Vītoliņš gaida rudeni – treneris ekskluzīvā intervijā Sportazinas.com

Harijs Vītoliņš, sportazinas.com
Foto: Mārtiņš Lācis

Pirms pāris dienām Harijs Vītoliņš Latvijas izlases treniņtērpā aizvadīja treniņu ar valsts čempioniem HK „Kurbads”. Iespējams, daži padomāja, ka trīskārtējais Gagarina kausa ieguvējs tagad strādās mājās, savukārt citi atkal, ka Vītoliņš trenēs Latvijas valstsvienību. Neviena no šīm versijām neatbilst patiesībai. Realitāte ir tāda, ka hokeja speciālists ir brīvs no jebkādiem ar hokeju saistītiem pienākumiem un pēc daudziem gadiem šī ir pirmā vasara, kuru var izbaudīt no pašā sākuma līdz pat rudens atnākšanai.

Harij, šis varētu būt pirmais augusts tavā trenera praksē, kad tu esi brīvs no pienākumiem klubā? Vismaz pēdējos gados parasti šajā laikā ar savu kolēģi un tuvu draugu Oļegu Znaroku spēlētājiem likāt krietni pasvīst pirmssezonas nometnēs.

Jā, tā ir. Es pat mēģināju atcerēties, kad iepriekš esmu augustā bijis brīvs no darba pienākumiem. Šāda vasara ir pirmo reizi manā dzīvē. Tūlīt sāksies jaunā sezona, bet man nav darba pienākumu. Pēdējo 30 gadu laikā šī ir pirmā reize, kad brīva ir visa vasara un ir iespēja atpūsties.

Bet vai hokeja pietrūkst?

Protams, pietrūkst. Sezonas laikā bieži likās, ka tā ir par daudz, īpaši pēdējos gados, kad bija liels spiediens, ka klubam jāuzvar. Klāt nāca arī atbildības sajūta. Vasara bija par īsu, pasaules čempionāts beidzās maija beigās, tad sekoja pieņemšanas vai tikšanās ar oficiālajām personām, jābrauc uz Maskavu, un uz mājām ātrākais varēja tikt tikai jūnijā, bet jau mēneša beigās bija jābūt atpakaļ klubā. Vienmēr likās, ka darba par daudz, un re, sanāca tā, ka tagad ir iespēja atvilkt elpu. Bet laiks paiet ātri, un, protams, hokeja pietrūkst. Visu laiku biju ritmā, bet tagad īsti pat nezinu, ko darīt brīvajās dienās. Ja zinātu, ka man jaunā sezona sāksies klubā, tad saplānotu savu brīvo laiku, taču tagad ir citādāk. Baudu brīvo laiku, taču nezinu, cik ilgi vēl.

Bet esi domājis paņemt pauzi no hokeja, kā to izdarīja tavs kolēģis Oļegs Znaroks?

Man nemaz nebija doma ņemt atpūtu. Tajā brīdi, kad Sanktpēterburgas SKA paziņoja, ka ar mums sadarbība netiks turpināta, iespējas atrast jaunu klubu bija mazas. Bija pārrunas ar Omsku, bet pēdējā brīdī „Avangard” izlēma paņemt citu treneri. Tajā brīdī tas bija vienīgais reālais variants, taču neīstenojās. Jābauda brīvlaiks, jāgatavojas un jāskatās, kā klubiem veiksies, jo vienmēr jau pienāk pirmais brīdis, kad komandas nav apmierinātas ar savu sniegumu un seko treneru maiņa. Treneri, kuri var un vēlas atrast klubu rudenī, ir ļoti daudz.

Augustā tavs telefons ir karsts?

Nē. Šis ir tas brīdis, kad klubi jau ir nokomplektējuši treneru korpusu un nekādas izmaiņas neveic. Pirmie piedāvājumi ir oktobra vidū pēc pirmā apļa, kad komandām ir slikti rezultāti un kluba vadība sāk raudzīties pēc jauna trenera. Tagad visi klubi gatavojas sezonas pirmajām spēlēm. Katrs treneris strādā pēc savas metodikas. Ir ārzemju treneri, kuri vasarā hokejistiem liek mazas slodzes un visu akcentu velta sezonas sākumam, lai pozitīvai rezultāts ļautu palikt amatā arī turpmāk. Mēs ar Oļegu jau vasarā puišiem ielikām smagu darbu, lai spēlētāji izvilktu visu sezonu. Mums sezonas sākums parasti bija smagnējs. Pirmajās spēlēs puiši bija noguruši.

