Vai Latvijas čempionāts hokejā tiešām kļuvis vājāks?

11/09/2022 10:44
Nokopēts
Zemgale/LLU un Dinamo Rīga

Pēc otrā zaudējuma jaunajā “Optibet” hokeja līgas (OHL) čempionātā pagājušās sezonas čempiones “Zemgale/LLU” galvenais treneris Artis Ābols izteicās, ka šogad čempionāts kļuvis vājāks. Atbildot uz aģentūras LETA jautājumu par to, vai turnīrs ir spēcīgāks, viņš atbildēja noraidoši. “Iespējams, pat otrādi,” piebilda speciālists.

Parasti viedokļi par Latvijas čempionātu dalās – vieni to uzskata par amatieru, nevienam nevajadzīgo jauniešu un veterānu turnīru, kamēr citi to uzskata par laba līmeņa turnīru, kura komandas nebūt nav sliktākas par, piemēram, Alpu hokeja līgas vienībām. Pagājušās sezonas izskaņā, mums bija iespēja verot laba līmeņa turnīru un tā varētu kļūt par labu bāzi turnīra attīstībai. Tomēr, lai kā mums negribētos to atzīt, čempionāta līmeņa ziņā sperts solis atpakaļ un daži notikumi nemaz neliecina, ka tuvākajā laikā kaut kas varētu mainīties.

Mīnus viena spēcīga komanda

Komandu skaitām nav nozīmes, jo tās nav konkurētspējīgas. Ar to iepriekš bija grēkojusi Latvijas hokeja federācija, turnīram piesaistot un atļaujot tajā piedalīties izteikti vājām komandām. Kā lai šeit neatceras, piemēram, “Lido” 2018./2019. gada sezonā, kura 36 spēlēs iekrāja četrus (!!!) punktus un ielaida 221 vārtus. Bet arī tas nav pēdējo gadu antirekords, jo 2016./2017. gada sezonā tobrīd vēl Latvijas čempionātā bez OHL saīsinājuma piedalījās komanda ar nosaukumu “Prizma/Pārdaugava”, kuras kontā pēc 27 spēlēm bija vesels viens punkts.

Pēdējos gados Latvijas hokejā izkristalizējās lielais četrinieks – “Mogo”, “Olimp”, “Zemgale/LLU” un “Liepāja”. Laikus, kad bija vēl “Kurbads”, tagad vairs varam tikai atcerēties (un pārbaudīt Igaunijas čempionāta spēļu kalendāru), savukārt pirms šīs sezonas nāca vēl viena nepatīkama ziņa, jo arī “Liepāja” pieņēma lēmumu izlaist turnīru. Kā intervijā portālam “liepajniekiem.lv” atzina kluba līdzdibinātājs Andrejs Žukovs, ka, ņemot vērā strauju cenu kāpumu energoresursiem un ne tikai, zem jautājuma zīmes bija organizācijas kā tādas eksistence un atteikšanās no OHL kluba ir mazākais no ļaunumiem, kāds bija iespējams šajā situācijā.

Varbūt pēdējos gados “Liepāja” nebija tas veiksmīgākais klubs, jo kopš titula izcīnīšanas 2015./2016. gada sezonā klubs nevienu reizi nav spēlējis finālā. Tomēr pēdējos gados tas atkal kļuva par spēku vietējā hokejā. Turklāt, Latvijā jau tā bija pašvaki ar klubiem reģionos, un “Liepājas” pazušana no OHL kartes ir vēl viens solis, lai OHL faktiski būtu divas divīzijas – Lietuvas un Rīgas.

Lēmums par apvienošanos nav no labākās dzīves

Pirms pāris gadiem to piedzīvojām basketbolā, kad tapa apvienotā līga ar Igauniju, tagad to pašu vērojam arī pašmāju hokejā. OHL dalībnieku pulku papildinājuši trīs Lietuvas klubi – Viļņas “Hockey Punks”, “Kaunas City” un Elektrēnu “Energie”. Runas par hokeja attīstību kaimiņvalstī, protams, ir skaistas, bet ko tas dod Latvijas čempionātam, izņemot vizuāli pievilcīgāku tabulu ar deviņām (!) komandām?

