Treneris Jānis Viņķis par Latvijas tenisu un savu audzēkni – jauno spīdekli Kārli Ozoliņu

Kārlis Ozoliņš, sportazinas.com
Džems Viņķis, Kārlis Ozoliņš, Jānis Viņķis | Foto: Jāņa Viņķa personīgais arhīvs

Latvijas tenisa spīdeklis nesenajā Austrālijas atklātā tenisa čempionāta “Australian Open” junioru turnīrā vienspēlēs aizkļuva līdz pusfinālam, bet dubultspēlēs līdz pat finālam. Ozoliņa vārdu sporta pasaulē sāk iepazīt arvien vairāk, šobrīd viņš atrodas sestajā vietā ITF junioru pasaules rangā. Kārlis kā tenisists, Latvijas jauniešu teniss, tenisa nākotne un iepazīšanās ar viņa treneri – par to visu šajā “Sportazinas.com” sagatavotajā intervijā ar VL tenisa skolas treneri Jāni Viņķi.

PAR SEVI

TENISĀ NO SEŠU GADU VECUMA

Tenisa pasaulē es ienācu kā sešgadīgs bērns. Trenējos vēl padomju laikos, sākot no 1987. gada, tālāk trenējos līdz padsmit gadiem visu vecuma junioru izlases pārstāvēju, biju visos jauniešu rangos iespēju robežās, bet nu galvenā problēma bija, ka tie bija deviņdesmitie gadi, ģimenei nebija iespējas finansēt to pasākumu, līdz ar to bija skaidrs, ka tenisista karjera nespīd. Tāpēc diezgan ātri sāku pievērsties, sauksim to par sparinga partneri. Es kā jauns, pietiekami kvalitatīvs spēlētājs, biju kā sparings, īsāk sakot, sāku trenera karjeru, paralēli mācoties. Jau ātri sapratu, ka man dzīve būs saistīta ar sportu, ar trenēšanu un diezgan ātri 22-23 gadu vecumā sāku braukāt līdzi jaunajiem spēlētājiem U12 un U14.  Ilgs posms bija darbam ar Lauru Gulbi, kura ir Ernesta Gulbja māsa, tā bija neatsverama pieredze – strādāt kopā ar viņu, braucot kopā pa dažādām ārzemju akadēmijām Spānijā, Vācijā, Austrijā, arī Amerikā. Zināšanas smelties varēju visu laiku un attīstīties, tas process jau neapstājās arī tagad. Nekad nevienā sportā tu nevari teikt, ka tu visu zini, vienmēr ir tendences. Līdz ar to tas veidoja to, ka sākumā bija tas braukāšanas posms, tad vairāk nobāzējos Latvijā un tad sāka veidoties struktūra, pirmie pamatakmeņi VL tenisa skolai, kurai es esmu līdzdibinātājs, tad sāka masveidīgāk tas viss palikt, bērni dažādāka vecuma, nebija tā, ka strādāju tikai ar kādu individuāli vai braukāju līdzi vienam vai diviem.

Jānis Viņķis, sportazinas.com
Jānis Viņķis un Elizabete Brutāne | Foto: VL tenisa skola/Facebook

ĪSTI CITU CEĻU NEBIJA IESPĒJAMS IET

Šobrīd mana ikdiena atkal ir saistīta vairāk ar izbraucieniem. Strādāju ar ļoti perspektīvu U14 tenisisti Elizabeti Brutāni, kura ir TOP savā vecumā, mēģinu viņai būt līdzi maksimāli visos turnīros. Bet tā ikdiena nemazinās arī šeit (VL Skolā), ir rīta treniņi, dienas treniņi, bet tā principā, sākot no 15:00, sāk nākt bērni un tā mēs līdz 19:00-20:00 arī strādājam. Izbraucieni, protams, padara grūtāk salikt to visu loģistiku, kad kurā brīdī esi uz vietas, kurā neesi. Vienmēr ir jābūt trenerim uz vietas, kādam jāizbrauc. Sports jau vienmēr man bija tuvs. Ģimenē mums interesēja sports, īstenībā arī tagad man interesē jebkurš cits sporta veids un sekoju līdzi daudziem. Tas laikam ir tikai likumsakarīgi, ka dzīve ir saistīta ar sportu. Īsti laikam citu ceļu nebija iespējams iet.

