PČ novērojumi: Izlase pusceļā, fani aiz žoga, bet Latviju trenē…Teds Nolans 

Pagājušas četras dienas kopš pasaules čempionāta sākuma. Šajā laikā daudz kas ir noticis – gan hokeja laukumos, gan ārpus tiem. Latvijas izlase paspējusi aizvadīt jau trīs spēles un ir B grupas vicelīdere, savukārt Kanāda pagaidām ieņem septīto vietu – zemāk tikai Itālija. Ārpus “play-off” zonas atrodas arī Čehija, Zviedrija un ASV. Tiesa, priekšā vēl ir daudz spēļu un viss var tikpat strauji mainīties. 

Uz ko ir spējīga Latvijas izlase? 

Par mājinieku sniegumu ir daudz jautājumu arī pēc trīs spēlēm. Pirms turnīra Bobs Hārtlijs nosprauda mērķi – izcīnīt 11-13 punktus, ar ko vajadzētu pietikt iekļūšanai ceturtdaļfinālā. Izlasei šo plānu izdevies izpildīt nedaudz vairāk kā uz pusi – izcīnīti septiņi punkti. Priekšā vēl ir spēles pret ASV, Norvēģiju, Somiju un Vāciju. Vismaz trīs no šīm komandām varam nosaukt par Latvijas konkurentēm uz vietu B grupas labāko četriniekā. 

Pēc uzvaras par Kanādu ar 2:0 bija sajūta, it kā Latvija esot izcīnījusi PČ zeltu. Diemžēl, par šādiem panākumiem medaļas nedod un jau nākamajā dienā savs varējums bija jāpierāda pret Kazahstānu, kur Latvija izskatījās, maigi izsakoties, ne pārāk labi. Kazahi labi izpētīja Latvijas izlases sniegumu un bieži vien labi domātas piespēles tā arī nesasniedza mērķi, jo ripas ceļā stājās pretinieku hokejisti. Skatoties maču pret Itāliju, jautājumu kļuva arvien vairāk. Jā, 44 metieni pa vārtiem un dominance ripas kontrolē. Bet ilgu laiku rezultāts bija 1:0 un tikai Pētera Groma klase ļāva mājiniekiem izvairīties no nepatikšanām. 

Treneriem patīk teikt, ka spēle aizmirsīsies, bet rezultāts paliks. Daļēji tam varētu arī piekrist, taču pašiem sevi apmānīt noteikti nevajadzētu. Pirmā spēle bija izcila, otrā – viduvēja, bet trešā – ne pārāk laba. Nepatīkama tendence, ja nepasaka vairāk. 

Kādam pauze bijusi pārāk ilga 

Kopumā čempionāts ir organizēts labi. Protams, vienmēr ir kaut kādi sīkumi vai jautājumi, uz kuriem nav iespējams saņemt atbildes. Piemēram, par žurnālistu Covid-19 testēšanu katras trīs dienas uz sava rēķina, ņemot vērā to, ka visas intervijas tāpat notiek attālināti. Tāpat kā nav iespējas iegādāties čempionāta atribūtiku – nav šaubu, ka tā būtu pieprasīta Latvijas līdzjutēju vidū kā viena no nedaudzām patīkamām piemiņām par šo laiku. Lai kāds hokeja līmenis būtu turnīrā, Latvijā pasaules čempionāti bieži nenotiek un par suvenīru pārdošanu noteikti varētu padomāt. 

Pirmajās dienās ik pa laikam nepameta sajūta, ka daži citi čempionāta darbinieki vēl atrodas atvaļinājumā. Spēles diktors “Arēnā Rīga” vienā no spēlē Robertu Bukartu nosauca par Robertu Bukurtu, ir gadījies dzirdēt arī citas kļūdas vai ilgas pauzes viņa paziņojumos. Lielākais kāzuss gan gadījās preses konferencē pēc Latvijas un Kazahstānas mača, kad Bobs Hārtlijs tika stādīts žurnālistu priekšā kā Teds Nolans. 

Kāzusi gadās arī pēcspēles preses konferencēs. Pēc Latvijas un Kazahstānas mača preses konferences vadītājs Bobu Hārtliju nosauca par Tedu Nolanu.

— Mārtiņš Kļavenieks (@martklavenieks) May 22, 2021

Dejas ar kartona faniem, lamuvārdi un mājinieku žurnālistu atbalsts 

Vēl pirms čempionāta varēja paredzēt, ka tas būs visai īpatnējs. Dažam labam cilvēkam (tajā skaitā šo rindu autoram) pat uzvara pār Kanādu šķita nepilnvērtīga bez skatītājiem tribīnes. Tukšumam gan ir viena priekšrocība – ir dzirdamas visas skaņas no laukuma. Pārsvarā hokejisti savā starpā sarunājas ar īsiem teikumiem – spēles pret Kanādu otrajā minūtē varēja dzirdēt, ka Latvijas kapteinis Kaspars Daugaviņš nomierina savus komandas biedrus. Bet daži izteicieni ir tādi, kādus nemaz nav atļauts atkārtot publiskā telpā. Parasti tas attiecas uz tiesnešu lēmumu apspriešanu.

