Skudra par “Saryarka” kapteini no Latvijas, darbu Kazahstānā un “Dinamo” pēdām jauno hokejistu karjerās

Latvijas treneris Pēteris Skudra jau otro sezonu strādā Kazahstānas grandā “Saryarka”, ar kuru viņš pagājušajā sezonā kļuva par valsts čempionu. Arī šo sezonu valsts grands aizvada jaudīgi, jo 30 spēlēs izcīnītas 28 uzvaras un komanda pārliecinoši ieņem pirmo vietu turnīrā.

Sarunā ar “Sportazinas.com” treneris pastāstīja par darbu un dzīvi Kazahstānā, latviešu hokejistu Edgaru Siksnu “Saryarka” kapteiņa statusā, atcerējās par Rīgas “Dinamo” sezonu Covid-19 laikā, kā arī atklāja, ka vasarā saņēma piedāvājumus gan no KHL, gan arī no kādas izlases, kuri gan netika akceptēti.

Jūsu komanda šogad dominē Kazahstānas čempionātā – 27 uzvaras 28 mačos [saruna notika 8. decembrī]. Bet gan jau, zinot jūsu prasības, tad ir lietas, ar kurām tāpat neesat apmierināts?
Ne reizi neesam zaudējuši pamatlaikā, tas ļoti priecē. Šāds sniegums prasa lielu uzmanību. Pats starpsezonā neko nezaudējām, izcīnījām Kazahstānas kausu. Puiši saprot “Saryarka” līmeni un prasības, saprot, kas no viņiem tiek sagaidīts, jo šeit ir čempionu kultūra. Hokejisti uzreiz to akceptēja. Mūsu sagatavotais treniņprocess daudziem bija kaut kas jauns, liels darba apjoms tika izdarīts kvalitatīvi, kas arī dod rezultātu.

Spēles laikā nekad neesam skatījušies uz tablo, tikpat kā neskatāmies turnīra tabulā. Analizējam savu spēli, lai mēs spēlētu ātri un kombinacionāli. Kazahstānā neviena cita komanda tik ātru hokeju nespēlē. Esmu pateicīgs, ka ir visi nosacījumi, lai varētu sekot līdzi spēlētāju gatavībai un stāvoklim.

Esam neapmierināti ar stabilitāti, ir mums ik pa laikam tāda paviršība, kāds domā, ka, ja nespēlē uz maksimumu, tāpat var uzvarēt spēli. Gribam izskatīties solīdi jebkurā situācijā, gan spēles sākumā, gan, kad esam vadībā ar 9:0. Gribam, lai spēlētāju gūst pareizo pieredzi. Tā ir psiholoģija – mēs audzinām profesionāļu un uzvarētāju spēlētājus, lai viņi progresētu un dotos labākā līmenī. Pagājušajā sezonā daži puiši pa taisno nonāca uz KHL. Tas ir mūsu mērķis, arī mums ir interesanti strādāt ar tiem, kuri grib kļūt par labākiem.

Vai jūtat pretinieku papildus motivāciju pret “Saryarka”?
Protams, ka tā ir. Kazahstānas čempionātā visi nedaudz noguruši no “Saryarka”, jo komanda regulāri savāc visas trofejas. Tas bija jūtams arī pirmssezonas posmā, kad spēlējām Kazahstānas kausā, kaut gan mums nebija mērķis to izcīnīt. Te jāuzsver – mēs gatavojāmies Kontinentālajam kausam un mūsu pamatmērķis bija tikt pie šīs trofejas. Diemžēl dažādu politisko un finansiālo momentu dēļ mums nebija iespējas tur aizbraukt. Noskatījos mūsu grupas spēles un sapratu, ka finālā mums būtu jāiekļūst pārliecinoši.

Bija daži nepatīkami momenti. Ir dažas komandas, kuras mēs regulāri apspēlējam ar lielu vārtu starpību, un tad sākas netīra spēle. No tā nevar izvairīties, bet, kā jau esmu teicis, mūsu mērķis nav kādu sagraut vai uzstādīt jaunu uzvaru sēriju. Mēs attīstāmies, paaugstinām savu līmeni, gribam parādīt skatītājiem mūsdienu hokeju lielajos ātrumos. Bet arī šāda pretinieku rīcība mūs motivē.

