“Spēlējām labi, bet…” Vai Latvijas hokeja izlase ieslīgusi pašapmierinātībā?

Latvijas hokeja izlase aizvadītajā pasaules čempionātā finišējusi desmitajā vietā. Ja skatāmies racionāli – nekas traģisks nav noticis, komandai nevienā brīdī nedraudēja izkrišana no elites divīzijas, kā tas mēdza notikt pagājušās desmitgades pirmajā pusē. Tomēr no otras puses – pirmo reizi daudzu gadu laikā iekļūšanai ceturtdaļfinālā pietiktu ar vienu punktu, tomēr tā vietā tika piedzīvots, nebaidīšos no šī vārda, viens no pēdējo laiku apkaunojošākajiem zaudējumiem – 1:6 pret Austriju.

Šeit varētu spriest par to, ka tika izvēlēta nepareiza taktika, ka Latvija spēlēja pārāk piesardzīgi, ka tajā dienā Austrija iekšā krita viss un vēl daudz ko. Bet to atstāsim cilvēkiem, kuri hokeju saprot labāk par mani, un liekas, ka par šo tēmu jau viss ir pateikts. Runa ir par kaut ko citu.

Vītoliņš vienā no intervijām jau pēc pasaules čempionāta, kad emocijas bija nedaudz norimušās, izteicās “šī ir pirmā reize pēdējo četru gadu laikā, kad mēs zaudējām rangā zemāk esošai komandai.” To izdzirdot, kāds līdzjutējs varētu padomāt – nu jā, tiešām. Taču Harijs aizmirst pieminēt, ka, lai arī tas zaudējums ir vienīgais, tas noticis tieši tad, kad tas vispār nedrīkstēja notikt. Tomēr, pat piedzīvojot šādu zaudējumu šādā brīdī, liekas, it kā viss noticis pēc plāna – vismaz spriežot pēc izteikumiem, noslēdzoties turnīram.

Šis čempionāts, liekas, kļuva par kulmināciju tam, ka Latvijas izlase ieslīkusi pašapmierinātībā. Teikšu godīgi, ir ļoti viegli iekrist Vītoliņa harizmas lamatās. Un, klausoties trenera teikto, var tiešām padomāt, ka viss vienmēr ir labi, vienkārši zaudējumu brīžos kaut kur nedaudz pietrūcis. Tomēr laikam ejot un velkot paralēles, kļūst skaidrs, ka šī shēma tiek izmantota vienmēr – gan ciešās spēlēs, gan sagrāvēs visi ir malači un nospēlēja tā, kā vajag.

Spēle pret Franciju. Latvija ielaiž pirmā, pēc diviem periodiem rezultāts ir 1:1 un tikai trešajā periodā pateicoties Zīles vārtiem izdodas iegūt pārliecību. Komandas spēle ir haotiska, neprecīzas piespēles. Vītoliņa komentārs – “Jā, spēle bija nervoza, bet puiši parādīja raksturu,” kā arī piemin, ka pretiniekiem bija diezgan spēcīgs sastāvs. Kāds teiks, ka es piekasos, jo uzvara ir uzvara. Varbūt.

Nākamā diena, 1:7 pret Kanādu. Vītoliņa komentārs – “Ir arī pozitīvas lietas – netika zaudēti vārti mazākumā, atkal vienība labi darbojusies iemetienos, bija nogriežņi ar labu spēli presingā, laba mācība nākamajiem mačiem.”

Čempionāta turpinājumā zaudējums pret Zviedriju. “Nebija jau tā, ka atļāvām viņiem brīvi uzmest… Šis ir tikai zaudējums. Nav starpības 0:1 vai 0:6”, un, mans mīļākais, “turnīrs ir tikai sācies un pat nav pusē”. Analizēt tālāk to, ko teica treneris, nav jēgas, un uz nākamo čempionātu, iespējams, jāizveido bingo spēle, ko aizpildīt pēc trenera katras pēcspēles intervijas.

Vītoliņam ik pa laikam patīk pieminēt statistiku – tādu, kura parāda, ka kaut kādos elementos mēs bijām labāki. Bet te ir divi jautājumi – pirmais ir šāds: vai tad par panākumiem noteiktos spēles elementos arī dod punktus? Un, atceroties piemēru par pirmo zaudējumu četros gados, kāpēc gan nepieminētu, ar kādām mocībām Latvijas izlase saskarās pagājušajā pasaules čempionātā, spēlējot Poliju (5:4 PL) un Franciju (3:2 PL)? Jā, šie divi zaudētie punkti Latviju neglābtu, jo no labāko četrinieka komanda atpalika par trīs punktiem, bet tomēr. Bronzas čempionāta vidū 2023. gadā Latvija ne bez problēmām pieveica Slovēniju ar 3:2.