Vai pēdējie divi gadi ar Sanktpēterburgas SKA tev bijuši visspilgtākie tavā trenera karjerā?

Tā gluži es neteiktu, bet viennozīmīgi šeit atbildības sajūta mums bija lielāka nekā Maskavas „Dinamo” laikos. Kad ieradāmies Sanktpēterburgā, mērķis bija tikai viens – uzvarēt un iegūt kausu. Otrs mērķis bija sekmīgi sagatavoties olimpiskajām spēlēm. Atbildības sajūta bija liela. Uzskatu, ka uzdevumu izpildījām – ieguvām Gagarina kausu un olimpiskajās spēlēs izcīnījām zeltu.

SKA KHL mērogā varēja atļauties iegādāties jebkuru hokejistu. Vismaz, manuprāt, finansiāli šķēršļi tam nebija.

Jāsaka, ka attieksme pret hokeju SKA klubā ir ļoti profesionāla. Daudzi apskauž SKA un izsaka lielu kritiku, jo nevienam nepatīk, ja kādam ir pilns komforts. Bet NHL neviens taču nesaka, ka Jūs esiet tādi vai tādi. Tur visiem klubiem ir pilns komplekts, un, ja kādam nav, tad tiek uz to norādīts. Bet Krievijā ir pretēji. Sanktpēterburgā mums bija nodrošināti komfortabli darba apstākļi. Visi jautājumi, kuri bija saistīti gan ar hokeju, gan sadzīvi, tika atrisināti visaugstākajā līmenī. Neizjutām nekādu diskomfortu.

Spēlētāju izvēlē tev ar Oļegu bija liela teikšana?

Man grūti teikt, tas jāprasa Oļegam, jo viņš bija galvenais treneris. Zinu, ka ar viņu konsultējās. Piemēram, pie mums atnāca tādi spēlētāji kā Sergejs Plotņikovs un Sergejs Kaļiņins, kurus mēs uzrunājām un pazinām arī no izlases. Mēs devāmies uz ASV speciāli vērot Plotņikova spēles, Oļegs teica: pietiek sēdēt rezervē, brauc atpakaļ, spēlēsi SKA un tev būs iespēja tikt uz olimpiskajām spēlēm. Pateicoties Oļegam, uz SKA atbrauca arī Sergejs Širokovs. Domāju, ka par jebkura spēlētāja ieguvi tika runāts ar galveno treneri.

Vai no SKA vadības puses šajos gados bija liels spiediens?

Mums bija laba komanda. Daudzi mūs nosodīja, sakot, ka mēs paņēmām visus labākos hokejistus, bet patiesībā – ko tad mēs paņēmām? Plotņikovu, kurš veselu gadu Pitsburgā nespēlēja, Kaļiņinu, kurš ilgi nespēlēja, Aleksandru Barabanovu, kurš iepriekšējā sezonā tikai play-off laikā par sevi lika runāt. Arī par Širokovu pēc nospēlētas pussezonas interese nevienam nebija. Vienīgi paņēmām sastāvā „gatavu” Pāvelu Dacjuku. Manuprāt, Maskavas CSKA tobrīd paņēma pat labākus spēlētājus, kuri iepriekš bija nesuši rezultātu. Jā, mums bija kadri ar NHL pieredzi, bet viņu sniegums iepriekšējās sezonās nebūt nebija ideāls. Kā jau teicu, kad labi iesāc sezonu, spiedienu nejūti, komanda spēlē stabili. Es, kā Oļega asistents, spiedienu jutu mazāk, bet jājautā viņam, kā jutās viņš. Ja pretenzijas bija, tās tika izrunātas ar viņu. Pēc tam viņš dalījās ar mums.

