“Rīgas HS” stūrmanis Ozols par karjeru Liepājā, armijas disciplīnu, spēlētāju aizbraukšanu un Šilovu
Juris Ozols ir viens no gadsimta pirmās desmitgades spilgtākajiem uzbrucējiem Latvijas līgā, kurš spēlētāja karjeras lielāko daļu pavadīja “Liepājas Metalurgā”. Aizvadot savu pēdējo spēli, viņš kļuva par treneri “Rīgas hokeja skolas” sistēma, un šovasar pēc treneru rotācijas izpelnoties galvenā trenera vietu sistēmas augšgalā – “Optibet” hokeja līgas (OHL) komandā.
Pirms sezonas Ozola vadītā “Rīgas HS” viesojās Liepājā, aizvadot divus mačus pret vēju pilsētas komandu. “Sportazinas.com” izmantoja šo iespēju, lai aprunātos ar pašmāju speciālistu par viņa hokejista ceļu, trenēšanu un darbu ar jaunajiem hokejistiem.
“Bija vēl tā padomju elpa līdzi, ka visiem kopā jādzīvo kojās”
Ar kādām sajūtām parasti atgriezies Liepājā?
Šeit esmu spēlējis desmit gadus, man jau te viss ir pazīstams. Pilsēta ar katru gadu mainās, paliek smukāka un smukāka. Atceros to atmosfēru, tos gadus, kad mēs kaut ko varējām, kad tribīnes bija pilnas, kas Latvijas līmenī ir kaut kas nereāls. Gāju cauri kopmītnēm [kur apmetās “Rīgas HS”] un atcerējos, ka mēs savulaik pat trijatā [vienā istabā] dzīvojām. Foršas atmiņas, tomēr lielākā daļa no hokejista karjeras pavadīta šeit. Arī atpūsties braucu uz Liepāju, tāpēc šeit sanāk būt bieži.
Vai nebija bail 1998./1999. gada sezonā braukt uz komandu, kura tikko parādījās uz hokeja kartes?
Es pievienojos sezonas laikā, kad jau kaut kas bija aizgājis. Protams, tas bija tāds nesaprotamais, bet mums ar [citu uzbrucēju Romānu] Ņikitinu Dānijā kaut kas nesagāja, tad mēs atgriezāmies. Izrādījās, šeit ir labs līmenis, un tā mēs no pirmā gada vidus lielāko daļu [no karjeras] pavadījām.
Pirmssākumos dzīvojāt “Metalurga” dienesta viesnīcā. Kā tas bija?
Padomju savienība! Garš gaitenis, kaut kādi numuriņi, tā ēdināšana… neviens nesaprata, kā tam visam jābūt. Uz [komandas] beigām jau visiem sportistiem īrēja dzīvokļus, tā cilvēcīgi. Pirmssākumos neviens neko nezināja, savāca komandu, bija vēl tā padomju elpa līdzi, kā visiem kopā jādzīvo kojās. Sava romantika ir to visu atcerēties, citi nemaz nezina, ka šādi var dzīvot.
“Metalurgam” ir daudz izcīnīto titulu, bet kas pašam visspilgtāk palicis atmiņā?
Tas noteikti ir Austrumeiropas hokeja līgas (AEHL) čempiontituls [2001./2002.] gada sezonā. Bija daudz visādu lietu, piemēram, es no “Metalurga” iekļuvu izlasē. Ja tā salīdzina līmeņus, vai tagad kāds [no Latvijas kluba] var tikt uz izlasi? Tajā laikā varēja, bet tas bija savādāk, jo tas līmenis tiešām bija profesionāls, tagad tā varbūt nav, lielākā daļa no spēlētājiem vēl strādā.
Viss tas posms bija spilgts, mums pirmajai maiņai bija slogs, ka jāgūst vārti, un mēs to arī izpildījām. Tas čempiontituls Liepājai bija vau! Ar Baltkrieviju bija tā, kā bija, Latvijas čempionātā vienmēr konkurējām ar “Rīgu 2000”. Spēlējām līdzīgi pret komandu, kurā lielākā daļa no puikām bija no izlases. Un esmu pateicīgs par to, ka bija tāda iespēja.
Tagad skaidrs, ka laiki ir mainījušies, jebkurā gadījumā viss ir aizmirsts, no kurienes tas viss ir radies. Ieejot hallē nav nekā par to, kurš to visu sāka. No “Metalurga” laikiem nekas nav palicis. Tagad jā, ir “Liepājas HK”, bet vai jums vispār būtu halle, ja nebūtu cilvēku, kuri tajos laikos visu darījuši fanātiski?
Ir dzirdēts, ka tajos laikos izlases treneri ļoti negribīgi skatījās uz Liepājas pusi. Vai pats uz sevis to arī izjūti?
Tur bija tāds pārejas laiks – visa tā vecā kompānija [izlasē], kurā bija grūti tikt iekšā. “Rīga 2000” jau sākotnēji spēlēja pāris izlases kandidāti, Liepājā tādu baigi nebija. Kaut gan mēs ar viņiem spēles ziņā konkurējām līdzīgi. Es uz izlasi aizbraucu pie zviedru trenera [Kurta Lindstrema], Vents [Feldmanis] aizbrauca pie zviedru trenera. Nebija tā, ka aizbrauc pie Beresņeva vai Znaroka.