Un, lai kāda būtu attieksme vai savstarpējas attiecības starp dažādiem treneriem, vai tad Sējējs pateica kaut ko nepareizi? Mēs nezinām, kāds būtu vairākums Sējēja vadītajā valstsvienībā, bet tas, ko mēs zinām, ir skaitļi – pēdējos divos gados Latvijas izlase realizējusi vienu (!) no … vairākumiem. Tas nav kaut kāds subjektīvs viedoklis – tie ir skaitļi, kurus ir grūti apstrīdēt ar vārdiem “nu mēs jau centāmies, bet nesanāca”. Bet no trenera pēc vienas no spēlēm izskan viedoklis, ka vairākumu nevar vērtēt tikai pēc gūtajiem vārtiem…

Uzvesties šādi ir ok, kad tu esi bērns vai pusaudzis – tev liekas, ka esi jau visu uzzinājis par šo pasauli un visi pārējie grib tev uzspiest savu viedokli. Bet šādi uzvesties nav ok, kad tu esi pieaugušais vīrietis un valstsvienības galvenais treneris, kura alga gadā ir sešciparu skaitlis.

Latvija turnīrā aizvadīja divas samērā labas spēles – pret Slovākiju un Somiju. Bet arī tajā bija redzamas tādas pašas lietas, kuras ir vērojamas jau kopš čempionāta sākuma – paviršība piespēles, citas ne pārāk patīkamas kļūdas, nespēja realizēt vairākumu. Bet mums viss ir labi, jo mēs zaudējumā ar 0:6 neļāvām pretiniekiem brīvi uzmest pa vārtiem…

Ik pa laikam šādas sarunas var dzirdēt arī no spēlētājiem, un šeit trenerim vajadzētu iejaukties, nevis aizliegt Ralfam Freibergam čempionāta laikā veidot podkāstu. Jo ir zināma pretruna starp to, ka tie paši kanādieši/zviedri/somi nav nekādi īpaši spēlētāji, un to, ka viņi no spēles uz spēli savus momentus realizē, kamēr latvieši – nē. Neviens nesaka, ka tagad vajadzētu visur kliegt, ka mēs esam slikti un mums ierādīja vietu – tā ir otrā galējība. Bet izaugsme nav iespējama līdz brīdim, kamēr tu pats neatzīsti, ka kaut kas nav kārtībā.

Arī situācija ar trenera Peltonena nepievienošanos, kuram it kā ir ģimenes apstākļi, bet tad izrādās, ka viņš devās uz Ziemeļameriku, lai apmeklētu NHL spēles, nav normāla. Un tad Harijs pateica ko tādu, par ko viens no maniem kolēģiem bija neviltotā sajūsmā – jo treneris ļoti organiski izvairījās no šīs tēmas, uzmanību novēršot uz to, cik mums ir talantīgi jaunie spēlētāji.

Pagaidām treneri joprojām “piesedz” pirms diviem gadiem izcīnīta bronza, tomēr šī bruņuveste kļūst arvien plānāka, jo ir statistika, kura Vītoliņam nepatiks – četru gadu laikā viņam ir viena bronza – izcils rezultāts, bet trīs pārējos čempionātos komanda palika ārpus labāko astoņnieka, kas Latvijas gadījumā ir diezgan sasniedzams mērķis.

Un vēl viena lieta, kas Vītoliņa sakarā man šķiet dīvaina, ir ziņas par viņa līguma pagarināšanu. Trenera esošajam līgumam būtu jābeidzas šovasar, bet tas tika pagarināts arī uz nākamo sezonu. Un tajā visā ļoti samulsina ne pats fakts, bet tas, kā tas tika pasniegts – nekā. Proti, federācija pavasarī allaž gandrīz katru dienu izziņo spēlētājus, kuri devuši piekrišanu spēlēt izlasē, bet tāds “sīkums” kā līguma pagarināšana ar treneri netiek izziņota. Un iemesls tam ir visai vienkāršs – jo arī cilvēkus federācija viss apmierina. Viņi zina, ka no viņiem tāpat neviens neko neprasīs.