Ralfs Krīgers – Bufalo “Sabres” treneris, uzņēmējs un funkcionārs, kurš pārdeva van Deiku Liverpūlei

Palicis nedaudz vairāk par divām nedēļām līdz 13. janvārim – datumam, kad sāksies Nacionālās hokeja līgas (NHL) sezona. Latviešu hokejista Zemgus Girgensona pārstāvēto Bufalo “Sabres” vienību otro sezonu pēc kārtas trenēs Ralfs Krīgers – speciālists, kurš savus spēkus izmēģinājis ne tikai hokeja, bet arī futbola lauciņā. Pagaidām atturēsimies no prognozēm par to, vai Bufalo stūrmanim izdosies pārtraukt kopš 2011. gada aktīvo sēriju bez iekļūšanas “play-off”, bet gan atcerēsimies, kā līdz šim attīstījusies šī speciālista visai interesantā karjera.

Tā sanācis, ka spēlētāja gados Krīgers praktiski nav spēlējis dzimtajā Kanādā – viņa CV ir vairāk nekā 12 sezonas Vācijā – gan elites līgā, gan arī pēc spēka otrajā čempionātā. Tāpat savulaik uzbrucējs pārstāvējis vairs neeksistējošās Rietumvācijas jeb Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) izlasi. Viņš komfortabli jūtās Eiropā un baudīja dzīvi. Vienā brīdī sagaidot katra kanādiešu un amerikāņu trenera sapņu piedāvājumu – strādāt NHL.

Pa karjeras kāpnēm – no Austrijas čempionāta līdz Šveices izlasei

Uzbrucēja karjeru Krīgers noslēdza 1991. gadā, un varētu teikt, ka viņš pielika treknu punktu. Sezonas laikā pārstāvot divas Vācijas otrās līgas komandas, viņš 44 mačos sakrāja 61 punktu. Nākamajā sezonā viņš jau bija atrodams uz Austrijas kluba „VEU Feldkirch” soliņa, bet citā statusā – galvenā trenera amatā. Speciālistam bija nepieciešamas trīs sezonas, lai ieskrietos un sāktu gūt panākumus.

Pieci čempiontituli Austrijas līgā un trīs – tā sauktajā “Alpenlīgā” – turnīrā, ko mūsdienās sauc par Alpu hokeja līgu. Savā pēdējā gadā Feldkirhē Krīgers uzvarēja visu, ko bija iespējams uzvarēt ar šo klubu, valsts un reģiona tituliem pievienojot arī hokeja Eirolīgas uzvarētāja (tobrīd Eiropas spēcīgākā turnīra) trofeju. Šādi panākumi nevarēja palikt nepamanīti, un kanādietis izpelnījās uzaicinājumu uz Šveices izlasi, kurā viņš nostrādāja vairāk nekā desmit gadus.

Klubs Krīgera aiziešanu pārdzīvoja sāpīgi, tiesa, tas vairāk bija saistīts nevis ar stūrmaņa maiņu, bet ar finansiālām problēmām, kuru dēļ “VEF Feldkirch” dažas sezonas vēlāk izkrita uz Austrijas otro līgu. Savukārt treneris 1998. gadā debitēja pie Šveices izlases stūres, kura atgriezās elites divīzijā. Tieši ar Krīgera darbu sākās Šveices hokeja uzplaukums, ko vēlāk attīstīja arī citi speciālisti. Lai arī valstsvienībai viņa vadībā tā arī neizdevās tikt pie medaļām (to izlase paveiks vēlāk, divas reizes iekļūstot PČ finālā), speciālists izdarīja vienu svarīgu lietu.

