Vai atceries laikus – NHL spēlēja Ozo, Žoltoks, Skrastiņš…
Teodors Bļugers un Rūdolfs Balcers, divi Latvijas hokeja izlases uzbrucēji, kuri šobrīd sēž uz hokeja mekas sliekšņa. Turpat arī vārtsargs Matīss Kivlenieks. Nacionālajā hokeja līgā (NHL) līdz šim spēlējis 21 latvietis. Līdzīgās situācijās bijusi virkne latviešu. Cits padevies, nesagaidot savu iespēju hokeja Mekā. Cits gaidījis teju desmit gadus, lai aizvadītu kaut maču.
Atskatīsimies uz Latvijas hokeja censoņiem, kuri mūsu valsts vārdu nesuši pasaules spēcīgākajā hokeja līgā.
Viss sākas ar veterānu Balderi
Ja vien nebūtu PSRS priekškars, tad Helmuts Balderis būtu kļuvis ne tikai par PSRS hokeja ikonu. Pie citādākiem likteņa upes pagriezieniem mēs filigrāno uzbrucēju liktu vienos plauktos ar tādām hokeja pasaules ikonām kā Gordijs Hovs, Jaromirs Jagrs un citiem.
Pēc izcilas karjeras krievzemes hokeja aplokos Balderis saņēma piedāvājumu doties pāri okeānam, lai debitētu NHL. Tas viss, kad mūsu uzbrucējam jau 36 gadi, tomēr Helmuts hokeja Mekā ne tikai apostīja gaisu. Pārstāvot Minesotas “North Stars”, Balderis 1989./1990.gada sezonā laukumā izgāja 26 cīņās, atzīmējoties ar trīs vārtu guvumiem un sešām rezultatīvām piespēlēm.
Zīmīgi, ka rīdzinieks joprojām ir vecākais NHL draftētais hokejists (36 gadi), kā arī vecākais vārtu guvēju-debitants (37 gadi).
Kā nākamie latvieši hokeja brīnumzemē nonāca vecā Rīgas “Dinamo” pārstāvji. Jau sevi starptautiski PSRS izlasēs pieteikušie vārtu vīrs Artūrs Irbe un aizsargs Sandis Ozoliņš. Abi pāri okeānam devās uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Daudz izvēles karjeras turpināšanai nebija, tādēļ NHL izsaukuma atraidīšana pat nebija apspriežama. Irbe toreiz jau bija mazliet apbružājies un 24 gadu vecumā ātri vien izcīnīja vietu Sanhosē “Sharks” vārtos, kamēr piecus gadus jaunākajam Sandim nācās savu talantu vēl apliecināt.
21 Nov 1993: Goaltender Arturs Irbe of the San Jose Sharks looks on during a game against the Buffalo Sabres at Memorial Auditorium in Buffalo, New York.
Abi Latvijas hokeja vārda pārstāvji aizvadīja atzīstamas karjeras NHL, bet Ozoliņš arī joprojām ir vienīgais latvietis, kurš virs galvas cēlis NHL galveno trofeju – Stenlija kausu. Ozo kopā ar Kolorādo “Avalanche”, uz kuru no saulainās Sanhosē pārcēlās 1995.gadā, jau tās pašas sezonas izskaņā bija kļuvis par pirmo latvieti ar čempionu gredzenu pirkstā.
Arī Irbe bija tuvu tam, lai pieskartos kārotajai trofejai. Lielā mērā pateicoties tieši latviešu cinīša darbībām Karolīnas “Hurricanes” vārtos, 2001./2002. gada sezonā komanda nonāca Stenlija kausa izcīņas finālā, kur gan pārāki bija toreiz visvarenie Detroitas “Red Wings” ar tādām zvaigznēm kā Stīvs Aizermens, Sergejs Fjodorovs un Kriss Čelioss sastāvā.
Irbe NHL pameta 36 gadu vecumā, aizvadījis 13 sezonas. Akrobātiskais vārtsargs bez Karolīnas un Sanhosē vienībām aizstāvēja arī tādu komandu vārtus kā Vankūveras “Canucks” un Dalasas “Stars”, bet NHL karjeras pēdējais pieraksts Kolumbusas “Blue Jackets” klubā, kur gan Artūrs neaizvadīja nevienu oficiālu maču, vēlāk atgriežoties Eiropā.
