Ri. Bukarts par bronzas nozīmi: Visiem likās, ka būs mega piedāvājumi “krutās” līgās – tā tas nebija
Latvijas izlases hokejists Rihards Bukarts intervijā “Go3 Sport” komentēja nonākšanu Šveices Nacionālajā līgā (NL), raksturoja savu jauno mājvietu, prognozēja nākotni savā komandā, kā arī vērtēja pasaules čempionātā izcīnītās bronzas medaļas nozīmi jauna kluba meklēšanā.
Jāatgādina, ka Bukarts oktobra beigās parakstīja īstermiņa līgumu ar pagājušās sezonas NL vicečempioni “Biel-Bienne”. “Visi man vienmēr saka, ka man katru gadu ir jauna komanda, tas ir slikti. Bet man tā dzīvē ir sanācis un tas varbūt man kādā dzīves posmā nav ļāvis atslābt, jo visu laiku sevi ir jāpierāda. Iepriekšējās reizēs man grūti gāja ar iejušanos, jo ar sev tuviem cilvēkiem es esmu atklāts, bet brīžos, kuros es cilvēkus nepazīstu, kļūstu noslēgtāks, mierīgāks. Taču šeit džeki bija ļoti atsaucīgi, mani uzņēma un bija draudzīgi. Droši vien arī palīdzēja tas, ka treneris ir savējais, pie viņa jau ir strādāts, tādējādi es zinu, ko man gaidīt un kas būs jādara. Kopumā ļoti forša atmosfēra,” par pievienošanos “Biel-Bienne” un iejušanos klubā stāstīja Rihards.
“Jau kādus divus gadus manifestēju Šveici, galvā domāju, ka mans mērķis bija šeit nokļūt. Sapratu to, ka gribu šeit spēlēt, jo tā ir laba līga tieši priekš manis. Gaidīju to [iespēju parakstīt līgumu Šveicē] arī pagājušajā sezonā, taču tad nebiju tik tuvu kā šoreiz. Šogad bija daudz vairāk pārrunu, taču, ņemot vērā, ka šeit līgumi tiek noslēgti ļoti ātri, ir grūtāk “aizķerties” aiz kādas vietas. Bija klubi, kas bija gatavi dot līgumu līdz sezonas beigām, kāds bija gatavs dot uz trīs mēnešiem, kāds uz vienu mēnesi. Sākotnēji [“Biel-Bienne”] piedāvāja divu mēnešu līgumu, taču es aģentam teicu, ka tas ir par maz, jo man vajag vairāk laika, lai iejustos – beigās vienojāmies par līgumu līdz janvāra beigām,” situāciju ieskicēja Bukarts.
“Domāju, ka ne pa velti šeit ir savākti labākie Eiropas hokejisti. Kopumā ātrs hokejs, laukumā ir vairāk vietas, taču ir sajūta, ka laika [pieņemt lēmumus] ir mazāk,” Šveices līgu raksturoja Bukarts. “Skaista valsts, ekonomiski attīstīta, laba vide, labs atalgojums. Mani ļoti uzrunāja tas, ka Šveicē visur ir vecie 60×30 metru lielie laukumi, kas man ir priekšrocība.”
“Grūti kaut ko atbildēt [kas notiks pēc līguma beigām], jo mums komandā ir deviņi leģionāri, un tikai seši var spēlēt. Šajā situācijā varbūt pat nebūs problēma ar finansēm, bet ar to, ka, tuvojoties “play-off”, trenerim būs grūtāk pieņemt lēmumus – ja trīs spēlētāji sēž tribīnēs un ar sastāvu ir jārotē, tas trenerim rada grūtības,” atzina Bukarts. “To rādīs laiks. Daudz kas būs atkarīgs no manis paša. Ja labi spēlēšu, ko leģionāram, protams, nosaka punkti, ja komandai labi ies, tad kāpēc viņiem mani nepaturēt? Šobrīd gan koncentrējos uz savu darbu, kā es varu labāk justies un ātrāk sasniegt top formu. Zinu tikai vienu – ja es būšu top formā, tad es varu rādīt ļoti augstu līmeni.”
Bukarts pasaules čempionātā, kur Latvija pirmo reizi vēsturē izcīnīja bronzas medaļas, ar 11 (3+8) punktiem bija valstsvienības rezultatīvākais spēlētājs. Vidējais no brāļiem Bukartiem arī laboja izlases rezultativitātes rekordu viena PČ ietvaros elites divīzijā, taču tieši viņš no visiem “bronzas izlases” spēlētājiem bija pēdējais, kurš bija palicis bez līguma.
“Nevienam šeit tā bronzas medaļa neinteresē, tikai mums pašiem latviešiem tas bija gandarījums un prieks. Visiem arī likās, ka Latvija vinnēs bronzu, visiem būs mega piedāvājumi ar mega lielām algām mega “krutās” līgās – tā tas nebija. Arī man šeit nav viegla misija, jo esmu atbraucis uz Šveici kā leģionārs. Nav bijis daudz latviešu, kuri šeit kā leģionāri ir spēlējuši. Man ir jāparāda, ka arī mēs latvieši šeit varam spēlēt, lai arī citiem džekiem pavērtos durvis, ne tikai latviešiem, kuriem ir Šveices pases. Nedrīkstu būt egoists, jādomā arī par Latvijas džekiem nākotnē, tā kā to izdarīja [brālis] Roberts – viņš ar savu sniegumu atvēra tik daudziem latviešiem durvis uz Čehiju,” pauda Bukarts.
