Slikta karma, pagātnes rēgi un kārtējais restarts – vai “Knicks” šķiršanās no Porziņģa atmaksāsies?

“Vēlamies, lai viņš spēlē, taču vienlaikus gribam, lai arī Kristaps justos komfortabli. Gribam viņu redzēt laukumā, tomēr vienlaikus apzināmies, ka viņš ir ļoti, ļoti svarīga daļa no mūsu nākotnes plāniem. Viena lieta, ko mēs noteikti nevēlamies darīt – riskēt ar šāda līmeņa 23 gadus veca spēlētāja veselību.”

Vēl pavisam nesen, īsi pirms aizgājušajiem Ziemassvētkiem šādi par savu (līdzšinējo) zvaigzni Kristapu Porziņģi sarunā ar medijiem izteicās Ņujorkas “Knicks” prezidents Stīvs Milss. Šis pats cilvēks kopā ar komandas ģenerālmenedžeri Skotu Periju pagājušās ceturtdienas pusdienlaikā (pēc ASV laika) tikās ar KP, lai pārrunātu komandas turpmāko virzību. Nebūtu pārspīlēti teikts, ka visa basketbola pasaule zina, ar ko beidzās šī tikšanās, proti, Porziņģis pēdējo gadu pārsteidzošākajā NBA maiņas darījumā nonāca Dalasas “Mavericks” īpašumā.

Kamēr Entonija Deivisa potenciālā pārcelšanās uz Losandželosas “Lakers”, raugoties no neskaitāmajiem maiņas darījuma scenārijiem, jau sāk iegūt komiskas aprises (“Lakers” gatavi šķirties teju no ikviena spēlētāja, kura vārds nav Lebrons), “Knicks” visām šīm baumām pateica: “Paturi manu aliņu” un ar šķiršanos no sava vērtīgākā spēlētāja sacēla pamatīgu vētru visā NBA pasaulē. Tomēr – ja ir kāda komanda, kas ir gatava veikt ko tik šķietami pārdrošu, tad tā nešaubīgi ir tieši “Knicks”.

Jā, darījums veikts ar mērķi komandu padarīt vēl spēcīgāku, atbrīvojot vairāk nekā 70 miljonus dolāru algu sarakstos, kas ļautu jau šajā vasarā tēmēt uz pārīti no iekārojamākajiem brīvajiem aģentiem – Kevinu Durantu, Kairīju Ērvingu, Kavai Lenardu, Kleju Tompsonu, kā arī mazākām “zvaigznītēm” Kembu Vokeru, Demarkusu Kazinsu, Džimiju Batleru… Tam visam pa virsu vēl “Knicks” uz pilnu jaudu ieslēguši “tankošanas” režīmu, lai maijā gaidāmajā drafta loterijā varētu cerēt uz laimīgajām pirmās izvēles tiesībām, kas tiktu pārvērstas koledžas supertalanta Ziona Viljamsona draftēšanā.

Visi labie nodomi, protams, ir apsveicami – vienu no pēdējo gadu vājākajām līgas vienībām jau šovasar pārvērst par pretendenti uz titulu, taču vērts paturēt prātā, ka tas ir tikai, tā teikt “best case scenario”, jo “Knicks” gadiem ilgajā vēsturē nav trūcis gadījumu, kad kluba vadība tendenciozi priekšroku devusi īstermiņa panākumiem uzreiz, nevis mērķtiecīgai komandas būvēšanai, kas noved pie izgāšanās, neskaitāmām treneru nomaiņām, neadekvātiem spēlētāju līgumiem, salauztam līdzjutēju sirdīm un kārtējo komandas “reboot” un sākšanu no nulles.

“Knicks” ambiciozi plāni nav trūkuši arī iepriekš – vēl 2010. gada vasarā ar Džeimsu Dolanu un tobrīdējo kluba prezidentu Doniju Volšu tikās gan Lebrons Džeimss, gan Dveins Veids. Kas notika pie sarunu galda, to mēs, iespējams, uzzināsim tikai Lebrona vai Veida vēl neizdotajos memuāros, taču viens ir skaidrs –  superzvaigžņu duets pēcāk kopā ar Krisu Bošu apvienoja spēkus Maiami “Heat” komandā, kas tobrīd nebūt vēl nebija uzskatāma par tāda kalibra brīvo aģentu Top galamērķi.

“Knicks” vēlāk parakstīja vienošanos ar, būsim godīgi, otrās šķiras zvaigzni Amariju Stademairu, traumatiskajam uzbrucējam piešķirot apaļus 100 miljonus dolāru uz četrām sezonām. Kas no tā visa iznāca? Stademairs aizvadīja 50 kvalitatīvas spēles un atlikušajos trīsarpus gados biežāk mocījās ar dažādiem savainojumiem, kļūstot par pamatīgu slogu “Knicks” algu sarakstos, kas liedza ņujorkiešiem būt tērētājiem brīvo aģentu tirgū turpmākajos gados.

“Knicks” allaž par labu spēlējusi kluba bāzēšanās Ņujorkā, kas neprasa liekus komentārus – ASV finanšu un biznesa galvaspilsēta, iespēju zeme, vieta, kur sapņi tiek piepildīti, tomēr “Knicks” gadījumā šie sapņi biežāk nepiepildās un pārvēršas par murgiem. Pat kad uz apvāršņa parādās neliels sapnītis, kam ticēt (ap Porziņģi veidota spēcīgā komanda), Ņujorkai nav nedz laika, nedz pacietības, lai to piepildītu un padarītu par īstenību.