Arī Ozoliņš zem NHL saules savu vietu izcīnīja godam. Aizsargs, kuru moderni būtu dēvēt par hokeja pussargu, NHL karjeru noslēdza 2008. gadā, bet pēc sezonas izlaišanas atgriezās tur, kur bija uzsācis profesionālā hokejista gaitas – Rīgas “Dinamo”. Allaž rezultatīvais aizsargs NHL pārstāvēja arī tādas komandas kā Anaheimas “Ducks”, Ņujorkas “Rangers”,”Hurricanes” un Floridas “Panthers”.
“Bruins” prospekti Sergejs un Griša ar dažādiem fināliem, bet līdzīgu startu
1992. gada vasarā Bostonas “Bruins” draftā izvēlējās divus draugus no Rīgas – uzbrucējus Sergeju Žoltoku (3. kārta, 55.) un Grigoriju Pantaļejevu (6. kārta, 136.), tomēr tikai viens no čomiem spēja atstāt nospiedumu pasaules spēcīgākajā līgā.
Kaut jauno talantu parādē augstāk tika izvēlēts Žoltoks, “Bruins” vadība lielāku likmi izdarīja uz malējo uzbrucēju Pantaļejevu, kuram jau pirmajā gadā tika dota iespēja sevi pierādīt lielajā “Bruins” komandā. Tikmēr Žoltoks izsaukumu no netālās Providensas, kur mita mazie “Bruins”, nesaņēma. 
Mazais, bet ašais Griša 19 gadu vecumā spēja likt par sevi runāt: 38 spēles NHL, astoņi vārtu guvumi un sešas piespēles. Sezona tika pavadīta starp Bostonu un Providensu, kur uzbrukuma karalis bija Žoltoks. Centra uzbrucējs bija pārliecinošs – 64 spēlēs – 31 vārtu guvums un 35 piespēles.
Nākamajā sezonā NHL debitēja arī Sergejs. Bostona viņam uzticēja 24 spēles, kuras aizvadot pārsvarā ceturtajā maiņā, tehniskais uzbrucējs izcēlās ar diviem gūtiem vārtiem un vienu piespēli. Cerīgu pirmo sezonu “Bruins” aizvadījušais Griša nebija labāks, desmit spēles – nulle punkti. Fārmklubā gan abi Latvijas pārstāvji bija gana rezultatīvi. Žoltoks 54 spēles atzīmējās ar 62 rezultativitātes punktiem, kamēr Paņķikam 50 cīņas 55 punkti.
Arī trešā sezona zem Bostonas karoga abiem Latvijas izlases hokejistiem rezultatīvi tika pavadīta Providensā, tomēr neviens no censoņiem pie teikšanas īsti NHL nenonāca. Panteļejevs uz Bostonu izsaukts tikai vienu reizi, kamēr Sergejs tika aizmirsts. Pēc sezonas abi rīdzinieki “Bruins” organizācijai izrādījās nevajadzīgi. Pantaļejevs ceļoja uz netālo Ņujorku, kur pievienojās “Islanders” ar divvirzienu līgumu kabatā, kamēr Žoltoku NHL neviens atplestām rokām negaidīja…
“Islanders” Grišam deva iespēju uz četriem mačiem. Labo NHL karjeras sākumu atceroties, inerces vadīts Pantaļejevs uz NHL sliekšņa pavadīja vēl nākamos trīs gadus, rezultatīvi spēlējot dažādos fārmklubos, tomēr trešo iespēju neviens vairs nedeva, kamēr bijušais komandas biedrs Žoltoks pēc gada Lasvegasā (IHL) beidzot tika pie kārtīga NHL līguma Otavas “Senators” klubā.
Vēlāk Sergejs sevi pieteica Kanādas lielklubā Monreālas “Canadiens”. Arī vēlāk Edmontonas “Oilers” rindās uzbrucējs bija gana rezultatīvs, bet karjeras labākos gadus aizvadīja jaunizveidotajā Minesotas “Wild”, kur Sergejs beidzot baudīja komandas vadības uzticību. Labākajā no sezonām Sergejs tika pie 42 rezultativitātes punktiem- 16 + 26, kā arī pildīja kapteiņa asistenta pienākumus un palīdzēja vienībai sasniegt Rietumu konferences finālsēriju (zaudējums Ozoliņa Anaheimas “Mighty Ducks”).