Viņa laikos caur valsts galveno hokeja komandu katru gadu izgāja liels daudzums spēlētāju – līdzīgi, kā dara Bobs Hārtlijs Latvijas valstsvienībā, kad uz “Euro Hockey Challenge” tiek uzaicināti hokejisti, piemēram, no vietējā čempionāta. Tādējādi tika gūta nenovērtējama pieredze, un tas, savulaik, veicināja Šveices līgas izaugsmi, jo šīs valsts izlase tradicionāli tika veidota no vietējiem kadriem. Ne visi Krīgera lēmumi izskatījās pārdomāti, tomēr, ja ar viņa darbu nebūtu apmierināti, tad treneris nenostrādātu izlasē no 1998. līdz pat 2010. gadam.

Pirmais darbs NHL un atlaišana ar “Skype” zvana palīdzību

Krīgers ir tā sauktais treneris motivātors. Šāda tipa speciālisti prot izveidot labu mikroklimatu kolektīvā, kas ir svarīgi, lai gūtu panākumus. Kanādieti lieliski raksturoja bijušais Sanktpēterburgas SKA un Krievijas izlases galvenais treneris Vjačeslavs Bikovs. “Krīgera balss tembrs palīdz viņam izpelnīties uzticību. Viņš ir kā žņaudzējčūska – sākuma iemidzina, bet tad apēd. Esmu bijis dažās viņa lekcijās – viņš fenomenāli strādā ar publiku.”

21. gadsimta sākumā speciālists uzrakstīja grāmatu par savas trenera filozofijas principiem ar nosaukumu “Teamlife”. Krīgers ir zināms kā pozitīvās domāšanas piekritējs, proti, viņš tic, ka komandas veidošana jāsāk no spēlētāju galvām. Šādi cilvēki ir lielā cieņā Ziemeļamerikā, it īpaši pēdējo desmit gadu laikā, kad kliedzoši un autoritatīvi treneri vairs nav tik pieprasīti. Skandāli nav vajadzīgi nevienam un klubi cenšas izvairīties no tiem, izdarot izvēli par labu “inteliģentiem” treneriem.

Pēc 2010. gada olimpiskajām spēlēm Krīgers uz pasaules čempionātu vairs neaizbrauca. Treneris aktīvi gatavojās debijai NHL vienības Edmontonas “Oilers” asistenta amatā. Ieilgusī neveiksmju josla (pēc 2006. gada Stenlija kausa fināla komanda vairs nespēja pat kvalificēties “play-off” turnīram) piespieda klubu meklēt nestandarta risinājumus, lai uzlabotu komandas stāvokli. Un pilnvērtīgā Eiropas speciālista (par kādu Krīgers bija uzskatāms tobrīd) piesaistīšana treneru kolektīvam bija viens no šādiem soļiem.

“Oilers” tas neglāba – 2010./2011. gada sezona tika noslēgta pēdējā vietā visā līgā ar 62 punktiem, bet no “play-off” zonas komandu šķira 35 punkti. Nākamajā sezonā punktu ziņā situācija bija labāka – 74, tomēr izslēgšanas mači joprojām bija vien sapnis un Toms Renijs tika atlaists, viņa vietā nozīmējot tieši Krīgeru. Pirms 2012./2013. gada sezonas Edmontonas lielas cerības bija saistītas ar drafta pirmo numuru Nailu Jakupovu, kurš joprojām tiek saukts kā viens no pirmajiem neveiksmīgo drafta izvēļu kontekstā. Lokauta dēļ čempionāts bija saīsināts, un šoreiz “Oilers” neizskatījās pēc pastarītes. No ceļazīmes uz Stenlija kausu komandu tāpat šķira liels punktu skaits – desmit, līdz ar ko arī Krīgers par glābēju nekļuva.

19 uzvaras 48 mačos nevarēja uzskatīt par apmierinošu rezultātu, un treneris tika atlaists. Ja šo faktu vēl varētu pieņemt, tad tas, kā tas tika izdarīts – noteikti nē. Krīgeram vienkārši piezvanīja skaipā un paziņoja, ka viņš vairs nav kluba galvenais treneris. Kanādietis paņēma nelielu atvaļinājumu, ar savām konsultācijām palīdzēja 2014. gada olimpiskajai čempionei hokeja – Kanādas izlasei, bet 2014. gadā kardināli mainīja darbības sfēru, kļūstot par…futbola komandas vadītāju.

