Štelmahera spīts un ko saka skaitļi – kā Latvija pazaudēja biļeti uz EČ finālturnīru

24/02/2021 23:02

Latvijas basketbols šobrīd nepiedzīvo vieglākos laikus. Abas galvenās valsts izlases nav kvalificējušās kontinenta lielākajam basketbola forumam, kaut gan darbs bija ne tikai izdarāms, bet klasificējās “obligāti izdarāmo” sarakstā. Šajā materiālā atskatīsimies uz vīriešu izlases (ne) iespēto aizvadītajā Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklā. Nemeklējot vainīgos, bet atbildīgos. Un ko par šo visu saka statistika?

Štelmahera tēls un kvalitātes – pārspīlētas

Roberta Štelmahera iecelšana vīriešu izlases galvenā trenera amatā likās loģiska jau tad, kad šajā postenī Latvijas Basketbola savienības (LBS) vadība iecēla Arni Vecvagaru. Nelielai atkāpei – tolaik pilsētā runāja, ka Štelmahers ir viens no variantiem, tomēr sākotnēji BK “Ventspils” nostāja palaist savu treneri uz izlasi nebija viennozīmīga. Brīdī, kad tā pamainījās, “zem galda” jau bija izvilkta Vecvagara kandidatūra, kuru ar mierīgu sirdi apstiprināja LBS valde. Zīmīgi, ka publiski konkrēti to kā kļūdu atzina vien tā brīža valdes loceklis Guntis Šēnhofs. Bet ne par to stāsts. Vienkārši zināšanai.

Štelmahers tik tiešām 2019. gada vasarā bija visloģiskākais kandidāts attiecīgajam amatam un tā uzskatīja arī šo rindu autors. Līdz šaubas parādījās jau pēc pirmā loga un turpinājās tālāk. Tāpat kā viena no viņa kvalitātēm tika izcelta spēja mobilizēt un sapurināt spēlētājus īsā laika posmā, kādi ir izlašu logos sezonas laikā. Kā izrādās, tā nebija viņa kvalitāte, jo notika pretējais – treneris apjuka, pats īsti nezinot, kuri tad ir tie viņa vilcējspēki izšķirīgajos brīžos vai, izvēloties tos, kuri konkrētajā vakarā, kā parādīja spēļu rezultātu, nespēja attaisnot uz sevi liktās cerības.

Problēmas bija, pat izvēloties “īsto” divpadsmitnieku, ne tikai savus “go to guys”. Pirmajā logā vieta sastāvā atradās Mārim Gulbim, kurš sev atvēlētajās sešās minūtēs pirmajā spēlē pret bosniešiem redzami iekrita aizsardzībā un ieguva +/- rādītāju -11. Tātad – izrāviens notika tajā brīdī. Protams, neapgalvoju, ka viņš ir grēkāzis, bet te ir runa par “mazajiem” lēmumiem, kas sasummējas. Objektīvi skatoties – jā, bija problēmas ar garo galu, jo Mārtiņš Meiers un Mareks Mejeris šo maču spēlēja pāri 30 minūtēm. Bet tomēr – ja reiz Štelmahers šī cikla laikā vairākkārt izcēlās ar plašu rotāciju un ņemšanu malā pēc pirmās kļūdas, tad tas rada jautājumus. Tāpat arī laukumā vieta neatradās Artūram Žagaram, kurš nākamajā spēlē pret Bulgāriju nospēlēja atzīstami (ja ne tas trakais nerealizētais tālmetiens pie +7 mazāk kā minūti līdz pamatlaika beigām).

Protams, bez ievērības nedrīkst atstāt arī situāciju ar diviem Itālijas līgu pārstāvjiem Ingu Jakoviču un Andreju Gražuli. Kļūdas komunikācijā noveda pie tā, ka puiši neieradās un vēl līdz šai dienai gan tā laika ģenerālmenedžerim Artūram Štālbergam, gan spēlētājiem ir savas versijas par notikušo. Abi uz tā brīža fona noteikti būtu papildinājumi, jo Jakovičs mierīgi varēja aizstāt Mārci Vītolu un dot lielāku pienesumu, bet Gražulis pastiprinātu groza apakšu, neliekot abiem MM spēlēt tik daudz minūtes.

