Rodžers Bukarts par U20 izlasi, Šveices sistēmu un brāļiem hokejistiem
Aizvadītajā U20 pasaules čempionātā Kanādā Latvijas izlasi pārstāvēja Rodžers Bukarts, kuram tas bija otrais turnīrs valstsvienības formā – pirms tam viņš spēlēja arī U18 izlasē. Sarunā ar “sportazinas.com” hokejists atskatījās uz aizvadīto turnīru, pastāstīja par Šveices sistēmu, kā arī atklāja, cik bieži viņš komunicē ar saviem brāļiem Robertu un Rihardu. Sazināties uzreiz pēc čempionāta beigām gan neizdevās, jo atpakaļceļš no Kanādas junioru valstsvienībai sanāca diezgan izaicinošs.
Cik saprotu, ceļā sanāca pavadīt diezgan ilgu laiku?
Bija aizkavēšanās “Air Canada” dēļ. Nokavējām reisu uz Monreālu, kā rezultātā arī nokavējām reisu uz Briseli. Rezultātā palikām Monreālā pa nakti un uz Rīgu lidojām nākamajā dienā. No viesnīcas izgājām ceturtdien ap vieniem, Rīgā ielidojām sestdien arī ap diviem-trijiem, sanāca, ka ceļā pavadījām divas dienas.
No Kanādas atgriezāties ar nosargātu vietu elitē. Vairāk ir prieks par to vai skumjas, ka neizdevās iekļūt ceturtdaļfinālā?
Komandai spēcīgāka emocija noteikti ir tas, ka nespējām kvalificēties “play-off” mačiem. Bet Latvijas hokeja izaugsmei noteikti ir visai svarīgi, ka mēs palikām elites divīzijā un nākamie gadi arī varēs spēlēt šajā līmenī.
Pret ASV pēc diviem periodiem bija 2:2, tad ielaidāt trīs vārtus trešajā trešdaļā. Kas notika?
Kaut kur nervi mums bija ne līdz galam [izturējuši]. Dažiem puišiem tā bija pirmā spēle šajā līmenī, un varbūt otrajā periodā jau sākām par daudz priecāties. Kādam citam bija lielāks stress, kādam pietrūka nervi, tāpēc uz ledus darīt nepareizas lietas un amerikāņiem sanāca iemest trīs vārtus.
Nākamā spēle bija pret Šveici. Pašam šis bija nedaudz principiālāks mačs?
Jā, protams. Vienmēr, kad tu spēlē pret komandu, kurā tev ir klubs, spēlēt ir interesantāk un principiālāk. Jo īpaši tādēļ, ka šveiciešu sastāvā spēlēja trīs vai četri mani komandas biedri. Pirms spēles runājām ar viņiem, un viņi bija pārliecināti, ka būs labs mačs.
Tev kaut kā palīdzēja tas, ka pats spēlē Šveicē un zini, kā viņi spēlē?
Tā ir. Visi zina, ka šveicieši vienmēr spēlē ļoti ātru hokeju. Varbūt ne to fiziskāko, bet ātru. U20 izlase viņiem ir ļoti meistarīga, bet mēs zinājām, ka varēsim cīnīties pret viņiem un ņemt punktus.
Pēc Šveices bija divi mači bez gūtiem vārtiem. Kāpēc vairs nesanāca iemest?
Kaut kur nepaveicās, jo spēlējām labi gan pret Somiju, gan pret Slovākiju, abos mačos bija diezgan daudz labu momentu, vienkārši nevarējām iemest. Kaut kur nepaveicās, kaut kur pietrūka koncentrācijas tajos momentos.
Patriks Bērziņš izteicās, ka Latvija bijusi neveiksmīgākā komanda šajā turnīrā. Vai piekriti?
Veiksme ir jānopelna un es piekritu viņa teiktajam. Bija ļoti daudz momentu pret Somiju, kad rezultāts bija 1:0 viņiem par labu, bet mēs tos nerealizējām. Varbūt nevis neveiksmīgākā, bet pie realizācijas noteikti jāpiestrādā.
Artis Ābols publiski bieži teica, ka esam atbraukuši uzvarēt, nevis skaisti zaudēt. Cik bieži viņš to atkārtoja jums?
Pēc ASV spēles treneris teica, ka spēlējām labi, bet šeit esam atbraukuši ar citu mērķi – uzvarēt spēles. Es viņam 100% piekritu, ka uz pasaules čempionātu atbraucām, lai uzvarētu, nevis vienkārši skaisti spēlēt.
Bieži tika pieminēta arī tas, ka veiksme ir jānopelna. Kā to var izdarīt?
Pirmkārt, jātrenējas. Otrkārt, ir jābūt pārliecinātībai savos spēkos. Un jābūt arī koncentrētām tajā brīdī, kad tev rodas vārtu gūšanas moments.
Treniņi izlasē un klubā – cik daudz tie atšķiras?
Teiktu, ka diezgan daudz. Izlasē viss ir vairāk profesionāli, vairāk taktikas. Lielāki ātrumi, kvalitatīvākas piespēles un citi momenti, bet beigās tas tāpat ir tāds pats treniņš, uz kuru tu dodies un vienkārši izbaudi hokeju.
