Ališausks atskatās uz trīs sezonām “Dinamo” – Ozoliņa un Ankipāna pieejas un 14 zaudējumu sērija

Nerijus Alisausks, sportazinas.com
Foto: Raimonds Volonts

29 gadus vecais aizsargs ir viens no spilgtākajiem Lietuvas hokejistiem. Lai spēlētu hokeju labā līmenī, jau 15 gadu vecumā viņš pārcēlās uz Liepāju, kur apguva ne tikai hokeja nianses, bet arī latviešu valodu. Vēlāk viņš spēlējis arī Vācijā un Kazahstānā līdz saņēma iespēju izsisties Rīgas “Dinamo” sastāvā. Savu iespēju Nerijus izmantoja uz visiem 100%, pavadot komandā trīs sezonas.

Šķita, ka arī nākamajā sezonā lietuvietis būs redzams Rīgas kluba pieteikumā, tomēr līgums viņam netika piedāvāts un karjeru viņš turpinās Slovākijas ekstralīgas klubā Bratislavas “Slovan”.

Ekskluzīvā intervijā portālam “Sportazinas.com” Ališausks pastāstīja par karjeras pirmssākumiem, “Dinamo” neveiksmju iemeslu un hokeju Lietuvā.

“Pat domās nebija spēlēt basketbolu”

-Nerijus! Vai Bratislavas “Slovan” ir labākais, ko varēji atrast pēc trīs sezonām “Dinamo”?
-Vispār biju gaidījis, ka palikšu Rīgā, tad uzzināju, ka Skudra mani neņem komandā. Nākamajā dienā parādījās piedāvājums no Bratislavas. Sākumā īpaši negribēju tur braukt, tad paskatījos, kāda ir situācija citās līgās – visur bija jāgaida. Paskatījos, cik latviešu hokejistu tajā brīdī sēdēja bez darba un kaut ko gaidīja.

Pats gribēju atrast klubu pēc iespējas ātrāk, sākt trenēties, tāpēc arī pieņēmu “Slovan” piedāvājumu. Šeit ir skaidrība par čempionāta sākumu, arī situācija ar koronavīrusu ir normāla.

-Nepalikšana Rīgā tev bija pārsteigums?
-Man bija mutiska vienošanās ar Guntaru Pasti, kurš komplektēja komandu. Viņš mani redzēja „Dinamo” sastāvā, arī aģents teica, ka viss kārtībā un ka es palieku komandā. Sēdēju un gaidīju, kad man būs jābrauc uz Rīgu. Bet tad Skudra sarunā ar aģentu teica, ka es viņam neesmu vajadzīgs. Sanāca tā, kā sanāca, ne jau vienīgais tāds esmu.

-Vai esi jau sadraudzējies ar kādu komandas biedru?
-Protams, protams. Šeit gandrīz visi runā angliski, arī treneri, tie, kuri vecāki, runā krieviski. Problēmu ar komunikāciju nav. Tagad vēl gaidu [Andreju] Makarovu, kurš atbrauks tuvākajā laikā.

-Viņš tev jautāja kaut ko par komandu pirms pievienošanās?
-Jā, Andrejs jautāja, arī citi bijušie “Dinamo” spēlētāji jautāja, vai ir iespēja atbraukt uz “Slovan”. Bet komandā ir ierobežots vietu skaits un visus nevar paņemt.

-15 gadu vecumā ieradies Liepājas “Metalurga” akadēmijā. Vai nebija bail vienatnē doties ārzemēs?
-Bail nebija. Domāju, ka mammai bija lielāks uztraukums nekā man. Gribēju aizbraukt kaut kur, jo sapratu – ja palikšu Lietuvā, tad hokejista karjera man neizdosies. Liepāja bija tepat blakus, tur ir laba infrastruktūra, laba skola. Atceros, ka ar savu Lietuvas komandu es spēlēju pret Liepāju un gribēju tikt šajā komandā. Tur bija ļoti labs 91. gads. Kad parādījās iespēja, es pat nedomāju – uzreiz teicu mammai, ka es braukšu uz Liepāju. Bija iespēja sevi pierādīt – ja pārliecināji trenerus, tad tevi ņēma komandā.

-Kā vispār sanāca, ka lietuvietis spēlē hokeju, nevis basketbolu?
-Man pat domās nebija spēlēt basketbolu. Tētim ļoti patika tieši hokejs un mēs pārcēlāmies uz Elektrēniem (viens no Lietuvas lielākajiem hokeja centriem), lai es varētu pamēģināt sevi šajā sporta veidā. Es pamēģināju, man patika un pat neaizdomājos par to, ka varētu spēlēt basketbolu.