Otrais logs Sarajevā. Paplašinātajā kandidātu sarakstā sākotnēji netika iekļauts Rolands Freimanis, kas gan notika vēlāk, kad korekcijas ieviesa traumas un citi apstākļi. Freimanis kā goda vīrs, neskatoties uz ne pārāk patīkamo priekšvēsturi ar viņa čakarēšanu iepriekšējos gados, atsaucās un steidza palīgā. Kā pieņemts teikt – uzvarētājus nesoda, tāpēc attiecīgajā mačā pret Grieķiju, kurā tika izcīnīta vienīga uzvara ciklā, jautājumi par Jakoviča nepieteikšanu spēlei nebija. Kurš bija ieradies palīdzēt, neskatoties uz iepriekšējo nesaprašanos. Štelmahers viņa atstāšanu aiz borta netiešā veidā pamatoja šādi: “Skatījāmies kā spēlētāji izskatījās treniņos un ņēmām vērā arī mikrotraumu esamību.” Jakovičs gan atklāja, ka nekādas mikrotraumas viņam nav un jūtas labā formā.

Un tad ir otrais mačs ar Bosniju un Hercegovinu. Pieteikumā bija atrodams Jakoviča vārds, tomēr uz parketa viņš gan tā arī neparādījās. Un tas notika situācijā, kad Kristers Zoriks [visu cieņu puisim] spēlēja 30 minūtes, no spēles izpildot metienus ar 12,5% precizitāti (1/8). Neapgalvoju, ka Zoriks “noraka”, bet pie zaudēta mača tomēr rodas jautājums – kāpēc tā? Un Freimaņa diemžēl jau mūžīgais stāsts – piecas minūtes un izmests laukumā novēloti bez skaidras domas.

Jāatzīmē, ka attiecīgajā spēlē Latvija ievērojami zaudēja cīņā par atlēkušajām bumbām, tas gan netraucēja Štelmaheram likt nosalt uz soliņa divus metrus garo Jāni Bērziņu, kurš aizvada veiksmīgu sezonu Polijas klubā Zelonas Guras “Stelmet” un demonstrē labu sniegumu Vienotajā līgā. Vēlāk treneris to pamatoja, ka viņu nepārliecināja Bērziņa iesaistīšanās mačā pret grieķiem. Bērziņš spēlēja viena minūti… Jā, varam apelēt, ka komanda jau ceturtās ceturtdaļas izskaņā pietuvojās līdz -4 [lielākais pretinieku pārsvars bija 18 punkti], un varēja taču “nokost” un tad visi dziedātu citu dziesmu, bet… ja pēc aizvadītām 40 minūtēm Latvijai turnīra tabulā ar sarkaniem burtiem tika blakus pielikts burts L, tad šie ir momenti, kuriem vērts pievērst uzmanību.

Un noslēdzošais logs Rīgā. Iespēju kļūdīties nebija – ko bijām ievārījuši, to varējām izstrebt. Un uzdevums arī nebija no astoņu pasaules brīnumu kategorijas. Jāuzvar (ieteicams ar sešu punktu pārsvaru) talanta ziņā noteikti vairākas klases zemāka komanda Bulgārija un visas iepriekšējās neveiksmīgās spēles un lēmumus varētu atcerēties kā nelielu murgu, no kura tomēr izdevās laikus piecelties. Bet nekā…

Sapulcināts bija ļoti labs sastāvs, jo klāt bija pat divi Eirolīgas pārstāvji – Jānis Timma un Dairis Bertāns. Tiesa, tas neko nedeva, jo abi netika izmantoti. Jā, šis nav joks! LBS vadība laiku pa laikam savā retorikā izmet FIBA un ULEB strīda kārti, bet šoreiz bija pastrādājuši labi, piesaistot abus minētos puišus. Rezultātā – Timma laukumā pavadīja 22 minūtes, bet Bertāns nepilnas 16. Jā, varbūt abi kalnus negāza, tomēr rodas jautājums – sūkstāmies, ka netiekam pie Eirolīgas večiem, bet kad viņi atbrauc, mums viņus nevajag?

