Tambijevs par 1997. gada PČ: Varējām izcīnīt medaļas, bet zaudējām itāļiem, muļķi tādi!

Bijušais Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Leonīds Tambijevs pagājušajā sezonā jau galvenā trenera amatā aizveda Sanktpēterburgas “Dynamo” klubu līdz triumfam Krievijas Augstākās līgas (VHL) turnīrā. Pēc sezonas beigām Leonīds tika atzīts par labāko treneri, kā arī pagarināja līgumu, taču jau oktobrī pēc nebūt ne peļamiem rezultātiem sezonas ievadā Tambijeva un “Dynamo” ceļi šķīrās.

“Tas nebija saistīts ar rezultātiem. Vairāki mūsu spēlētāji pēc pagājušās sezonas pārgāja uz KHL komandām. Laikam kaut kas bija jāmaina – trīsarpus gadus pavadīju Sanktpēterburgā, uzvarējām regulārajā turnīrā, “play off”,” sarunā ar “LA.lv” žurnālistu Ilmāru Stūrišku atklāj Tambijevs. “Jutu, ka komanda mani vairs neuztver tā, kā iepriekš, negribēju mierīgi sēdēt un samierināties ar to. Redzēju, ka mēs noteikti nekļūsim par čempioniem, lai gan sagatavotība ir laba. Nevar teikt, ka tikai vadība gribēja šķirties no manis.”

Bet maijā taču noslēdzāt jaunu līgumu?

-Mani pārliecināja perspektīva, ka “Dinamo” ar laiku var pāriet uz KHL. Varbūt tā arī būs, es nezinu. Sagatavošanās posmā viss vēl bija kārtībā, uzvarējām visos trīs pārbaudes turnīros. Labas spēles mijās ar ne pārāk labām, lai gan 13 mačos tikai reizi zaudējām pamatlaikā. Redzēju, ka kāds nenostrādā līdz galam, pagājušajā sezonā tā nebija. Kad esi uzvarējis, tad ir interesanti strādāt ar komandu, kas to grib atkārtot.

Rīgas “Dinamo” rezultāti pēdējos četrus gadus bijuši bēdīgi, šosezon uzsvaru liek uz leģionāriem un izskatās cerīgāk. Atbalsti šo ceļu?

-Jābūt sistēmā, lai precīzāk spiestu, bet man izskatās, ka vesels talantīgu spēlētāju bloks ir izkritis. Ar daudziem vajadzēja mazliet vairāk pacietības. Ir jāmāk strādāt un attīstība nav ātra. Skaidrs arī tas, ka jaunajam jābūt gatavam spēlēt KHL, no trenera prasa rezultātu. Kristapam Zīlem, Uvim Balinskim uzticējās, arī viņi kļūdījās, tomēr spēlē, un vairāki citi nebija sliktāki. Upītis – bombardieris no Dieva, bet spēlē Latvijas čempionātā. Kaut kur arī pats salūza. Rīgas “Dinamo” pietrūkst patriotisma, daudz ārzemnieki, bet es pats zinu no savas pieredzes – klubā nekad nespēlēju ar tādu ar sirdi kā Latvijas izlasē. Tas ir pavisam kas cits.

Tagad runā pavisam citādāk – ka izlasē nespēlē ar sirdi. Lai gan pie Boba Hārtlija izlase mainījusies.

-Godīgi sakot, līdz Hārtlija atnākšanai man izlasi skatīties nebija interesanti. Knapi vietu saglabājām elitē, bet tagad ir patīkami redzēt, kā puiši cīnās, lai gan sastāvs nebūt nav tas labākais. Tas ir trenera faktors, spēja atrast kopīgu valodu ar spēlētājiem, spēles sistēma, funkcionālā gatavība un ticība trenerim. Roberts Bukarts, lielisks snaiperis, Rīgas “Dinamo” spēlēja ceturtajā maiņā, tika dēvēts par egoistu, vēl kaut ko, bet kā viņš spēlē pie Hārtlija! Līdera īpašības nedrīkst slāpēt, viņi ir īpaši hokejisti, kas var izšķirt svarīgākās epizodes.

Vai no KHL klubiem neesi saņēmis piedāvājumus?