Ne uz palikšanu
Redzot labā drauga Irbes panākumus otrpus okeānam, uz NHL saposās cits bijušais Rīgas “Dinamo” pārstāvis Harijs Vītoliņs. NHL skauti raženo uzbrucēju bija ievērojuši jau 1988. gadā, kad arī Haris pirmo reizi tika draftēts. Tomēr, lai dotos uz NHL 1993. gada vasarā, process notika vēlreiz un Vītoliņš kļuva par Vinipegas “Jets” īpašumu.
Taču tik veiksmīgi kā draugiem no Rīgas uzbrucējam negāja. NHL Vītoliņam tika dota iespēja sevi pierādīt tikai astoņās spēlēs, spēlējot ceturtajā maiņā. Fārmklubā tad jau 27 gadus vecais Haris bija pārliecinošs uzbrukuma līderis (70, 28+34), tomēr NHL tika izmantots par lielgabalu gaļu. Savu karjeru Ziemeļamerikā noslēdza pēc vienas sezonas, atgriežoties Šveicē.
Kamēr Vītoliņš lauza kaulus Vinipegas fārmklubā Monktonā, tikmēr citā Kanādas hokeja organizācijā centās ielauzties Hara komandas biedrs Latvijas izlasē – tehniskais uzbrucējs Aleksandrs Kerčs. 27 gadu vecumā Saša aizvadīja piecas spēles Edmontonas “Oilers” rindās, sezonas lielāko daļu metot ripas AHL, kur fārmklubā vārtos raidīja vienu ripu pēc otras (57, 24+38). Nākamajā gadā Kerčam līgumu it kā bija apsolījuši Bostonas “Bruins”, kur bija paziņas Žoltoka un Pantaļejeva izskatā, tomēr arī ASV nerunīgajam uzbrucējam nebija pa prātam – tikai viena spēle fārmklubā.
Pacietīgāks bija aizsargs Viktors Ignatjevs, kurš spēja sadzīvot ar Ziemeļamerikas zemāko līgu specifiku. Nosvērtais aizsargs sākotnēji centās uz NHL izlauzties, pierādot sevi Sanhosē “Sharks” fārmklubā Kanzsassitijā, kur viņa ceļi 1992./1993. gada sezonā īsu brīdi mijās ar Irbi. Divu gadu laikā Viktors tā arī nespēja iepatikties NHL komandas bosiem.
Sekoja sevis pierādīšana vairāku gadu garumā, tika izmēģināti spēki tādos IHL (toreiz līdzīga līmeņa līga, kā šobrīd AHL) klubos kā Denvera, Oklahoma, Longbīča.
Kamēr citi latvieši atmeta ar roku un nūjas krāva koferos, atstājot NHL sapni neizsapņotu, Viktors savu iespēju sagaidīja – 1999./2000.gada sezonā aizsargs tika pie 11 spēlēm Pitsburgas “Penguins” rindās. Uz vienu spēli tika izbaudīts arī NHL “play-off” hokejs, bet ar to pietika, lai vairs Ziemeļamerikas hokejā neatgrieztos. Savu mērķi aizsargs bija sasniedzis, bet par minimālu samaksu lauzt kaulus zemākajās līgās, lai pāris mačus aizvadītu NHL, vairs nebija gatavs.
Tajā pašā sezonā NHL debitēja vēl viens Latvijas pārstāvis – Kaspars Astašenko, kuru treneri spēja pielietot gan kā aizsargu, gan uzbrucēju. Ar sportisku spītu apveltītais Kaspars negrieza ceļu nevienam, talantu novērtēja arī NHL klubu funkcionāri. Tad 24 gadus vecajam hokejistam iespēju debitēt deva saulainas Tampabejas “Lightning”, bet jau pirmajā nomaiņā Maskavas CSKA skolu izgājušais latvietis no kājām nonesa līgas zvaigzni Maiku Modano.