Kā izdodas saglabāt koncentrācijas līmeni, lai turpinātu uzvarēt tik ilgi?
Man ļoti patīk, ka esam sasnieguši noteiktu līmeni un zemāk par to mēs nekritām. Pat pēc lielām uzvarām mēs daudz runājam par situācijām, kad nospēlējām ne pārāk labi. Pat kad pretinieku pārspējām ar 9:1, daudz sakām par to, lai sniegums būtu solīds. Saprotam, ka ne vienmēr iespējams spēlēt par visiem 100%. Bet gribām sasniegt tādu līmeni, lai varētu uzvarēt arī tad, kad ne viss sanāk vai ne visi spēlētāji ir pieejami. Tikai šādi iespējams augt un attīstīties.

Vai Kazahstānas čempionāts jums nav par šauru?
Viennozīmīgi. Gribētos vairāk un vēlreiz atkārtošos, esam ļoti vīlušies, ka nesanāca ar Kontinentālo kausu. Arī kad es pieņēmu lēmumu palikt šeit uz vēl vienu sezonu, dalība šajā turnīrā bija visai svarīgs faktors. Gan mums, gan faniem gribās nedaudz vairāk, lai ir jauni izaicinājumi. Visi “Saryarka” hokejisti saprot, ka treniņprocess mums ir citā līmenī nekā citos Kazahstānas klubos. Šeit ir citas prasības un pat laba līmeņa spēlētāji ne vienmēr var iekļūt sastāvā, jo strādājam lielā jaudā. Viennozīmīgi mums šeit ir par šauru. Ik pa laikam parādās sarunas, ka Kazahstānā varētu parādīties otrā KHL komanda. Bet jebkurā gadījumā ir cerība, ka šai organizācijai būs lielākas iespējas.

Kāpēc nesanāca ar Kontinentālo kausu?
Zinot, kāda situācija ir pasaulē…mums tomēr ir daži hokejisti ar Krievijas pasēm un bija grūtības ar vīzu saņemšanu [turnīrs norisinājās Lielbritānijā]. Mums bija iespēja aizbraukt, lai sastāvā būtu tikai Kazahstānas hokejisti, bet arī tur viss negāja gludi. Tika izstrādāts rezerves plāns, bet nokavējām termiņus un vairs finansiāli nevarējām to pavilkt. Tā ir motivācija vēl vienu reizi kļūt par čempioniem, lai vēl vienu reizi saņemtu iespēju piedalīties turnīrā.

Pēteris Skudra | Foto: Karagandas “Saryarka”

“Saryarka” kapteinis ir Edgars Siksna, ko varat teikt par viņu?
Viņš šeit dzīvo un spēlē jau ilgi, Karagandā jūtas kā mājās. Edgars ir tāds nedaudz savdabīgs hokejists, vairāk orientēts uz uzbrukumu. Kad es atnācu, viņam kļuva sarežģītāk, jo parādījās stingrākas prasības par spēli tieši aizsardzībā, par ripas atņemšanu. Viņam tas bija kaut kas jauns, bet Siksna vēl ir tajā vecumā, kad var mācīties un apgūt jaunās lietas. Kazahstānā viņš spēlē lieliskā līmenī, bet, kā jau esmu teicis, mēs vēlamies, lai katrs hokejists kļūtu par vēl labāku.

Pie manis nepietiks ar labu spēli tikai uzbrukumā vai aizsardzībā. Prasības pret visiem ir vienādas, neskatoties uz pasi, vecumu vai citām lietām. Edgars daudz spēlē vairākumā, tagad viņš parādās arī mazākumā, kas iepriekš nebija bieža situācija.

Neliekas dīvaini, ka viņš ar savu pieredzi nav izlasē?
Grūti komentēt, kāpēc viņš nav izlasē. Varu pateikt, ka Kazahstānā spēles līmenis ir ļoti augsts. Šeit nav veco spēlētāju [kuri aizvada karjeras pēdējās sezonas], šeit spēlē daudz jauno. Līga ir ļoti ātra, pats biju pārsteigts par to, kad šeit nonācu.