Divi stūra sektori “Arēnā Rīga” ir piepildīti ar kartona faniem, starp kuriem bija atrodams arī vienas no Holivūdas filmas tēliem Borats. Nezināmo iemeslu dēļ turnīra rīkotāji spēļu laikā neizmanto fona skaņas ar fanu saukļiem un bungām. Šī prakse sevi labi pierādījusi Covid-19 ēras sportā un iedod kaut nelielu līdzjutēju atbalsta sajūtu. Tukšas tribīnes gan nenozīmē, ka bez darba palicis čempionāta talismans Spaikijs. Iespēju robežās viņš izklaidē sevi, iesaistās dejās ar kartona faniem un sarunās ar arēnas tehnisko personālu, kurš ir atbildīgs par ledus tīrīšanu spēles laikā. 

Salīdzinājumā ar citām izlasēm, Latvijai ir neliela priekšrocība – vietējie žurnālisti. To nav daudz, bet viņi nekautrējas atbalstīt mājiniekus. Latvijas hokejisti to novērtē un pēc katras no spēlēm pateicas par atbalstu. Citām komandām tā nav, šoreiz daudzi ārzemju hokeja apskatnieki izvēlējās palikt mājas un savu valstu pārstāvjus intervēt attālināti.      

Fani izlasei jūt līdzi aiz žoga 

Joprojām nav skaidrs, vai līdzjutējiem tiks dota iespēja apmeklēt spēles. Pie tukšām tribīnēm jau esam pieraduši un tās nevienu īpaši nepārsteidz. Citu valstu atbalstītāji uz Latviju izvēlējušies nedoties, savukārt mājinieku fani dara visu, lai mūsējiem būtu vismaz kaut kāds atbalsts. Pirms Latvijas izlases spēlēm ceļā uz arēnu un arī tuvākajā apkārtnē ik pa laikam var satikt cilvēku izlases kreklā vai ar valsts karogu. 

Paši kvēlākie fani pēc izlases spēlēm pulcējas aiz žoga pie ieejas, caur kuru hokejisti pamet arēnu. Pēc uzvaras pret Kanādu viņu skaits bija mērojams ar simtiem un valstsvienības spēlētāji nemaz necerēja, ka pēc mača viņus sagaidīs ar bungām, saukļiem un ovācijām. Tajā dienā gan sakrita daudzi faktori – gan uzvara mačā ar Kanādu, gan fakts, ka tas bija piektdienas vakars. Piemēram, pēc 3:0 pret Itāliju līdzjutēju skaits bija krietni mazāks. To var paskaidrot arī ar to, ka spēle noslēdzās ap 18:30 – daudzi līdzjutēji vēl atradās darbā.

Favorīti izgāžas, bet arī šāds čempionāts ir vajadzīgs 

Bieži vien gadījās dzirdēt, ka šāds čempionāts nav vajadzīgs, jo komandu sastāvi ir ļoti tālu no optimāliem, līdzjutēju tribīnēs nav un pēc gaisotnes tas vispār atgādina nevis hokeja svētkus, bet gan kaut kādu treniņturnīru ar 16 valstu dalību. Vietējie un ārzemju kolēģi jau sacenšas asprātībā, cenšoties izdomāt, kas tieši ir 2021. gada PČ lielākā antireklāma – ļoti garlaicīgs mačs starp Krieviju un Slovākiju, Kanādas izlases blāvs sniegums vai Itālijas valstsvienības sastāvs, kurā divi hokejisti pat nav sasnieguši 18 gadu vecumu. 

Katram ir tiesības uz savu viedokli par pasaules čempionātu šādos apstākļos, bet jāsaprot viena lieta – šādam turnīram bija jānotiek, lai arī hokeja pasaule varētu atgriezties pie ierastās kārtībās. Varam rādīt ar pirkstu uz Nacionālo hokeja līgu (NHL), kur pat Covid-19 lietās stingrā Kanāda atļāvusi ielaist vairākus tūkstošus skatītāju uz Stenlija kausa mačiem. Bet līdzjutēju ielaišana tribīnēs būtu pārāk drosmīgs solis no valdības, jo tad par to pašu prasītu arī citas sfēras, kuras vēl joprojām nedrīkst darboties. Šādam solim mūsu mēdiķi un politiķi vēl noteikti nav gatavi.

Diemžēl, bet Latvijai sanāca atrasties neīstā vietā neīstā laikā. Neviens neplānoja aizvadīt čempionātu bez skatītājiem, kad 2017. gadā tika rakstīts pieteikums. Bet šis turnīrs un Latvijas vārds noteikti ieies vēsturē, jo tiešu mūsu valstī sākās starptautiskā hokeja atdzimšana.

Rihards Bukarts | Foto: IIHF