Zemākais punkts Latvijas futbolā – vai vajag sist guļošu?
Šogad Latvijas futbola izlase nospēlējusi sešas oficiālas spēles, no kurām visās piedzīvoti zaudējumi, turklāt pēdējās piecas nav gūti vārti. Ja komandai gada turpinājumā neizdosies izcīnīt kaut vienu uzvaru, var nākties piedzīvot situāciju, ka šis kalendārais gads noslēgsies bez panākumiem.
Gads tuvojas beigām, bet Latvijas izlasei vēl ir dažas spēles. 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra ietvaros vēl tiks aizvadīti četri dueļi – pret Poliju, Izraēlu, Slovēniju un Austriju. Dueļi pret Poliju un Austriju notiks savā laukumā, bet nākamā spēle risināsies Daugavas stadionā pret spēcīgajiem poļiem ar komandas superzvaigzni Robertu Levandovski priekšgalā.
Latvijas komanda vēl nekad FIFA rangā nav bijusi tik zemu kā šobrīd. Mūsējie ieņem 139. pozīciju, bet jau kopš 2011. gada ir skaidri redzama tendence, ka Latvija krīt arvien zemāk pasaules labāko izlašu reitingā. Vairs neesam “vienā plauktā” ar Gruziju, Grieķiju vai Izraēlu, bet gan ar Jemenu, Tanzāniju, Andoru un Lesoto.
Latvijas izlase FIFA rangā kopš 1992. gada
Vai Latvijas izlases vājā snieguma pamatā ir futbola federācijas nolaidība? Vai pēc 2004. gada Eiropas finālturnīra LFF atslābinājās un uzskatīja, ka viss ir kārtībā un tādēļ nespēra platus soļus uz priekšu dažādās jomā kā treneru izglītošana, infrastruktūra un jaunatnes futbola attīstība? Vai varbūt šis gluži vienkārši ir periods, kad Latvija nav spējusi “saražot” pietiekami augstas klases spēlētājus?
Drīzāk tas ir apstākļu kopums un vienu vainīgo šeit ir grūti atrast. Šobrīd novelt vainu uz kādu konkrētu cilvēku vai personu grupu nav iespējams, turklāt, ja arī to varētu izdarīt, ko mēs ar viņiem iesāktu? Nostādītu pie sienas publiskai kaunināšanai? Īsāk sakot, “cepšanās” par pagātni ir bezjēdzīga, jo izmainīt to vairs tik un tā nevar, tādēļ ir nepieciešams raudzīties uz priekšu un domāt par šodienu un attīstību nākotnē, lai līkne varētu virzīties uz augšu.
Pēdējo uzvaru Latvijas valstsvienība izcīnīja pērnā gada 2. jūnijā, kad Baltijas kausa izcīņas ietvaros ar rezultātu 1:0 tika uzveikt Igaunija. Pēc tam aizvadītas 14 cīņas, kurās uzvaras vairs nav gūtas, kā arī piedzīvoti deviņi zaudējumi. Latvija šo 14 maču laikā guvusi piecus vārtus. Šogad piedzīvotas tikai neveiksmes, bet vēl priekšā ir četras cīņas.
Ir iespēja, ka 2019. gads Latvijas futbolā tiks krāsots ar melno krāsu, jo valstsvienība var zaudēt visas spēles kalendārā gada ietvaros. Piemēram, “Betsafe” prognozes uz to, ka Latvijas futbola izlase zaudēs visas 2019. gada oficiālās izlases spēles ir aptuveni 70%.
Latvijas futbola izlase zaudēs visas oficiālās spēlēs 2019. gadā
[post_bet]
Ja varētu iekļaut pēdējās piecas zaudētās spēles vienā likmju kartītē, kopējais koeficients uz to, ka visas šīs spēles zaudēsim “uz nulles” būtu 22.41 jeb 4.5% iespējamība. Tāpat visas sešas Latvijas izlases spēles šogad ir zaudētas vismaz ar divu vārtu starpību. Apvienojot koeficientus, kopējais koeficients būtu 53.45 jeb 1.8% iespējamība, ka tas tā varētu notikt.