Ko vari teikt par Ābolu?
Viņš ir ļoti mērķtiecīgs. Viņam patīk, ka, kad viņš kaut ko prasa, tad lai hokejisti izdara tieši tā, kā viņš prasa. Ne pa labi, ne pa kreisi, tieši tā, kā viņš ir teicis. Ābols ir ļoti labs treneris, no viņa esmu daudz ko iemācījies un noteikti esmu kļuvis par labāku hokejistu. Var pateikt arī kādu skarbāku vārdu, bet es uzskatu, ka tas ir normāli un brīžiem tas pat ir vajadzīgs.
Četras spēles piecās dienās nebija bišk par traku?
Kājas bija nogurušas, bet mums bija ļoti laba komanda, fiziskie terapeiti, varējām iet pie masiera, bija aukstuma vannas, bija ļoti laba atsildīšanās. Nezinu, kā citiem čaļiem, man pagrūtāk gāja pret Šveici nākamajā dienā pēc mača pret ASV, pārējos mačos fiziski jutos labi.
Par kuru no četrām spēlēm ir vislielākā nožēla?
Es teiktu, ka ASV vai Šveice, jo pret amerikāņiem rezultāts bija 2:2, viņi ir spēcīgāka komanda un dabūt uzvaru pret šo izlasi, tā būtu pirmā reize, kad izdotos tikt pie panākuma. Bet tā jau jebkurā spēlē varējām uzvarēt vai vismaz ņemt punktus.
Spēlēšana Kanādā atšķiras no tavas pieredzes Šveicē?
Tagad bija daudz vairāk fanu, bija pilnas halles. Mēs gan ar komandas biedriem, kuri spēlē Šveicē, apspriedām to momentu, ka Eiropā fani ir labāki nekā Ziemeļamerikā. Eiropā viņi vairāk dziesmas, vairāk bļauj saukļus un citas lietas. Ziemeļamerikā viņa vairāk vienkārši sēž un skatās spēli, īpaši nefano.
Cik daudz laika bija nepieciešams pie citas laika joslas?
Mums bija tika sešu stundu starpība ar Latviju, tas nebija tik grūti. Pirmajā naktī sanāca piecelties trijos-četros no rīta un bija tāds neliels apjukums. Bet pēc divām dienām jau bija pieradis.
Šveice ceturtdaļfinālā zaudēja Čehijai ar 1:9. Vai tas kaut ko saka par šīs valsts sistēmu?
Nē, un par to vispār nevajadzētu runāt, jo ir daudz faktoru, kāpēc sanāca tāds rezultāts. Tā visiem var gadīties, kad zaudē ar lielāku rezultātu. Tā pati Kanāda atklāšanas mačā ar 3:6 zaudēja Čehijai. Tas ir junioru hokejs un tas vispār neko neizsaka par Šveices hokeja sistēmu.
Kā tu raksturotu to sistēmu?
Šveicē ir junioru līgas, tad otrā līga, tad nacionālā līga. Latvijai pietrūkst tas, ka nav ļoti augsta līmeņa līgas, uz kuru varētu sūtīt labākos juniorus, tos, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Viņi varētu spēlēt [ar pieaugušajiem] un gūt lielu pieredzi lielajā hokejā.
Tev ir divi vecāki brāļi hokejisti, vai viņi tev dod padomus?
Ar brāļiem runāju gandrīz pēc katras spēles, it īpaši pasaules čempionātā, sazinājos arī pirms spēlēm. Jautāju, ko labāk izdarīt pēc spēlēm, ko labāk darīt pirms spēlēm, dažreiz viņi paši ieteica, ko labāk darīt laukumā. Viņi zina daudz vairāk, daudz ilgāk spēlē hokeju un esmu pateicīgs, ka viņi man ir.
Vai tev ir iekšējais izaicinājums kļūt par labāku hokejistu nekā Roberts un Rihards?
Viennozīmīgi! Bet, protams, viens no mazajiem sapņiem ir doties laukumā visiem trīs vienā komandā. Ļoti jāstrādā, bet es domāju, ka ar darbu to būtu iespējams sasniegt.
No malas liekas, ka Roberts ir nosvērtāks, bet Rihards – emocionālāks. Vai tā arī ir?
Dzīvē tā arī ir. Rihards ir vairāk smaidīgāks, atvērtāks, viņam patīk daudz runāt, daudz darīt. Roberts ir vairāk tāds mierīgāks – kā ir laukumā, tā ir arī dzīvē.
Tev ir 18 gadi, cik daudz uz priekšu tu plāno savu karjeru?
Esmu par šo to domājis, arī esmu runājis ar ģimeni, bet vēl neko neesam izlēmuši – palikt Eiropā vai doties uz Ziemeļameriku. Ir tikai sezonas vidus un jāskatās uz beigām. Īsti neesam apsprieduši, kas būs labāks un ko es pats pat to domāju. Tas lēmums vēl ir nākotnē!
Latvijas U20 hokeja izlase | Foto: IIHF
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