-Ko tu teiktu par hokeju Lietuvā? Tas ir otrais, trešais sporta veids?
-Teikšu tā – ir basketbols, un ir viss pārējais.

-Kas tagad notiek ar Lietuvas hokeju?
-Domāju, tas attīstās un kļūst populārāks. Viļņā ir trīs hokeja akadēmijas, Kauņā, man šķiet, divas, ir arī Klaipēdā. Tiek apspriesta arēnu būvniecība. Galvenā problēma ir savas līgas trūkums, jo jaunajiem nav komandu, uz kurām viņi gribētu tikt. Bet te arī jāsaprot, ka profesionālā hokeja komanda maksā milzīgu naudu. Nedomāju, ka Lietuvā kāds gribētu ieguldīt tik daudz naudas tieši hokejā, kas nav tas populārākais sporta veids. Bērni trenējas, bet kad viņi izaug, viņam nav, kur spēlēt.

-Kādas ir spilgtākās atmiņas par Liepājas posmu?
-Atceros, kad [2009./2010. gada sezonā] es spēlēju otrajā komandā un biju diezgan labs aizsargs tajā. Pirmajā komandā galvenais treneris bija [Vladimirs] Golubovičs, kurš izmēģināja visus jaunos aizsargus-liepājniekus no otrās komandas, bet mani nekad neņēma, jo Baltkrievijas čempionātā es būtu leģionārs. Beigās neviens no tiem jaunajiem nenoturējās sastāvā, mani paņēma kā pēdējo un otrajā komandā es vairs neatgriezos. Bija patīkami tomēr dabūt iespēju un arī to izmantot.

-Pēc “Metalurga” bankrota nebija domu, ka hokejista karjerai pienākušas beigas?
-Tieši ap to laiku vēl sanāca, ka dabūju pleca traumu un man bija vajadzīga operācija. Treneri palūdza, lai netaisu to sezonas laikā, bet uztaisu pēc. Vasarā tika veikta operācija, tad komanda bankrotēja un es nezināju, ko darīt. Bija variants braukt uz Kazahstānu, bet atteicos, jo nejūtos pilnībā gatavs.

Tad parādījās iespēja doties uz Vācijas trešo līgu (“EV Fussen”). Nav tas labākais variants, bet pēc operācijas man arī bija vajadzīgs kaut kas tāds, lai varētu daudz spēlēt. Sezonas laikā izrādījās, ka Lietuvā operācija tika uztaisīta nekvalitatīvi un Vācijā mani operēja vēl vienu reizi. Tobrīd biju priecīgs, ka nedevos uz Kazahstānu, jo ar to plecu laikam būtu pazudis.

Nerijus Ališausks, sportazinas.com

“Vācijā treneris jautāja, kāpēc es nemetu golus?”

-Vācijas trešā līga ir zemākais līmenis, kurā esi spēlējis?
-Laikam jā. Tur komandā drīkst pieteikt tikai divus leģionārus, mūsu vienībā mēs abi divi bijām aizsargi. Bija dīvaini, kad treneris nāca un jautāja, kāpēc mēs nemetam golus? Mums bija jāskrien uz priekšu un jāgūst vārti. Jūtos tiešām dīvaini, jo es taču neesmu uzbrucējs. Komandā bija vairāki kvalitatīvi hokejisti, bet tajā pašā laikā puse no sastāva bija parasti darbinieki.

-Pēc tās sezonas tomēr piekrīti aizbraukt uz Kazahstānu
-Ar plecu jau viss bija kārtībā, sajūtos gatavs spēlēt. Uz “Almaty” kopā ar mani devās vēl divi lietuvieši, t.k. šo lēmumu bija viegli pieņemt. Man tur labi gāja un nākamajā gadā pārgāju jau uz spēcīgāku vienību – Karagandas “Saryarka”, kas spēlēja Augstākajā hokeja līgā (VHL).

-Katram Kazahstānā spēlējošam latviešu hokejistam ir daudz interesantu stāstu. Vai arī tev ir tādi?
-Hokejs jau tur nav īpaši atšķirīgs. Līmeņa ziņā Kazahstānas čempionāts ir līdzīgs Baltkrievijai. Dzīve cita, savādāka mentalitāte, bet kopumā tur bija labi. Karagandā vispār bija ļoti labi apstākļi, viss ir stabili, labs klubs ar labu prezidentu un ar labu budžetu.