LATVIJAS TENISS

VAJADZĪGI FANĀTIĶI

Kāds ir Latvijas teniss? Ja mēs skatītos uz rezultātiem, tad vajadzētu teikt, ka līmenis ir ļoti labs. Principā mums ir viss. Mums ir pašas augstākās raudzes sievietes, kas cīnās par visaugstākajiem tituliem. Mums ir TOP vīrietis, kas jau vairāk nekā 10 gadus bijis apritē. Ernesta Gulbja amplitūda ir no 10. līdz 250. vietai, kā mēs zinām, bet joprojām tas ir elites līmenis. To pierāda arī nesenie “Australian Open” notikumi. Ja mēs paņemam junioru tenisu, mums katrā vecuma grupā ir perspektīvi audzēkņi, kas var konkurēt ar labākajiem sava vecumā grupās. Puikas mazāk, meitenes vairāk. Tomēr ir viens “bet”, ko es visiem gribu teikt – tā ir tā redzamā daļa. Manuprāt, ļoti iztrūkst vidusslānis. Mums trūkst, ja tā varētu teikt, vairāk vietēja mēroga spēlētāji. Tie ir jaunieši, bērni, kas paliek tenisā. Mazās grupiņas ir pilnas, bet viņi pārāk ātri, kad pienāk 12-13-14 gadi, kad tikai viss sākās un kad jāorganizējas nopietnākam darbam, paliek ļoti maz, kas vispār to dara. Es viņus saucu par zināmā mērā fanātiķiem, trakajiem. Jo tas nav tikai atkarīgs no tā bērna, jaunieša. Tas ir ļoti atkarīgs no vecākiem, vai viņi izvadās vai būs finanses vai bērnam padosies un interesēs vai būs darba ētika. Tie trakie ir daudz, kas ir TOP spēlētāji, turklāt mums ir ļoti solīda FED CUP izlase. Tagad, kad Ernests pateicis, ka viņš ir gatavs spēlēt Deivisa kausā, arī tur jau ir pieklājīga izlase. It kā liekas, ka visos līmeņos viss ir ok, bet kā jau es teicu, tas nav pārliecinoši, jo ir pa maz tā vidusslāņa, ja viņš ies vēl mazumā, tad attiecīgi procentuāli paliks mazāk arī tie, kas gribēs vairāk kaut ko sasniegt. Ir tādas divejādas sajūtas par tenisu kopumā Latvijā.

