Sindija Bukša: Konkurentes mani vēl uzskata par “jauniņo”

Sindija Bukša, sportazinas.com
Sindija Bukša

Šī brīža ātrākā Latvijas sprintere ir . Pagājušajā gadā sportiste laboja 31 gadu veco Latvijas rekordu 100 metru distancē. Bukša ir piedalījusies Pasaules un Eiropas pieaugušo čempionātos, kā arī 2017. gadā U23 čempionātā izcīnīja augsto 6. vietu. Šobrīd Sindija atrodas treniņnometnē Portugālē, lai sagatavotos vasaras sezonai.

”Sportazinas.com” sazinājās ar sportisti, lai uzzinātu par to, kā Bukša uzsāka savas sporta gaitas, kāpēc pirms sacensībām viņa krāso lūpas, vai uz skriešanas celiņa pastāv draudzība, par studēšanu Latvijas Universitātē un tuvākajiem nākotnes plāniem.

Kāpēc izvēlējies nodarboties tieši ar vieglatlētiku (sprintu)? Cik gados saprati, ka vēlies ar to nodarboties profesionāli?

Ar vieglatlētiku izvēlējos nodarboties, jo mani uz to pamudināja manas draudzenes mamma, kas pati jaunībā trenējās vieglatlētikā. Atceros, ka viņa man teica: “Tu izskaties pēc vieglatlētes”. Tajā brīdī man nebija ne jausmas, ko viņa ar to domāja, kas tas ir un ko tur dara. Protams, mani jau kopš bērnības vienmēr ir aizrāvis sports, bet par vieglatlētikas esamību uzzināju tikai 12 gadu vecumā. Sagadījās tā, ka Ķekavā, kur kādreiz dzīvoju un mācījos, parādījās vieglatlētikas nodarbības. Par to man pateica draudzenes mamma, kura ieraudzīja sludinājumu vietējā avīzē. Teica, lai ejam ar viņas meitu pamēģināt. Sākumā man tas nelikās nopietni, bet kad biju apmeklējusi jau vairākus treniņus, sapratu, ka man tas tīri labi padodas. Treniņos apguvu gandrīz visas vieglatlētikas disciplīnas, bet no tām sprints man padevās vislabāk, tāpēc laikam arī pie tā paliku.

Nekad nebiju iedomājusies, ka ar vieglatlētiku nodarbošos profesionāli un ka man izdosies sasniegt tik daudz. Šķiet, ka man bija kādi 16-17 gadi, kad sāku novērtēt sevi vairāk un saprast, ko es dzīvē vēlos darīt. Rezultāti paši par sevi rādīja, ka man tas ir jāturpina darīt un, ja pat profesionāli, tad kāpēc gan ne. Jāsaka, ka nekad nebūs mans darbs, bet gan sirdslieta, jo līdz ko es to sākšu uzskatīt par darbu- pazudīs tās emocijas un degsme, ko man sniedz.

Pagājušajā gadā laboji 31 gadu veco Latvijas rekordu 100 metru distancē. Vai atceries savas emocijas, kad uzzināji, ka tev pieder jauns Latvijas rekords?

Jāsaka godīgi, to dienu es nekad nevarēšu aizmirst. Tas bija kaut kas fantastisks. Kad šķērsoju finiša līniju, es ļoti priecājos par uzvaru, bet kad paziņoja rezultātu, biju nedaudz šokēta un nespēju tam noticēt. Nākamais man prātā bija jautājums vai vējš bija normas robežās un to tiešām var ieskaitīt kā Latvijas rekordu. Kad pateica, ka viss ir kārtībā, aiz prieka nezināju kur likties.

Apzinos, ka uz pasaules fona šis rezultāts nav tik ievērības cienīgs, bet man tas nozīmē ļoti daudz, jo viens no maniem mērķiem bija ierakstīt savu vārdu Latvijas sporta vēsturē, ko es arī izdarīju. Protams, negaidīju, ka tas notiks tik ātri, bet ja ņem vērā cik liels darbs bija ieguldīts, un cik daudz ir nācies upurēt, lai sasniegtu šādu rezultātu – es biju to pelnījusi.