Almatā gan bija savādāk. Viņi negribēja izmaksāt man visu algu līdz brīdim, kamēr es neparakstu jaunu līgumu. Negribēju tur palikt vienkārši principa pēc, nevēlējos samierināties ar šādu spiedienu. Aizvadīju labu sezonu un cerēju, ka izdosies atrast arī labāku variantu. Pēc pasaules čempionāta uzzināju, ka “Saryarka” vēlas redzēt mani.

-Vai spēlējot VHL līmenī tev bija domas par iespējamo tikšanu līdz KHL?
-Tāds sapnis man bija vēl no Liepājas laikiem, kad skatījos katru spēli. Atceros, kad atlidoju uz “Saryarka” un pašā sākumā mani gan aizsūtīja uz fārmklubu. Vēl nodomāju, vai tiešām atkal būs jāspēlē Kazahstānā? Bet tad jau pirmajos pārbaudes mačos mani pamanīja “Saryarka” treneris un paņēma uz “lielo” komandu. VHL bija augstāks līmenis, bet uzskatu, ka es izskatījos labi. Otrā sezona VHL bija vēl veiksmīgāka un pēc tās man piedāvāja “try-out” līgumu “Dinamo”. Sapratu, ka tā ir iespēja, kuru vajadzētu izmantot.

-Uz Ziemeļamerikas pusi tu vispār neskatījies?
-Nē, jo man ir pārliecība, ka ir jābrauc uz labu līgu. Daudzi lietuvieši spēlē kaut kādās ASV un Kanādas nezināmās līgās, uz kurām es īsti neredzu jēgu braukt, jo atbrauc mūsējie hokejisti un met pa 30-50 vārtiem – kas tā ir par līgu? Gribēju kaut ko sasniegt Eiropā un par Ameriku nedomāju. Ja būtu labs piedāvājums, tad padomātu, bet pats es uz to pusi neskatījos.

Nerijs Ališausks, sportazinas.com

“Ankipāns teica – varbūt padomā par pases maiņu?”

-Ņemot vērā ilgu karjeras posmu Liepājā, tev kādreiz bijuši piedāvājumi pieņemt Latvijas pilsonību?
-Nopietnu sarunu nebija, bet atceros, kad pie mums uz Liepāju no “Dinamo” aizsūtīja Ankipānu un Laviņu. Ģirts teica – tu labi slido, varbūt padomā par pases maiņu un tad varēsi tikt uz “Dinamo”? Tas vairāk bija joks, bet es atbildēju, ka varbūt tikšu ar Lietuvas pasi? Pāris gadus vēlāk tā arī sanāca – Ankipāns kļuva par ģenerālmenedžeri un pasauca mani uz komandu. Smieklīgi sanāca.

-Vai “Dinamo” bija vienīgā komanda no KHL, kura tevi uzaicināja uz pārbaudi?
-Jā.

-Vai atceries savu pirmo oficiālo spēli “Dinamo” rindās?
-Jā, tā bija Omskā. Pirms sezonas tikāmies ar vairākām KHL komandām, viss bija kārtībā, es patiku Sandim Ozoliņam un viņš mani ielika pirmajā aizsargu pārī. Toreiz bija domas, ka viss kārtībā, varu spēlēt šajā līmenī. Bet kad sākās cīņa par punktiem, turklāt tieši pret “Avangard”, uzreiz parādījās līgas īstais līmenis. Pārbaudes mači ļoti atšķīrās no oficiālajiem mačiem.

-Kāpēc Ozoliņam nesanāca “Dinamo” galvenā trenera amatā?
-Man grūti teikt, bet domāju, ka, varbūt, viņš bija draugs ar visiem. Sandis ir ļoti pozitīvs un draudzīgs cilvēks, man viņš bija milzīga leģenda. Varbūt tas patraucēja, ka visi viņam bija draugi, jo, manuprāt, galvenais treneris nevar būt draugs ar visiem.

-Tavā pirmajā sezonā jums bija 14 zaudējumu sērija. Kādas ir sajūtas, kad tu zaudē vienu spēli pēc otrās?
-Jā, tas bija briesmīgi. Zaudējumi sākās gandrīz no pirmajiem mačiem, vienā brīdī pat bija domas, ka mēs vispār nevinnēsim nevienu spēli šosezon. Bija daži momenti, kad vispār negribējās doties uz spēli, jo bija pilnīgā bezspēcības sajūta. Tas bija grūtākais moments manā karjerā – esmu nonācis tādā līmenī, bet neko nevaru izdarīt.

