Sorokins: Gribētu, lai saka, ka Sorokina audzēkņu attieksme pret dzīvi ir “top” līmenī

“Optibet” hokeja līgas (OHL) komandas “Rīga” galvenais treneris Oļegs Sorokins sarunā viņa pārstāvēto klubu izteicās, ka viņam ir svarīga ne tikai jauno hokejistu meistarības attīstība, bet arī dzīves filozofija.

Kā vērtējat komandas sniegumu šajā sezonā?
Aizvadītā sezona ir bijusi gana krāsaina. virslīgas komandas sastāvā spēlēs tika iesaistīti 2002. un 2003. gadā dzimušie spēlētāji. Absolūti lielākā daļa puišu bija virslīgas debitanti, un man ir jāatzīst, ka gandrīz visi puiši apliecināja sevi kā spēlētājus, ar kuriem tuvākajos gados vajadzēs rēķināties. Šī gada virslīgas čempionāts bija viens no augstvērtīgākajiem komandu spēka ziņā, jo daudzi puiši atgriezās no leģionāru gaitām. Tāpēc divtik patīkami ir tas, ka “Rīga” hokejisti spēja cīnīties par uzvaru gandrīz katrā spēlē. Citiem OHL klubiem vajadzēja nopietni noskaņoties uz spēlēm ar 16 un 17 gadus vecajiem “Rīga” spēlētājiem.

Kādas ir galvenās lietas, pie kurām jūsu komandas puišiem vajadzētu piestrādāt?Par šī vecuma posma spēlētājiem laikam varētu jautāt, pie kā nav jāpiestrādā nākotnē? Jāpiestrādā pie visa. Noteikti visiem ir jāattīsta spēles izpratne, īpaši aizsardzībā. Protams, ir jāuzlabo gan slidošana, gan precizitāte piespēlēs un metienos, “jāpieliek” spēkā un jaudā!

Jūsu lielākais izaicinājums šogad?
Es kā treneris joprojām katru gadu mācos, analizēju un cenšos pilnveidoties. Katru gadu nonāku pie atziņas, cik svarīgi ir aktīvi komunicēt ar puišiem. Pie tam tas būtu jādara jau agrākā vecumā, lai puikas pierod pie tā, ka viņi var vienmēr trenerim kaut ko vaicāt, izrunāties, pareizi saprast trenera uzstādījumus. Noteikti esmu sapratis, ka lielāku uzmanību vērsīsim taktikai – ripas saglabāšanai, pareizai pieiešanai pie ripas, nūjas un ķermeņa novietošanai attiecībā pret pretinieku. Tajā pat laikā nedaudz mainīsim darbu sauso treniņu laikā, dažādu elementu “slīpēšanas” laiku uz ledus utt.

Kas visvairāk priecēja šajā sezonā?
Noteikti iepriecināja puišu progress. Arī tas, kā viņi palēnām mainījās, centās izprast spēli un to, ko no viņiem prasīja. Protams, kādam tas notika straujāk, kādam lēnāk. Patika tas, ka visi metās cīņā, nebaidoties iesaistīties divcīņās un apliecināt sevi. Daudzi puiši saprata, ka lielais hokejs ir citādāks, un šis gads bija laba mācībstunda pirms turpmākajiem izaicinājumiem.

Kādas ir galvenās “Rīgas” komandas priekšrocības un stiprās puses?
Pirmkārt, noteikti ir jāmin tas, ka mēs esam sistēmas klubs ar pilnu piramīdu – komandām katrā vecumā. Kaut kas līdzīgs vēl ir tikai “Prizma/Pārdaugava”. Sistēmas kluba priekšrocības ir iespēja labākajiem puišiem trenēties vai spēlēt pie vecākiem hokejistiem, citiem pilnveidoties sava vecuma komandā vai pie jaunākiem. Tādi risinājumi bieži vien palīdz līderu lomās nonākt tiem, kas līdz tam nav varējuši sevi apliecināt. “Rīga” klubā ir ļoti labs treneru kolektīvs, gandrīz visas vecuma grupas veiksmīgi spēlē pie gadu vai divus vecākām grupām, jo savā vecumā “Rīgas” komandas ir izteikti līderi. Mums ir fiziskās sagatavošanas treneris, kurš darbojās ar visām grupām. “Rīga” jau vairākus gadus ir izveidotas specklases, kas dod iespēju mūsu puišiem piedalīties spēcīgajā Sanktpēterburgas čempionātā. Tas ir devis un dod labus augļus.

Vairāki “Rīga” audzēkņi, tādi kā Ansons, Polcs, Šilovs un Vītoliņš ir devušies spēlēt uz labākajām Kanādas un Amerikas junioru līgām. Te es runāju par tādām līgām, kur viņiem viss ir par brīvu, vai viņiem pat maksā par spēlēšanu. Artūrs Šilovs uzreiz pēc sezonas “Rīga” parakstīja NHL līgumu. Visi šie puiši pilnveidojās gan Latvijas čempionātā, gan Sanktpēterburgas. Neatkarīgi no tā, ko runātu par šo specklašu sistēmu un skolas kavēšanu, es teiktu, ka nav tik traki. Puišiem kopumā ir 11 izbraucieni uz Sanktpēterburgu, kas pārsvarā sākas ceturtdienu vakaros un beidzas svētdien. Ir vajadzīga tikai vēlēšanās un, tiesa, liels vecāku atbalsts, lai skola netiktu iekavēta.

Ko jūs visvairāk mīlat, strādājot ar bērniem?
Laikam vispatīkamākais ir tas, ka diezgan bieži var izjust gandarījumu par to, ka puiši mainās un vēl var lauzt viņu ieradumus. Jo vēlāk to izdarīt ir daudz grūtāk. Ir patīkami brīži, kad pieejot pie spēlētāja, lai labotu kļūdu, viņš pats sāk skaidrot, ko neizdarīja pareizi un kā vajadzēja darīt. Hokejā un dzīvē viss ir galvā. Priecē, ka puišiem galva strādā!

Kādi ir jūsu personiskie un kādi – komandas mērķi nākamajā sezonā?
Pirmkārt, gribētos sagaidīt šo vasaru, kad būs drafta procedūras NHL un Ziemeļamerikas labākajās junioru līgās. Gribētos dzirdēt mūsu puišu uzvārdus. Ticu, ka tādi būs! Mani personiskie mērķi ir gatavot spēlētājus lielajam hokejam. Gatavot puišus, kuri būs hokejā, kuri dzīvē darīs darbu, kas viņiem sniedz prieku. Tajā pat laikā es mēģinu puišiem parādīt pareizo ceļu, kas dzīvē ir nemainīgs. Nav svarīgi, vai esi hokejists vai kādas citas profesijas pārstāvis – tā ir attieksme pret lietām un pienākumiem. Viņiem ir jāsaprot, ka dzīvē var sasniegt lietas ar profesionālu attieksmi, atbildīgu attieksmi, pieklājību un  komunikāciju. Lai man un ģimenēm nebūtu jākaunas par sevi, kad dzīve nostāda lēmuma pieņemšanas brīdī. Tas ir tas, ko es gribētu, lai saka par maniem puišiem – ka Sorokina audzēkņa attieksme pret dzīvi ir “top” līmenī!

Komandas mērķi būs nemainīgi – cīnīties katrā spēlē, cīnīties par katru ripu, mēģināt uzvarēt katru divcīņu, vienmēr saprast, ka katra spēle sākas no 0:0, un arī to, ka nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Manā uztverē nekā nedarīšana arī ir lielākā kļūda.