“Dienas beigās tās ir atrunas…” – Lomažs par atteikumiem spēlēt izlasē
Latvijas basketbola izlases kapteinis Rihards Lomažs sarunā “Youtube” kanālā “11 LV TV” paudis savu viedokli par atteikumiem spēlēt valstsvienībā.
Jau vēstīts, ka Latvijas izlase aizvadītajā Pasaules kausa kvalifikācijas logā ar 80:115 cieta sagrāvi pret Horvātiju, bet trīs dienas vēlāk savā laukumā ar 85:70 pārspēja Izraēlu. Latvijas valstsvienībai šajās spēlēs bija vairāki iztrūkumi sastāvā – ierindā nebija tādi spēlētāji kā Kristaps Porziņģis, Artūrs Žagars, Rolands Šmits, Rodions Kurucs un Andrejs Gražulis.
“Uzskatu, ka ir jābūt atbildībai pret Latvijas izlasi. Tas nav par kaut kādām iespējām – kad tev ir labāk, tu brauc, bet, kad tev nav izdevīgi, tu nebrauc. Manuprāt, neatkarīgi no situācijas, es vienmēr esmu bijis izlasē. Atceros, ka pirmajās reizēs mani ne vienmēr aicināja, bet bija tā – varēju būt pusklibs, bet, ja uz izlasi aicina, tad jābrauc. Nav variantu. Man tāda atbildība pret izlasi vienmēr ir bijusi,” sacīja Lomažs, kurš Latvijas izlasē aizvadījis 67 oficiālās spēles.
“Par citiem es nezinu. Protams, katrs jau var atrast kaut kādu iemeslu un kaut ko pateikt, bet domāju, ka dienas beigās tās ir tādas atrunas. Pie visām situācijām vienmēr svarīgākais būs tas, cik ļoti tu pats to gribi. Jo arī es biju ASVEL, Eirolīgā, un man arī teica: “Nebrauc!” Bet es tāpat tiku uz spēlēm un braucu. Un es esmu tas sīkākais piemērs – ir Toko Šengelija, Nikola Jokičs un tā tālāk. Ir daudz tādu piemēru. Domāju, ka džekiem vajadzētu par to padomāt. Kā nekā ir taču patīkami mājās pie 10 tūkstošiem fanu spēlēt…”
Iepriekš izskanējuši viedokļi, ka lielāku iniciatīvu par spēlēšanu izlasē vajadzētu izrādīt Porziņģim, jo tādā gadījumā arī citi pavilktos līdzi. Lomažs par to gan nebija pārliecināts. “Vai visi? Es nezinu, bet domāju, ka kāds viens vai divi pavilktos līdzi. Taču ir grūti atbildēt – ja tagad Žagars teica, ka klubs viņam neļauj, tad domāju, ka viņš nebūtu neatkarīgi no tā, vai KP būtu vai nebūtu.”
“Izlasē nevienam nav jālūdzas”
“Mana attieksme ir tāda, ka es ticu, ka mēs bijām labākie 12, kas bija pieejami izlasē, un ar tādu attieksmi arī visiem ir jāspēlē,” atzina kapteinis. “Es to teicu arī džekiem pēc pirmās spēles Horvātijā, ka ir jāsaprot, ka tā ir realitāte – jūs šeit esat un jāuzņemas atbildība. Nevar spēlēt ar tādu domu: “Šitajā logā nav tas, tas, tas…” Nē, jūs tagad esat šeit un šī ir jūsu izlase. Jums ir jādod rezultāts, jums ir jāspēlē un jāpārstāj domāt par kaut ko, kas nav. Vienkārši jābūt šeit un tagad, un mēs pārstāvam savu valsti.”
“Un par tiem, kuru nav – par viņiem nav jārunā. Katram ir savi iemesli, katrs grib, negrib. Es uzskatu, ka izlasē nevienam nav jālūdzas. Citiem būtu jāzvana pašam Jankam [Jānim Gailītim] – kad sākam, cikos jābūt un tā tālāk. Ar tādu attieksmi vajadzētu būt. Ja tāda attieksme ir, tad ar tādiem cilvēkiem var iet kaujā un spēlēt,” uzsvēra Lomažs.
“Es tagad es tieši aizdomājos – varbūt man arī vajadzētu kā kapteinim vairāk painteresēties, parunāt. Bet, kā es iepriekš minēju, man liekas, ka izlase ir tāda lieta, kur nebūtu jālūdzas. Protams, ja ir kaut kādas diskusijas, tad es varu iesaistīties, bet tagad jau vēl Dairis [Bertāns] ir klāt. Tāpat jau ir Emīls [Toms] un Jānis [Gailītis] – tur ir pietiekami daudz cilvēku, kuri komunicē. Domāju, ka, ja es būšu ceturtais, piektais cilvēks, kurš tev rakstīs un lūgsies, tad lielāka iespēja, ka viņiem gribēsies “pasūtīt tālāk” nekā piekrist,” pauda Lomažs.
“Cik sapratu. Rolands jau ātrāk bija pateicis, ka nebūs, par KP arī zināja, bet ar Žagaru un Rodionu bija tā, ka visi gaidīja – nu, kā tad būs? Par Žagaru vispār bija tā, ka uzzināju pirmdienas rītā, kad sākās oficiālā nometne, un viņš pats to uzzināja tikai svētdien. Nākotnē varbūt, ja šie lēmumi būtu zināmi jau kādu pusotru mēnesi, tad es varētu zvanīt un strādāt, un 100% es kādus divus pārliecinātu, lai spēlē. Bet šajā situācijā…”