JĀBŪT VĒLMEI STRĀDĀT

Treniņu iespējas viennozīmīgi ir daudz, tas ir daudz pieejamāk, ja mēs salīdzinām kaut vai kā bija pirms 10 gadiem, kad bija ļoti maz slēgto kortu Latvijā. Tagad tā situācija ir krietni uzlabojusies. Mums ir gara ziema, mēs ārā varam spēlēt optimistiski no aprīļa beigām līdz oktobra beigām. Nerunāsim par siltajām zemēm, kur citreiz cauru gadu spēlē ārā, bet Rietumeiropā tie ir vismaz divi mēneši vairāk. Līdz ar to mums klimata dēļ ir grūti, jo mums vajag tos iekšas kortus, lai mēs varētu trenēties. Senāk bija problēma, ka viņu nav un kad viņi ir, viņi pieejami grūtos laikos un dārgi. Tagad ir uzlabojusies situācija ar kortu daudzumu, ir pieejami korti, bet viņi tāpat ir dārgi. Par treneriem mans viedoklis ir, ka tagad jau viegli internetā tu vari atrast jebko. Mēs domājam, ka ir ļoti daudz treneru un tenisa klubos viss it kā darbojas. Bet es uzskatu, ka šajā departamentā, tomēr pietrūkst kvalitātes. Varbūt ne kvalitātes, bet drīzāk vēlme treneriem strādāt uz ieinteresētību, lai piepildītu šo nišu, lai mums būtu mazliet vairāk 14-16 gadīgie jaunieši, kas vairāki spēlē tenisu, lai būtu, piemēram, solīds Latvijas čempionāts, piemēram, ar 16 daudz maz līdzīgiem dalībniekiem. Tagad tā situācija ir tāda, ka 12 gados vēl ir labi, vēl ir daudz, ir konkurence. 14 jau paliek mazāk, jo tie, kas ir labi, ir jau krietni labāki par pārējiem, tiem vairs nav interesanti uz vietas spēlēt. 16-18 gados vispār paliek tik maz, ka nevar pielasīt Latvijas čempionāta pilnu tabulu. Tas, manuprāt, ir nonsenss uz tā, ka mēs paskatāmies, ka ir pilna Rīga ar klubiem un treneriem. Tad rodas jautājums, kāpēc īsti neizdodas. No vienas puses tas ir atkarīgs no mūsu kā treneru un organizatoriskajām lietām, no otras, protams, no iespējām, kādas viņas ir. Mēs zinām, ka teniss nav lēts prieks, tas arī noteikti ir faktors, kas ir jāņem vērā, bet kaut kāds vidusceļš ir jāmeklē. Ir jāsaprot arī tas, ka ir vēl citi konkurējoši sporta veidi un jāņem vērā arī mūsu cilvēku daudzums vispār valstī. Nav jābūt naivam, nebūs cerību, ka tas būs pilnīgi masveida sporta veids, bet es esmu lietas kursā arī par citiem sporta veidiem, tur tās problēmas ir līdzīgas. Futbolisti arī jau padsmit gadu vecumā nevar nolasīt komandu, tur vajag 11 un vēl vairāk, mums pat nevajag tik daudz, bet nu tur tomēr ir relatīvi mazākas izmaksas, vairāk cilvēku to var atļauties. Tajā pašā laikā mums ne tikai tenisā, bet visur ir labi panākumi. Līdz ar to, teikt, ka mēs nemācētu, vai nevarētu, tā nav. Mēs mākam un varam veidot spēlētājus gan junioru līmenī, gan pēc tam arī pāreju uz pieaugušo tenisu. Lai ko teiktu, ka, piemēram, Anastasija Sevastova aizbrauca uz Austriju, protams, arī jau Ernests Gulbis padsmit gados vairāk trenējās ārzemēs, tas pats stāsts ir arī par tieši mūsu skolas ilggadējo audzēkni Kārli Ozoliņu. Tas ir normāli, ka pie kaut kāda vecuma īsti Latvijā to procesu nevar garantēt līdz galam, bet visi viņi ir sākuši un pilnveidojušies Latvijā. Tāpēc es ticu, ka mēs varam to darīt kvalitatīvi.

Jānis VIņķis, sportazinas.com
Jānis un Džems Viņķi kopā ar VL tenisa skolas audzēkņiem | Foto: VL tenisa skola/Facebook

JĀZINA MĒRĶI

Teniss ir specifiska lieta – ja ir nosprausti augsti mērķi, tad diemžēl ātri notiek specializācija. Ir ļoti daudz jātrenējas, atzīstamus rezultātus negūsi, ja tu domāsi – es tur līdz 13-14 gadu vecumam iešu vieglatlētikā, iešu futbolu spēlēt un divas reizes nedēļā tenisu, un tad izdomāšu, kas man labāk sanāk. Iespējams, var sanāk vieglatlētika, vai varbūt futbolā, kam gan es arī neticu. Tenisā tas noteikti nesanāks. Ja tenisā mēs ejam uz rezultātu, tad tas jau ir ļoti ātri. Posmi, kad būtu jāpieņem lēmumi – pirmais, kad tu ierodies, vecāks atved bērnu 5-7 gados, viņi līdz U10 spēlē ar saviem noteikumiem, ar dažādām bumbām un tā talāk. Pēc tam jau pie tā U10 sliekšņa, kad jāpāriet uz U12, tad jau ir jāsaprot savi mērķi, tu jau esi gatavs, kā maziņš spēlētājs un U12 jau sākas starptautiskie turnīri, lēnā garā sākas ceļošana, līdz ar to tur nav vietas virspusējai attīstībai. Protams, ka mūsdienās teniss nav tikai uz laukuma. Ikdienā treniņi mums vienmēr visiem ir pieskaņoti ar vispārējo fizisko sagatavotību, kas varbūt ir specifiskāka tenisam, kas stiprina visu muskulatūru. Vairāk runājot par tiem, kas iet uz rezultātu. Ja bērns ar vecākiem diezgan laicīgi saprot, ka ar tenisa karjeru nebūvēs, ka viņš to dara vairāk veselībai, nāk divas vai trīs reizes nedēļā uz nodarbībām, viņam vienkārši patīk to darīt un šad tad uzspēlēt kādu turnīru, viņš paralēli vēl dara kaut ko citu, tas viss ir apsveicami. Bet, ja mēs runājam par rezultātu, tad, jā, teniss ir tas specifiskais sporta veids, kurā ļoti ātri notiek specializācija un īsti nav daudz vietas citam.

