Štelmahers skaidro, kādēļ pret Bosniju un Hercegovinu laukumā netika laists Žagars

Latvijas vīriešu nacionālā basketbola izlase neveiksmīgi iesākusi Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru, piedzīvojot divus zaudējumus. Pirmajā spēlē tā savā laukumā ar 61:62 piekāpās Bosnijai un Hercegovinai, bet aizvakar viesos ar 104:110 piedzīvoja dramatisku neveiksmi pret Bulgāriju.

Pēc spēlēm komentārus Latvijas basketbola savienības (LBS) mājaslapā sniedzis izlases galvenais treneris Roberts Štelmahers.

Komandas izveidei, tai skaitā četru valstsvienības debitantu iekļaušanai sastāvā bija atvēlēti astoņi treniņi. Ko paguvāt un ko nepaguvāt izdarīt?
Izdarījām visu plānoto, piestrādājot pie dažādiem aizsardzības un uzbrukuma variantiem. Arī niansēm, kā rīkoties konkrētās spēles situācijās. Bet, lai informācija nostiprinātos spēlētāju galvās un muskuļos, laika, protams, bija par maz. No klubiem sezonas sākumā uzreiz negaida visaugstāko kvalitāti. Basketbolistiem jāsaspēlējas, treneriem jāsaprot, ko no kura spēlētāja gaidīt un prasīt konkrētās spēles situācijās. Valstsvienībā tādas iespējas nebija, visiem vajadzēja reaģēt ātri. Spēlētāju attieksme, pašatdeve bija visaugstākajā līmenī. Varēja būt divas uzvaras – katrā spēlē no panākuma šķīra viens metiens. Bet ir divi zaudējumi, un tas nozīmē, ka visu nepaguvām izdarīt.

Aizsardzībā vai uzbrukumā?
Ideāli nenospēlējām nevienā elementā. Pretinieku spēles stils atšķīrās, tāpēc izmantojām dažādus variantus. Zinājām, ka bosniešiem nav izteiktu snaiperu, un izvēlējāmies atbilstošu taktiku aizsardzībā. 62 ielaisti punkti ir labs rādītājs, taču slikti, ka paši iemetām 61. Pirmkārt, problēmas sagādāja pretinieku agresīvā aizsardzība, bet bija arī daudz neizmantotu brīvo metienu. Ar Bulgāriju vajadzēja aizsargāties citādi, cenšoties ierobežot Dī Bostu. Kaut kas izdevās, kaut kas nē – piemēram, ātros uzbrukumus apturējām  sliktāk, nekā spēlē ar Bosniju. Kaut arī bulgāri šai ziņā mūs ne ar ko nepārsteidza.

Varbūt izbraukuma spēlē koncentrēšanās līmenis nebija tik augsts, kā “Arēnā”, kur palīdzēja “6. spēlētājs”?
Līdzjutējiem vēlreiz liels paldies par milzīgo atbalstu, bet nedomāju, ka Botevgradā nebijām koncentrējušies. Drīzāk pietrūka individuālo lēmumu kvalitātes, arī savstarpējās saprašanās. Laukumā nevar rīkoties tikai pēc iepriekš paredzēta šablona. Toties pret Bulgāriju labāk sameklējām risinājumus uzbrukumā, atrodot vājās vietas pretinieku aizsardzībā. Un bijām ļoti tuvu uzvarai.

Viens no degošākajiem jautājumiem līdzjutēju diskusijās un sarunās ar basketbola cilvēkiem – kāpēc spēlē ar Bosnijas komandu malā palika Artūrs Žagars, kurš Bulgārijā pierādīja savu noderību?
Ar vairākiem spēlētājiem, arī Artūru, iepriekš nebija izdevība strādāt kopā, piedevām klubā viņam nav bijis stabili liels spēles laiks. Treniņos abi jaunie – Žagars un Kurucs – radīja pietiekami labu iespaidu. Tomēr ņemot vērā bosniešu agresivitāti un ārējās līnijas spēlētāju fizisko spēku, turklāt vēl debijas spēles fonu, šaubījos, vai Žagars tiks galā ar saspēles veidošanu. Piedevām pirmajā puslaikā komandai spēle gāja labi, un neprasījās iejaukties ar lēmumu, par kuru tobrīd nebiju pārliecināts. Pirms otrās spēles man bija cita sajūta, Artūrs gāja laukumā jau pirmajā ceturtdaļā un pierādīja tiesības spēlēt daudz.