Timma, protams, pieļāva vairākas kļūdas, bet vienlaikus viņš ar 14 punktiem bija rezultatīvākais spēlētājs. Ilggadējs Eirolīgas pieraksts un esošais apstāklis gan nebija arguments Štelmaheram, kurš izvēlējās veikt “drosmīgu”, tagad gan to var saukt par “stulbu”, soli, Jāni spēles izskaņa laukumā neizlaižot. Kā vēlāk teica Roberts: “Mans lēmums.” Paldies, trener. Un arī Bertāns tika iemests atpakaļ spēlē “auksts” un haotiski.

Tāpat noteikti jāizceļ fakts, ka Štelmahers mača sākumā laukumā izlaida visus, darbojoties pēc hokeja maiņu principa. Pats viņš to vēlāk paskaidroja ar vēlmi visiem dot iespēju un noskaidrot, kurš attiecīgajā dienā ir gatavs nest rezultātu. Tomēr tā tas nestrādā. Tas ir sava veida eksperiments, kādus parasti spēlēs “uz dzīvību vai nāvi” īsti nav pieņemts veidot. Tās dienas, iespējams, labākais vecis Freimanis laukumā vispār devās pēdējais, bet pie nākamās iespējas tika, kad jau bija “atdzisis”, ne pēc savas iniciatīvas pārāk ilgi iemēģinot “Arēna Rīga” rezervistu soliņu.

Un spēlē, kurā metieni no tālienes tika izpildīti ar 21,7% precizitāti (5/23), vien sešas minūtes spēlēja Mārtiņš Laksa, kurš iepriekš bija pierādījis, ka spēj pildīt snaipera funkcijas. Tad vēl Artūrs Žagars. Tika pie iespējas nepilnu divu minūšu garumā. Skaists caurgājiens, izprovocēta piezīme, bet garām abi soda metieni un pieļāva vienu kļūdu. Tomēr vizuāli izskatījās par sevi pārliecināts un noderīgs konkrētās cīņas ietvaros. Jo spēlēs, kad jāuzvar mazāk talantīgāki un meistarīgāki spēlētāji, nepieciešami radošāki risinājumi, nevis tupa turēšanās pie spēles plāna. Par kuru arī, starp citu, ir daudz jautājumu. Kāds tas bija, Robert?

Tajā pašā laikā Štelmahers džokeri lika uz Rihardu Lomažu, kurš tā arī līdz mača beigām neatvērās. Un atkal – nelieku visu smagumu uz konkrētu spēlētāju pleciem vai neapgalvoju, ka tieši tie, neuzlaistie vai pārturētie spēlētāji vainojami pie visa. Vienkārši atšķetinot notikumu secību, aina pavērās tāda, kāda tā pavērās. Un te ir runa par trenera spējām “sajust” spēlētājus. Sajust, kurā brīdī kurš ir jālaiž laukumā, kurā jānosēdina. Visa cikla garumā Štelmahers katrā (!) spēlē veica tādas darbības par kurām radās jautājumi. Vai tas ir spītīgums? Personīgā nepatika pret vienu vai otru kadru, vai vienkārši trenera spējas tika pārvērtētas?

Un spēlei pret Grieķiju noslēgumā lēmumu un rotācijas kontekstā iedziļināties roka neceļas. Šai spēlei nebija absolūti nekāda nozīme iepriekš minēto rindu dēļ. Ā, nē, atvainojiet. FIBA pasaules reitinga punkti, kurus arī neieguvām. To, ka visi cīnījās līdz galam, nevienam nevar pārmest. Un neba aiz ļauna prāta tika pieņemti neveiksmīgi lēmumi. Varam arī apelēt pie veiksmes faktora – Mejera aizmestie metieni garām groza tuvumā spēles izskaņā abos mačos pret bulgāriem, šķiet, ir visuzskatāmākie – kaut viens no tiem būtu iekšā, stāsts, ļoti iespējams, būtu pavisam cits. Un ja runājam par veiksmes trūkumu, tad tā ir jānopelna. Un te pieslēgsimies nepielūdzamajai sporta dievietei – statistiskai.

