Pirmās maiņas -2, iemetienu karalis Batņa un visu iesaistīto vaina – septiņi novērojumi pēc PČ spēles pret ASV

Vakar Latvijas izlase visai neveiksmīgi uzsāka pasaules čempionātu, ar 1:4 zaudējot ASV vienībai. Šķita, ka šis mačs varētu kļūt par svarīgu, ja runājam par komandas izredzēm uz ceturtdaļfinālu. Ja amerikāņi turnīra turpinājumā nesāks laist muļķi¸ tad latviešiem jāpaņem visi punkti pret rangā zemāk esošām komandām, kā arī jāatņem tie kādai no mūsu grupas TOP komandām.

Negribētu teikt, ka Latvija izskatījās visai bezcerīgi, taču arī nepiekritu, ka rezultāts neatbilst spēku samēram. Lai cik labi mēs domātu par savu valstsvienību, komanda ar vidējā līmeņa NHL spēlētājiem ir labāka nekā mūsu izlase, kura savākta pa visu pasauli. Tikpat kā man nepatīk komentāri no sērijas “trešajā periodā” mēs parādījām, ka varam spēlēt pret ASV. Protams, ja hokejā dotu punktus par uzvaru katrā no trešdaļām, tad tas varbūt kaut ko mainītu, bet tā jau skaidrs, ka, rezultātam esot 4:0, amerikāņi vienkārši atdeva iniciatīvu, ko viņu vietā izdarītu gandrīz jebkura komanda.

PČ ir īstermiņa turnīrs, kurā par spēli pret ASV būtu jāaizmirst uzreiz pēc finālsvilpes. Taču ir arī daži secinājumi, par kuriem noteikti būtu jāatceras arī pirms šodienas cīņas pret mājiniekiem. Vakar Somija turnīra atklāja ar 5:0 pret Norvēģiju un savu līdzjutēju priekšā centīsies attīstīt panākumu. Cerams, ka Latvijai izdosies izvairīties no kļūdām, jo savādāk somi mūs aukstasinīgi sodīs.

Negatavība maksā ļoti dārgi

Pirmajā periodā Latvija ielaida trīs vārtus, kas, ja ne izlēma spēles likteni, tad noteikti krietni iedragāja komandas pārliecību. Jau pārbaudes spēlēs novērojām, ka, ja Latvija ielaiž pirmā, tad uzreiz seko zaudējums. Šoreiz tradīcija tika turpināta. Pirms PČ runājām, ka ASV izlasei varētu būt nepieciešams laiks, lai ieskrietos, taču izskatās, ka mūsējiem tas būs vajadzīgs krietni vairāk. Latvijas izlase nespēlēja uz visiem 100% no paša sākuma, kas vienmēr ir akmentiņš treneru virzienā. Mača gaitā kļuva labāk, bet vai tiešām rezultātam jābūt 0:3, lai komanda sāktu spēlēt?

Ātrums izšķīra visu

Pagājušajā gadā Latvijas izlase bija ne tā ātrākā komanda turnīrā, kas bija skaidrojams ar lielu veterānu skaitu. Šogad situācija ir savādāka, taču tāpat atpaliekam ātrumā – tas attiecas ne tikai uz slidošanu pa laukumu, bet arī uz lēmumu pieņemšanu. Te varam spriest, cik tiešām lietderīgas bija spēles pret Kazahstānu, kurās mūsējo pārsvars ātrumā bija izteikts. Skaidrs, ka neviens neprasa lidot pa laukumu 60 minūšu laikā – tam var vienkārši nepietikt resursu. Bet vismaz mača pirmajā pusē nevajadzētu tikt daudz atpalikt, kā tas bija vakar.

Cik būs mīnus divi dalīts uz trīs?

Trijnieku Ķēniņš – Ābols – Balcers pelnīti uzskatām par mūsu triecienmaiņu, un tā tam arī jābūt. Paskatoties uz komandas sastāvu, šis ir objektīvi spēcīgākais trijnieks. Skaidrs, ka mūsējo pirmā maiņa visbiežāk spēlē pret pretinieku pirmo maiņu. Taču mačā pret ASV šis trio noteikti nebija labākais laukumā, katram no trīs uzbrucējiem nopelnot negatīvu lietderību -2. Līderiem jāgūst vismaz vieni vārti katrā spēlē, it īpaši tas attiecas uz Pasaules čempionātu, kurā ir ļoti saspringts kalendārs. “Grūti spēlēt, kad sākam ar 0:3,” teica Balcers. Grūti nepiekrist, bet pirmā maiņa ir viena no tām, kuras spēkos bija izvairīties no šāda sākuma.

