Pirmais miljons hokeja vēsturē, ambīcijas un ātra pazušana – kas notika ar NHL lielāko konkurenti?

Mūsdienās diez vai kādam no cilvēkiem, kurš kaut nedaudz interesējas par hokeju, ir divi viedokļi par planētas spēcīgāko hokeja čempionātu. Nacionālā hokeja līga (NHL) jau sen ieņēmusi dominējošo vietu, un hokejistu virzība uz Ziemeļameriku, lai pacīnītos par vietu tajā, ir mērojama tūkstošos. Ne visi atceras gan atceras, ka tā tas nav bijis vienmēr.

Savulaik okeāna otrajā krastā bija vēl viens veidojums – Pasaules hokeja asociācija (WHA), kura sevi pozicionēja kā NHL konkurenti un nopietni cerēja kļūt par vadošu hokeja līgu pasaulē. Tās mūžs nebija ilgs, jo tā savu pastāvēšanu beidza jau pēc septiņiem gadiem, savukārt lielākā daļa no tajā spēlējošiem klubiem pazuda no hokeja kartes. Izņemot četrus, kuri pievienojās līgai, ar kuru mēģināja konkurēt – NHL.

WHA nebūt nebija pirmā līga, kura Ziemeļamerikas tirgū mēģināja izkonkurēt NHL. Vēl pagājušā gadsimta 20. gados parādījās Rietumu Kanādas hokeja līga (WCHL), kura gan bija visai nestabila un ātri beidza pastāvēšanu. Tomēr WHA noteikti varētu saukt par visu laiku jaudīgāko, un arī pēdējo mēģinājumu kaut ko likt pretī NHL dominancei.

1967. gadā jeb sešus gadus pirms WHA debija sezonas, ASV paralēli Nacionālajai basketbola asociācijai (NBA) parādījās Amerikas basketbola asociācijas (ABA) čempionāts, kas mēģināja konkurēt ar NBA. Pie ABA projekta pirmsākumiem stāvēja divi ambiciozie amerikāņi – Deniss Mērfijs un Gerijs Deividsons. Šos vārdus ir vērts atcerēties – ar basketbola mainīšanu viņiem nepietika, 1971. gadā viņi ķērās arī pie hokeja.

Viltība un “skopa” hokeja ģeogrāfija

Abu amerikāņu plānā bija trīs punkti. Viss sākās ar viltību. Tajā pašā gadā Mērfijs uzzināja, ka NHL rīko klubu un īpašnieku tikšanos Bahamās, jo līgai bija ieplānota paplašināšana. Stādoties priekšā kā reportieris, Mērfijs uztaisīja “interviju” ar Ņujorkas “Rangers” ĢM Emīlu Frensisu, no viņa dabūjot visu iespējamo informāciju par paplašināšanos. Un, pats galvenais, par pilsētām, kurās tiks izveidotas jaunās komandas.

Mūsdienās mēs NHL zinām ka jaudīgu līgu ar 32 komandām – pa 16 katrā konferencē. Laikā, kad strauji attīstījās notikumi ap WHA, līgā bija vien 14 komandas, un skaidrs, ka NHL meklēja jaunus tirgus. Tobrīd hokeja klubi bija Bostonā, Ņujorkā, Monreālā, Toronto, Bufalo, Vankūverā, Detroitā, Čikāgā, Sentluisā, Filadelfijā, Minesotā, Losandželosā, Pitsburgā un Oklendā.

Arī WHA plānoja pievērsties tām Kanādas un ASV pilsētām, kurās vēl nebija augstā līmeņa hokeja komandu. Jau septembrī tika oficiāli paziņots, ka 1972. gadā sāksies WHA pirmā sezona, tajā piedaloties 12 komandām – Ņūinglendas “Whalers”, Vinipegas “Jets”, Klīvlendas “Crusaders”, Hjūstonas “Aeros”, Losandželosas “Sharks”, Albertas “Oilers”, Minesotas “Fighting Saints”, Filadelfijas “Blazers”, Otavas “Nationals”, Kvebekas “Nordiques”, Ņujorkas “Raiders” un Čikāgas “Cougars”. Lai kļūtu par WHA dalībnieci, katram no klubiem līgai bija jāsamaksā 25 tūkstošus dolāru. Salīdzinājumam, NHL pēdējā jaunpienācēja pirms iestāšanas līgā samaksāja 650 miljonus (!) dolāru.

Hokejistu pārvilināšana un pirmais miljons

Gluži kā tagad, arī 70. gados hokejistiem bija zemākās algas starp visiem Ziemeļamerikas vadošo sporta līgu pārstāvjiem. Līderi pelnīja ap 25 tūkstošiem dolāru, savukārt zemākā līmeņa hokejisti sezonā pelnīja vien 10-12 tūkstošus dolāru. Mērfijs un Deividsons to lieliski zināja, un viņi to arī izmantoja, liekot lietā visas savas prasmes.

WHA dibinātāji arī izdarīja vēl vienu lietu, par ko NHL bosi sāka viņus ienīst. Proti, standarta līgumos bija ierakstīts punkts, ka pēc sezonas beigām kontrakts tiek pagarināts automātiski. Spēlētāji varēja atteikties un cerēt, ka viņiem tiks piedāvāts kaut kas labāks. Un kaut kas labāks arī tika piedāvāts. Tie bija laiki, kad NHL ārzemnieku nebija, līdz ar to arī spēlētāju resurss bija krietni mazāks. WHA vienkārši sāka pārvilināt hokejistus ar lielākām algām, un hokejisti to ar prieku akceptēja.

