Vītoliņš: Es ļāvu uzbrukumā brīvāk darboties, jo man ir svarīgi, lai hokejisti gūst baudu no spēles
Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš sarunā ar “Sporta Studiju” atskatījies uz aizvadīto Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru, kā arī sīkāk pastāstījis par valstsvienības sadarbību ar Oļegu Znaroku.
Jau ziņots, ka Latvijas vīriešu hokeja izlase 2022.gada Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra pēdējā spēlē svētdien pārspēja Franciju un nākamā gada sākumā Pekinā sesto reizi cīnīsies olimpiskajās spēlēs. Latvijas izlase ir piedalījusies četrās ziemas olimpiskajās spēlēs pēc kārtas – 2002.gadā Soltleiksitijā, 2006.gadā Turīnā, 2010.gadā Vankūverā un 2014.gadā Sočos -, bet uz 2018.gada Phjončhanas Olimpiādi ceļazīme netika izcīnīta.
Vītoliņš bija gandarīts, ka izdevās vienoties ar hokejistu pārstāvētajiem klubiem par laicīgu ierašanos uz izlases treniņiem. “Visas komandas var turēt savus spēlētājus pie sevis. Man liekas, ka sezonas laikā uz izlasi ir jāatlaiž 72 stundas pirms pirmās spēles turnīrā. Es zvanīju visiem treneriem, lielāko daļu zinu Krievijā, kā arī Šveicē gan trenerus, gan menedžerus. Zvanīju un prasīju, vai nevar ātrāk atlaist [uz izlasi]. Sanāca tā, ka man nāca pretī un spēlētāji ieradās ātrāk. Arī Rīgas “Dinamo” jāsaka paldies, ka viņi atlaida savus hokejistus divas nedēļas ātrāk. Vismaz varēja ar pāris spēlētājiem saspēlēties,” atklāja Vītoliņš,
“Hokejs jau ir pārsvarā kaut kur līdzīgs pie visiem treneriem,” atzina speciālists. “Ir nianses, piemēram, ka spēlētāji pie Hārtlija viduszonā tuvo malu ņēma uzbrucējs, bet pie manis ņem aizsargs. Tās ir nianses, bet es ļāvu uzbrukumā brīvāk darboties. Ir kaut kāds princips līdz kurienei nedrīkst zaudēt ripu, bet man ir svarīgi, lai viņi gūst baudu no spēles. Cik esmu dzirdējis, tad pie Hārtlija bija tā, ka viņš pilnīgi lika krustiņus uz ledus, lai parādītu līdz kurienei spēlētajs drīkst slidot un, kur nedrīkst. Tad hokejisti bija vairāk ieslēgti grožos, kā viņi paši saka, tad viņi vienmēr izgāja uz ledus un domā līdz kurienei drīkst slidot un, kur nedrīkst, jo treneris neļauj. Šeit ļāvu viņiem pašiem domāt. Ir pamatprincipi, kurus negribetos pārkāpt, bet tajā pašā laikā spēlētājam jāpieņem lēmums, kā kurā situācijā rīkoties.”
“Turnīrā patīkami bija tas, ka visas četras maiņas deva savu rezultātu. Nebija tā, ka viena maiņa neko nevar izdarīt, vai viena maiņa bija vilcēji. Katrā spēlē bija savi varoņi,” analizēja Vītoliņš. “Pirms spēles ar Franciju bija veltīts vairāk laika sapulcēm. Šajā brīdī liekas, ka tieši “burbulis” deva iespēju būt vienotiem. Trīs dienas līdz pirmajai spēlei sēdējām “burbulī”, kur laika bija daudz. Liekas, ka mums komanda sarada viens ar otru.”
Jau iepriekš bija izskanējusi, ka Latvijas valstsvienība OS kvalifikācijas turnīrā sadarbojas ar Znaroku. “Oļegs pats teica, ka viņš negrib nekādas saistības un viņš man palīdzēs kā draugam. Tā arī bija. Viņš piedalījās treniņu procesā, kur viņš varēja un atrada laiku. Šī turnīra laikā viņš vienmēr bija pirms spēlēm aprunāties ar mums un domāju, ka kādam spēlētājam arī kādu vārdu pateica. Domāju, ka hokejisti arī sajuta viņu, jo daudzi ir gājuši cauri mums. Pēc spēlēs nonāca lejā, tajā pašā laikā viņam pa rāciju bija saikne ar Raimondu Vilkoitu, ja gribēja nodot redzējumu no augšas. Tad Raimonds nodeva tālāk man vai Artim [Ābolam], vai Viktoram [Ignatjevam] un tad mēs paši pieņēmām lēmumu, vai pamainīt, vai vēl pagadīt. Treneru korpuss šajā turnīra nostrādāja ļoti labi.”
