Vai Bļugers pelnījis nosodījumu par atteikšanu izlasei?

Atteikšana Latvijas hokeja izlasei vienmēr bijis visai jūtīgs jautājums. Ja daudzās citās (ne visās) valstīs tas tiek uztverts mierīgi, tad Latvijā tas bieži izraisa diskusijas, kas arī ir pašsaprotami, ņemot vērā pieejamos hokeja resursus. Atteicēju nav bijis daudz, bet viņi allaž izpelnījušies kritiku no līdzjutējiem, un ik pa laikam arī no hokeja funkcionāriem.

“Pēc ilgstošām parunām ar Bļugeru, hokejista lēmums šajā pavasarī bija nepievienoties Latvijas valstsvienībai,” atklāja izlases menedžeris Rūdolfs Kalvītis. Dažiem tas varbūt bija pārsteigums, taču kopumā to varēja sagaidīt jau tad, kad valstsvienības pārstāvji uzreiz nevarēja sazināties ar hokejistu. Līdzjutēji, neiedziļinoties detaļās, uzreiz sāka lamāt Bļugeru kā kurš var. Komentāros vienu no Latvijas šī brīža labākajiem hokejistiem sauca par nodevēju un ieteica viņam nemaz neatgriezties valstī. “Lai dzīvo savā patriotiskā Amerikā,” raksta kāds no sadusmotiem faniem, it kā Teodors nolēmis mainīt pilsonību un turpmāk pārstāvēt ASV valstsvienību. “Iesaku viņu vairs neintervēt,” izskan diezgan “interesants” piedāvājums no kāda cita līdzjutēja. Skaidrs, ka komentāri nav vienīgais rādītājs, kurš atspoguļotu visu cilvēku noskaņojumu. Bet noteiktus secinājumus varam izdarīt.

Šajā situācijā ir viens atslēgas vārds – empātija. Tā ir lieta, kuras pietrūkst daudziem cilvēkiem, un uz sporta līdzjutējiem tas attiecas īpaši. Līdzjutēji pasauli redz caur savas valsts interešu prizmu. Katrs noraidījums mūsu labā vienmēr ir attaisnots, pat ja Latvijas izlases hokejists pats saskrējies ar bortu. Tikmēr katrs noraidījums Latvijas valstsvienībā ir tiesnešu patvaļas rezultāts, respektīvi, Latvija noteikumus nepārkāpj nekad, pret Latviju tie tiek pārkāpti vienmēr. Visi pretinieki savainojumus gūst paši, mūsējie vienmēr tiek savainoti apzināti. Tas pats attiecas arī uz hokejistu piesaistīšanu, proti, izlase un spēlētāji tiek uztverti gluži vai kā līdzjutēju īpašums. Ģimenē gaidāms pieaugums? Sakrājies nogurums vai ir psiholoģiskā rakstura problēmas? Tas nav svarīgi, brauc uz izlasi, atpūtīsies pēc karjeras beigām.

Šī pieeja ir galīgi greiza, jo vairs neesam laikos, kad individuālās intereses pieņemts upurēt sabiedrības labā. Skaidrs, ka spēlēšana valstsvienībā ir goda lieta, par kuru jābūt priecīgam katram spēlētājam neatkarīgi no viņa statusa. Tajā pašā laikā komandā nav jābūt spēlētājiem, kuri tam nav gatavi. Teodors vienmēr nācis palīgā izlasei, kad bija tāda iespēja, un vienmēr cīnījās kā lauva. Trīs pasaules čempionāti un viena olimpisko spēļu kvalifikācija ir viņa ieguldījums Latvijas hokejā, kuru neviens neatņems. Taču šajā pavasarī uzbrucējs, iespējams nebūtu labs palīgs.

Vai kādreiz esat zaudējis “play-off” septītajā spēlē? Turklāt papildlaikā, pirms tam esot vadībā sērijā ar 3-1. Mēs varam tikai iedomāties, kas šajās dienās noticis hokejista galvā un tas ir normāli, ka izlase varbūt nav tā prioritāra lieta, par kuru Bļugers pašlaik domā. Godīgums vienmēr ticis novērtēts un droši vien pats hokejists lieliski apzinājās, ka tādā stāvoklī, kādā uzbrucējs pašlaik atrodas, viņš nebūs labs palīgs komandai. Pēc Bļugera atbraukšanas izlases treneriem būtu jāmaina virknējumi, kuri, kā izskatās, ir samērā labi saspēlējušies. Rezultātā varētu sanākt, kā savulaik bijis Krievijas izlasei ar Aleksandra Ovečkina pievienošanos – uzbrucējs atbrauc, bet treneri īsti nezina, kur viņu varētu ielikt.

Lai cik kāds to gribētu noliegt, bet, kad tu psiholoģiski ļoti pārdzīvo, tas ietekmē arī tavas fiziskās spējas, un šeit nemaz nav svarīgi, vai esi parastais cilvēks no rūpnīcas, vai arī hokejists (basketbolists, futbolists), kurš pelna miljonus. Šis ir tas brīdis, kad Teodoram nepieciešams atpūsties un restartēties, lai turpmāk viņš varētu palīdzēt Latvijai tad, kad būs tāda iespēja. Kāds to saprot, kāds – ne īpaši. Un te atkal jāuzdod jautājums – kā katrs no mums rīkotos šādā situācijā? Par sevi atbildēšu godīgi – es nezinu. Taču ko es zinu noteikti – arī bez Teodora Latvija neizkritīs no elites, un arī ar Teodoru Latvija diez vai spēlētu ceturtdaļfinālā (jā, es ne īpaši ticu, ka Latvijai atradīsies vieta B grupas labāko četriniekā).

Daudz bija tādu, kuri pirms Stenlija kausa pirmās kārtas novēlēja Pitsburgas “Pinguins” pēc iespējas ātrāku izstāšanos, lai Bļugers atbrauktu palīgā izlasei. Redzot šādus aicinājumus, brīžiem bija grūti savaldīties un neatbildēt. Stenlija kauss virs Latvijas hokejista galvas tika celts vienīgo reizi, un tas bija visai sen – 1996. gadā. Vēl viena iespēja bija 2010. gadā, kad Oskara Bārtuļa pārstāvētā Filadelfijas “Flyers” piedzīvoja zaudējumu finālā.

Visu cieņu Sanhosē “Sharks”, Kolumbusas “Blue Jackets” un Bufalo “Sabres”, bet šīs pagaidām nav komandas, kuras reāli varētu cīnīties par titulu. Pitsburgai tāda iespēja ir mums visiem būtu jāapvienojas ap Teodoru un jānovēl viņam tikt pie pasaules prestižākās hokeja trofejas. Galu galā, kas ir svarīgāks – nosacīta septītā vieta Pasaules čempionātā vai Stenlija kauss, kuru latvietis pēc tam varētu atvest uz mūsu valsti, lai vēl vairāk puikas sagribētu spēlētu hokeju? Viena no mūsu līderiem psiholoģiskā veselība, vai pievienošanās izlasei vienkārši tādēļ, ka tā vajag?