Statistika nemelo

Saprotams, ka basketbolā svarīgākais ir iemest vairāk nekā tavs pretinieks. Tomēr punktu gūšanas iespējas veidojas no vairākiem citiem elementiem. Piemēram, izcīnītajām atlēkušajām bumbām, pieļautajām kļūdām un rezultatīvajām piespēlēm partneriem, kā arī daudz kā cita.. Atskatīsimies arī uz to, kā šajā ciklā neesam spējuši noturēt vadību un “izgāzušies” noslēdzošajās ceturtdaļās.

foto: fiba.com

Arņa Vecvagara laikā 12 pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas mačos (bija divas kārtas) cīņā par atlēkušajām bumbām Latvija uzvarēja vien trīs gadījumos. Štelmahera variantā aina ir iepriecinošāka – pieci pret viens. Un vienīgajā spēlē, kad tas notika (otrais logs pret bosniešiem), latviešu puišus vienkārši izģērba… Tā drīzāk bija anomālija, jo vidēji izcīnītas 40,7 bumbas uz komandu ir trešais labākais rādītājs turnīrā. Runājot par pieļautajām kļūdām, mūsējie starp visām 32 kvalifikācijā startējušajām komandām ieņem ceturto vietu no beigām, vidēji spēlē pieļaujot 15,7. Lauvas tiesu deva pirmais mačs ar bulgāriem, kad kļūdu skaists sasniedza “Black Jack” – 21. Zīmīgi, ka neviena no mūsu grupas komandām šajā rādītājā nav anti-top 10, grieķiem esot 15. vietā, bet bulgāriem ar bosniešiem ārpus divdesmitnieka.

Rezultatīvo piespēļu kontekstā viss bija kārtība – ik maču 20,7 un ceturtā vieta starp visiem. Te var teikt – teorētiski puiši viens otru juta un deķi uz savu pusi nevilka. Gūtajos punktos, kas iet roku rokā ar piespēlēm, esam uzreiz aiz desmitnieka (11. vieta un 79 punkti vidēji). Kas ir “sāpīgi” interesanti, ka bijām savas apakšgrupas rezultatīvākā komanda, bet palikām pēdējie… Tas rada jautājumus. Jo kā tad sanāk? Štelmahers pazīstams kā tāds treneris, kuram uzsvars tiek likts uz aizsardzību. Bet bilance ar tādu uzbrukumu ir 1-5… Un tagad šo rindu autora ieskatā vissvarīgākais komponents, lai komanda varētu izcīnīt uzvaras – kā esam nospēlējuši ceturtās ceturtdaļas, un cik ilgu laiku visos sešos mačos kopumā esam atradušies vadībā.

Tabulā skaidri redzams – izšķirošajos brīžos Latvijas izlase spēlē vāji. Tikai vienā no sešiem mačiem noslēdzošais ceturksnis ir uzvarēts, tiesa, tajā jau bija par vēlu ko glābt, jo bosnieši bija iekrājuši solīdu pārsvaru un izlieto ūdeni sasmelt neizdevās. Tāpat arī abās spēlēs, kad esam aizvadījuši papildlaiku, laukums bija jāpamet zaudētāju kārtā. Par ko tas liecina? Pirmkārt, pirmajā nodaļā minētais par Štelmaheru, proti, nespēja atrast uzvaru nesošo virknējumu un arī pareizā taktikas izvēle. Var jau pieiet katrai spēlei atsevišķi, bet, ielūkojoties statistikā, tendence ir skaidri redzama.