JĀMAINĀS LĪDZI PAAUDZĒM

Galvenais, kam jāseko līdzi, trenējot jaunos tenisistus, vai viņš nav ar varu atvests. Es uzskatu, ka tas ir primārākais. Bērnam pašam jābūt interesei. Protams, 5-6 gados bērnu vienkārši atved trenēties, bet arī jau tad var sākt novērot, kuram ir pilnīgi vienalga vai kuram ir pietiekami daudz uzmanības. Pēc tam augot jau var redzēt, kurš bērns ir pats ieinteresēts vai kuram tikai vecākiem ir ambīcijas, lai viņš spēlētu tenisu. Mums kā treneriem galvenais uzdevums ir ieinteresēt, lai viņi paliek, lai viņi to dara ilgtermiņā. Ja mēs runājam no vecāku pozīcijām, tad viņiem ir jābūt tam audzināšanas faktoram, ja mēs to darām, tad mēs nākam uz treniņiem. Diemžēl mūsdienās visi ir tādi diezgan nekonkrēti palikuši, bieži ir tā, ka regulāri nāk uz treniņiem, un tad ir – mēs te tagad trīs mēnešus nebūsim, atpūtīsimies, tad to, tad mums pasākums un tad mēs atsāksim septembrī. Vecāki īsti nesaprot to, ka tā nenotiks. To var darīt, bet tad aizmirstam par uzstādītajiem mērķiem.

Paaudzes noteikti ļoti mainās. Tas man pašam ir interesanti kā cilvēkam un trenerim, kad tu to redzi, strādājot jau gandrīz 20 gadus kā treneris. Es varētu teikt, ka ik pa 5-7 gadiem mainās bērnu un jauniešu domāšana. Tas nav mīts, mēs treneri jūtam, kādi ir bērni. Ar vieniem pirms 10 gadiem varēja strādāt ar vienām metodēm un visi bērni to saprata, viss bija labi. Tad tu jūti, ka tas viss sāk buksēt, ka bērni vairs to nepieņem, viņi ir savādāki. Ir jāmeklē atkal cita puse. Viņi nav ne sliktāki, ne labāki, viņi vienkārši ir citādāki. Līdz ar to ir jāsaprot, ka tā viena metode, ko tu esi dragājis pirms 20 gadiem, vairs nebūs aktuāla šobrīd. Tu vari darīt to pašu, varbūt ar līdzīgiem uzdevumiem, vai ko citu, bet pieeja ir savādāka. Tas ir mans novērojums, strādājot ar bērniem un jauniešiem.

JAUNAIS LATVIJAS TENISA TALANTS – KĀRLIS OZOLIŅŠ

TALANTS REDZAMS UZREIZ

Kārlis mūsu redzeslokā sāka nonākt apmēram desmit gadu vecumā. Jau pirms tam, ja nemaldos, viņš bija Ogrē sācis pirmos tenisa soļus. Mūsu ceļi sāka krustoties Jaunmārupē, kad mēs tur bāzējāmies, viņš strādāja ar citiem treneriem, bet, kad viņam teniss sāka palikt nopietnāks, tad no tā vecuma mēs arī ar Kārli ejam to procesu.

Kārlim sanāca, viņam bija teicama kombinācija, ka bija ļoti pozitīvi traki vecāki, kas bija gatavi, kā saka, ziedoties. Sākot ar to, kamēr viņš bija maziņš, izvadāt uz visiem treniņiem, entuziasms ar kādu meklēt iespējas trenēties, braukt uz turnīriem. Kārlis nenāk no turīgākās ģimenes, kas varētu atļauties brīvi izvēlēties, kur trenēties. Tur vienmēr bija diezgan jādomā līdzi tam procesam un mēs arī, kā tenisa skola, esam nākuši pretī, bet vienmēr ar kompromisiem. Viņam spējas jau bija redzamas diezgan laicīgi, kad ir materiāls, bet tikai ar to nepietiek, vienmēr vajag visu šo apkārt. Līdz padsmit gadu brīdim, kad jau aiziet nākamie posmi, starptautiskie aģenti, starptautiskie partneri un tā tālāk.