Kā somu valodā būs “momentu realizācija”?

Latvijas hokeja līdzjutēji noteikti nav vienīgie, kuriem patīk dzīvot paralēlā realitātē. “Ja Bukarts trešajā periodā iemestu tukšos vārtos, tad būtu 4:2 un varētu ieķerties,” saka kāds līdzjutējs. “Ja Marenis iesistu pēc tam, kad ripa atleca no stikla”, “Ja Sotnieks iesistu, kad saņēma ripu vārtu tuvumā”, šādu “ja” ir daudz, bet tādēļ Latvija arī ieņem desmito vietu IIHF rangā, jo mums šādu “ja” procents ir krietni lielāks nekā gūto vārtu skaits. Momentu realizāciju ietekmē gan meistarība, gan arī psiholoģija un pārliecība. Treneris nevar iemācīt iemest, taču var mainīt spēlētāju pozīcijas tā, lai ripa tomēr atrod ceļu vārtos. Somija aizsardzībā spēlēs krietni ciešāk, kas palielina katra momenta vērtību pie pretinieku vārtiem.

Iemetienu karalis Batņa

Kas patika – Latvijas centri diezgan labi spēlēja iemetienos. Atceramies, ka arī vienīgos vārtus guvām pēc uzvarētā iemetiena pretinieku zonā – to izdarīja Džeriņš, pie kura dažas sekundes vēlāk ripa arī nonāca pēc Kārļa Čukstes metiena. Šī bija iespēlēta kombinācija, kuru spējām izmantot, un iemetieni noteikti ir tas svarīgs elements, no kura varam izspiest vairāk. Labāko sniegumu iemetienos demonstrēja Dzierkals, kuram uzvarēti trīs no četriem. Savukārt no tiem, kuri uz punkta gājuši vismaz desmit reizes, labākais ir Batņa – uzvarēti septiņi no desmit jeb 70%.

Brāķis nekur nav pazudis

Latvijas un ASV izlases spēlē bija brīži, kad mūsējiem nesanāca nekas – visi mēģinājumi tikt pie pretinieku vārtiem tika apturēti jau viduszonā, bet mēģinājumi uzsākt uzbrukumu ar garu piespēli noveda pie zaudētās ripas. Ir bijušas epizodes, kad pat neizdodas iziet no savas zonas, kam, protams, nevajadzētu notikt. Ja pārbaudes spēlēs varējām atrod ripu pretiniekam un īpaši par to neskumst, tad Pasaules čempionātā ripa jākontrolē tik daudz, cik tas ir iespējams. Katra neprecīza piespēle vai metiens ir iespēja pretiniekam. Un, ja turpmāk negribam ielaist vārtus, spēlējot vairākumā, tad koncentrācijai jābūt pavisam citā līmenī. Pēc spēles Vītoliņš teica, ka bijām negatavi un vainīgi ir visi, arī pats galvenais treneris. Paldies par atklātumu, bet vai ir plāns, ko ar to darīt?

Elvis un viņa kājsargi

Zinu, cik lielā ir līdzjutēju vēlme vainot Merzļikinu šajā zaudējumā, kas šķiet loģiskāka reakcija pēc četriem ielaistiem vārtiem. Jā, būtu naivi noliegt viņa vainu trešajos zaudētajos vārtos. Bet ko Elvis varēja izdarīt citās epizodēs? Kad, piemēram, ripa ielido vārtos pēc diviem rikošetiem? Vai kad viņi bijušais komandas biedrs Sets Džounss noķer viņu uz pretkustību? Elvis nav brīnumdaris un nevar vienmēr ķert to, ko nenoķertu pat Irbe savos labākajos gados. Pirms uzdot jautājumus Merzļikinam, pajautājiet, kāpēc pretiniekam tiek dota iespēja mest bez pretestības?