēnas tuvumā esošā līdzjutēja jautājumu. Kad tika aizvadīts trīs spēles, Latvijas izlases kontā bija septiņi punkti. Iekļūšana “play-off” šķita atrisināts uzdevums un kurš gan varēja iedomāties, ka samocīta uzvara pret Itāliju kļūs par Latvijas hokejistu pēdējo panākumu mājas turnīrā?

Pat zaudējot trīs spēles pēc kārtas, tajā skaitā Norvēģijai (ak, kā šeit būtu noderējis Rūdolfs Balcers), Latvijas izredzes iekļūt ceturtdaļfinālā bija milzīgas – pret Vāciju bija jāizcīna viens punkts. Šāds scenārijs derēja arī pretiniekiem, līdz ar ko lielākā daļa no hokeja apskatniekiem, tajā skaitā šo rindu autors, bija pārliecināti par to, ka viss noslēgsies ar neizšķirtu. Vācija gan no pirmajām minūtēm parādīja, ka negrasās iesaistīties šāda veida spēlītēs un visu atrisināja jau sešu minūšu laikā, gūstot divus vārtus. Turpinājumā iniciatīva piederēja mājiniekiem, bet iejaucās mūsu sporta izlašu lielākā sāpe – momentu realizācija. Rezultātā Latvija ieņēma 11. vietu, bet pirmajā spēlē uzvarētā Kanāda kopā ar Vāciju dodas tālāk.

Kurš bija izlases līderis?

Kopš 2012. gada IIHF pasaules čempionātu aizvada mums ierastā formātā – divas grupas pa astoņām komandām, līdz ar ko katra izlase nospēlē vismaz septiņus mačus. Šogad Latvija pretinieku vārtos iemeta 15 ripas jeb 2,14 vārti spēlē. Tas nav antirekords – Hārtlija debijas čempionātā pie valstsvienības stūres komanda guva 14 vārtus, beigās gan ieņemot augstāku vietu nekā šogad, savukārt laika posmā no 2012. gada bija divi turnīri, kuros Latvijas hokejisti pretinieku vārtsargus pārspēja vien 11 reizes.

Tas, kas noteiktu pietrūka šajā čempionātā, ir uzbrukuma līderis. 2019. gadā tas bija Rūdolfs Balcers, kurš sakrāja deviņus (1+8) punktus, tālu neatpalika arī Miks Indrašis ar septiņiem (3+4) punktiem. Tas pats Balcers sakrāja sešus (4+2) punktus astoņās spēlēs 2018. gadā, kad Latvia spēlēja ceturtdaļfināla. Šogad rezultatīvākais bija Lauris Dārziņš, kas nemaz nepārsteidz. Četri (2+2) punkti komandas labākajam bombardierim, kuram ir 36 gadi, gan ir par maz, lai cerētu uz panākumiem. Centās Ķēniņš (1+3), centās Krastenbergs (2+1), tomēr bieži bija vērojamas situācijas, kad viņu centieni nesaņēma atbalstu no komandas biedriem.

Aizsargi kā nestabilitātes paraugs

Latvijas izlases ne pārāk veiksmīgu sniegumu uzbrukumā pasliktināja spēle aizsardzībā. To sarunā ar “sportazinas.com” pieminēja arī kādreizējais Latvijas valstsvienības aizsargs Rodrigo Laviņš. Bijušais hokejists norādīja, ka pozicionālā spēlē Latvija bieži pieļāva kļūdas, kuru rezultātā Latvijas aizsardzības zonā bieži veidojās bīstamie momenti un arī tika zaudēti vārti. Ne viss bija tik slikti, piemēram, otrajā un trešajā periodā mačā pret Somiju visa komanda, tajā skaitā aizsargi, demonstrēja gandrīz ideālu hokeju – aktīvu, agresīvu un arī ātru. Biežāk gan gadījās redzēt metienus garām vārtiem no tālās distances. Kristiāns Rubīns bija vienīgais Latvijas aizsargs, kurš guva vārtus šajā čempionātā. Tajā brīdī viņš gan bija krietni tuvāk vārtu līnijai nekā zilajai līnijai.