Divus gadus svaidījies starp Tampas galveno komandu un fārmklubu, Kaspars nomainīja vidi, cenšoties iekļūt Karolīnas “Hurricanes”, kur tad priekšā zināmie bija Ozoliņš un Irbe. Tomēr ārpus laukuma aktivitātes Astašenko lika beigt Ziemeļamerikas iekarošanu ātrāk kā paredzēts un atgriezties Eiropas hokeja apritē.
Skudras pacietīgā spītība nes augļus
Gandrīz katru vasaru uz Ziemeļamerikas zemākajām līgām devās virkne jauniešu, kuriem nebija saistoša spēlēšana brūkošajā Latvijas čempionātā. Pāris gadu vecāku Ozoliņa, Žoltoka un Pantaļejeva iedvesmoti, uz ASV saposās vārtsargs Pēteris Skudra, aizsargi Rodrigo Laviņš un Artūrs Kupaks, kā arī uzbrucējs Aigars Cipruss. Ceļš uz mērķi NHL nav rozēm kaisīts un to sasniedza vienīgi Skudra. Pārējiem pietrūka veiksmes, talanta vai apstākļu sakritības.
Spītīgais vārtsargs savu ceļu izlauza caur Austrumkrasta hokeja līgu, kur pēc divām sezonām, nomainot vairākas komandas, tika līdz izsaukumam uz Pitsburgas “Penguins”. Skudra arī vēlāk atzina, ka tas notika ne bez “pingvīnu” pamatvārtsargu traumām, bet Pēteris savu iespēju izmantoja, izkarojot sev vietu NHL uz nākamajām piecām sezonām.
22 Mar 1998: Peter Skudra of the Pittsburgh Penguins in action during a game against the Dallas Stars at the Reunion Arena in Dallas, Texas. The Stars and Penguins tied 0-0. Mandatory Credit: Stephen Dunn /Allsport
“Penguins”, Bufalo “Sabres”, Bostonas “Bruins” un Vankūveras “Canucks” bija komandas, kas par gana labu atzina Skudru. Vislabāk sevi pierādīt sanāca Pitsburgā un Vankūverā, kur latviešu vārtsargs bija labs robu lāpītājs, kad no ierindas izkrita pamatvārtsargi. Savu vietu NHL prata nosargāt vairāku sezonu garumā. Varēja NHL palikt vēl uz pāris sezonām, bet vairs nevēlējās būt par mūžīgi otro, pārceļoties uz Krievijas spēcīgāko līgu.
“Canucks” rindās Skudra sastapās arī ar trīs gadus jaunāko uzbrucēju Herbertu Vasiļjevu, kura ceļš Ziemeļamerikā bija sācies jau ar jauniešu hokeju. No Krēfeldes Herbis uz vienu no labākajām junioru līgām pasaulē, Ontārio hokeja līgu, pārcēlās 1995. gadā, bet 1999. gadā jau debitēja Floridas “Panthers” rindās NHL. Vasiļjeva stāsts bija līdzīgs kā daļai latviešu censoņu – pirmās vijoles fārmklubā, bet ceturtās maiņas gaļa iekš NHL.
Šķita, ka universālais hokejists varētu iekosties Vankūverā uz palikšanu, tomēr treneri un klubu vadība ar latvieti vairāk rēķinājās kā robu lāpītāju. Kaut kad bija salikts vienā uzbrucēju trijniekā ar brāļiem Sedīniem, Markusu Neslundu vai Trevoru Lindenu… samainot numurus nepateiktu, kurš ir kurš. Vasiļjevs NHL sliekšņa vietā izvēlējās Habarovsku, vēlāk nobāzējoties Vācijas hokeja ārēs.
Gatavais Skrastiņš
Vēl viens pierādījums, ka viena recepte ceļam uz hokeja galveno skatuvi nav, ir latviešu dzelzs vīra Kārļa Skrastiņa piemērs. Kad citi aizsarga vienaudži posās uz Ziemeļamerikas zemākajām līgām, Kārlis izvēlējās Somijas hokeja skolu, kur savā paspārnē aizsargu paņēma Vladimirs Jurzinovs Turku TPS komandā.
