Ozoliņš: Man kaut kā bija radies priekšstats, ka Vītoliņa vadīšanas stils būs citādāks
Latvijas hokeja leģenda Sandis Ozoliņš raidījumā “eXi” atskatījies uz pirmo pieredzi valstsvienības treneru korpusā.
Jāatgādina, ka oktobra sākumā tika atklāts Latvijas hokeja izlases treneru kolektīvs, kas vadīs komandu 2026. gada olimpiskajās spēlēs. Kā viens no Harija Vītoliņa asistentiem tika izziņots Ozoliņš, kurš līdz šim valstsvienībā kā treneris nebija darbojies. Savu pirmo pieredzi Ozoliņš jau ieguva mēneša sākumā notikušajā pārbaudes turnīrā Vācijā.
“Tas pirmais posmiņš, ko pavadījām kopā, bija baigi interesants. Es biju redzējis, bet nebiju pievērsis uzmanību Harija komandas vadīšanas stilam. Katram trenerim ir savs stils – kā viņš vada sapulci, kā izskaidro taktiku, kā viņš uzrunā spēlētājus gan individuāli, gan komandā kopumā pirms spēlēm un spēļu laikā. Un man kaut kā bija radies priekšstats, ka tas [Vītoliņa vadīšanas stils] būs citādāks nekā biju iedomājies,” stāstīja Ozoliņš.
“Bija viens brīdis, kad mēs [Vācijā] sēdējām treneru istabā pēc viena no periodiem. Diskutējām, paskatījāmies kaut kādus video momentus un diezgan mierīgā veidā to savā starpā aprunājām, izdarījām secinājumus. Tad mēs aizgājām uz ģērbtuvi, es kaut ko skatījos apkārt un pētīju, un Haris pēkšņi pilnīgi citā tembrā un ar citu intensitāti to pašu pasniedza spēlētājiem! Tas man bija negaidīti,” atcerējās Ozoliņš. “Bet es saprotu, ka katram ir savs stils – nav pareizais vai nepareizais. Katram trenerim ar savu stilu un savu veidu ir uzdevums panākt to, lai spēlētāji izpilda to, ko viņš vēlas no viņiem. “
“Tā lietas notiek un tas ir dabiski, bet man tā bija pirmā pieredze [izlasē kā trenerim], līdz ar to man tas bija kaut kas jauns. Tāpat bija interesanti redzēt, kā Lauris [Dārziņš] uzvedas uz treneru soliņa, kā Arča [Artūrs Irbe] uzvedas – vai viņš, piemēram, tikai par vārtsargiem interesējas, vai arī viņš pievērš uzmanību aizsargiem. Vai Nummi [Peteri Nummelins] un tas, kādā veidā viņš aizsargus liek laukumā, kā viņš izvēlas, kurus uzlikt mazākumā pirmos vai otros. Tās visas nelielās specifikas, ko, atrodoties uz soliņa, ir iespējams redzēt un izvērtēt, vai es tā būtu darījis vai nē. Bet nav pareizi vai nepareizi, jo rezultāts to parāda.”
Ozoliņam galvenie pienākumu valstsvienībā saistīti ar spēli vairākumā. “Gluži diriģents nebiju, bet izteicu savu viedokli. Kaut kādā veidā centāmies to vairākumu padarīt… vienkāršāku? Tā varētu teikt. Puišiem sapulces laikā norādīju, ka, ja kaut kas neiet, tad atgriežamies pie pamatlietām, kas nav mainījušās kopš 1992. gada, kad pats vairāk sāku spēlēt vairākumā – ir metiens, vienam vai diviem jābūt vārtu priekšā, lai vārtsargs neredz ripu, un tad cenšamies izcīnīt atlēkušās ripas. Tās ir pamatlietas, pēc kurām arī veidojās šīs skaistās izspēles,” norādīja Ozoliņš.