LATVIJĀ CITU TĀDA LĪMEŅA TENISISTU VIŅA VECUMĀ NAV

Šobrīd viņš trenējās Vācijā. Viņam proporcija, ja ir 100%, tad apmēram trešdaļu no laika viņš viennozīmīgi pavada turnīros pa visu pasauli, trešdaļu viņš ir Vācijā tenisa akadēmijā, tad apmēram trešdaļu gada griezumā viņam sanāk trenēties pie mums. Piemēram, šomēnes viņš atbrauca no Austrālijas, astoņas dienas tagad ir pie mums mājās un pēc tam viņš atkal brauc uz Vāciju, tad ir aptuveni desmit dienas tur, no Vācijas viņš brauc uz turnīru, pēc tam viņš atkal atgriežas šeit, nedēļu trenēsies, nospēlēs Deivisa kausu un atkal aizbrauks uz Vāciju, īsāk sakot, viņam tas ritms ir sabalansēts, salikts. Jā, procentuāli tas ir līdzīgi, bet dotajā brīdī līdz uz turnīriem viņam brauc treneris no Vācijas, jo tas ir saistībā ar Kārļa finanšu partneriem, kas viņam nav no Latvijas puses, bet viņam ir līgumi ar ārzemju fondu, kas atbalsta viņu un nosedz lielāko daļu izmaksu. Tagad Kārlis saņem arī zināmu artavu no Latvijas tenisa savienības. Pamata atbalsts viņam nāk no ārzemēm, tāpēc ir pieslēgts ārzemju treneru korpuss, bet Kārlis vienmēr zina, ka viņam šeit ir atbalsts no manis, no treneriem, kas ir bijuši viņam blakus un viņš vienmēr zina, ka, ierodoties šeit, viņam būs iespēja trenēties un doties tālāk. Mēs viņu šeit noturēt tāpat nevarētu, ja viņam būtu bāzes vieta tikai Latvija, tasnebūtu iespējams, jo viņam nebūtu ar ko trenēties. Viņa līmenis ir tik augsts, ka mēs treneri varam tikai ar uzdevumiem, paši nostāvēt pretī, vai specifiskos uzdevumus izdomāt, bet tu jau nevari viņus visu laiku darīt. Mums Latvijā tādā vecumā, citu tik kvalitatīvu tenisistu nav, līdz ar to, tas ir tikai loģiski un saprotami, ka viņam bāzes vieta ir Vācija.

Kārlis Ozoliņš, sportazinas.com
Kārlis Ozoliņš | Foto: Getty Images AsiaPac

SPĒKS UN JAUDA

Serve jau ir konkurētspējīga arī vīriešu līmenī, viņam stiprākās serves ir pat 220 km/h, vēl svarīgāks ir tāds faktors, ka, paskatoties statistiku, viņš mača laikā otro servi vidēji servē ar 170 km/h. Tie rādītāji ir priekšnosacījumi, ka viņam ir atvērtas durvis arī vīriešu tenisam. Citreiz varbūt ir tā, ka tu esi ļoti labs un perspektīvs 12,13,14 gados viss ir labi, bet tev īsti trūkst tie trumpji, lai tu pārkvalificētos no junioru uz lielo sportu. Viņa serve, viņa jauda, sitiena spēks, viņam ir dabas dots talants, kā viņš jūt bumbu, zina kurā brīdī pa viņu trāpīt un viņa lido ātri, bet, protams, nevar teikt, ka viņš ir tuvu pilnībai. Visu šo, ko es nosaucu, var uzlabot, izņemot, protams, servi. Viņš nesāks servēt 260 km/h, tas vienkārši nav iespējams cilvēka robežās, tā arī tāda apmēram paliks. Tagad varam runāt par augstāku pirmās serves procentu, ka viņš var vairāk tādas trāpīt, ja vajag trīs setus, ja vajag piecus setus, izturība, sitiena stabilitātes izturība, tās ir lietas pie kā ir jāstrādā. Kā es teicu, jauda un spēks, ar to nebūs problēmas. Jāpilnveidojas, lai veiksmīgi pārietu uz vīru tenisu, jābūt gatavam ilgākām izspēlēm, līdz ar to jābūt fiziski gatavākam, kā arī mentāli un tehniski, jo tu tīrāk spēlēsi, jo mazāk patērēsi enerģiju.