Nedaudz pārsteidz, ka Siksnu neizsauc uz treniņnometni, vienkārši lai paskatītos, pārbaudītu. Labs aizsargs, labi redz laukumu ar fantastisku metienu. Jā, ir kādi savi trūkumi, bet Edgars mācās un progresē. Es domāju, ka Siksnam ir, ko piedāvāt izlasei un uz viņu vajadzētu pievērst uzmanību. Bet tur jau treneri lemj, vai viņš būs noderīgs vai nē.

Vai spēlētāji labprāt dodas uz Kazahstānas čempionātu?
Daudzi spēlētāji mani zina pēc darba KHL un viņi brauc nevis uz Kazahstānas čempionātu, bet pie manis. Galvenais jautājums jau ir finanses, Kazahstānā ir nosacīti griesti un vairāk par šīm summām nemaksā. Varu teikt, ka salīdzinot ar “Mestis” vai Slovākiju, tad šeit algas ir lielākas. Kāds šeit brauc arī nevis naudas dēļ, bet lai piedalītos laba līmeņa treniņprocesā, saņemtu lielāku spēles laiku vai arī restartētu karjeru un pēc tam dotos tālāk.

Uz “Saryarka” atnācāt pēc darba ar Rīgas “Dinamo”. Vai emocionāli un psiholoģiski tas bija liels kontrasts?
Nē. Mans darbs “Dinamo” bija pirmā sezona Covid-19 ērā, kad mēs vispār nestrādājām. Staigājām ar dažādām grupām, visu komandu reti kad sanāca ieraudzīt, un to gadu es nevaru nosaukt par darba gadu. Vairāk salīdzinātu KHL un Kazahstānu. Kad janvārī man piedāvāja doties uz “Saryarka”, bija arī daži piedāvājumi no Eiropas līgām. Aprunājoties ar vadību, sapratu, kāds šeit ir līmenis – vairāk profesionāls un atbildīgs. Tomēr uz Slovākiju, Austriju un citām līdzīgām līgām spēlētāji atbrauc ar citiem mērķiem, Kazahstānā visi gatavi attīstīties un arī trenerim tā ir iespēja attīstīties. Sapratu, ka Kazahstānā manas iemaņas būs ļoti noderīgas, ko novērtē gan spēlētāji, gan līdzjutēji.

Minējāt, ka daudziem spēlētājiem “Saryarka” ir kā tramplīns uz augstāku līmeni. Vai pats uztverat šo darbu kā iespēju atgriezties KHL?
Vasarā jau biju vienojies ar “Saryarka” par līguma pagarināšanu. Tad nāca piedāvājums no KHL ar labiem nosacījumiem. Mājās apsēdos ar ģimeni, sieva paskatījās un teica, tu devi vārdu, kādi vēl nosacījumi? Piedāvājumi ir vienmēr, kāds sauc savā treneru kolektīvā. Bet pašlaik esmu tādā dzīves brīdī, kad man ir līdzsvars starp darbu un ģimeni, kas ir tiešām svarīgi. Grūti pateikt, kas būs nākamsezon vai pēc diviem gadiem, bet tagad gūstu baudu no darba šeit, no spēles, no sadzīves lietām, kur mūsu ģimeni viss apmierina.

Pēteris Skudra | Foto: Karagandas “Saryarka”

Vai Covid-19 sezonā ar “Dinamo” nebija velmes aiziet no komandas, jo, acīmredzami, sasniegt labu rezultātu nebija iespējams?
Spēlējām bez pirmssezonas nometnes, kopā sanācām vien augusta beigās. Ilgi gaidījām, kad apstiprinās budžetu. Man piedāvāja kļūt par treneri augusta sākumā un es nenobijos uzņemties atbildību, bet, protams, negaidīju, ka būs tāda sezona. Spēlēt bez treniņnometnes ir viena problēma, bet, kad tu nevari trenēt hokejistus sezonas laikā, neko tādu nevarēju iedomāties. Bet aiziet no komandas – nē, tā būtu vājuma pazīme. Vai arī meklēt labākus variantus – nē, vienmēr esmu uzskatījis, ka tas nav pareizi. Visi esam vienā laivā.