Pēc pēdējiem mačiem Latvijas izlases galvenais treneris Slaviša Stojanovičs ir iezīmējis lielu problēmu valstsvienībā – spēlētāju mentalitāte. Viņš nav kautrējies publiski runāt, ka vairākiem spēlētājiem pietrūkst rakstura cīņasspara un vēlmes uzvarēt. Pati par sevi runā arī pēdējo piecu maču gūto-zaudēto vārtu statistika, kas ir pilnīgi bezcerīga – 0 pret 18.
Pieņemsim, ka Stajonovičam ir taisnība. Tādā gadījumā nav zināms kopš kura laika Latvijas izlases spēlētājiem ir sākusi zust motivācija spēlēt valstsvienībā, kas pats par sevi ir absurds vārdu salikums. Uz jebkuru izlasi sportisti parasti vēlas braukt un spēlēt, lai aizstāvētu savas valsts krāsas, nevis pelnītu naudu un līgumus vai darītu to pienākuma pēc. Vai šajā ziņā treneri dara pietiekami lielu darbu, lai Latvijas futbolisti gribētu un būtu motivēti braukt uz izlasi? Varbūt nemaz neko nevar izdarīt – ja nav vēlme “grauzt zālāju”, tad nav..
Protams, ka visvieglāk pēc zaudējumiem ir vainot treneri. Vainīgs bija gan Aleksandrs Starkovs, gan Miksu Pātelainens, gan arī tagad Stojanovičs. Marians Pahars iepriekš atkāpās pats un daudzu līdzjutēju acīs iemiesoja savā ziņa varoņa tēlu jo pieņēma vīrišķīgu lēmumu aiziet pats, kaut arī Latvijas izlase tobrīd uz laukuma nerādīja to sliktāko sniegumu. Pahars bija kritisks pret sevi un tādēļ neviens nesaka, ka viņš būtu sliktais.
Ja Starkovs daudz nerunāja par to, kas notiek komandas iekšienē, tad Pātelainens un Stojanovičs gan atzina, ka viņi nejūt futbolistos vēlmi atdot sevi visu spēlēs. Var jau būt, ka treneri tikai attaisnojas un katrā sasaukumā netrāpa ne ar sastāvu, ne taktiskajiem zīmējumiem, un vaino spēlētājus. No otras puses, vai tiešām ir iespējams, ka futbola profesionāļi un treneri ar stāžu konstanti pieļauj vienas un tās pašas kļūdas? Problēma droši vien ir lielāka un realitātē trenera faktors Latvijas izlases neveiksmēs, visdrīzāk, nemaz nav tik būtisks.
Ja komanda nemitīgi zaudē un par Latvijas futbolu runā kā sliktāko lietu valsts sportā, tad nav brīnums, ka spēlētājiem nolaižas rokas un došanās uz izlasi vairs patīkamas emocijas neizraisa. Futbolisti, iespējams, nervozē, nespēj brīvi padomāt laukumā un krīt panikā svarīgās epizodēs, jo vārtu guvumi Latvijas komandā ir reta parādība. Tie ir tikai pieņēmumi, jo spēlētāju galvās ielīst nav iespējams, taču izslēgt to nevar.
Jāatzīmē, ka izlases pašreizējo sniegumu lielā mērā ietekmē Latvijas virslīgas līmenis. Šobrīd klubi ir kļuvuši pietiekami turīgi, lai nodrošinātu konkurētspējīgas algas labākajiem Latvijas spēlētājiem un līdz ar to viņi arvien biežāk pēdējā laikā izvēlas atgriezties mājās. Futbolisti arī nav muļķi – kāpēc dzīvot, piemēram, Polijā, ja par futbola spēlēšanu var saņemt tādu pašu algu Latvijā un dzīvot kopā ar ģimeni? Ne visiem spēlētājiem futbola līgas līmenis ir svarīgāks par māju sajūtu un būšanu kopā ar tuviniekiem, kas ir pilnīgi saprotams.
Piemēram, Latvijas labākais futbolists Dāvis Ikaunieks un citi spēlētāji kā Deniss Rakels, Roberts Savaļnieks, Vitālijs Jagodinskis, Antonijs Černomordijs, Jānis Ikaunieks, Vladimirs Kamešs spēlē virslīgas klubos. Vārtsargi Andris Vaņins un Pāvels Šteinbors gan ir leģionāri, tāpat arī komfortabli kā leģionāri jūtas Kaspars Dubra, Mārcis Ošs, Vitālijs Maksimenko un Roberts Uldriķis.
Latvijas izlases galvenais treneris Stojanovičs ceturtdien paziņoja kandidātu sarakstu, kas kopā ar valstsvienību gatavosies Eiropas čempionāta kvalifikācijas mačiem 10. oktobrī Rīgā pret Poliju un 15. oktobrī Beerševā pret Izraēlu. Kandidātu sarakstā iekļauti 27 spēlētāji.
Tā kā pieciem izlases spēlētājiem Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā ir pa diviem brīdinājumiem un vēl vienas dzeltenās kartītes saņemšanas gadījumā nāksies izlaist nākamo maču, mūsu valstsvienības treneris izvēlējās uzaicināt vairāk spēlētāju.
Šajā sastāvā no 27 spēlētājiem Latvijas virslīgas klubus pārstāv 19 futbolisti un līdz ar to var droši teikt, ka izlases kodols tiek veidots no vietējā čempionāta spēlētājiem.
Stojanovičs arī uzsvēris, ka lēnām izlasē tiek ielaistas “jaunas asinis”. Piemēram, aizvadītajā mačā pret Ziemeļmaķedoniju (0:2) viens no pamanāmākajiem spēlētājiem laukumā bija 1997. gadā dzimušais Mārtiņš Ķigurs. Tāpat izlasē piecas spēles jau aizvadījis 2000. gadā dzimušais Kristers Tobers. Valstsvienības tuvumā ir arī potenciāli talantīgākais šī brīža latviešu spēlētājs Daniels Ontužāns. 2000. gadā dzimušais uzbrūkošā tipa spēlētājs šobrīd ir slavenā Minhenes “Bayern” kluba sistēmā.
Problēmas ir daudz, bet nav skaidri saprotams, kas tieši traucē Latvijas izlase demonstrēt labu sniegumu, nemaz nerunājot par uzvarām spēlēs. Nav šaubu, ka mēs ejam uz priekšu futbola attīstībā, bet jautājums, ar kādu ātrumu tas notiek citās futbola zemēs, jo rodas iespaids, ka atšķirība ir kosmiska.
Ņemot vērā pēdējos rezultātus, “Betsafe” bukmeikeri nelolo lielas cerības, ka Latvija varētu nākamo spēli uzvarēt. Mačā pret poļiem Latvijas koeficients uz uzvaru ir 30.00, kamēr pretējā frontē uz Polijas panākumu koeficients ir 1.09. Cerība gan mirst pēdējā, turklāt pirmajā savstarpējā mačā viesos mūsējie demonstrēja pieklājīgu sniegumu, tomēr atzina spēcīgo poļu pārākumu ar 0:2.
Cilvēki joprojām šausminās, ka esam pēdējie savā apakšgrupā EČ kvalifikācijas turnīrā, ka regulāri zaudējam un kā līdzīgs ar līdzīgu cīnāmies principā tikai ar Andoras, Sanmarīno un Gibraltāra līmeņa komandām. Protams, apziņa, ka savulaik esam spēlējuši Eiropas čempionāta finālturnīrā, iedarbina zināmu aizturi mūsu prātos, ka pašreizējā situācija ir nepieņemama, taču tā ir tāda, kāda tā ir un cilvēkiem ir jāapzinās, ka šobrīd šis ir reālais futbola izlases līmenis un ar to jāsamierinās.
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