Oļegs bieži dabūja „sitienus”?

Nezinu. Domāju, ka nē. Klubā pavadītais laiks pagāja stabili un attieksme no spēlētājiem bija profesionāla. Arī sniegums bija līdzīgs. Kad pērn izcīnījām vairākas uzvaras pēc kārtas, paildzinot uzvaru sēriju, grūtāk bija komandu motivēt. Vienmēr nāk kāds vājāks pretinieks pretī un bija grūti noskaņot komandu jaunām cīņām. Spēlētājiem centāmies pateikt, ka neatkarīgi no pretinieka spēles kvalitātei jābūt augstā līmenī. Tas izdevās.

Cik viegli bija strādāt kopā ar tāda līmeņa spēlētājiem kā Dacjuks un Kovaļčuks?

Bija viegli. Kad saskaries katru dienu ar viņiem, tad var manīt, ka viņi ir profesionāļi. Ātrāk nāk uz treniņiem un vēlāk pēc tiem aiziet, meklē papildus iespējas trenēties. Viņi iedziļinās, nāk un uzdod jautājumus. Dacjukam vispār ASV skola ir jūtama, viņš ir pieradis tā strādāt visus gadus, viņš neizrādās, ir darba rūķis. Viņš ir zvaigzne un viņam kā kapteinim būtu sevi jāparāda ģērbtuvē, bet viņš to pārsvarā darīja uz ledus, tikmēr ģērbtuvē „saimniekoja” Kovaļčuks. Viņi abi komandu ļoti labi saturēja kopā.

Kāpēc, tavuprāt, Kovaļčuks šovasar izvēlējās doties prom uz Losandželosu?

Uzskatu, ka katrs sportists vēlas sasniegt maksimumu. Pēdējais, kas viņa kontā nav, ir Stenlija kauss. Finansiāli viņš sevi jau ir nodrošinājis. Jā, varbūt ASV viņš nedaudz zaudēs finansiālajā ziņā, bet domāju, ka tas nav galvenais rādītājs. Šeit tomēr ir sportiskais princips, un runa ir par Stenlija kausu. Uzskatu, ka tas bija pareizs lēmums.

Kādi ir tavi tālākie plāni trenera karjerā? Tu esi gatavs atkal būt par kāda kluba galveno treneri vai arī izskati variantus kā asistents?

Kā jau minēju, bija pārrunas ar Omsku par iespēju vadīt komandu. Ar Znaroku arī izrunājām šo tēmu – ja man nāks piedāvājums kā galvenajam trenerim un viņš vēl tajā brīdī vēlēsies atpūsties, tad iespējams, ka būsim šķirti. Taču, ja viņam sekos labs piedāvājums un viņš mani aicinās komandā un tam būs perspektīva – strādāsim kopā. Esam jau ilgus gadus kopā un viens otru saprotam no pusvārda. Esmu atvērts dažādiem variantiem.

Ņemot vērā, ka esi brīvs arī no darba valstsvienībā, varbūt tevi ieraudzīsim pie kādas izlases stūres?

Nekad nesaki nekad. Bet svarīgi, kura valsts un kāds amats tiek piedāvāts. Ir izlases, kurās ir daudz darba un vietējā Hokeja federācija tevi var gana daudz noslogot. Jāsaprot, ka katra situācija ir citādāka.

Tie, kas seko hokejam, zina, ka tev bija un joprojām ir ciešas saites ar Šveici un tās hokeju. Vai redzi sevi, piemēram, kā treneri kādā Šveices klubā tuvākajā nākotnē?