WHA sakarā bieži vien tiek pieminēts Bobija Hala gadījums, un tas tiešām ir pieminēšanas vērts. Čikāgas “Blackhawks” zvaigzne, jautāts par pievienošanos WHA, atbildēja noraidoši. Joka pēc viņš pateica, ka šādu soli būtu gatavs veikt tikai tad, ja viņam piedāvās miljonu dolāru, kas tajos laikos hokejistam bija neiedomājama summa. Daudz laika nepagāja, kad Vinipegas “Jets” ar dažu citu klubu atbalstu piedāvājam Hovam pirmo līgumu hokeja vēsturē ar septiņu ciparu skaitli. Kontrakts paredzēja piecu gadu sadarbību par 250 tūkstošiem dolāru katrā, kā arī vienu miljonu kā bonusu – kopā 2,25 miljoni dolāru.

Līgumā bija arī punkts par sadarbības turpināšanu – pēc pieciem gadiem hokejista statusā Hals nākamo piecu gadu laikā varētu saņemt vēl pa 100 tūkstošiem par pozīciju ofisā, taču šo naudu viņš nesaņēma, jo negribēja pievērsties šim darbam. Pēc šāda piedāvājuma izteikšanas kļuva skaidrs, ka WHA ir nopietna lieta, un arī citi NHL meistari sāka lūkoties WHA virzienā.

Problēmas ar visu – ar naudu, spēlētājiem un arēnām

Pirmās WHA spēles tika aizvadīta 1972. gada 11. oktobrī. Albertas “Oilers”, kura vēlāk pārtapa par NHL komandu Edmontonas “Oilers”, ar 7:4 pārspēja Otavas “Nationals”, savukārt Klīvlendas “Crusaders” izrādījās pārāki pār Kvebekas “Nordiques” ar 2:0. Ja NHL klubi cīnījās par Stenlija kausu, savukārt WHA galvenā trofeja bija AVCO kauss – līgas vadītāji spēka izdevīgi pārdot tiesības uz kausa nosaukumu kompānijai AVCO, par to iekasējot 500 tūkstošus – vēl viens lielisks solis.

WHA uzreiz saskārās ar divām problēmām – hokejistu vidusslāņa trūkumu un labu arēnu trūkumu. Jā, Ziemeļamerikā pēkšņi kļuva krietni vairāk hokeja komandu, taču hokejistu skaits palika tāds pats, un apmierināt visu klubu vajadzības bija diezgan sarežģīti. Pēc pāris gadiem WHA klubi sāka parakstīt spēlētājus no Eiropas, bet arī šis solis atrisināt problēmu nepalīdzēja.

NHL nemaz nedomāja samierināties ar konkurentiem, un mēģināja atrast dažādākos veidus, kā neļaut WHA izvērsties. Par vienu no šādiem upuriem kļuva Ņujorkas “Raiders” – tam neļāva spēlēt “Islanders” arēnā, savukārt “Madison Square Garden” īpašnieki pieprasīja milzīgu īres maksu – 20 tūkstošus dolāru. Ņemot vērā slikto apmeklētību, jau tobrīd gaisā bija jūtams, ka ar laiku briest katastrofa. Arī citi klubi saskārās ar līdzīgiem izaicinājumiem, kā rezultātā klubi bija spiesti spēlēt mazākās arēnās, kamēr citas komandas bieži mainīja atrašanas vietas, dažas no tām pat vairākas reizes sezonas.

Šādos apstākļos ne par kādu stabilu fanu bāzi nevarēja būt runas, arī reklāmdevēji nebija ieinteresēti finansēt komandas līgā, kurā šodien tās spēlē vienā pilsētā, bet rītdien jau kādā citā. Arī personāls uz vietas savus pienākumus ne vienmēr spēja veikt labi – ledus kvalitāte bieži vien bija ārpus kritikas, bet dažās arēnās tas arī nebija līdzens, un komandām uzbrukumi bija jāveic, slidot kalniņā.

Pēdējais mēģinājums izdzīvot

Palielināt līgas prestižu palīdzēja 1974. gada supersērija pret PSRS izlasi, kurai WHA deleģēja komandu ar līgas spilgtākajiem pārstāvjiem, savukārt 1976. gadā norisinājās sērija starp WHA un NHL klubiem. 21 spēlē WHA klubi izcīnīja 13 uzvaras, kas dažiem kļuva par pārsteigumu. Tomēr tas viss līgu no katastrofas neglāba un pēc septiņām sezonām WHA beidza eksistenci.

Tās dibinātāji jau kādu laiku bija atstājuši projektu citu cilvēku rokās, klubu finansiālās problēmas nekur nepazuda, arī braukāšana no pilsētas uz pilsētu nevairoja līgas popularitāti. Pēdējo sezonu uzsāka vien astoņas komandas, savukārt pēdējā spēle WHA vēsture tika aizvadīta 1979. gada 20. maijā, “Jets” izcīnot trešo AVCO trofeju.

Daļa no komandām pazuda un vairs neeksistē, savukārt četras vienības 1979. gadā kļuva par NHL dalībniecēm – Edmontonas “Oilers”, Ņūinglendas “Whalers”, kas tagad zināma kā Karolīnas “Hurricanes”, Kvebekas “Nordiques”, kas pēc franšīzes pārcelšanas kļuva par Kolorado “Avalanche”, kā arī Vinipegas “Jets”, kas pēc franšīzes pārcelšanas kļuva par Arizonas “Coyotes”.