Pagājušajā sezonā Igaunijas federācija daļēji sedza saviem klubiem ceļošanas izmaksas uz Rīgu, jo “Kurbads” līgā tika uzņemts, lai to pastiprinātu. Un mēs arī varējām redzēt, ka jau pirmajā sezonā Toma Bluka vadītā komanda iekļuva finālā, kurā gan nespēja paņemt nevienu spēli pret pieredzējušāku Tartu “Valk 494”. Par Lietuvas klubu patieso spēku varēsim spriest pēc pāris nedēļām, bet vismaz pagaidām neizskatās baigi cerīgi. Tikmēr jāceļo tagad vairāk un nav garantijas, ka šādas spēles palielinās interesi par turnīru, jo Latvijā attieksme pret Lietuvas hokeju droši vien ir tāda pati, kāda Lietuvā pret Latvijas basketbolu.

Rezultātā ieguvām situāciju, kad līga pazaudēja vienu labu komandu, un ieguva trīs ne pārāk labas. Vēl bērnībā atceros laikus, kad sēdēju Liepājas ledus halles tribīnēs un vēroju, kā Latvijas atklātā čempionāta spēlē Elektrēnu komandas vārtos ielido pa desmit ripām. Gribētos cerēt, ka šogad šādu rezultātu nebūs, jo skatītājiem nav interesanti sekot čempionātam, kurā komandām ir tik milzīga atšķirība līmenī.

Šogad mainīts formāts un “play-off” iekļūs astoņas no deviņām vienībām – iepriekšējās sezonās cīņu turpināja tikai četras. Jautājums ir, ar ko nosacītie lietuvieši, kuru divas komandas tagad garantēti spēlēs izslēgšanas turnīrā, ir labāki par, piemēram, U18 izlases bāzes klubu “Rīga”, kuram pieredze “play-off” apstākļos būtu visai noderīga pirms pasaules čempionāta?

HS Rīga

Spēlē pret “Kaunas City” U18 izlases bāzes klubs “Rīga” svinēja pārliecinošu uzvaru ar 5:1

Hokejisti skatās citos virzienos

Pagājušās sezonas izskaņā šķita, ka vidējā līmeņa spēlētāji atkal sākuši uztvert Latvijas čempionātu kā vietu, kur var spēlēt hokeju. Diemžēl tā bija sevis apmānīšana, un hokejistu atgriešanās dzimtajā zemē bija saistīta ar postkovida sezonu. Proti, joprojām bija daudz neskaidrības par Covid-19 izplatību un dažādo valstu notikumiem, klubu finansējumu un tā tālāk. Līdz ar to klubiem parādījās iespēja piesaistīt tādus hokejistus, kuri pieraduši spēlēt nedaudz augstākā līmeni.

Par vienu no “Zemgales/LLU” atslēgas spēlētājiem izslēgšanas turnīrā kļuva Edgars Kulda, kurš pēc sezonas devās uz Dāniju. Pamatturnīrā 22 vārtus jelgavnieku labā guva Artūrs Ozoliņš, kurš iepriekš pieredzi bija krājis Krievijas, Kazahstānas un Austrijas laukumos. Jā, šosezon viņš ir “Mogo/LSPA” spēlētājs, bet nav skaidrs, uz cik ilgu laiku. Arī Roberts Jekimovs, kurš kovida laikus pavadīja Jelgavā, vairs nav komandā, tiesa, viņa ceļš ir savādāks, jo uzbrucējs pievienojies “Kurbadam” un izmēģinās sevi arī trenera statusā. Arī izlašnieks Klāvs Veinbergs devās uz Ziemeļameriku.

Tas pats Lauris Bajaruns gaidīja iespēju aizbraukt ārzemēs, un šogad to arī sagaidīja. Ārzemēs devies Deivids Sarkanis (uz Anglijas otro līgu), vārtsargs Jānis Voris, uzbrucējs Rūdolfs Polcs un vēl daži “Mogo/LSPA” hokejisti, kuri arī vienkārši sagaidīja savu iespēju. Problēma ir tāda, ka Latvijā spēlētāju resurss ir tik ierobežots, ka izvēle ir vienkārši niecīga un faktiski katrs vairāk vai mazāk labs spēlētājs praktiski ir neaizvietojams. To arī pieminēja Ābols savā uzrunā, norādot, ka Miķelis [Rēdlihs] un Lauris [Dārziņš] jaunāki nekļūst, bet aizvietotāju vienkārši nav. Es šeit gan precizētu, ka nav to aizvietotāju, kuri gribētu spēlēt Latvijas čempionātā. Jo tā jau Latvijā netrūkst jauno un perspektīvo hokejistu.

