Ceļš caur nekurieni, Kuruca rekordspēle, Latiševa lēmumi – “tūre” pa Stambulas basketbola arēnām
Ekskluzīvi no Stambulas
Ja basketbola līdzjutējam pavaicā, kuru no pilsētām viņš uzskata par Eiropas basketbola galvaspilsētu, tad atbildes noteiktu būtu dažādas. Kāds sauktu Belgradu, kāds cilvēks tuvāk mūsu reģionam, iespējams, teiktu arī Kauņa. Bet nav šaubu par to, ka šajā reitingā būtu arī Stambula – pilsēta, kurā ir pārstāvēti trīs no četriem Eiropas lielākajiem turnīriem – ULEB Eirolīga, ULEB Eirokauss un FIBA Čempionu līga.
Pagājušajā nedēļā “Sportazinas.com” apmeklēja trīs spēles Turcijas lielpilsētā, lai salīdzinātu gaisotni un apstākļus basketbola mačos šajā pilsētā. Zemāk esošais teksts ir viena cilvēka iespaidi pēc trīs maču apmeklēšanas.
13. janvāris, “Bahcesehir” – Manrezas “Baxi”
Izkāpjot no autobusa un tiltiņu šķērsojot aptuveni desmit (bet varbūt arī vairāk) joslu šoseju, kā jau man tas bieži notiek Stambulā, sāk parādīties sajūta, ka esmu apmaldījies vai kaut ko esmu ievadījis nepareizi. Jo, pēc navigatora norādēm ejot arvien tālāk no šosejas, nonāku būtiski nekurienes vidū – neapgaismots ceļš, pa kuru ik pa laikam garām pabrauc automašīnas, kaut kas, kas izskatās pēc rūpnīcu ēkām, un vientuļš suns, kurš par mani neizrāda nekādu interesi.
Tomēr turpinu skatīties pēc kartes, kur rāda, ka es tuvojos arēnai, un pēkšņi būtiski manu acu priekšā parādās vispirms iebrauktuve lielā stāvlaukumā, bet pēc tam arī pati arēna, uz kuru lēnā garā dodas nelieli cilvēku pūļi. Jābūt lielam basketbola fanam vai “Bahcesehir” fanam, lai mērotu ceļu uz tādu vietu, un cilvēku iekšā tiešām nav daudz, toties šī bija vienīgā spēle, kur līdzjutējiem rokās lielā daudzumā bija mazie karogi – gan Turcijas, gan ar “Bahcesehir” logo.
Ja šajā ULEB Eirokausa spēlē mājinieku sastāvā neviens no mūsējiem nav atrodams, tad Spānijas kluba sastāvā spēlē Mārcis Šteinbergs. Viņš gan spēli aizvada statistiski gandrīz nemanāmi, 17,5 minūšu laikā punktus negūstot, aizmetot garām visus trīs metienus no spēles, izcīnot trīs atlēkušās bumbas.
Dažus līdzjutējus, izskatās, ne tik daudz interesē basketbols, cik iespēja satikties ar draugiem un vienkārši pabūt ārpus mājām. Jo četru jauniešu kompānija man priekšā vismaz divas reizes katras ceturtdaļas laikā atstāj tribīnes, lai pēc tam uz neilgu laiku atgrieztos atpakaļ. Savukārt kopumā izskatās, ka savējo atbalstīšanas kultūra turkiem nav tik tuva kā pretinieku izsvilpšanas kultūra, jo šī būs lieta, kuru es novērošu arī nākamajos mačos ar Turcijas komandu dalību, kad pretinieki tiek izsvilpti krietni skaļāk nekā tiek atbalstīti savējie.
Spēles scenārijs gan sanāk visai interesants. Otrajā ceturtdaļā iegūstot komfortablu divciparu pārsvaru, Manrezas komanda spēlē brīvi un atraisīti. Tomēr tuvojoties spēles beigām, pavediens pēkšņi sāk izslīdēt no rokām un 40 sekundes pirms beigu sirēnas komandas šķir vairs tikai viens punkts. Uz izšķirošo nogriezni laukumā tiek sūtīts arī Šteinbergs, mājinieku spēlētājs neizmanto tālmetienu, tam seko nesportiskā piezīme, kura arī izšķir spēles likteni. Mājinieki pārsvaru palielina līdz +4, līdzjutēji, nesagaidot spēles beigas, steidzas atstāt savas vietas, daži no viņiem arī turpat atstājot karogus.