2003 Season: Player Karlis Skrastins of the Nashville Predators. (Photo by Bruce Bennett Studios/Getty Images)
Uz Ziemeļameriku 1999. gadā Kārlis devās jau ar zināmu pārliecību kā gatavs produkts. Pēc vienas adaptācijas sezonas Milvolkī komandā AHL, Skrastiņš kļuva par Nešvilas “Predators” aizsardzības balstu.
Vēlāk par aizsardzības speciālistu ar ienesīgu līgumu kabatā kalpoja tādās komandās kā Kolorado “Avalanche”, Floridas “Panthers” un Dalasas “Stars”. Līgā bija ļoti ieredzēts spēlētājs, pateicoties savai pašaizliedzīgai spēlei. Ilgi nepārspēts bija Kārļa rekords – bez izlaišanas aizvadīti 495 mači. NHL klubu piedāvājumus saņēma pat vēl 37 gadu vecumā, kad nolēma doties uz labi apmaksātu vietu Jaroslavļas “Lokomotiv” komandā, kur gan neaizvadīja nevienu oficiālu spēli, kopā ar komandu traģiski ejot bojā aviokatastrofā.
Sava recepte arī Ivanānam
Savu recepti uz NHL atrada arī salaspilietis Raitis Ivanāns, kurš lai piepildītu savu sapni, bija gatavs uz visu. Ceļš caur zemākajām Ziemeļamerikas līgām nav rozēm kaisīts. Visi kā viens, kas tur pabijuši, īpaši deviņdesmito gadu sākumā vai beigās stāsta, ka spēle bez pāris kautiņiem nav aizritējusi. Sapratis realitāti, ka ar hokeja prasmēm vien uz nākamo līmeni pacelties var nesanākt, Raitis aktīvāk sāka dauzīt boksa maisu, lai par savu specialitāti laukumā izvirzītu komandas biedru aizstāvēšanu un pretinieku iebiedēšanu.
Astoņi gadi – tik bija nepieciešams no ierašanās brīža līdz debijai NHL. Kā kauslis vai “policists” Ivanāns debitēja 2005./2006. gada sezonā leģendārās Monreālas “Canadiens” rindās. Savu vārdu nu jau mirstošajā hokeja profesijā Raitis ielika godam. Viņš, pārstāvot Losandželosas “Kings” komandu, tika uzskatīts par vienu no labākajiem sava aroda piepratējiem visā līgā. Saulainajā Losandželosā Ivanāns aizvadīja četras pilnas sezonas, kas jau pats par sevi ir cieņas apliecinājums savas komandas spēcīgākajam vīram, kurš spēli no spēles bija gatavs nomest cimdus, lai sistu un uzņemtu sitienus.
“Jaunā paaudze”
1986. un 1987. gadā dzimušos Latvijas hokejistus uzskatīja par talantīgākiem kā citos gados dzimušos. Puiši, kas uzauga ar Sanda Ozoliņa un Artūra Irbes “Sporta Avīzes” plakātiem pie sienām, nu paši bija nonākuši NHL lielo durvju priekšā. Uzbrucēji Kaspars Daugaviņš, Mārtiņš Karsums, aizsargi Artūrs Kulda un Oskars Bārtulis, visi savu vārdu NHL pateica, visi varbūt ne tik skaļi, cik gribētu.
Skaidrs, ka hokeja vide kopš 1996. gada bija krietni mainījusies, naudu ar hokeju nu varēja nopelnīt arī Krievijā. KHL klubi bija gatavi maksāt, un arī līmenis lielajā kaimiņzemē bija augsts. Puišiem deviņdesmitajos šādas iespējas nebija, bija lielāka motivācija lauzt kaulus, lai dabūtu ierakstu CV.
Visu minēto hokejistu stāstos velkamas paralēles ar viņu pirmgājējiem. Visiem tika solīti zelta kalni, tomēr sevi bija jāpierāda caur fārmklubu sistēmu. Un vēl viens paradokss – tur mūsējie bija pārliecinoši komandu līderi. Daugaviņš meta ripas Otavas “Senators” rezerves komandā, Karsums bija ārkārtīgi rezultatīvs latviešiem nevēlamajā Bostonā “Bruins” fārmklubā, Bārtulis bija Filadelfijas “Flyers” tuvumā, kamēr Kulda tika uzskatīts par topprospektu Atlantas “Thrashers” komandā.