Abu spēļu liktenis izšķīrās galotnēs. Vai treniņos tika strādāts pie variantiem pēdējiem uzbrukumiem un aizsardzības epizodēm?
Protams. Pret Bosniju pretinieki vienu variantu izjauca, bet, pēc gala auta, nostrādāja otrs – pie brīva metiena no labas pozīcijas tika spēlētājs, kurš prot trāpīt un bija arī otrā iespēja pēc atlēkušās bumbas izcīnīšanas. Pret Bulgāriju situācijā, kad bija plus 3, pēdējās sekundēs vajadzēja pārkāpt noteikumus. Taču laukumā ne viss notiek pēc priekšrakstiem, turklāt pretinieks trāpīja sarežģītu metienu ar atsitienu pret vairogu. Basketbolā tā gadās un mūsu pretiniekiem tā gadījās abās spēlēs.

Pēdējā pusminūtē, kas sākās ar septiņu punktu pārsvaru, savirknējās vairākas kļūdas, no kurām pirmo publiski atzina pats Žagars – “lieks” metiens, uzdāvinot pretiniekiem laiku uzbrukumam.
Tās ir emocijas – iniciatīva pārņemta, ir iespēja pielikt spēlei skaistu punktu. Sāpīga un ļoti vērtīga mācība Artūram, kurš visas spēles garumā pierādīja, ka valstsvienībai ir perspektīvs saspēles vadītājs. Bet tā nebija komandas vienīgā neveiksme. Pārāk brīvi un ātri pretiniekiem tika ļauts tikt līdz groza apakšai, pārkāpām piecu sekunžu noteikumu, neiemetām sodus, jau runājām par neuzsisto piezīmi…

Vēl palika četas sekundes pēdējam uzbrukumam pēc pārtraukuma…
Bija divas iespējas – ar piespēli atrast laukuma stūrī Aigaru Šķēli, kurš varētu mēģināt saasināt situāciju vai īsa Žagara sadarbība ar Meieru. Lēmumu pieņem spēlētāji, vadoties pēc situācijas.

Ar autu izmešanu bija problēmas arī citās epizodēs. Stress, tehnisks brāķis, nesaprašanās?
Nostādījums bija zināms, Žagars atbrīvojās no sedzēja un, kad atskanēja tiesneša svilpe, izskatījās, ka tiesneši fiksējuši viņa turēšanu, jo nelikās, ka laiks pārtērēts. Kļūdījos.

Tiesāšanas stils abās spēlēs krasi atšķīrās. Tā bija liela problēma?
Par tiesnešu lēmumiem ir jautājumi, bet šo tēmu nevēlos iztirzāt. Pašiem vajadzēja izmantot iespējas uzvarēt, kuru bija gana daudz.

Kāds izskaidrojums diviem “sausuma” posmiem spēlē ar Bosniju: otrajā ceturtdaļā piecas minūtes bez punktiem, ceturtajā – septiņas?
Bija dažādas situācijas. Arī tehniskais brāķis, kad pareizām idejām pietrūka izpildījuma kvalitātes vai partneri viens otru nesaprata.

Vairākkārt radās iespaids, ka Aigars Šķēle pirmā saspēles vadītāja lomā nejūtas īsti komfortabli. Cik tāds “skats no malas” atbilst patiesībai?
Aigaram bija jāiztur liela slodze, bieži gan vadot bumbu pāri laukumam, gan organizējot komandas spēli. Ikdienā klubā viņam tomēr ir atšķirīgi pienākumi, biežāk spēlējot otrajā pozīcijā vai kā kombo aizsargam. Mēģinājām viņu atslogot, ar bumbu liekot spēlēt arī Artim Atem un Artūram Kurucam. Pret Bosniju labi palīdzēja Rinalds Sirsniņš, pret Bulgāriju – Artūrs Žagars. Iespējams, biežāk varējām izmantot divus nominālos saspēles vadītājus reizē. Katrā ziņā abi Artūri pierādīja, ka valstsvienība uz viņiem var paļauties un tas ir viens no šī cikla pozitīvajiem iznākumiem.