MODERNAIS TENISISTS

Katrs tenisists ir citādāks, bet, protams, spēles stili ir līdzīgi. Skaidrs, ka viņš ar saviem auguma parametriem un fiziskajiem dotumiem vairāk līdzinās tiem spēlētājiem, kuri veido spēli paši. Tie ir lieli servētāji, spēlē uz daudziem winneriem, paši uzspiež savu ritmu. Tagad jau ļoti daudz tā spēlē. Stefans Cicips, Daniils Medvedevs, kanādieši jaunie, kas šobrīd nāk iekšā vīru tenisā, visi viņi ir virs 190cm, visi servē, sit un tā ir mūsdienu tendence. Esot klāt U14 pasaules lielākajiem junioru turnīriem, jau tur ir redzama tendence, ka jau tajā vecumā spēlētāji visu māk, tā sit pa bumbu, ka īsti nav variantu domāt. Pirms desmit gadiem, kāds varēja domāt, ka man tur sanāk labāk tas un kompensēšu ar to, tad tagad īsti ar to vairs nevar izbraukt. Tāpēc arī saku, ka Kārlim būs serve, būs spēcīgs sitiens, bet ja nebūs gatavs garākām izspēlēm un, iespējams, kaut kādā brīdī arī aizsardzības tenisam, tad tos lielos rezultātus var arī nesasniegt. Tajā līmenī jau visi ir gatavi izdarīt visu un spēli izšķir tikai mazas nianses.

LĪDZĪGS ERNESTAM GULBIM

Ar Ernestu Gulbi viņi ir līdzīgi, jo arī Ernests spēlē agresīvu tenisu uz uzbrukumu vērstu. Arī Ernests, nav noslēpums, ir dabas dots talants, viņa spēli skatīties ir bijusi bauda visus gadus. Viņš spēlē interesanti, kaut kādos brīžos varbūt pārāk kļūdām bagāti, bet tas ir viņa teniss. Kārlim ir līdzīgi, ja tā konkrēti viņus tagad salīdzina. Mēs treniņā nekad nepateiktu, kurš ir TOP līmeņa tenisists un kurš vēl nav. Ja būtu jāsāk spēlēt ar servi, tad jau tās nianses sāktu parādīties, bet sitiena spēks un spēja noturēt elementos bumbu jau viņiem ir ļoti līdzvērtīga. Ne velti, arī Austrālijā Ernests gandrīz visām spēlēm gatavojās kopā ar Kārli. Tas līmenis ir turpat. Tagad sākas nianses un jautājums, vai to pašu, ko viņš var izdarīt treniņos, var pārnest arī spēles režīmā? Tā ir tā lielā atšķirība. Treniņu čempionu jau visos sporta veidos pietiek. Tagad Kārli publika sāk iepazīt, sāk paradīties rezonanse, ka viņš ir augstākā līmeņa jaunais tenisists. Viņš jau soli pa solim visu laiku ir gājis tur, viņš ar labākajiem savā vecumā konkurē vairākus gadus. Viņš jau “Grand Slam” vidē apgrozījās pagājušo gadu. Tas līmenis jau turpat viņam bija, tagad arī rezultāti parādās. Tas nozīmē to, ka viņš māk vinnēt spēles un ir konkurētspējīgs arī maču režīmā.