 

View this post on Instagram

 

Skaistākais brīdis manā sportistes dzīvē. Uzvara, personiskie rekordi un Latvijas rekords 100m. Neko tādu negaidīju, bet tas notika. Laikam jau šis bija īstais laiks un vieta kam tādam, man vienkārši tas bijā jāizdara. Emocijas eksplodēja. Paldies @rigaskausi organizatoriem. Šie Rīgas kausi man ilgi paliks atmiņā. Milzīgs paldies ģimenei, draugiem un visiem, kas atbalstīja un tīcēja man. Tika iegūldīts milzīgs darbs un laiks. Milzīgs paldies manai trenerei Mārītei Lūsei. Es un viņa pārvērtām neiespējamo par iespējamu. Kā arī protams milzīgs paldies maniem atbalstītājiem sporta skolai “IK Auseklis”, Latvijas Olimpiskajai vienībai , Latvijas vieglatlētikas savienībai @vieglatletikalv , Latvijas sporta federācijas padomei @lsfp.lv , Rīgas domei @rigas_dome . Protams arī paldies @citysportlatvia un @sportlandlv par atbalstu. Es vēlējos viņiem visiem pateikt paldies, jo zem šiem rezultātiem ir liela komanda, bez kuru palīdzības šie rezultāti nebūtu iespējami. Paldies! . . . 📷 @guntisberzinsh un 📷@sanita_ieva #rigaskausi2018 #daugavasstadions #trackandfield #sprint #100m #200m #emotions #suprise #bestmoments #motivation #bestdayofmylife #victory #gold #nike #nikeathlete #citysportlatvia #sportlandlv #vieglatlētivar

A post shared by Sindija Bukša (@sindijabuksa) on

Kuras sacensības savā sportistes karjerā līdz šim tu atceries ar vispatīkamākajām atmiņām un kāpēc?

Noteikti Rīgas kausus (2018), bet jāmin arī Eiropas U23 čempionāts (2017), kur arī laboju U23 Latvijas rekordu 200 metros un izcīniju 6.vietu. Tas arī bija mans pirmais Latvijas rekords, kuru laboju. Atceros to kā vienu no spilgtākajām atmiņām, jo tas bija mans pirmais lielais panākums un izlaušanās lielajā sportā. Šis panākums un rezultāti noteikti man deva lielu grūdienu turpmākajā karjeras attīstībā.

Vai sieviešu sportā pastāv draudzība? Kādas ir tavas attiecības ar citu valstu sportistēm – sprinterēm? Vai sazinaties sociālajos tīklos, sazvanāties?

Protams, pastāv arī draudzība, bet iekšēji vienmēr būs konkurences garša. Es personīgi ar visām cenšos uzturēt draudzīgas attiecības, bet noteikti jāsaka, ka uz celiņa draudzība nepastāv nevienam. Ar citu valstu sprinterēm manas attiecības ir vairāk formālas, respektīvi, šad tad sazināmies, bet neko daudz nepārrunājam. Tāda ciešāka saikne man izveidojās ar sprinteri no Polijas un Eiropas čempioni telpās 60 metros Evu Svobodu, ar kuru es vienmēr esmu skrējusi kopā lielajās sacensībās. Varētu teikt, ka citas konkurentes mani gan uzskata par “jauniņo”, kas nepārprotami tā arī ir, vismaz lielajā sportā noteikti.

Vai ir gadījies, ka sacensību dienā tev nav garastāvoklis vai arī nejūties ”savā ādā”? Kā tu sevi sagatavo startam sacensību dienā?

Katru dienu nevar justies perfekti jeb “savā ādā” un tas ir tikai normāli, jo mums visiem ir sliktās un labās dienas. Savā ziņā, dīvaini bija arī tas, ka dienā kad uzstādīju Latvijas rekordu, nejutos labi. Nebiju izgulējusies, negribējās ēst, līdz ar to laikam jau nav svarīgi, kas ar mums tajā dienā ir noticis, bet gan kā mēs uz to skatāmies. Ja baigi daudz nedomāsi par to, ka diena jau ir neizdevisies, tad tas tevi neietekmēs. Savā ziņā tas viss man kaut kā pat palīdzēja un noskrēju savus pagaidām ātrākos 100 metrus un arī 200 metrus. Ja tās ir nozīmīgas sacensības, tad es startam morāli gatavojos aptuveni nedēļu jeb izskrienu skrējienu galvā pāris reizes, tādu kādu es to vēlētos redzēt – to dēvē arī par mentālo treniņu, kas nepatērē lieku fizisko enerģiju un ķermenis ejot uz startu atceras veiktās kustības galvā. Respektīvi tas jau zin, kas tev jādara un nav lieki jāsatraucas un jādomā.

Vienā no intervijām teici, ka tavs rituāls pirms sacensībām ir uzkrāsot lūpas. Kāpēc tieši šāds rituāls?

Jā, tā ir! Bet tas ir jauns rituāls, ja to tā var nosaukt. Sapratu, ka kļūstot arvien atpazīstamāka sabiedrības vidū, man ir jāsāk domāt par savu tēlu, kas man var palīdzēt piesaistīt lielāku fanu loku, kurš nāktu atbalstīt mani sacensībās. Latvijas sacensībās pietrūkst atbalsta no skatītājiem, tās emocijas, kas dzen uz priekšu. Mani labākie rezultāti ir sasniegti sacensībās, kur ir liels skatītāju skaits. Protams, spilgtas lūpas man palīdz justies sievišķīgi un skaisti gan iekšēji, gan ārēji arī uz skrejceliņa.

