Verpakovskis: Karašausks nenospēlēja nevienu maču, bet RFS ar viņa pāreju labi nopelnīja

Latvijas “Optibet” futbola Virslīgas komandas RFS ģenerāldirektors Māris Verpakovskis sarunā ar sava kluba pārstāvjiem izteicies, ka vienībai izdevies labi nopelnīt ar Latvijas izlases līdera Artūra Karašauska pārdošanu.

Jau ziņots, ka Karašausks pērnā gada beigās pievienojās RFS, taču, neaizvadot nevienu spēli, pārgāja uz Kipras klubu “Paphos”, taču pēc tam tika izīrēts citai Virslīgas komandai “Riga”.

Nu jau kādu laiku esi komandā. Kā juties? Esi iepazinis visu organizāciju, struktūru?

Esmu iejuties ļoti labi un šeit jūtos ļoti komfortabli. RFS viss ir nedaudz savādāk, kā manā iepriekšējā darba vietā Liepājā. Jūtams, ka aiz kluba stāv liela organizācija – LNK Group un visa darba organizācija ir krietni sakārtotāka. Tas ir jauns izaicinājums un iespēja kaut ko iemācīties arī pašam. Katrā ziņā ir ļoti interesanti.

Kādas ir atšķirības starp darbu RFS un FK Liepāja?

Liepājā, īpaši pirmajos gados, Mēs bijām daži cilvēki, kuri darīja visu. Organizējām spēles, meklējām sponsorus utt., turklāt pirmajos gados joprojām biju arī spēlētājs. Šeit katram ir sava atbildības joma un viss ir diezgan strikti nodalīts.

Maksims Krivuņecs vairāk nodarbojās ar kluba finansēm un sportiskajā pusē neiejaucās nemaz vai darīja to ļoti maz. Kā ir Tavā gadījumā? Kādi ir Tavi pienākumi, prioritātes?

Manas galvenās funkcijas ir RFS pārstāvēšana un interešu aizstāvēšana LFF, Latvijas futbola Virslīgā un nu jau arī UEFA, jo šogad pirmo reizi startēsim Eiropas līgā. Atšķirībā no Maksima vairāk iesaistīšos arī sportiskajā procesā, spēlētāju piesaistē. Tas, protams, nekad netiek izlemts vienpersoniski, bet vairāk ir komandas darbs kopā ar Aleksandru (Usovu), Valdas (Dambrauskas) un Artjomu (Milovu). Cerams, ka izdosies arī kādu RFS spēlētāju iekārtot spēcīgā ārzemju čempionātā. Ja ne šajā sezonā, tad nākotnē noteikti. Tāpat arī manos pienākumos ietilpst tāds jautājums, kā sponsoru piesaistīšana.

Šis Latvijas futbolā ir karsts laiks un notikumu virpulī Tev gribot vai negribot biji/esi ierauts arī Tu. Kāda ir Tava pozīcija un argumentācija Virslīgas attīstības, klubu un leģionāru skaita jautājumā?

Publiski izskanēja vairākas versijas par potenciālajiem risinājumiem leģionāru jautājumā. Versija, kura man visvairāk patika un, kuru es aizstāvēju ir divdesmit piecu spēlētāju pieteikums, kurā vismaz septiņpadsmit spēlētājiem jābūt vietējiem, attiecīgi ir vieta astoņiem leģionāriem. Tajā pašā laikā nebūtu papildus ierobežojumu par laukumā esošos leģionāru skaitu, kas nozīmē, ka treneriem nav jālauza galva par to, kuru var, vai nevar sūtīt laukumā. Leģionāri konkurē ar vietējiem kā līdzīgs ar līdzīgu, tādējādi veidojot veselīgu konkurenci un potenciāli veicinot vietējo spēlētāju izaugsmi. Manuprāt šis būtu labs viduscelš starp pilnīgu vietējo spēlētāju aizsardzību un ierobežojumu atcelšanu. Savukārt 25 spēlētāju pieteikuma ierobežojums palīdz izvairīties no situācijas, kad vietējiem jaunajiem spēlētājiem neatrodas vieta treniņprocesā ar galveno komandu.

Virslīgā vajadzētu desmit klubus. Domāju, ka tas Latvijas apstākļos ir optimālais skaits, un esmu drošs, ka šosezon kāds 1. līgā spēs sevi pierādīt. Pašreizējā situācija jāuztver kā pārejas laiku, kas, protams, radīs neērtības komandai un līdzjutējiem, kuriem nāksies konkrēto kārtu izlaist, bet tā ir pārvarama lieta un gribas cerēt, ka jau pēc gada būs mums desmit pietiekami spēcīgu klubu un organizāciju, gan sportiskajā izpratnē, gan visādi citādi.

Runājot par Latvijas futbola Virslīgu, jāsaka, ka šis man ir sestais gads Virslīgā un varu teikt, ka tā ir sevi ļoti labi pierādījusi. Emīla Latkovska vadībā piedzīvojām nemitīgu izaugsmi, uzlabojās kvalitāte, tika aktivizēti sponsori utt. Pēc tam gan iestājās tāds zināms vakuums un tikām atmesti nedaudz atpakaļ, bet līdz ar Maksima ierašanos atkal lietas sāk sakārtoties un esmu patiesi priecīgs, ka viņam tika dota iespēja turpināt attīstīt šo organizāciju.

Kuru klubu Tu potenciāli redzi kā desmito?

Kā saprotu, tad ambīcijas ir SK Super Nova, kura izteica gatavību startēt jau šogad, diemžēl ainu nedaudz pabojāja smagais zaudējums divu spēļu summā FK Metta/Latvijas Universitāte. Kā noprotu, tad tam gan bija arī vairāki objektīvi iemesli, piemēram satraumēti vadošie spēlētāji u.c.. Es ceru, ka arī šajā sezonā viņi parādīs sevi no labākās puses un pierādīs savu gatavību spert soli uz priekšu. Esmu drošs, ka, ja Jānis Eņģlis saka, ka ir gatavs šādam solim, tad tā arī ir. Arī FK Tukums 2000 ir izteicis ambīcijas pacīnīties par vietu Virslīgā un Jurģa Kalna piesaistīšana šim mērķim tikai pietuvina. Domāju, ka šie divi klubi arī potenciāli ir vistuvāk un šķiet, ka arī ar licencēšanu šiem klubiem nevajadzētu būt problēmas.

Pagājušajā sezonā notika Latvijas futbolā liels precedents un FK Jelgava uzbūvēja savu bāzi. Skaidrs, ka Liepājā, Ventspilī, Valmierā tas varbūt nav tik aktuāli un var izlīdzēties ar esošo infrastruktūru, bet galvaspilsētas klubiem ar to tik labi neveicas. Kādas ir cerības, iespējas, ka RFS varētu sekot šim piemēram?

Tas noteikti ir viens no mūsu sapņiem/mērķiem. Arī Artjoms (Milovs) ir teicis, ka viņa vīzijā RFS ir jābūt savai bāzei. Kā noprotu, tad tiek meklēta arī zeme šādu mērķu īstenošanai. Sava bāze ir svarīga jebkuram nopietnam klubam un tas būtu nopietns solis un apliecinājums, ka RFS ir nopietna organizācija un skatās ilgtermiņā uz priekšu.

Šajā starpsezonā, kā jau katru gadu aktīvi strādājām transfēru jautājumos. Kādi ir secinājumi par komandas komplektāciju? Veiksmes un neveiksmes? Kurš šajā sezonā mūs varētu pārsteigt?

Es personīgi esmu priecīgs, ka mums pievienojās Alain Cedric Herve Koaudio. Domāju, ka viņš varētu būt viens no sezonas atklājumiem/pārsteigumiem, vismaz pirmssezonas sagatavošanas posmā viņš sevi ļoti labi parādīja. Ja viņš tā turpinās, tad būs stabils pamatsastāva spēlētājs un ar potenciālu kļūt par vienu no labākajiem Virslīgā. Prieks arī par Tomaš Šimkovič pievienošanos. Viņš bija FC Vilnius Zalgiris kapteinis un viens no līderiem. Šī pāreja bija ļoti sarežģīta un tāpēc vēl jo lielāks prieks par to, ka izdevās. Līdzjutējiem būs interesanti pavērot viņa spēles stilu un līdera īpašības laukumā. Iepriekšējā sezonā viņš tika pie 23 rezultativitātes punktiem (vārti + piespēles), kas ir atzīstams rezultāts jebkurā līgā. Ceru, ka viņš tā turpinās arī šeit un priecēs līdzjutējus ar savām rezultatīvajām darbībām.

Daudziem Latvijas futbola vērotājiem radās jautājumi par Karašauska sāgu. Kāda ir Tava un kluba versija šajā jautājumā?

Viņam līgumā bija punkts par to, ka par noteiktu summu viņš var klubu pamest. Viņš vēlējās aktivizēt šo punktu un mēs nevēlējāmies likt tam šķēršļus. Sanāca tā, ka viņš nenospēlēja nevienu spēli, bet klubam izdevās diezgan labi nopelnīt. Manuprāt šis klubam bija ļoti labs darījums.

Pāris jaunos spēlētājus izīrējām arī konkurentiem. Kāda ir motivācija šajos konkrētajos gadījumos?

Mēs uz viņiem (Danielu Balodi un Maksimu Toņiševu) ceram un ar viņiem rēķināmies nākotnē, tāpēc esam noslēguši ilgtermiņa līgumus. Tajā pašā laikā saprotam, ka viņi ir tajā vecumā, kad ar kvalitatīvu treniņprocesu ir par maz. Viņiem ir nepieciešamas augsta līmeņa spēles, jāaprod ar Virslīgas līmeni un pašreizējā situācijā mēs to vajadzīgajā apjomā nevaram garantēt, tādēļ izsverot visus par un pret nonācām pie BFC Daugavpils varianta. Pēc sezonas gaidām viņus atpakaļ un ceram, ka viņi spēs nopietni iesaistīties cīņā par vietu sastāvā.

Zīmīgi, ka pirmā spēle ir pret Tavu bijušo klubu. Kādas ir sajūtas pirms šīs spēles? Kādas ir attiecības ar kluba vadību, spēlētājiem?

Ar FK Liepāja vadību joprojām uzturam attiecības un viss ir kārtībā. Tāpat arī ar spēlētājiem. Jebkurā gadījumā neskaitot spēles pret RFS es vienmēr turēšu īkšķus un būšu par liepājniekiem. Zinu, ka viņi ir ļoti labi pastrādājuši starpsezonā un noteikti ir gatavi sezonai.

Kādi ir kluba mērķi šai sezonai?

Šeit neko jaunu nepateikšu.  Vēlamies veiksmīgi debitēt un pārstāvēt Latviju Eiropas līgā un cīnīties par medaļām Virslīgā, kā arī pacīnīties par Latvijas Kausu.

Ko vēlies pateikt līdzjutējiem?

Ceram, ka priecēsim līdzjutējus ar pirmo titulu un aicinu nākt atbalstīt gan veiksmēs, gan neveiksmēs. Skaidrs, ka būs gan uzvaru, gan zaudējumu, bet svarīgākais ir ticēt un būt kopā līdz pašam galam.