-Par galveno treneri – nē, pāris varianti bija iet par asistentu, bet nav manā raksturā gaidīt, kad kolēģis atkāpsies. Viena lieta ir iet pie sev zināma trenera, cita – kad tevi pieliek kādam par palīgu, un man bija tas otrs variants, tam nepiekritu. Man pašam bija tāda pieredze Karagandā, kad atveda treneri no Čeļabinskas, bet es pateicu – tas nav mans cilvēks, nevaru sastrādāties. Komanda ir tāds mehānisms, kas visu jūt un, ja nav īstās atmosfēras treneru starpā, tas pārnesas uz kolektīvu. Pazaudēt pavedienu var ļoti ātri.

Vēl pagājušajā sezonā Krievijā kā galvenais treneris strādāji tu, Pēteris Skudra, Artis Ābols, Oļegs Znaroks, kuram palīdzēja Harijs Vītoliņš. Tagad vairs nav neviena. Tā ir tikai sakritība vai jārok dziļāk?

-Domāju, ka sakritība. KHL vērtē tevi kā speciālistu, nevis skatās uz pasi. Tev komandai kaut kas jādod – rezultātu, zināšanas, spēlētāju attīstība. Šie treneri ir labi speciālisti, bet šogad līgā ir par divām komandām mazāk. Skudra katru gadu Ņižņijnovgorodas “Torpedo” ieveda izslēgšanas spēlēs un lai arī runā, ka viņam ir mīnusi, komanda visiem bija ļoti neērts pretinieks, viņam ir sava sistēma, redzējums, harizma. Oļegs un Haris – uzvarējuši visu iespējamo. Pirms diviem gadiem “SKA” daudz trenējās hallē “Jubiļejnij” un es redzēju, kā viņi strādā, tas bija milzīgs darbs. Viņi noteikti būs pieprasīti nākotnē.

Tavs rezultativitātes rekords izlasē kādreiz tiks pārspēts?

-Droši vien. Parādās labi spēlētāji, Rūdolfs Balcers ir ļoti interesants puika, Rihards Bukarts, Teodors Bļugers. Jāskatās arī objektīvi – protams, man bija daudz spēles A grupā, olimpiskajās spēlēs, bet mēs tomēr spēlējām arī B un C grupā. Un tolaik izlases līmenis bija ļoti augsts, tādi spēlētāji blakus, es vienkārši biju viltīgākais no viņiem (smejas). Hokejs bija citādāks, ne tik sistemātisks un disciplinēts, tagad vārtus gūt ir daudz grūtāk, mēs taču Vāciju, Dāniju, Itāliju nemaz neuzskatījām par pretiniekiem. Krieviju pat uzvarējām divas reizes, bet tagad viņiem nemaz nevar pietuvoties. Tagad es ar savu augumu 1,76 metri… Uzbrucējam zem 1,82 metriem jau ir grūti izdzīvot, vienas divcīņas.

Par kuru spēli ir lielākā škrobe – ka vajadzēja uzvarēt, bet neuzvarējāt?

-Par Itāliju 1997. gadā. Muļķi tādi, tā spēle bija jāuzvar, tādi spēlētāji bija savākušies. Ja Artūrs Irbe ātrāk atbrauktu, varējām izcīnīt medaļas, otrajā posmā uzvarējām Slovākiju, Vāciju, bija neizšķirts pret Zviedriju, Kanādu. Bet pret Itāliju 4:5, murgs kaut kāds. Pavirši piegājām tai spēlei.

Tambijevs trenera karjeras laikā par galveno treneri strādājis arī “Rīga 18”, “Rīga/Profs18”, HK “Rīga” (MHL), Karagandas “Sariarka” (VHL), Sanktpēterburgas “Dinamo” (MHL un VHL), kā arī Latvijas U18 un U20 izlases.

Savukārt kā spēlētājs Leonīds pārstāvējis klubus Latvijā, Dānijā, Somijā, Vācijā, Šveicē, Krievijā, Itālijā un Austrijā. Latvijas izlases kreklā Tambijevs piedalījies 15 pasaules čempionātos un divās olimpiskajās spēlēs un ar 208 mačos sakrātiem 150 (66+84) rezultativitātes punktiem šajā rādītājā joprojām ir līderis starp visiem Latvijas valstsvienības spēlētājiem.

Pilnu interviju ar Leonīdu Tambijevu iespējams izlasīt LA.lv mājaslapā ŠEIT.