Skaidrs, ka rezultātu nebija. Bet atcerēsimies, cik daudz bija gados jauno hokejistu, kuri saņēma KHL pieredzi? Spēles, kuras mēs uzvarējām, to nebija daudz, bet tas pats mačs pret Maskavas “Dynamo”, kad Dzierkals – Švanenbergs – Bukarts zīmēja tādas kombinācijas…Kad mēs Maskavā uzvarējām “Spartak”, šis trijnieks arī demonstrēja fantastisku hokeju. Tajā gadā pozitīvu meklējām šādos momentos. Sapratām, ka mums nevar būt organizēts hokejs, jo mēs vienkārši netrenējāmies. Nevar vienkārši uzzīmēt kaut ko uz tāfeles un pateikt, ka tā ir mūsu sistēma.

Daudzi puiši joprojām atceras to sezonu, tas pats Švanenbergs. Kas tas bija par hokeju. Jaunie hokejisti – [Miks] Tumanovs, [Ernests] Ošenieks, [Ņikita] Mateiko, saņēma iespēju uzspēlēt KHL, tas pats [Daņila] Larionovs.

Tā bija sarežģītākā sezona?
Viennozīmīgi, jo man nebija pieejas komandai. Nevarēju komunicēt ar spēlētājiem, skaidrot nianses, jo puiši slimoja, sēdēja karantīnā. Sanāca, ka pēc 10 dienām mājās tev ir viens treniņš un jau jādodas laukumā. Kam pastāstīsi, neviens neticēs. Tad mums sāka piešķirt tehniskos zaudējumus, un grūti paskaidrot, kā tas ietekmē uz treneri un komandu. Bet tāpat centāmies atrast pozitīvu, kas mums palīdzēja nenolaist rokas.

Cik daudz jums ir laika sekot notikumiem Latvijas hokejā?
Ja godīgi, tad daudz nesekoju. Ik pa laikam runāju ar Ģirtu Ankipānu. Kaut ko palasu internetā. Bet pārsvarā tomēr sekoja Kazahstānas čempionātam, protams, NHL un KHL.

Tas, ka Latvija palikusi bez KHL kluba, ir katastrofa Latvijas hokejam?
Nevajadzētu to saukt par katastrofu, tomēr katastrofa varam teikt, kad runājam par globālām lietām. Tas ir neliels solis atpakaļ. Jā, jaunie spēlētāji aizbraukuši uz Eiropas un Ziemeļamerikas līgām, tomēr KHL čempionāts bija mums visiem priekšā. Lai kuram šī līga patiktu vai nepatiktu, hokeja līmenis tajā ir visai augsts, noteikti labāks par Čehiju, Vāciju, “Mestis”. Man žēl, ka šī pieredze, kurai tagad priekšā ir pāreja uz profesionālo līmeni, nesaņems iespēju spēlēt KHL.

Cik pats sekoju hokejam, neatceros, ka jūsu vārds kaut reizi tiktu locīts Latvijas izlases treneru kolektīva sakarā? Vai bijušas kaut kādas sarunas, par kurām mēs nezinām?
Nē, nekādu sarunu nekad nav bijis. Domāju, ka ir daudz stereotipu par mani un izlasi. Pats to uztveru mierīgi, domāju, Latvijā ir daudz labu treneru, kuri var gan attīstīt jaunos hokejistus, gan arī sasniegt rezultātus nopietnākā līmenī. Šeit nav treneru kritiskā trūkuma. Es par to nepārdzīvoju, man patīk darbs ar klubu. Nesen bija piedāvājums no vienas izlases, papildināt tās treneru kolektīvu uz pasaules čempionātu. Es atteicos, jo darbs klubā atņem daudz laika, it īpaši, ja “play-off” aizcīnies tālu. Saprotu, ka, lai kādam palīdzētu, vajadzīgs laiks, un tev jābūt noderīgam. Man tas vienmēr bijis svarīgi – ja piekritu palīdzēt, tad tajā procesā jābūt iekšā par visiem 200%. Ja nevari to garantēt, tad nevajag līst iekšā.