16. janvāris, “Anadolu Efes” – “Baskonia”
Gluži kā iepriekšējā mačā, arī šeit vismaz sākotnēji nekas neliecina, ka kaut kur tuvumā varētu notikt Eirolīgas spēle. Pēc aptuveni 40 minūtēm ar autobusu dodos 10 minūšu pārgājienā ar kājām. Kas uzreiz samulsina – neredzu nedz līdzjutēju pūļus, nedz cilvēkus “Anadolu Efes” formā, lai gan līdz spēles sākumam paliek mazāk par 40 minūtēm. Kad “Google Maps” rāda, ka līdz vietai, kura uz kartes iezīmēta kā “Basketbol Gelisim Merkezi”, palikušas divas minūtes, apkārt neredzu nevienu cilvēku, kurš izskatītos pēc basketbola līdzjutēja. Kad paliek 100 metri, atviegloti nopūšos, jo ieraugu vientuļo šaļļu tirgotāju – diez vai viņš tur būtu intereses pēc. Kad atnāku līdz punktam uz kartes, gan uz mirkli apjuku divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, stāvu ar seju pret žogu, otrkārt, būve aiz tā izskatās pēc kultūras nama, bibliotēkas, valsts iestādes, bet tikai ne pēc basketbola halles.
Izrādās, kartes rādīja ieeju no nepareizas puses, un jāvelta vēl piecas minūtes, lai apietu arēnai apkārt un beidzot ieraudzītu to, kas normālos apstākļos prieku neizraisītu, bet šoreiz gan izraisa – cilvēkus apsardzes formā, kuri rūpīgi pārbauda kabatu saturu un noskenē biļeti, tam visam notiekot ārā. Arēnas foajē izskatās diezgan pieticīgi – ne pārāk liela ēdiena un atribūtikas izvēle, vēl pāris opcijas paēst ir ārā. Kopumā foajē neaizkavējos un uzreiz dodos iekšā.
Par 15 eiro esmu nopircis biļeti tieši aiz viena no groziem, kas atrodas pie “Baskonia” soliņa. Pie ieejas katrā sektorā stāv vairāki cilvēki, kuri uzreiz piesteidzas palīgā un ierāda rindu, kurā būs jāsēž. Lai arī krēsli nav pārāk ērti (vārds ērts vispār diez vai var būt lietojams attiecībā uz plastika krēslu), tieši mājīguma ziņā šī arēna ir vislabākā no tām trim, kuras esmu apmeklējis. Pēc “sold out” neizskatās arī pēc starta iemetiena, tomēr cilvēki ir sanākuši un gaisotne tiešām ir patīkama.
Mačs ir īpašs ar to, ka latvieši ir abās komandās – mājiniekus pārstāv Rolands Šmits, viesus – Rodions Kurucs. Momentos, kad abi ir uz parketa, tieši viņi abi sedz viens otru, dažās spēles epizodēs paspējot gan apķert, gan arī kaut ko pateikt. Ko var uzreiz redzēt, jeb, precīzāk sakot, dzirdēt – pretinieku izsvilpšanā turki ir spēcīgāki nekā savējo atbalstīšanā, jo, gluži kā pirms pāris dienām Eirokausa spēlē, arī šoreiz “Baskonia” uzbrukumu laikā troksnis ir lielāks nekā “Anadolu Efes” uzbrukumu laikā.
Liels troksnis gan netraucē Kurucam iemest tālmetienus vienu pēc otrā, kas viņam vainagojas ar karjeras rezultatīvāko spēli Eirolīgā, bet komandai – ar svarīgu panākumu izbraukumā. “Baskonia” šajā spēlē atbalstīja arī prāvs pulciņš līdzjutēju, kuriem komanda, tajā skaitā Rodions, sirsnīgi pateicas pēc spēles.
Kopumā var redzēt, ka arī “Anadolu Efes” noteikti nav pilsētas galvenā basketbola komanda, un arī tā sauktais “Game Day” nav īpaši attīstīts, jo nekas īpašs starplaikos nenotiek. Jā, ir t-kreklu šāvēji, jā, ir kaut kādi ātrie konkursi, bet tas viss tagad daudz kur ir vērojams arī “Optibet” Latvijas-Igaunijas basketbola līgas spēlēs.