Kā ir ar estētiku vieglatlētikā? Vai dalībnieces krāsojas priekš sacensībām? Un, kā ir ar tevi?

Ar estētiku vismaz lielajā sportā viss ir labi, jo katra sportiste parasti ir piedomājusi par savu izskatu un kādu īpašu lietu ar kuru varbūt tieši viņa paliks atmiņā. Es domāju, ka jo īpaši sprinterēm ir jāpiedomā pie sava tēla, jo ir dotas aptuveni 11 līdz 12 sekundes 100 metros un uz pusi vairāk 200 metros, kuru laikā tev ir jāmāk gan aizraut skatītājus, gan ātri noskriet. Vajag izmantot šo mazo laika sprīdi lietderīgi, ko sportistes arī mēģina darīt. Es personīgi arī krāsojos, jo tas man liek justies vairāk pārliecinātai par sevi. Jo nekas nav spēcīgāks par pārliecinošu sievieti.

Tu studē LU Sociālo Zinātņu fakultātē. Kāpēc tieši šāda izvēle? Pirms stājies Universitātē, kādas vēl studiju programmas izskatīji?

Šāda izvēle un doma man radās pēc Eiropas čempionāta telpās 2017. gadā, jo daudzi teica, ka man labi padodas komunicēt ar cilvēkiem gan sociālajā vidē, gan dzīvē. Bet tas palika tādā kā domu stadijā, jo nezināju, ar ko es gribu nodarboties nākotnē, kā jau gandrīz katrs jaunietis pēc vidusskolas beigšanas. Bet varētu teikt, ka mana problēma bija tas, ka man bija pārāk daudz intereses un jomas, kurās vēlos darboties. Vēlējos kaut ko radošu un enerģisku, kaut ko tādu, kas man neapniktu. Tā nu sakrita, ka interneta vidē ieraudzīju reklāmu par Sociālo Zinātņu fakultāti un pirmspēdējā pieteikšanās dienā iesniedzu dokomentus universitātē.

Godīgi sakot, pat citus variantus neizskatīju, ja nu vienīgi tādas pašas programmas piedāvātās studijas citās universitātēs. Kopš es tur uzsāku studijas, noteikti nenožēloju nevienu brīdi, ka izdarīju šādu izvēli. Daudzi man ir jautājuši, kāpēc es negāju mācīties, piemēram, par treneri vai kaut ko citu ar sportu saistītu, bet es vienmēr atbildēju, ka sports var būt arī par daudz un es gribēju pamēģināt ko jaunu un ar to nesaistītu. Bet es vēl neesmu atmetusi savu mazo studiju sapni par fizioterapeites diploma iegūšanu, jo tas man vienmēr ir paticis kopš nodarbojos ar sportu, bet studējot fizioterapiju man būtu grūti to apvienot ar sportu. Tā kā, lai tas paliek uz vēlāku laiku.

Zinu, ka tev patīk mūzika, un kā pati teici, tu tajā ieslīgsti. Kādu mūziku klausies visbiežāk un vai māki spēlēt kādu no muzikas instrumentiem?

Jā, mūzika man palīdz iziet no sporta, jo tas, kā jau es iepriekš minēju, var būt arī par daudz. Mūzika ir no tām lietām, kas mani aizrauj prom no visa. Runājot par mūzikas instrumentiem, es pašmācības ceļā cenšos iemācīties spēlēt akustisko ģitāru. Jāsaka godīgi, ka neesmu diez ko tālu tikusi, jo ikdienā ir maz brīvā laika. Pārsvarā izdomāju savus mazos meldiņus un to varētu salīdzināt ar dzīvi, kurā man nepatīk spēlēt pēc notīm jeb respektīvi darīt lietas tā, kā to grib citi un vadīties pēc noteiktiem standartiem. Cenšos dzīvot un domāt ārpus “kastes”.

Kādi ir tavi tuvākie plāni?

Manos tuvākajos plānos ir braukšana uz divām treniņnometnēm Portugālē, kur spēcīgi gatavošos gaidāmajai vasaras sezonai. Pirmās sacensības šobrīd plānojas “Rīgas kausu” ietvaros. Ieskicējot lielākās sacensības vasaras sezonā – Eiropas U23 čempionāts (Zviedrija) un Pasaules čempionāts (Doha).

Kādu tu sevi redzi pēc 10 gadiem?

Pēc 10 gadiem es sevi redzu ar Bakalaura diplomu komunikācijas zinātnē (padziļināti multimediju producēšana) un darbā savā profesijā, un, protams, piedalījusies vismaz vienās Olimpiskajās spēlēs.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par