Vienmēr esmu uzskatījis – tu jau vari paņemt visu piecinieku [no “Metalurga”]. Ja tas piecinieks ir labs – paņem to uz PČ, ja nē, tad atskaiti. Nezinu, kādi tur ir tie zemūdens akmeņi, bet, droši vien, ja esi daudz pārāks, tevi tāpat paņems. Žēl, no Liepājas droši vien varēja būt vairāk spēlētāju izlasē.
“Kā treneris tu gribi disciplīnu, kaut gan pats kā spēlētājs nebiji disciplinēts”
“Eliteprospects” rakstīts, ka Juris Ozols spēlētāja karjeru beidza 2011. gadā, bet trenēt sāka 2013. gadā. Kur palika divi gadi?
Pēc sezonas Krievijā atriezos Latvijā un man uzreiz iedeva kaut kādu mazo grupu, kurā laikam pat oficiāli neskaities kā treneris. Tad es lēnām gāju uz priekšu un oficiāli līgumu ar mani noslēdza 2013. gadā. Pauzes nebija.
Uzreiz bija skaidrs, ka strādāsi par treneri?
Kad pabeidz spēlēt, nezini, ko tālāk darīt. Labi, ja esi spēlējis NHL un esi sakrājis miljonus, bet te tu nezini. Man piedāvāja strādāt par treneri. Sākumā arī nezināju, ko un kā darīt – tu izej, un tur tie bērni trakomāja. Bet lēnā garā aizgāja un karjera aizveda līdz junioru/jauniešu hokejam.
Kas mainās spēlētāja dzīvē, kad viņš kļūst par treneri?
Pārnest to, ko un kā tu saproti lietas uz citiem, iemācīt tā, lai viņi saprot. Tā ir baiga māksla. Jo ir jau tā, ka tu kaut ko stāsti, bet cilvēks to uztver savādāk nekā tu biji domājis. Arī ir tas, ka tu kā treneris tu gribi disciplīnu, kaut gan pats kā spēlētājs tu nebiji disciplinēts. Ne jau tādā ziņā, ka kāvēji treniņus, bet vienkārši kaut ko čīkstēji. Tagad gribās visus disciplinēt.
Par 14 gadiem izveidojies trenēšanas stils?
Jā, man ir stils un es no tā neatkāpjos. Tagad visi mēģina jaunās metodes, mazāk trenēties un vairāk atpūsties, bet es mēģinu sabalansēt divas lietas. Tas, kam mēs gājām cauri padomju laikos, un mūsdienu pieeju. Man tas stils ir diezgan vienveidīgs, bet tā ir daudziem, jo nevar arī izplūst. Globāli tas ir monotons darbs uz vienām un tām pašām lietām.
Kā var atrast kontaktu ar čaļiem, kuri ir dzimuši pavisam citās reālijās nekā tu un tava paaudze?
Es vairāk baidos par to paaudzi, kura būs nākamā. Tā mums ir dzelzs kontrole attiecībā uz telefoniem, ka tos nedrīkst izmantot ģērbtuvē. Kad izej ārā, vari sēdēt telefonā un darīt ko gribi. Mums ir disciplīna, un čaļi zina, ka būs sūdi, ja kaut ko nokavēs. Un tas viņiem noderēs arī dzīvē. Jo, ja tu kavē, par tevi uzreiz rodas iespaids. Es teiktu, ka mums ir armija, bet pozitīvā nozīmē.
Daudz esi strādājis ar Oļegu Sorokinu, gan klubā, gan izlasē. Kāda bija tā jūsu mijiedarbība?
Grūti pateikt, ko esam mācījušies viens no otra. Mums parasti daudz jārunā, lai nonāktu pie kopsaucēja. Sākumā bija grūtāk, pēc tam jau sākām vairāk ieklausīties. Oļegs ir aizsargs, un laba ziņa ir tāda, ka viņam tas redzējums ir no aizsardzības viedokļa, un ja saliekam kopā ar manējo, tad sanāk labi. Protams, jābūt kompromisiem un jāprot sastrādāties. Gludi nebija, bet ir labi.
“Ja tev 95% no laika ir jāaizsargājas, tu zaudē savas kvalitātes”
Šogad kļuvi par galveno treneris “Rīgas HS”. Kā notiek tā komandas pārņemšana?
Tas bija lēmums kluba vadības līmenī. Paziņoja, ka būs jauns treneris virslīgas komandai, Oļegam iedeva citu komandu, mazākas puikas. Cik saprotu, tad skola grib ieviest treneru rotāciju, līdz galam gan neesmu pārliecināts.
Nebija stresiņš, kļūstot par galveno tādā līmenī?
Man ir interesanti! Stresiņš nav. Jaunie puiši, grib spēlēt, pašam arī ir izaicinājums. Tomēr JAHL tas hokejs ir tāds.. uz “play-off” ir interesanti. Savukārt Somijā bija savādāk, kad pretī nāca mūsu vecuma TOP komandas, tu skaties, kādu taktiku viņi liek pretī. Bet OHL būs vēl interesantāk – ko puiši var, ko es varu ar viņiem varu čempionātā sasniegt, kā mums veiksies.