Par daudzām sastāva un taktikas niansēm vajadzēja ātri tikt skaidrībā oficiālas spēles laikā. Varbūt tomēr vajadzēja aizvadīt pārbaudes spēli vismaz ar kādu Latvijas komandu?
Tomēr nē. Būtu jēga to darīt, ja lielākā daļa spēlētu Latvijas klubos un būtu iespēja sapulcēties dažas dienas agrāk, kā to varēja izdarīt bulgāri. Bet mūsu ritmā spēle kaut ko dotu, bet kaut ko arī atņemtu.

Pirmajā ceturtdaļā pret Bosniju spēlē jau tika iesaistīti 11 basketbolisti, tomēr kopumā laiks laukumā bija ļoti atšķirīgs. Piemēram, Mareks Mejeris, kurš iztērē ļoti daudz spēka aizsardzībā, nospēlēja vairāk nekā 35 minūtes…
Mareks daudz spēlē arī savā kluba komandā un laukumā izdara to, ko citi nevar. Spēles laikā katra basketbolista iesaiste ir atkarīga no dažādiem apstākļiem, pēc hronometra tas nenotiek. Piemēram, Jānis Blūms ar savu profesionalitāti bija paraugs partneriem treniņos, bet, ņemot vērā spēļu gaitu un pretinieku taktiku, bija ļoti ierobežotas iespējas izmantot viņa stiprākos ieročus spēļu gaitā. Tomēr gan viņš, gan citi izmantoja savas iespējas palīdzēt komandai. Bulgārijā, kur Mejeris agri saņēma trīs piezīmes, labi iesaistījās Artjoms Butjankovs un gana produktīvi nospēlēja Klāvs Čavars. Savukārt Mareks veiksmīgi atgriezās spēlē.

Galotnē bija tik daudz spēlētāju maiņu. Vai izdevās sasniegt mērķus?
Centāmies panākt, lai laukumā ir labākie sastāva varianti aizsardzībai un uzbrukumam. Diemžēl šoreiz tas nepasargāja no kļūdām un nepareiziem lēmumiem. Galotnē komandas saspēlētībai ir īpaša nozīme, bet, atkārtošos, ar to mums šoreiz bija problēmas.

Citējot Armandu Krauliņu – zaudējums ar punkta starpību vienmēr ir galvenā trenera atbildība. Vai bija kāds lēmums spēļu galotnēs, kuru tagad nožēlo?
Galotnēs – nē. Zinot, kā beidzās spēles, viegli saskatīt it kā neizmantotās iespējas, taču nebija situācijas, kad prātā būtu bijuši divi vienlīdz loģiski risinājumi, un tagad es domātu, ka otrais būtu bijis pareizāks. Kā jau teicu, ar tagadējo pieredzi būtu iesaistījis Žagaru arī pirmajā mačā. Kā būtu izvērtusies spēle – to gan nevar pateikt neviens.

No Eiropā spēlējošajiem valstsvienības līmeņa basketbolistiem varētu izveidot vēl vienu komandu. Kuru spēlētāju pietrūka visvairāk?
Nebūs produktīvi runāt par tiem, kuru nebija. Tie, kuri bija, pelnījuši cieņu par pašatdevi un gatavību pārstāvēt Latviju – runāsim par viņiem.

Kā komandas mikroklimatu ietekmēja dramatiskie zaudējumi?
Komanda bija un palika vienota – tas ir viens no galvenajiem ieguvumiem. Iespējams, kāds nebija līdz galam apmierināts ar savu spēles laiku vai lomu, taču uz āru nekas tāds nenāca.

Cik aktīvi iesaistījies komandas komplektēšanas procesā?
Komunicēju ar daudziem spēlētājiem, īpaši gadījumos, ja bija kādi jautājumi par iederību komandas spēles modelī.

Visi ir gatavi rudenī revanšēties?
Protams, tikai patlaban nav lielas jēgas runāt par rudeni – kas zina, kurā komandā kurš spēlētājs būs, kāds būs veselības stāvoklis utt. Tāda ir šīs izspēles sistēmas specifika, kas jāpieņem.