Nebūtu pārspīlēti teikts, ka Kristaps bija nozīmīgākais “Knicks” pašu “audzētais” talants kopš leģendārā Patrika Jūinga, kurš “Lielajā ābolā” pavadīja karjeras pirmās 15 sezonas, kļūstot par 11-kārtēju Visu zvaigžņu spēļu dalībnieku un vienu no izcilākajiem centriem līgas vēsturē. Kluba jaunāko laiku vēsturē visnotaļ unikāls spēlētājs, kaut vai ņemot vērā, ka pēdējais “Knicks” draftētais spēlētājs, kurš pēc debitanta līguma iztecēšanas vienojās par jaunu kontraktu, bija Čārlijs Vords tālajā 1999. gadā… Lieki piebilst, ka Vords ne tuvu nebija Porziņģa kalibra spēlētājs. Sagadīšanās, bet iespējams, “Knicks”, aizmainot Porziņģi, neierastā manierē atzīmēja šī notikuma 20. gadadienu.

Protams, “Knicks” arī pēc Jūinga ēras gadu gaitā ir pārstāvējušas vairākas lielākas un mazākas zvaigznes – Alans Hjūstons, Latrels Sprīvels, Stefons Mārberijs, Stīvs Frensiss, Karmelo Entonijs, Čonsijs Bilapss, karjeras norietā esošie Džeisons Kids, Barons Deiviss un pat Treisijs Makgredijs. Ja nedaudz pastiepjamies, tad arī Deivids Lī, kurš pirms Porziņģa bija pēdējais “Knicks” draftētais “All-Star” spēlētājs. Visi šie vīri kaut kādos karjeras posmos ir bijuši patiešām lieli meistari līgas mērogā, taču visi kā viens drīzāk šķita kā kārtējie algotņi, kuriem tika maksāts, lai iespējami ātri padarītu “Knicks” par pretendentu uz titulu, pārdotu biļetes un vēlāk bez liekām ceremonijām un sirdssāpēm šķirtos.

Vēl svarīgāk – komandai šo daudzo gadu laikā praktiski nav bijusi sava identitāte, sava seja, pat sava izteikta līdera, pie kura faniem pieķerties un just līdzi arī grūtos brīžos. Par tādu šķietami bija kļuvis tieši Porziņģis, kurš vien trīsarpus sezonu laikā iemantoja Mesijas, glābēja, vietējās publikas mīluļa statusu un kļuva par vienu no pilsētas atpazīstamākajiem sportistiem. Kristaps bija galvenais iemesls, kāpēc “Knicks” mājas (un arī izbraukuma spēles) bija skatīšanās vērtas, jo Latvijas “vienradzim” laukumā līdzīgu nav. Kristapa nonākšanu tieši Ņujorkā varēja pat uzskatīt par negodīgu, ja NBA vidē vispār šāds apzīmējums eksistē. Proti, “Knicks” ar savu vēsturiski slikto lēmumu “bagāžu” pēkšņi ieguva vienreizēju talantu, kas varēja izvilkt klubu no ierastās mēslu kaudzes un līgas apsmiekla statusa.

Vai Porziņģa palikšana Ņujorkā rezultētos ar pirmo titulu kopš 1973. gadā? Visticamāk, nē, taču sezonas izskaņā Lerija O’Braiena trofeju virs galvas joprojām paceļ tikai viena komanda, kamēr pārējām ir jārod savi mazie prieciņi. Vai tas būtu Žoels Embīds un Bens Simonss “76ers”, Rasels Vestbruks “Thunder”, Jannis Adetokunbo “Bucks”, Nikola Jokičs “Nuggets” vai pat Deimiens Lilards un S.Dž. Makolums “Trail Blazers” klubā. Visām šīm komandām ir savu varoņi, savi elki, kuriem pieķerties un saglabāt ticību par gaišākām dienām. Par tādu Ņujorkā varēja kļūt arī Porziņģis, taču “Knicks” bija citādākās domās, izvēloties īsāko ceļu līdz panākumiem un “apjājot” visas pārējās līgas vienības. Tā vismaz “Madison Square Garden” gaiteņos domā…

Var jau teikt, ka “Knicks”, iespējams, neticēja 221 centimetrus gara “frīka” spējai pēc smagā ceļgala savainojuma atgriezties ierastajā “All-Star” līmenī. Tāpat arī pats Kristaps nebija pilnībā vienisprātis ar kluba vadību par komandas turpmāko virzību. Lai arī kādi bija patiesie iemesli abu pušu attiecību izbeigšanai, skaidrs bija viens – Porziņģis bija TAS spēlētājs, ap kuru būvēt komandas nākotni un kuru “Knicks” meklēja 20 gadus.

Ja vien ņujorkieši nezina kaut ko, par ko NBA nav informēts neviens cits un “Knicks” nav kāds iepriekš norunāts darījums “zem galda” ar Durantu un Ērvingu par līguma parakstīšanu šovasar (kas būtu pret līgas noteikumiem), kluba vadībai paļauties uz tik lielu veiksmi un zvaigžņu sakrišanu (burtiski) ir ļoti riskanti. Varbūt grandiozais plāns patiešām realizēsies, un neviens vairs neapšaubīs “Knicks” lēmumu šķirties no savas lielākās zvaigznes kopš Jūinga. Varbūt. Tomēr slikta karma ir kaut kas reāls, un nevajadzētu brīnīties, ja nākamsezon pa “Madison Square Garden” parketu bumbu drīzāk dzenās Demarkuss Kazinss, Kriss Midltons un drafta ceturtais numurs. Priekšnoteikumi šādam scenārijam noteikti ir, jo “Knicks” vienkārši ir talants visu sačakarēt.