Jo OHL tomēr ir līga pieaugušajiem večiem. Tas ir baigas pārbaudījums. Mūs pārbaudes spēlē pret “Liepāju” otrajā periodā vazāja pa zonu, bet, ko es piefiksēju – čaļi domāja līdzi. Mēģinām čaļus iedrošināt, ka viņi var.
Pretī nāks pieredzējušie čaļi. Kā apspēlēt pretiniekus, kuri ir pieredzējušāki un fiziski spēcīgāki?
Jaunie vienmēr daudz skrien, un tas ir, ko mēs gribam darīt spiediena līmenī. Protams, pretinieki ir pieredzējušāki, bet mūsu doma ir tāda, ka hokejisti nevar vienkārši visu laiku atmesties, jo kas tad tas ir par hoķi? No tām [spiediena] situācijām jāprot tikt ārā, to var uzskatīt kā treniņu lielajam hokejam. Varbūt kādam tas noderēs.
Pagājušajā sezonā komandai bija piecas uzvaras 36 spēlēs. Vai tas ir objektīvs rādītājs?
Teikšu godīgi, ka pagājušajā sezonā statistikai baigi nesekoju, jo bija citi uzdevumi. Cik objektīvi? Tas ir maz, bet daudziem tā ir neatņemama pieredze. Čaļiem ir jāspēlē, un ja tev 95% no laika ir jāaizsargājas, tu savas kvalitātes zaudē. Labi, aizsargi tur iegūst, bet uzbrucējs tiešām zaudē – tu aizmirsi, kā apspēlēt pretinieku, kā pieturēt ripu. Tev virsū nāk onkulis un tu viņam īsti to ripu nevari atņemt.
No vienas puses, man tas nepatīk. Bet varu teikt, ja mums nebūtu liels aizbraukušo hokejistu skaists, tad varētu spēlēt līdzīgāk.
Bija spēles, piemēram, pret “Mogo/RSU”, kur rezultāts bija 4:14. No šādām arī kaut ko var iemācīties?
Grūti spriest. “Mogo” ir spēcīga komanda, tur ir bijušie “Dinamo” un izlases spēlētāji. Ļoti ceru, ka šosezon šādu rezultātu nebūs, darīsim visu, lai viņiem nāktos iesvīst pret mums. 14 vārti tiešām ir par daudz.
“Rīgas HS” komanda spēlē arī Somijas jaunatnes līgā. Kā nesajukt prātā ar to, kurš hokejists kurā brīdī ir pieejams vai nē?
Pagājušajā sezonā bija situācijas, kad aizsargam bija jādodas spēlēt uzbrukumā, jo nebija cilvēku. Nav tā, ka mums ir NHL, AHL, ECHL un vēl kaut kas. Mums kas ir, no tā arī jāmēģina kaut ko izveidot, citreiz pat nesanāk četras maiņas. Un tad tu brauc ar trīs maiņām. Ņemam puišus no citas komandas sistēmā, bet mums vismaz ir tāda iespēja. Pagājušajā sezonā man bija 60-70 spēles, šosezon aptuveni tas pats – 40 OHL plus Somija. Un čaļi to visu apvieno ar mācībām. Cepuri nost.
Ja skatāmies uz marta vidu, kad beigsies OHL pamatturnīrs, kam jānotiek, lai tu teiktu, ka šī bija laba sezona?
Es teikšu tā – iepriekšējā sezona jau ir izdevusies, jo 11 spēlētāji aizbraukuši prom [uz citām komandām]. Līdz ar to mūsu hokejisti ir pieprasīts produkts. To pašu gribētos arī šosezon – ja kāds varēs aizbraukt, pierādīt sevi, tikt koledžā, tad liela daļa no mana darba būs izdarīta. Un, protams, gribētos tikt “play-off”. Par ko mēs sitīsimies katrā spēlē. Kā būs – dzīve radīs.
Viens no spilgtākajiem pēdējo gadu piemēriem no “Rīgas HS” ir Artūrs Šilovs. Vai piemini viņu savās uzrunās?
Šilovu izmantoju kā darba ētikas un neatlaidības piemēru. Kad man gribās to no kāda dabūt, it īpaši no vārtsarga, es saku – jums liekas, ka esat daudz ko sasnieguši? Es varu pateikt – ne tuvu! Tieši tādās lietās es viņu pieminu. Uzrunās nē, un nekādās sapulcēs to neesmu darījis.
Tikai individuālajās sarunās par neatlaidību, darba ētiku un gribēšanu uzvarēt. Viņš sausajā nometnē visur bija pirmais. Visur! 12 dienu garumā viņš neatļāvās zaudēt neko. Viņš kaut kādā sprintā zaudēja, bet tur puika [pretinieks] bija ar baigo atsperi. Vajadzēja viņu redzēt, viņš tik nikns bija. Viņš neatļāvās zaudēt, nekur.