Edgars Kulda

Edgars Kulda | Foto: “Optibet” hokeja līga

Leģionāri uz Latviju neraujas

Kad čempionāts ir ne pārāk labs, tad situāciju varētu izglābt leģionāri. Diemžēl arī šis īsti nav OHL gadījums divu iemeslu dēļ: leģionāri uz Latviju īpaši neraujas, bet tos, kuri varētu šeit spēlēt, klubi ne vienmēr var atļauties. Aizliedzot Krievijas un Baltkrievijas hokejistiem spēlēt Latvijā, čempionātam faktiski nozagts liels ārzemnieku tirgus. Šeit nav runa par to, cik šis lēmums ir pamatots. Fakts ir un paliek fakts – krievi un baltkrievi šeit varēja un gribēja spēlēt, eiropieši un ziemeļamerikāņi, visticamāk – nē.

Kaut kādi ārzemnieki ir arī OHL (ja mēs runājam par Latvijas klubiem), bet viņu līmenis ir tik zems, ka viņu piesaistīšana vairāk izskatās pēc naudas atmazgāšanas, vai arī aģenti paveikuši lielisku darbu. Uz šī fona izceļas “Dinaburga”, kuras sastāvā ir veseli pieci leģionāri. Ir pat viens kanādietis – 27 gadus vecais Alekss Sirene, kura CV ir Francijas trešā un Polijas otrā līga, kā arī “Kaunas City”. Daugavpils kluba gadījumā tas gan vairāk izskatās pēc mēģinājuma kompensēt spēlētāju iztrūkumu.

Negribētos izklausīties pēc cilvēka, kurš stāsta, ka agrāk viss bija labāk. Tomēr es atceros laikus, kad, piemēram, Latvijas čempionāta vienību “ASK Ogre” vadīja Čehijas treneris, sastāvā esot vairākiem šīs valsts pārstāvjiem. Mums bija “Rīga 2000”, kuras menedžments arī sastāvam piesaistīja spēcīgus ārzemniekus, tādējādi palielinot čempionāta līmeni. Varbūt esmu pārāk iestrēdzis bērnības laikos, bet tādam čempionāta līmenim, kāds bija pāris gadus pirms “Dinamo”, neesam ne tuvu.

Kam tas viss ir vajadzīgs?

Rezultātā situācija tiešām izskatās visai traģiski. Jā, no vienas puses mums ir U18 un U20 izlašu bāzes klubi, kā arī divas vairāk vai mazāk spēcīgas vienības – “Mogo/LSPA” un “Dinamo”. Tomēr kopumā čempionāta līmenis tiešām krities un tas ir īpaši labi redzams pēc pagājušās sezonas, kura meistarības ziņā bija viena no labākajiem pēdējos gados.

Pašlaik arī izskatās, ka tuvākajos gados nekas īpaši nemainīsies, jo nedz LHF, nedz paši klubi īpaši nav ieinteresēti notiekošajā. Dažās hallēs divi cilvēki bez problēmām var sarunāties savā starpā, esot pretējās pusēs, jo arēnā valda klusums. Visi lamuvārdi laukumā ir lieliski dzirdami, bet jaunumus par dažu komandu sastāviem ik pa laikam vienkāršāk uzzināt vietnē “eliteprospects”, nevis klubu profilos sociālajos tīklos. Sastāvs spēles dienā? Kas tas tāds ir?

Sanāk neliels apburtais loks, izeja no kura vismaz pagaidām nav redzama. Un valstī, kuras izlase IIHF rangā ieņem 11. vietu, čempionāts dzīvo kaut kādu savu dzīvi, brīžiem liekas, ka pat pašas iesaistītas puses ne vienmēr saprot, kāpēc viņi piedalās šajā pasākumā. Vienā dienā, protams, nav iespējams veikt revolūciju, toties kas traucē izstrādāt kaut kādu plānu, lai mums piespiedu apstākļu dēļ nebūtu jāapvienojas ar Lietuvu (23. vieta IIHF rangā). Pie mums pieņemts smieties par Lielbritāniju un Ungāriju, toties šajās valstīs klubi jau ir spēcīgāki par mums, kuri sevi pozicionējam kā hokeja lielvalsti.

Dinamo Rīga

“Dinamo Rīga” | Foto: “Zemgale/LLU”

    Pagaidām neviens nav komentējis
logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām