Vasiļjevs par Lipmana dāsnumu, Znaroka angļu valodas nezināšanu un 0:11 pret Kanādu

21/06/2024 09:03
Nokopēts
Herberts Vasiļjevs

Kādreizējais Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Herberts Vasiļjevs podkāstā “Devītnieks” dalījās atmiņas par vienu no lielākajām sagrāvēm Latvijas hokeja vēsturē, kā arī pastāstīja par attiecībām ar Kirovu Lipmanu un Oļegu Znaroku.

2006. gadā Vasiļjevs piedalījās vēsturiskā pasaules čempionāta spēlē, kad Latvija savā laukumā zaudēja Kanādai ar 0:11. “Visi bija gatavi spēlēt, izņemot tiesnešus. Toreiz bija nulles tolerance pret sišanu ar nūju. Vienalga, kādā veidā tu pieskaries pretiniekam, visu laiku uzreiz bija slešings. Tieši tajā spēlē tiesnesis to ņēma tik nopietni, ka palika smieklīgi. Paši kanādieši jau domāja – mums jau vairs nevajag [vairākumus]. Un arbitrs visu spēli ņēma cauri to stingro līniju. Mūsdienu hokejā astoņi vārti vairākumā vairs nekad nenotiks. Ar viņu nebija vērts runāt,” atceras Vasiļjevs.

Visu laiku, kad Vasiļjevs spēlēja izlasē, Latvijas hokeja federācijas (LHF) prezidents bija pretrunīgi vērtētais Lipmans. “Viņš ļoti daudz devis Latvijas hokejam. Man ir brīnums, ka viņš tik ilgus gadus bijis LHF prezidents, jo tas nav viegli. No finansiālā skatu punktu nezinu nevienu, kurš būtu uzņēmies tādu nastu un vilktu to cauri. Vislabākās sarunas hokejistiem bija ar Lipmanu. Dienas naudas bija mainītas, ņemtas nost, liktas klāt, bija visādi pasākumi, kuri tika un netika apmaksāti, uz PČ braucām gan ar kurpēm, gan bez, gan ar uzvalkiem, gan bez. Bijuši visādi gadījumi. Un beigās Lipmana kungs tomēr bija dāsns. Cepuri nost šim cilvēkam, kurš to visu ir izturējis. Mēs hokejisti neesam viegli cilvēki. Ja mēs kaut ko gribām, mēs uz to spiežam un to arī dabūsim kaut kad.”

Bijušais izlases kapteinis arī pastāstīja par savām attiecībām ar Znaroku, kurš Vasiļjevam bija gan komandas biedrs, gan arī vēlāk kļuva par izlases galveno treneri. Viņš bija līderis, komandas kapteinis, es sekoju viņa piemēram. Tomēr tas bija neizbēgami, ka viņš kļuva vecāks, un tad pie stūres nāca mans tētis [Haralds], kurš saprata, ka Oļega gadi jau ir aiz muguras un saprata, ka Latvijas izlasē galvenajai valodai jābūt latviešu valodai. Oļegam bija domstarpības ar manu tēvu, jo viņš uzskatīja, ka vēl var spēlēt izlasē, bet tētis uzskatīja, ka nē. Kopā ar Oļegu aizgāja vēl vairāki spēlētāji, kuriem karjera jau gāja uz beigām, un tad nāca “svaigas asinis”.

Kad Znaroks kļuva par izlases treneri un es biju uzaicināts uz komandu, domāju, ka viņš mani vienkārši dušīs. Bet tā nenotika, viņš mani ļoti labi novērtēja, ar viņu labi sapratos. Visā karjeras gaitā man ar viņu nebija nekādu domstarpību, un viņš arī pieņēma komandas balsojumu un nozīmēja mani par kapteini. Viņa vienīgais vājums laikam bija angļu valoda. Bija situācija, ka es sēžu uz soliņa, viņš man aiz muguras, piebrauc tiesnesis un kaut ko stāsta viņam, stāsta, Oļegs klausās no augšas – “Da! Vo! Maločik” (Jā, labi, malacis), tad tiesnesis aizbrauc, Oļegs pagriežas pie manis un jautā – “Čo on skazal?” (Ko viņš teica?),” atceras kādreizējais valstsvienības uzbrucējs.

“Uz Rīgas “Dinamo” es dotos tikai tad, ja mani apmierinātu finansiālie nosacījumi. Krēfeldē man bija labs līgums un Vācijā man nekas netrūka – bija dzīvesvieta, mašīnu deva, zināju fanus, biju līderis komandā. Toreiz bija iespēja mani pierunāt, ja “Dinamo” apsolītu visu, ko es gribu. Jo pats es uz turieni nerāvos. Vienreiz biju Krievijā, uzreiz novecoju par vairākiem gadiem, sezonas laikā lidoju vairāk nekā visas karjeras laikā.

Beigās tā summa bija mazāka un es pateicu, ka parakstīšos Vācijā. Nekad to neesmu nožēlojis un man liekas, ka tas nav nopietni – gaidīsim līdz augustam un tad sacepsim to komandu. Spēlētāji gaida līdz jūlijam, tie, kuri nekur neaizbrauca, tie uzreiz parakstīja, ja kādam bija piedāvājumi pirms tam – tie uzreiz aizmuka prom,” savas attiecības ar Rīgas klubu aprakstīja uzbrucējs.

TOP notikumi
1
X
2
1.49
4.57
6.23
1.61
4.1
5.25
1.43
4.76
6.99
1.38
5.18
7.51
3
3.1
2.45
2.25
3.75
2.9
logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām