Visockis-Rubenis par Šiliņa algas četrkāršošanu, attiecībām ar Gailīti un “psiholoģiskām spēlītēm”
Latvijas-Igaunijas līgas (LIBL) komandas “Liepāja” galvenais treneris un Latvijas basketbola izlases trenera asistents Artūrs Visockis-Rubenis podkāstā “Liepājas Sporta Laukums” pastāstīja par atšķirībām starp galvenā trenera un asistenta darbu, attiecībā ar Jāni Gailīti, ārzemju spēlētājiem Liepājā un treneru psiholoģiskām spēlēm
Par darbu galvenā trenera un asistenta lomā izlasē
“U izlasēs esmu bijis kā galvenais treneris, vīriešu un sieviešu izlasēs esmu strādājis kā asistents. Tās ir divas dažādas lietas, es pat teiktu, ka divas dažādas profesijas. Galvenais treneris nes to atbildības slogu, spēļu laikā stresa apstākļos pieņemt pareizos lēmumus, kurus laist vai nelaist laukumā, kuras sadarbības izspēlēt, kādi taktiskie risinājumi spēļu beigās. Viņš nes visu to spiedienu par rezultātu. Pēc tāda turnīra, kā Pasaules kauss, tu kā galvenais treneris mājās atgriezies izspiests. Un ir vajadzīgs ilgs laiks ar sevi, lai sakārtotu domas. Man palīdz lūgšanas, es lasu grāmatas, pavadu laiku ar ģimeni.
Kad tu esi asistents, tad vairāk esi kā darba zirgs. Tavs darbs ir strādāt naktīs, vairākas naktis pēc kārtas neatejot no darba. Vienīgais atiešanas brīdis bija pusstunda aiziet uz trenažieru zāli, lai izvēdinātu galvu. Un tu atkal meties darbā, jo tev jāsaliek videomateriāls, jāparāda trenerim prezentācija par nākamo prezentāciju. Pēc šāda darba tu vairāk esi fiziski noguris, bet tev nav emocionālais spiediens. Atbraucot no PK, es biju fiziski noguris, bet man gribējās iet zālē, jo Liepājā ir jauna komanda, skatīties, ko ar viņiem var izdarīt.”
Artūrs Visockis-Rubenis | Foto: Ģirts Gertsons
Par attiecībām ar Jāni Gailīti
“Es domāju, ka mēs viens otru noteikti esam iepazinuši krietni labāk šo divu gadu periodā. Varbūt tāpēc “Liepāja” šad tad arī uzvar “VEF Rīga” vienību. Man liekas, mēs tiešam neslēpjam neko viens no otra, jo gribam iedot Latvijas izlasei tik daudz, cik varam. Tas ir ļoti interesants process, tur nav nekādas sacensības savā starpā. Man liekas, mēs par to pat nedomājam, citreiz pat apspriežam, kā mūsu komandas gatavojas bez mums. Tik daudz interesantas informācijas, cik esmu ieguvis no Lukas Banki, tikpat daudz arī no Jāņa. Ceru, ka visi esam viens otram palīdzējuši kļūt par labākiem.”
Par spēlētājiem, kuriem palīdzi tikt pie lielākas algas
“Tā ir forša atziņa, ka spēlētājs pie tevis pelnījis vienu naudas summu, bet tagad viņš pelna četrās vai pat piecās reizes vairāk. Ir spēlētāji, kuri par to pasaka paldies, ir tie, kuri to neuztver [kā manu ieguldījumu], bet man tas arī nav vajadzīgs. Šāda ir tā pievienotā vērtība, un arī pats darbs process ir interesants. Gribās, lai ir talanti, lai var slīpēt tos dimantiņus.”
Par to pašu Kārli Šiliņu visi bija skeptiski – teica, ka vecmodīgs, par lēnu mūsdienu basketbolam. Mēs riskējām, pirms tam ilgi pētījām viņu Amerikā. Aģents arī bija ieinteresēts, savukārt pats Kārlis ar savām darba spējām šajos gados paveica tiešām daudz – jo viņa atalgojums palielinājies četrās vai piecās reizēs. Viņš arī ir izlases kandidāts.”
Par komandas komplektēšanu Liepājā
“Ārzemju spēlētāji ir pēdējais, ko mēs gribam skatīties. Nav tā, ka mēs esam pret. Pirms šīs sezonas labprāt gribētu piesaistīt kādu centru ar ārzemju pasi, eiropieti, kuram būtu 19-20 gadi. Bišķiņ ar pieredzi, bet kuram vajadzētu izlaušanas sezonu. Īsti tādu nevarējām atrast. Un tad vairāk skatāmies uz vietējiem, mums ir svarīgi, lai daļa no spēlētājiem būtu tādi, kurus mēs varētu attīstīt vismaz līdz izlases kandidātu līmenim.”
Par pagājušās sezonas bronzu
“Teikšu, ka mēs bijām tuvu maksimumam. Vai varējām būt finālā? Varējām, bijām vadībā pusfinālā pret “VEF Rīga” ar 2-0, un pat tagad atskatoties atpakaļ tas liekas kaut kas neticams. Tur arī daudzu apstākļu sakritība – pirmajā spēlē viņi varbūt nebija noskaņojušies, otrajā mačā bija jāspēlē Daugavpilī, tas nostrādāja viņiem pa sliktu.
Daudzi mums pārmeta, ka sērijas trešajā spēlē Liepājā mēs atvērām otro tribīni un tas radīja papildus spiedienu, es šim argumentam absolūti nepiekritu, jo kad tad vēl mēs vērtu vaļā otro tribīni. Spēlētājiem un treneriem ir jājūt spiediens. Beigās tā sērija mums palīdzēja sagatavoties bronzas sērijai pret “Ogri”, bet varējām būt arī finālā.”
Par psiholoģiskām spēlītēm
“Ar tiesnešiem jāmāk runāt, viņu profesija jāuztver ar cieņu. Varbūt no malas pat liekas, ka mēs stulbi aizstāvam savus spēlētājus. Bet citreiz tas tiek darīts speciāli, speciāli nopelna tehnisko piezīmi – ne jau, lai aizvainotu tiesnesi, bet lai sapurinātu savu komandu. Tie atkal ir vairāk psiholoģiskie gājieni. Šad tad ir jāaizstāv savi spēlētāji, bet šad tad arī jāpasaka, ka tā nevajadzētu darīt. Ik pa laikam daru tā, ka eju uz ģērbtuvi un kaut ko agresīvi daru, lai komanda sadusmojas uz mani un vinnē spēli it kā par spīti trenerim. Tādas ir psiholoģiskās spēlītes, ko mēs darām, galvenais to darīt ar skaidru galvu.”