Otrkārt, spēlētāji! Jā, beidzot esam nonākuši arī pie viņu atbildības. Nesāksim raganu medības, bet komandas mehānisma darbošanās efektivitāte nav tikai atkarīga no treneru korpusa ar asistentiem. Treneris var uzzīmēt da jebko, bet ja spēlētājs nespēj realizēt iespējas vai pieļauj kļūdas, neviens viņa vietā to neizdarīs. Un te varam runāt par netaustāmām lietām kā noskaņošanos un pretinieka novērtēšanu. Protams, visi kā viens par simts-tūkstoš-miljonu procentiem apgalvos, ka bija noskaņojušies un saprata katras spēles nozīmi. Tomēr… Fakti runā pret. Vienīgā noslēdzošā ceturtdaļa uzvarēta mačā, kur cerības uz uzvaru bija mazāk nekā 10 minūtes, bet visos pārējos mačos un papildlaikos zaudējums. Un te gribas uzteikt Bulgārijas izlasi – viņi principā atsvaidzināja Latvijas basketbola klasiku, kad EČ finālturnīriem bija vecais formāts ar četrām komandām un trīs tiek tālāk. Visu izšķir viena spēle. Viņi mērķtiecīgi gatavojās Latvijai un izcīnīja divas uzvaras. Sakiet, ko gribiet, bet viņi izskatījās vairāk “nobadējušies” pēc uzvaras abos mačos… Protams, ir cilvēki ar viedokli, ka LBS nevajadzēja laist klajā tagad jau bēdīgi slaveno pirms mača video, kur Bulgārijas basketbola federācijai ar 100 sekotājiem tviterī tika adresēta ziņa – “neuzbrūkot grozam, jūs uzbrukāt mūsu meitenēm. Tas ir personīgi.” Runā, ka bulgāru treneris šo video izmantoja kā motivāciju pirms mača. Bet tādām blēņām, ka tāpēc zaudējām, nevajadzētu ticēt. Žēl, ka sanāca “tagad vai nekad” stila abloms

Tāda pati – ļoti nepatīkama – aina paveras, skatoties cik ilgu laiku mūsējie katrā mačā ir atradušies vadībā. Piecos no sešiem gadījumiem pārsvars ir ievērojams [lai arī oficiāla statistika par bulgāru otro spēli nav pieejama, visi taču redzēja, kā Latvija “nolēja” pārsvaru]. Un tas viss iet roku rokā ar iepriekš minēto. Sportā tā ir dogma – ja nesaproti, kāpēc zaudēji, izpēti statistiku. Jeb kā angļu valodā labāk skan: “Numbers don’t lie, check the scoreboard.”

Kā dzīvot tālāk?

Līdz ar izgāzto (nebaidoties šī vārda!) kvalifikācijas ciklu Latvijas basketbols nonācis situācijā, kad cīņa par 2023. gada pasaules kausa izcīņas finālturnīru būs jāsāk no vēl pirms – kvalifikācijas kārtas, kur līdzās mūsējiem ir vēl 11 basketbola lielvalstis – Austrija, Baltkrievija, Dānija, Islande, Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Portugāle, Rumānija, Zviedrija, Slovākija un Šveice. Ironiju sapratāt.

Tā kā LBS preses dienestam pirms neko neizšķirošā mača ar grieķiem patika uzsvērt, ka nav jau tā, ka ne par ko necīnāmies. Vajag krāt FIBA reitinga punktus. Tad zināšanai – Melnkalne rangā atrodas vietu augstāk par Latviju, ieņemot 26. pozīciju, kamēr no pārējiem pretiniekiem nākamā rangā visaugstāk ir Islande (46.), bet pārējie atrodas ārpus labāko piecdesmit skaita. Lūk, tādā kompānijā esam nonākuši!

Pamainījusies arī basketbola sabiedrības – šī sporta veidu pārstāvju, ekspertu un līdzjutēju – retorika un ekspektācijas. Proti, neviens vairāk ar dūri pie krūtīm nesit un nesaka “nu, te jau ar aizsietām acīm uzvarēsim.” Tāpat arī šo rindu autors var apgalvot, kad pēc zaudēta mača ar bulgāriem vairāki uzrunātie “basketbola cilvēki” bija tik sašauti, ka atteicās sniegt komentārus par laukumā redzēto. Lūk, tieši tik smagi viss šobrīd ir… Un tieši šajā kontekstā liekas dīvaini Mārtiņa Gulbja izteicieni pēc spēles studijā, kad viņš apgalvoja: “Basketbolā viss ir kārtībā.” Kurā vietā?

Tas nav konkrēts “uzbrukums” šim trenerim. Var saprast, ka ir arī labās lietas, ka neesam (pagaidām) nekādā Āfrikas un Āzijas komandu līmenī. Bet tuvojamies. Latvijā ir tikai divi pilna laika profesionālie klubi – “VEF Rīga” un “TTT/Rīga”. Runāju pēc definīcijas un iespējām, nevis attieksmi, jo noteikti pārējiem Latvijas – Igaunijas apvienotajā līgā startējošajiem klubiem attieksme pret darbu ir kā profesionāļiem, par to šaubu nav. Bet tomēr… Ja tā var teikt, “augstākajā” divīzijā vīriešiem ir palikuši seši klubi, no kuriem divi ir studentu. Bez igauņiem aina būtu klaji bēdīgāka. Par sieviešu līgu nemaz nerunāsim, ja iepriekš publiskajā telpā izskanējis, ka Latvijā ir varbūt tikai nedaudz vairāk par 20 profesionālām spēlētājām. Labi, ka ir kopprojekts ar kaimiņiem, kas situācija padara nedaudz pievilcīgāku. Runājot par jauniešu izlasēm, tad meiteņu konkurencē visas atrodas A divīzijā, savukārt puišiem tikai U16. Tiesa, U19 vecuma zēni gan tiks pie iespējas startēt pasaules kausā, jo LBS panākusi, ka čempionāts tiks rīkots Rīgā.

Un tagad lai katrs sev godīgi uzdod jautājumu – vai Latvijas basketbolā viss ir kārtībā? Bet ko par to. Jautājums – kā no šīs krīzes iziet? It īpaši vīriešu basketbolā. LBS ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss izteicies, ka esot jau vairāki kandidāti vīriešu izlases galvenā trenera postenim, tostarp arī ārzemnieki. Skaidrs, ka augstākā līmeņa, kas būtu Eirolīga, trenerus piesaistīt nevarēs. Ne naudas neesamības dēļ, ne tāpēc, ka vairāk neesam tik interesanti. Pēdējie trīs (ieskaitot olimpiādi) lielie basketbola forumi norisināsies bez mūsu līdzdalības. Cipruss gan saka, ka interese ir liela. Bet viņš jau nepastāsta intereses pakāpes. Kad iecēla Vecvagaru, dienu pirms viņa apstiprināšanas zvanu saņēma arī Kārlis Muižnieks. Ar domu – nu, vismaz kādu vēl taču uzrunājām.

Sabiedrībā šobrīd valda uzskats, ka Latvijā īsti vairs nav atrodami tādi speciālisti, kuri būtu vienā līmenī ar pieejamajiem spēlētājiem. To uzskatāmi parādīja Vecvagars, Štelmahers un arī Gulbis ar sieviešu izlasi. Te gan cits stāsts un citai reizei. Ko darīt? Cipruss jau uzspējis pažēloties, ka naudas līdz ar neiekļūšanu būs mazāk. Tātad – mazāk iespēju variācijām. Uzdevums būs ļoti grūts – īsā laikā atrast jauno stūrmani, izdarot to situācijā, kad maciņš spiež. Bet skopais maksā divreiz un LBS tam ir spilgtākais piemērs. Vecvagars savulaik par savu darbu saņēma vienu tūkstoti eiro mēnesī (cauru gadu), bet tolaik pie apvāršņa bija arī turku speciālista Ergima Atamana vārds, kurš “komosu” neprasīja, bet vēlāk sevi apliecināja pie “Anadolu Efes” stūres. Arī pirms Štelmahera izskanēja Andrea Trinkjēri vārds. Un bijuši arī citi varianti, bet LBS allaž cerējuši, ka izbrauks “pa lēto”. Rezultātu visi mēs redzam.

Līdz ar to ideālākais scenārijs šo rindu ieskatā būtu sekojošs – augsta līmeņa ārzemju trenera piesaiste, bet par asistentiem ieceļam Jāni Gailīti un Nikolaju Mazuru. Lai smeaās pieredzi un mācās. Nesaku, ka viņi nav spējīgi jau šobrīd vadīt izlasi, bet piedāvāju iespējas.

Arī tvitera piedāvātajā aptaujā vairums respondetu izvēlētos ārzemju speciālistu.