17. janvāris, “Fenerbahce” – “Valencia”
Šī spēle sanāk visizaicinošākā loģistikas ziņā. “Google kartes” parāda laiku ceļā ar autobusu, neierēķinot sastrēgumus. Ja ideālajā pasaulē autobusam no Taksima laukuma līdz “Fenerbahce” mājvietai jāaizbrauc aptuveni 40 minūšu laikā, tad realitātē ceļš aizņem ap pusotru stundu, kas pārsvītro plānu uz spēli ierasties pusstundu pirms tās sākumā un pāris pirmās minūtes tiek nokavētas.
“Fenerbahce” arēna arī ir vienīgā no trīs, kur ir nozīme tavam sektoram, jo ir divas ieejas – Austrumu un Rietumu. Protams izrādās, ka man jādodas uz Rietumu, kas nozīmē, ka jātērē vēl papildus laiks, lai apietu arēna apkārt. Tajā pašā laikā vispār nav sajūtas, ka kaut ko būtu nokavējis, jo apkārt ir milzīgi daudz līdzjutēju, kuri, atšķirībā no manis, uz spēli dodas visai nesteidzīgi.
Nezinu, vai tas bija saistīts ar apsargu nevēlēšanos aizkavēt cilvēkus, vai bija kādi citi iemesli, tomēr tā bija formālākā drošības pārbaude, kādai jebkad esmu gājis cauri. Proti, apsargs vārda tiešā nozīmē viegli izsita man pa ceļiem un parādīja ar roku, ka es varu iet. Vēl pāris minūtes paiet, lai pārvarētu trīs kāpnes, un beidzot esmu arēnas augstākajā stāvā, lai varētu ieņemt savu vietu.
Ja “Anadolu Efes” mačā valdīja tāda kā mājīguma sajūta, tad šeit var skaidri sajust, ka ir savējie un svešinieki. Jau ilgāku laiku iepriekš zinot, ka Artūrs Žagars savainojuma dēļ mačā nepiedalīsies, šķiet, ka šī būs vienīgā no trīs spēlēm bez jebkādas saiknes ar Latviju. Tomēr ierodoties uz spēli konstatēju, ka viens no tiesnešiem ir Oļegs Latiševs, tātad, arī šeit bez mūsējiem neiztiek.
Visas spēles garumā var redzēt, ka tieši “Fenerbahce” ir Stambulas basketbola karalis – lielākā arēna, kurā ir milzīgi daudz līdzjutēju, atsevišķs sektors ar aktīvākajiem faniem, kuru ir ne tik daudz, bet kuri ir skaļi. Ik pa laikam tiek atskaņotas turku dziesmas, kurām dzied līdzi visi klātesošie, kā arī tieši “Fenerbahce” spēle ir vienīgā, kurā ir iespējama “komunikācija” starp arēnas četrām pusēm.
Arī redzamība no manas vietas par 18 eiro arēnas augšgalā ir visai laba un šis mačs ir vienīgais, kura īsti var izbaudīt ne tikai pašu spēli, bet arī gaisotni – dziesmas, konkursi un kopumā skatītāju iesaistīšanās. Lai gan arī šeit skatītāju tūkstoši aktīvāk izsvilpj “Valencia” spēlētājus nekā atbalsta savējos. Mača izskaņā skatītāji arī tiek aicināti iedegt lukturīšus uz saviem telefoniem – izskatās tiešām iespaidīgi.
Protams, ka neiztiek arī bez pārmetumiem tiesnešiem. Vairākas reizes skatīties atkārtojumu dodas Latiševs, un ne visi viņa lēmumi iet pie sirds “Fenerbahce” faniem, kuri uzreiz nekautrējas par to paziņot ar skaļu svilpšanu. Bet kopumā gaisotne vairāk vai mazāk ir mierīga.
Šī spēle gan atmiņā paliks arī ar to, ka pēc tās pie pieturas, no kuras ik pēc desmit minūtēm jāatiet autobusiem uz centra pusi, 40 minūšu laikā nepienāk neviens autobuss, par ko ir ļoti pārsteigti ne tikai tur esošie somi un spāņi (vai cilvēki, kuri runa šajās valodās), bet arī turki. Beigās autobuss tā arī nepienāk, lai gan “Google Maps” turpina uzstājīgi apgalvot, ka drīz jau būs. Bet tas ir pavisam cits stāsts.
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