Kāpēc gan ne? Pēc KHL nākamā spēcīgākā līga, manuprāt, ir NLA Šveicē. Līgas līmenis aug un katru gadu arvien vairāk un vairāk NHL skautu brauc tieši uz Šveici. Ne velti pirms dažiem gadiem uz Cīrihi spēlēt devās Ostins Metjūzs no Toronto „Maple Leafs”, kurš sezonas laikā sevi labi pierādīja un atgriezās NHL. Šveices hokejs ir ļoti augstā līmenī un darbu atrast tur nav viegli. Ja kāds klubs izteiktu piedāvājumu, tad es to izskatītu. Pirms diviem gadiem man bija piedāvājums no Šveices valstsvienības strādāt kopā ar Patriku Fišeru, bet tobrīd tieši biju pagarinājis līgumu ar Krievijas izlasi. Bet tas būtu interesanti un šādiem piedāvājumiem jābūt gataviem. Patlaban gan vairāk vēlētos turpināt darbu ar kādu no KHL klubiem, jo diezgan labi pazīstu gan komandas, gan konkrētus spēlētājus.

Bet Harij, piekritīsi, ka būt par asistentu pie tev nezināma speciālista ir viena lieta, bet strādāt kopā ar Oļegu ir pavisam kas cits?

Jā, tā tas ir. Mēs tomēr esam daudz sasnieguši un Krievijas hokejs mums ir labi zināms. No otras puses, jāskatās, kurš treneris mani aicinātu un kurā valstī. Izskatīšu visus variantus. Piemēram, labprāt pastrādātu Amerikā, bet tur ārzemju speciālistiem ir grūti tikt, amerikāņi savu tirgu ļoti sargā. Līdz ar to tur kā galvenajam trenerim man ir maz iespēju nokļūt. Viss ir izrunājams un nav tā, ka es konkrēti uzreiz jau noraidu kādu piedāvājumu. Redzam, ka arī Rīgas „Dinamo” galvenā trenera Ģirta Ankipāna asistents Artis Ābols vairākas sezonas bija galvenais treneris, bet tagad ir palīgs.

Lasīju, ka „par sekmīgu sportistu sagatavošanu, kuri sasniedza augstus sportiskos panākumus 2018. gada olimpiskajās spēlēs Phjončhanā” tev piešķirts Aleksandra Ņevska ordenis. Vai esi jau saņēmis to?

Es pats par to uzzināju Rīgā (smejas). Divas dienas pirms šīs informācijas es biju Maskavā un man neviens neko neteica. Kad ierados šeit, mani sāka apsveikt, bet vēlāk pats izlasīju, par ko man tas tiek piešķirts.

Tātad Krievijā tevi mīl.

Teiksim tā – tevi novērtē. Es negribu iesaistīt politiku. Bet svarīgi, ka katrs tiek novērtēts un tu saņem atzinību. Krievijā tā tas ir pieņemts, ka par sasniegumiem pasniedz ordeņus. Es to uzskatu par pagodinājumu. Katrā valstī ir citādāk un diez vai kāds izrāda pretenzijas.

Bet BMW X6, kurus saņēma zelta medaļnieki, Jums taču nepasniedza?

Nē, automašīnas nesaņēmām. Krievijā ir nolikums, ka tās saņem tikai sportisti. Cik zinu, Znarokam tika piešķirta, bet viņš atteicās, sakot, ka jādod tad ir visam treneru korpusam.

Tavs vārds iepriekš ir izskanējis arī Rīgas „Dinamo” galvenā trenera sakarā. Lūdzu, ievies skaidrību, vai un kad ar rīdziniekiem ir bijušas pārrunas?

Pārrunas bija, kad es aizgāju prom no Maskavas „Dinamo” (2016. gada janvārī – M.L.). Taču tobrīd man bija saruna ar Krievijas Hokeja federācijas pārstāvjiem un viņi norādīja, ka priekšā ir brauciens pie spēlētājiem uz ASV un brīvo laiku vajadzētu veltīt izlasei. Tāpat bija arī vairāki braucieni pie izlases kandidātiem Krievijā. Jāatzīmē, ka tajā laikā rīdziniekiem iekļūt play-off turnīrā izredzes bija gaužām mazas, tādēļ ņemot vērā visus apstākļus, mēs ar izlases vadību vienojāmies, ka turpinu darbu tikai ar izlasi.

Pret Rīgas komandu tev sanācis daudz spēlēt. Kāds ir tavs viedoklis par „Dinamo” startu KHL?