Nedaudz ciniski liekas arī LBS prezidenta izteikumi uzreiz pēc sakāves Bulgārijai, ka tagad visi spēki jākoncentrē uz iekļūšanu PK. Tiešām? Runājot ne-diplomātiskā leksikā, kad tev (cenzēts) deg un ir skaidrs, ka kaut kas visā sistēmā nav kārtībā, tu kā LBS galvenais (tiesa, tikai “uz papīra”) cilvēks pasaki ko šādu… Un teksts: “Ja neiekļūšana finālturnīrā saistīta ar sistēmas problēmām, tad no savas puses varu apliecināt, ka turpināsim darbu pie tās uzlabošanas, pilnveidošanas un trūkumu novēršanas.” Te ir skaidrs – prezidents vienkārši nav tēmā. Jo problēmas ir dziļākas, nevis tikai seši neveiksmīgi mači…

Tāpat likās gļēvi Ciprusa izteicieni par mantojuma saņemšanu. Proti, “es jau atkal neko nevarēju izdarīt”. Arī Vējonis sacīja, ka ģenerālmenedžera [Artūa Štālberga] piesaistīšana bijusi kļūda. Proti – paši esam “aplikušies”, bet “bombīsim” mūsu ideoloģiskos pretiniekus. Protams, Štālberga pirksts bija jūtams viņa vienīgajā logā ĢM amatā, kad nedabūjām spēlētājus, bet novelt visu vainu uz to… Atbildīga ir basketbola sabiedrība kopumā, kas funkcionē lēmuma pieņemšanas līmeņos. Un arī tie, kas nav tajos. Viņu uzdevums ir izdarīt spiedienu veselīgākai konkurencei un likt “darboņiem” strādāt. Nevis sēdēt un klusēt, un kad viss ir slikti, pamosties.

Šobrīd LBS struktūra ir pārlieku birokratizēta. Treneris tiek izvirzīts jeb kā saka Cipruss tiek rekomendēts pēc sarunām Treneru komisijā, starp citu, kurā atrodas arī mūsu potenciāli potenciālo pretinieku Ukrainas izlases galvenais treneris Ainars Bagatskis un vēl daži “no name” Latvijas mērogos. Ar “no name” domāts, ka tie ir, iespējams, talantīgi treneri, bet vēl neko nesasnieguši. Bet viņi izvirzīs galveno treneri. Tad tālāk to virzīs uz valdi, kas pieņem lēmumu. Kā bija ar Vecvagaru? Viņu “tā kā” pasniedza Treneru komisijā, valde apstiprināja, bet beigās kā valde, tā komisija “atmetās”, ka tā nav viņu vaina.

Sausais atlikums ir sekojošs – Latvijas basketbolam aizvien katastrofāli trūkst kārtīgu basketbola personību kults. Lielā daļa struktūru ir salikti “savējie” vēl no Edgara Šnepa laikiem. Starp citu, Ciprusam sakot, ka ir atstāts mantojums, viņš tiešā veidā šauj Šnepam – savam čomam! Turpinot par “savējo” būšanu, vai tas būtu administrācijā, tas notiek, kad tiek izdalīti posteņi jauniešu izlasēm, un pat pieaugušo (atsevišķas pozīcijas). Kamēr tas turpināsies, laimi basketbola sabiedrībai neredzēt… Esam paškritiski, beidzam strīdēties un darbojamies kopējā mērķa labad. Bet lasītājs jau zina – vienmēr ir opozīcija, kas tam traucēs. Tā ir arī šobrīd. Bet vai tā iztraucēja pieņemt sakarīgākus lēmumus esošajai LBS kliķei? Nepieciešama dziļa analīze visos līmeņos un jāizdara beidzot secinājumi. Cik ilgi vēl kāpsim uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem?

Pieslēgties

Dienas fokusā

19/04/2021 15:05

“Dinamo” pagarina līgumus ar vairākiem spēlētājiem, tostarp veterānu Sotnieku

Kontinentālās hokeja līgas (KHL) komanda Rīgas “Dinamo” pagarinājusi līgumus ar četriem hokejistiem – uzbrucējiem Nikolaju Jeļisejevu un Danielu Bērziņu, kā arī aizsargiem Kristapu Sotnieku un Kristapu Zīli. Jau ziņots, ka…