That one just squeaks in… 😳

Latvia’s back in it! 3-3 with 6:30 to play 👀#IIHFWorlds #LATNOR @lhf_lv pic.twitter.com/VQSqIoyq3v

— IIHF (@IIHFHockey) May 28, 2021

Spēlē pret ASV man aiz muguras sēdēja kolēģi, kuri aktīvi apsprieda notikumus laukumā. Vienā no epizodēm Uvis Balinskis vairākumā nespēja noturēt ripu uzbrukuma zonā, uz ko kolēģis reaģēja ar sarkastisku frāzi “mans līmenis”. Nav skaidrs, ko tieši ar to domāja žurnālists – savas spējas hokeja laukumā vai savu tekstu kvalitāti, bet tieši Balinskis bija tas, kurš savu triku atkārtoja arī mačā pret Norvēģiju. Sekas gan bija nopietnākas – Kens Andrē Olimbs guva vārtus mazākumā un panāca izlīdzinājumu. Pret Vāciju Balinskis nospēlēja pavisam savādāk – viņš nopelnīja vairākumu, viņš uzsāka rezultatīvu pretuzbrukumu. Un tas arī ir spilgtākais nestabilitātes piemērs.

Shorthanded? No problem! 💪

Ken Andre Olimb ties the game! 👀 @norskishockey
#IIHFWorlds #LATNOR pic.twitter.com/MR1d0Y7fr4

— IIHF (@IIHFHockey) May 28, 2021

No labākā vairākuma KHL līdz vājākajam pasaules čempionātā

Šosezon Hārtlija vadītā Omskas “Avangard” pelnīti kļuva par Gagarina kausa ieguvēju. Sportā katrā panākumā ir divi varoņi – tie, kurus redz, un tie, kuri paliek ēnā. Pēc kļūšanas par čempioniem galvenie ieguvēji ir Hārtlijs un spēlētāji, kuriem tagad ir tiesības prasīt lielāku algu, ko dažs cits arī izmantoja. Tomēr gandrīz visi vadošie Krievijas apskatnieki uzsver vēl viena cilvēka nozīmīgumu, un tas nav kluba prezidents Aleksandrs Krilovs. Runa ir par Hārtlija palīgu Konstantīnu Šafranovu, kurš bija atbildīgs par vairākumu. “Avangard” labi izmantoja skaitliskā sastāva pārsvaru gan pamatturnīrā, gan “play-off”, kas arī ir viena no panākuma iemesliem.

Diemžēl, Latvijas izlasē tāds speciālists neatradās. Kā pretargumentu var minēt tas, ka “Avangard” un Latvijas izlases komplektācijas iespējas atšķiras, un būtu muļķīgi to noliegt. Bet tik bezzobains vairākums nebija redzēts jau sen – aizsargu metieni no zilās līnijas bieži atsitās pret oponentu hokejistiem vai lidoja garām, kombinācijas tika izspēlētas lēni, bet cīņa vārtu priekšā ik pa laikam izskatījās pēc kaut kādas formālitātes. Arī šeit trūka kaut kāda nestandarta gājiena, un, ja to nevarēja izdomāt paši spēlētāji, tad par to bija jāpadomā treneriem. Divi realizēti vairākumi no 24 – vai tiešām bijām pelnījuši vietu ceturtdaļfinālā? Nemaz nerunājot par to, ka pat Itālijai un Lielbritānijai, uz kurām mēs kā hokeja lielvalsts skatāmies no augšas, vairākumā spēlēja labāk. Briti, piemēram, vairākumā iemeta trīs ripas no 14 mēģinajumiem.