Kārlis Ozoliņš, sportazinas.com
Kārlis Ozoliņš un Ernests Gulbis | Foto: VL tenisa skola/Facebook

NĀKAMIE KARJERAS SOĻI

Šajā gadā viņam ir svarīgi noturēties topā pie junioriem, kaut arī tas ir viņa pēdējais gads tur. Protams, ka viņš nospēlēs visus lielos turnīrus,  “French Open”, “Wimbledon” un “US Open” junioriem. Pirms tam droši vien, ka vēl kādu sagatavošanos junioru turnīru un tad tas lielais solis, kas jāsper ir jau 24.februārī, kad viņš brauc uz vīriešu ATP “Future” turnīru. Tiem viņš tiek klāt, pateicoties savam augstajam junioru rangam. Startautiskā tenisa federācija veicina to, lai organiskāk jaunie tenisisti, iekļautos vīriešu tenisā. Divus pieteikušos juniorus pēc augstākā ranga paņem uz to turnīru. Kārlis ir teicamās pozīcijās, tagad viņš ir sestais pasaulē starp junioriem. Tas nozīmē, ka ir garantija, ka viņš varēs piedalīties vīriešu turnīros, iegūt uzvaras un ATP punktus un lēnām ielekt jau tajā vilcienā, tas ir galvenais solis šobrīd. Saglabāt augstākā līmeņa konkurētspēju junioru līmenī lielajos turnīros, sākt krāt uzvaras un pirmos ATP punktus pie vīriem.

Mums it kā ir arī iekšējā konkurence, bet es Deivisa kausa izlasē saredzētu Ernestu – tur nav jautājumu. Es kā otro dotajā brīdī liktu Kārli. Visu cieņu brāļiem Podžiem, arī Vācijas latvietim Štrombaham, bet es dotu iespēju Kārlim, vai to pieņems kapteinis Deniss Pavlovs, es nezinu, bet domāju, ka Kārlim dos iespēju, tas viņam būtu kā solis uz priekšu. Kārlis pazīst ēģiptiešus, jo Ēģiptes otrais numurs šajā brīdī trenējās kopā ar Kārli Vācijas akadēmijā. Viņi decembrī divas nedēļas bija katru dienā kopā treniņos, tā kā viņu jau zina, viņš tur nebūtu kā svešais. Kārlim pagaidām nav ATP ranga, bet komandā viņš būs, ko liks spēlēt, to jau uz vietas pieņems.

VAR SASNIEGT AUGSTĀKĀS VIRSOTNES

Ņemot vērā visu šo kopsavilkumu, viņam nav griestu. Viņam ir jāiet ar visaugstākajiem mērķiem. Manā trenera filozofijā, ja tu ej uz rezultātu, tad tev ir jābūt lielajam mērķim. Man nav bail teikt, ka Kārļa mērķis varētu būt TOP 10 un, atkārtot Ernesta panākumus. Vai Kārlis būs spējīgs tikt TOP 10? Es atbildu, jā! Vai tā būs, to mēs tagad nevaram spriest, bet mērķim ir jābūt. Viņš ar savām spējām to var izdarīt, bet tas nenozīmē, ka tas notiks.

LATVIJAS TENISA NĀKOTNE

Ar puikām ir grūtāk nekā ar meitenēm. Uzskatu, ka jebkurā gadījumā mums teniss nebeigsies ar Ostapenko, Sevastovu vai Gulbi, to es varu teikt viennozīmīgi. Jaunā maiņa nāks iekšā, bet nebūs tā, ka mums katru otro, trešo gadu būs vairāki tenisisti, kas sāks klauvēt pie 300-400 vietas un pēc tam augstāk. Ja mēs paņemsim piecu gadu griezumu visu laiku parādīsies kāds, kam labāka nākotne rādās. Paņemot konkrēto situāciju, pie meitenēm mums tagad ir vairākas konkurētspējīgas Eiropas līmenī. Ar puikām ir mazliet grūtāk, bet es teiktu, tiem, kam tagad ir 10-11 gadi, varbūt darot pareizus soļus un veidojot attieksmi, apstākļu sakritība un finansiālās iespējas, tad varbūt mēs atkal runāsim par kādu talantu. Tā ilgi jau bija arī pēc Ernesta. Tagad lēnā garā parādās arī Kārlis. Vai viņš būs tas, kas nākamos 10 gadus mums noteiks toni, es ceru, ka jā. Ja nē, tad vieta tukša nepaliks. Ticu tam, ka teniss nebeigsies, šobrīd tas nav tāds uzplaiksnījums, kā varbūt ir citos sporta veidos. Talanti ienāks, bet viennozīmīgi, ne masveidīgi.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par