Var teikt, ka visi viņi bija/ir NHL līmeņa hokejisti. Ja vien apstākļi iegrozītos savādāk vai būtu cita pase, jo vietējos puišus komandu ģenerālmenedžeri nedaudz naskāk sauca stāvu augstāk. Savas kvalitātes visi kā viens pierādījuši pasaules otrajā labākajā līgā, būdami leģionāru statusā, nopelnot krietni simpātiskākas summas banku kontos, nekā esot liftā starp AHL un NHL.
Ar darbu vien ir par maz
Mazliet līdzīgas ir paralēles ar dažus gadus vecāko Jāni Spruktu, kurš NHL centās iekļūt divos piegājienos, savu debiju piedzīvojot Floridas “Panthers” rindās. Ar labu spēli fermā bija par maz, lai izcīnītu regulāru vietu pie lielajām “panterām”. Savu ierakstu CV Sprukts nopelnīja, kas vēlāk palīdzēja, meklējot ienesīgāku darba līgumu Eiropā.
Savu iespēju NHL vēlāk neizmantoja arī reaktīvais uzbrucējs Ronalds Ķēniņš, kurš savu vārdu jau bija pierādījis Šveices spēcīgākajā līgā. Bez drafta un spožiem fintiem, bet kārtīgu darbu Ronijs tika pie Vankūveras “Canucks” durvīm. Taču līdz galam sevi pierādīt neizdevās. Ķēniņš atgriezās jau iesildītā vietā Cīrihē, mazliet kožot pirkstos par laiku Vankūverā.
Latvijai pasaules spēcīgākajā līgā ir bijuši tikai trīs vārtu vīri. Skudra un Irbe, kā arī Kristers Gudļevskis, kurš savu ceļu lauza Tampabejas “Lightning” un Ņujorkas “Islanders”, tomēr veiksme bija uzgriezusi muguru. Komandas vadības solījumi un konkurentu labais sniegums Kristeram laupīja stabilu vietu NHL, kaut prasmes to noteikti atļāva. Varbūt nākotnē.
Zemgus Girgensons gaidāmajā sezonā būs Bufalo “Sabres” pārstāvis, vienīgais latvietis ar vienvirziena līgumu uz pasaules hokeja galvenā bulvāra. Konkurence par vietu sastāvā Bufalo vienībā kļuvusi vēl saspringtāka, par vietu zem saules Zemgum vēl nāksies pacīnīties. Otavas “Senators” jaunieguvums Rūdolfs Balcers bija tuvu debijai Sanhosē pērn, līdzīgā situācijā bija Bļugers Pitsburgā. Arī talantīgais Kivlenieks apostīja NHL gaisu, bet Kolumbusas “Blue Jackets” vārtos vēl nedevās. Kurš no šiem trim kļūs par 22. latvieti NHL? Ir pamatotas aizdomas, ka 2019. gada pavasarī Latvijas hokeja vēsturē būs jau 24 latvieši ar kaut vienu maču NHL.
Artūrs Irbe: Spēles – 568; atvairīti metieni – 13520; vidēji ielaisti vārti mačā – 2,83;
Pēteris Skudra: Spēles – 146; atvairīti metieni – 2752; vidēji ielaisti vārti mačā – 2,73
Kristers Gudļevskis: Spēles – 3; atvairīti metieni – 70; vidēji ielaisti vārti mačā – 1,37
Sandis Ozoliņš: Spēles – 875; vārti – 167; piespēles – 397
Kārlis Skrastiņš: Spēles – 832; vārti – 32; piespēles – 104
Oskars Bārtulis: Spēles – 66; vārti – 1; piespēles – 8
Artūrs Kulda: Spēles – 15; vārti – 0; piespēles – 2
Kaspars Astašenko: Spēles – 23; vārti – 1; piespēles – 2
Harijs Vītoliņš: Spēles – 8, vārti – 0; piespēles – 0
Ronalds Ķēniņš: Spēles – 38; vārti – 4; piespēles – 8