Ralfs Krīgers | Foto: NHL

Futbola kluba prezidents ar komandējumu uz Pasaules kausu

Pāreja tiešām sanāca strauja – no vietas uz NHL vienības soliņa līdz Anglijas premjerlīgas kluba “Southampton” vadītāja krēslam. Par labu Krīgeram nospēlēja tas, ka paralēli trenēšanai viņš attīstīja savu biznesu – kompāniju “Teamlife”, kuras darbības sfēra bija visai plaša, bet pārsvarā – dažāda līmeņa uzņēmumu vadītāju apmācība par līderību, komandas darbu un līdzīgām tēmām. 2011. gadā kanādietis uzstājās Pasaules ekonomikas forumā, kurā arī iepazinās ar “Southampton” nākamo īpašnieci – Katalinu Libheru.

“Ko tu dari? Te ir milzīgi budžeti. Kā tu tiksi ar to galā?” tie ir daži no jautājumiem, kurus Krīgeram uzdeva draugi un radinieki. Lai viņa idejas tiešam nostrādātu, speciālists atlaida gandrīz visus darbiniekus un izveidoja jaunu komandu, kurai bija tuvas viņa vērtības un filozofija. Tā sanāca, ka tieši Krīgera ērā klubs pirmo reizi iekļuva Eiropas līgas grupu turnīrā, tomēr svarīgāk bija tas, ka organizācija guva vislielāko peļņu. Tas kļuva iespējams, ne tikai pateicoties naudīgiem līgumiem ar sponsoriem, bet arī pateicoties komandas līdera Virdžila van Deika pārdošanai uz “Liverpool” par 84,5 miljoniem eiro, kas tobrīd bija transfēra maksas rekords par aizsargu.

Arī strādājot Anglijas futbolā, Krīgers neaizmirsa par hokeju. Visiem par pārsteigumu, 2016. gadā viņš kļuva par Eiropas izlases treneri NHL rīkotajā Pasaules kausā. Līdz galam palika neskaidrs, kam tad īsti bija nepieciešams šis turnīrs, kurā piedalījās sešas nacionālās valstsvienības, Eiropas izlase un Ziemeļmerikas U23 izlase. Speciālists kārtējo reizi nodemonstrēja savu līmeni – ar komandu, kurā dažādu valstu hokejisti runāja četrās-piecās valodās, viņš iekļuva turnīra finālā, kurā zaudēja Kanādai.

Pēc atgriešanās “Southampton” Krīgers turpināja produktīvi strādāt futbola klubā. Tiesa, vienā brīdī viņam tas kļuva garlaicīgi. 2019. gada aprīlī viņš pameta klubu, bet, ja tas netiktu izdarīts, tad pēc līguma beigām jūnijā tas vienkārši netiktu pagarināts. Kā noskaidrojās vēlāk, tobrīd speciālistam bija citas prioritātes – viņš ar ģimeni bija Šveices pilsonības iegūšanas procesā.

Atgriešanās NHL. Vai uz ilgu laiku?

Neskatoties uz savu daudzveidīgu pieredzi, Krīgera uzaicināšana uz “Sabres” bija sava veida avantūra. Bufalo kluba vadītāju nodomi ir skaidri – arī viņi noguruši no Stenlija kausa maču skatīšanas pa televizoru, un, ja standarta darbības vairs nav tik efektīvas, tad jāizmēģina kaut kas jauns. Vēl strādājot Anglijā Krīgers atzīmēja, ka pēc Pasaules kausa viņš saņēma divus piedāvājumus no NHL. “Joprojām sekoju hokejam. Patīkami, ka par mani neaizmirst, bet pašlaik esmu koncentrēts darbam ar futbola klubu,” atklāja speciālists.