Vārtsarga jautājums tā arī nebija atrisināts

“Var redzēt, ka Hārtlijs dod priekšroku vārtsargiem no Ziemeļamerikas,” sarunā ar “sportazinas.com” atzīmēja Laviņš. Katram trenerim ir tādas tiesības, bet arī par sekām ir jāatbild un jāatzīst kļūdas, ja tādas ir bijušas. Negribu vainot Kivlenieku, kurš nospēlēja tā, kā prot, bet Matīsam vēl jāgūst pieredze šajā līmenī. Rezultātā Kivlenieks kļuva par Hārtlija stūrgalvības upuri, jo objektīvi viņš vēl nav “otrais Merzļikins”. Pret Kanādu viņš nospēlēja perfekti, bet turpinājumā – vienkārši labi. Varam atcerēties vairākas epizodes ar zaudēto nūju un to sajūtu, kad hokejisti nav līdz galam droši par vārtsargu.

Tajā pašā laikā dzīļi rezervē turpināja sēdēt Jānis Kalniņš, kurš trīs sezonas pavadīja Helsinku “Jokerit”. Tieši pavadīja, nevis vienkārši nosēdēja uz rezevistu soliņa – nevienā no sezonām latvietis nav nospēlējis mazāk par 32 spēlēm. Likt Kalniņu pret somiem šķita acīmredzams lēmums, taču nepamet sajūta, ka treneris vienkārši nolēma spēlēt uz visu banku – vai nu iegūsti iespēju, vai zaudē izredzes. Un tad vēl Ivars Punnenovs, kurš nospēlēja “sausā” pret Itāliju un laukumā vairs arī neparādījās. Arī dīvains lēmums, jo klubā Ivars bija pieradis pie liela darba apjoma – aizvadītajā sezonā virsraksti no sērijas “Punnenovs atvaira 40 metienus Šveices līgas spēlē” bija diezgan bieža parādība sporta ziņu portālos.

Par Merzļikina nespēlēšanu bija zināms jau kādu laiku pirms čempionāta un šim jautājumam varēja pieiet nopietnāk, nevis ņemt sliktu piemēru no Krievijas izlases un gaidīt “glābēju” no Ziemeļamerikas.

Latvijas iedzīvotāji IIHF kasi papildina par 100 tūkstošiem

Cerība par līdzjutēju ielaišanu tribīnes palika dzīva arī pēc PČ sākuma, un turnīra otrajā nedēļā parādījās priecīgas ziņas par to, ka vakcinētiem un pārslīmojošiem faniem būs iespēja apmeklēt mačus klātienē. Prieka vilnim sekoja sašutums par biļt pešu cenām, kuras, atkarībā no turnīra stādijas svārstījās no 110 līdz 340 eiro. Kamēr dažs no kolēģiem jokoja, ka pienācis īsts brīdis pārdot savu akreditāciju, citi uzdeva loģisku jautājumu – kādēļ IIHF izvēlējusies šādas cenas un uz ko cer organizācija?  LHF prezidents Aigars Kalvītis gan skaidroja, ka tādas cenas ir bijušas arī citos čempionātos, bet kolēģi jau noskaidrojuši, ka tise ir mēli un kaldināšanā.

IIHF vēlme ir saprotama – atgūt pēc iespējas lielāku naudu no čempionāta, kurā organizācijai negaidīti bija jāiegulda milzīgi līdzekļi. Uz Latvijas un Vācijas spēli tika pārdotas 934 biļetes, uz Krievijas un Baltkrievijas maču – viena. Rupji rēķinot, Latvijas iedzīvotāji IIHF kasi papildinājuši par 100 tūkstošiem, pretī saņemot aizliegumu pamest savu vietu arēnā un rūgtumu pēc Hārtlija komandas nespējas kvalificēties ceturtdaļfinālam. Būs interesanti, kādas cenas paredzētas 2022. gada PČ spēlēm Somijā. Nepamet sajuta, ka tās būs zemākas.