To var apspriest, ja esi klāt jeb iesaistīts klubā. Man grūti teikt, kas nav pareizi izdarīts. Nav jau Latvijā daudz to jauno, taču nepieciešama sistēma, lai jaunie pievilktu klāt lielajiem, nevis pa vienam vai diviem katru gadu rautu ārā. Bet, ja tu piekrīti šeit strādāt, tad tev jāizveido sistēma, kas tev dos rezultātu ilglaicīgi, nevis ļaus tev klubā noturēties dažus mēnešus. Pats galvenais, lai kluba vadība to saprot un atbalsta treneri. Ja vadība nesniedz atbalstu, tad vienmēr ir ļoti grūti sasniegt mērķus. Ar ko slaveni bija iepriekšējie treneri vecajā Rīgas „Dinamo”? Viņiem bija liels atbalsts no augšas, viņi darīja, ko gribēja. Vienmēr esmu pateicis paldies Vladimiram Jurzinovam, kurš mūs kā jaunos ieveda pieaugušo hokejā. Mēs bijām piektajā maiņā, bet viņš teica, ka pietiek mūs tur turēt. Laiks jaunos čaļus likt pamatsastāvā. Mēs bijām pirmie, kas iekļuvām ceturtajā maiņā un divas sezonas gājām laukumā katrā mačā. Jurzinovs to man arī teicis vairakkārt, ka, atbraucot strādāt uz Rīgu, viņam nebija nekāda spiediena no kluba vadības. Ja Maskavā visu laiku prasīja rezultātu, tad Rīgā rokas bija atvērtas. Ja nebūtu viņš, mēs varbūt nemaz nebūtu izsitušies līdz pieaugušo hokejam. Tāpēc atkārtošos, atbalsts no vadības ir ļoti nozīmīgs faktors.

Kāds ir vēlamais termiņš galvenajam trenerim vienā klubā?

Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Jo tu ilgāk strādā, jo tu vairāk pierod pie tā un ir grūtāk aiziet prom. Līdzīgi ir arī spēlētājiem. Kad vienā klubā esi nospēlējis piecus, sešus gadus, tad mainīt klubu ir grūti. Cik ilgi? Jāsaprot, ka vienā mirklī tev pēkšņi zūd enerģija. Tev pašam šķiet, ka tu savu darbu veic nevainojami, bet no malas ir labāk redzams. Pats to nepamani. Ja tajā posmā uzvari, tad parādās jauna iedvesma. Ir treneri, kas strādā vienā klubā daudz sezonas. Arī es ar Oļegu pie vienas vadības nostrādājām septiņas sezonas. Tas ir ilgi. Vienmēr jau gribas stabilitāti.

Ko vari teikt par Bobu Hārtliju kā speciālistu?

Nevarēšu būt kompetents šajā atbildē, jo neesmu redzējis viņa treniņus. Pasaules čempionātā izlase uzrādīja cienījamu rezultātu un tas ir pats galvenais. Man grūti izteikties par viņa treniņa metodēm.

Kuru sezonu tu izceltu savā trenera karjerā? Kuri ir bijuši spilgtākie brīži?

Jāatzīmē pirmie divi gadi ar Maskavas „Dinamo”, kad mēs ne tuvu nebijām favorīti un izcīnījām Gagarina kausu. Otrajā gadā visi teica, ka divus gadus pēc kārtas Jums neviens neļaus uzvarēt. Konferences finālā satikāmies ar SKA un visi kā viens sacīja, ka iespēja atkārtoti iegūt kausu ir nereāla. Bet uzvarējām. Šos abus titulus neviens no mums negaidīja. Savukārt izcīnītais tituls ar SKA bija stingri nosprausts mērķis. Un, protams, izcelt varu 2014. gadā pasaules čempionātā izcīnīto zeltu, kā arī uzvaru šī gada olimpisko spēļu finālā. Olimpiskais čempions būsi uz visiem laikiem un šīs ir lietas, kuras nav atņemamas.

Ja krievi tev piešķīra savas valsts ordeni, es labprāt redzētu tavā kolekcijā Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni.

(Smejas) Redzēsim, varbūt kādreiz nākotnē tā būs.

 

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par