Pirms 2019./2020. gada sezonas jautāts par mērķiem, treneris atbildēja viennozīmīgi – “skaidrs, ka mums jāspēlē “play-off” turnīrā”. Vēlāk speciālists atklāja, ka priekšā ir grūts darbs, jo viņam esot jāuzbūvē pareiza kultūra ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā. “Ja es varēšu apvienot visus vienā kolektīvā, tad, ceru, jūs daudz par mums runāsiet nākamajā sezonā,” vienā no pirmssezonas preses konferencēm teica allaž runātīgs Krīgers. Savu sākotnējo mērķi viņš izpildīja – deva cilvēkiem cerību, ka tagad nu gan būs citādāk un pirmo reizi kopš 2011. gada komanda spēs iekļūt izslēgšanas turnīrā.

Sākums tiešam bija visai cerīgs – desmit mačos tika izcīnītas desmit uzvaras. Pieredzējušie fani gan bija piesardzīgi, un tam bija pamats, jo pavisam drīz sekoja sērija ar deviņiem zaudējumiem desmit spēlēs. Komandas sniegums bija visai nestabils, un, lai arī ik pa laikam “Sabres” izdevās trīs uzvaru sērijas, vienā brīdī kļuva skaidrs, ka iekļūt “play-off” būs grūti. Kā izrādīsies vēlāk, par izšķirošajiem kļūs seši zaudējumi februāra beigās un marta sākumā. Nedaudz vēlāk turnīru apturēs Covid-19 izplatības dēļ, bet NHL noteiks, ka “play-off” no katras konferences kvalificēsies 12, nevis astoņas komandas.

“Sabres” palika uzreiz aiz svītras, kas bija ļoti sāpīgi. “Play-off” vienības noteica pēc gūto punktu procenta, Bufalo klubam tas bija 49,3%, savukārt Austrumu konferences 12. komandai Monreālas “Canadiens” – 50%. Vēl sāpīgāk tas izskatās tad, kad mēs zinām ar ko noslēdzās “play-in” raunds, kurā Monreālas klubs no cīņas izslēdza Teodora Bļugera pārstāvēto Pitsburgas “Penguins”.

Starpsezonā Bufalo nomainīja ģenerālmenedžeri, savukārt kluba īpašnieki, brāļi Pegulas teica, ka līdzjutēji ir pelnījuši kaut ko vairāk. “Mūsu priekšā ir svarīgs uzdevums, ņemot vērā pēdējo gadu notikumus – kļūt par labāku vienību, izveidot stabilu, konkurētspējīgu komandu,” teikts kluba paziņojumā. Vai tas ir mājiens arī Krīgera virzienā, ka, ja tas neizdosies, tad viņš zaudēs darbu?

Nevaru to apgalvot 100%, taču skaidrs, ka Bufalo nedaudz atgādina Rīgas “Dinamo”, ar to atšķirību, ka “Sabres” ir vismaz kaut kāda vīzija par ilgtermiņa attīstību, savukārt Latvijas klubā pēc katras sezonas nav zināms, vai komanda vispār turpinās pastāvēt. Gluži ka Rīgā par hokeja līdzjutēju nacionālo varoni kļūs jebkurš treneris, kura vadībā “Dinamo” iekļūs “play-off”, arī Bufalo treneris, kurš ievedīs “Sabres” izslēgšanas turnīrā, kļūs par pilsētas galveno zvaigzni.

Tiesa, ņemot vērā konkurences līmeni līgā un Bufalo sastāvu, izpildīt īpašnieku uzdevumu būs tikpat grūti kā iepriekšējos gados. Ja tas tiešām notiks, tad Krīgeru, visticamāk, sagaida atlaišana. Atrast jaunu darbu NHL gan varētu būt grūti. Daudz jautājumu ir arī par to, cik tas būs vajadzīgs pašam 61 gadu vecajam kanādietim ar veiksmīgu biznesu un Šveices pilsonību.

Ralfs Krīgers | Foto: NHL