-Ko izdarīja Ankipāns, kad nomainīja Ozoliņu?
-Ģirts bija stingrāks. Iespējams, komandai vienkārši bija nepieciešamas pārmaiņas, un Ankipāns bija tas, kurš tās ieviesa. Treneris bija konkrētāks, nebija draugs ar visiem hokejistiem. Manuprāt, šī situācija ir līdzīga, kad spēles laikā nomaina vārtsargu – pārmaiņa pārmaiņas pēc. Dažreiz tas nostrādā, dažreiz – nē. Mūsu gadījumā tas palīdzēja. Ļoti žēl, ka Ozoliņam nesanāca, man bija kosmoss spēlēt viņa vadītajā komandā. ­

-Vai Sandis deva tev kādu nozīmīgu padomu?
-Bieži vien esmu klausījies viņu ar atvērtu muti, bet grūti atcerēties tieši kaut kādu padomu. Mani iemācīja spēlēt aizsardzības zonā, sargāt savus vārtus, izmantot nūju. Pirms tam man tādas informācijas nebija, tagad jūtos krietni apmācītāks nekā pirms “Dinamo” posmā. Bet tas attiecas ne tikai uz Ozoliņu – ar aizsargiem daudz strādāja Rodrigo Laviņš.

-Pārdzīvoji, ka pirmajā sezonā pašam neizdevās gūt vārtus?
-Nē, tā nebija. Pirms sezonas runājām ar Ozoliņu un viņš man jautāja, ko es gaidu no sezonas. Atbildēju, ka punkti man nav svarīgi, jo kaut kas tāpat savāksies, ja spēlēšu regulāri. Gribēju kļūt par TOP 6 aizsargu, kurš ir noderīgs komandai. Punkti man vispār nebija galvā, gribējās vienkārši spēlēt pēc iespējas vairāk.

-Otrajā sezonā tev izdevās iemest vārtus. Ko atceries par to momentu?
-Atceros, ka otrajā gadā tomēr gribējās iemest. Pirmais gols bija uz tukšiem vārtiem caur visu laukumu “Arēnā Rīga” sezonas sākumā. Togad bija liela konkurence starp aizsargiem un sākumā es nemaz tik daudz nespēlēju. Mani pieteica kā septīto aizsargu, bet tad Kristaps Zīle dabūja traumu un mani iemeta iekšā spēlē, kad bijām vadībā ar 1:0. Nospēlēju, un beigās iemetu to golu. Uzvarējām ar 2:0, emocijas pēc spēles bija neaprakstāmas.

-Otrā sezona bija veiksmīgāka gan tev, gan komandai
-Atnāca spēlētāji, kuri varēja iemest, kuri varēja labi nospēlēt izšķirošajos brīžos, un kuri izmantoja vairākumu. Mums bija labs vārtsargu duets [Kristers] Gudļevskis – [Timurs] Biļalovs, bija laba vairākuma izspēle un labs mazākums. Tās sezonas “Dinamo” varu nosaukt par labi nokomplektētu komandu. Viss sakrita, gan komplektācija, gan tas, ka bija draudzīga komanda.

-Tu biji aculiecinieks Metjū Majones debijai KHL. Vai vari sevi iedomāties, spēlēdams viņa stilā?
-Nē, nevaru, neesmu tāds spēlētājs. Majone spēlē kā uzbrucējs, ļoti daudz laika pavada ar ripu. Izskatās, ka ar ripu viņš skrien ātrāk nekā bez tās. Esmu cita stila aizsargs, mans uzdevums ir pēc iespējas drošāk nospēlēt aizsardzībā, atdot piespēli uzbrucējam un doties uz maiņu.

“Sezonu iesākām ar vienu Gudļevski, kuram netika iedota atpūta”

-Aizvadītajā sezonā tev bija viens no sliktākajiem lietderības koeficientiem komandā – mīnus 20. Vai saproti iemeslu?
-Man ir -20? Daudzās spēlēs mēs metām pa vienam golam, līdz ar ko tikt pie plusa bija ļoti grūti. Ja tu ielaid vienus vārtus, tad droši vien maču arī pabeigsi ar to mīnusu. Domāju, tas ir galvenais iemesls – mēs pārāk maz iemetām. Guvu piecus vārtus, laikam tie arī bija gandrīz vienīgie plusi. Maz iemetām un par daudz ielaidām. Iespējams, to -20 dēļ Skudra mani arī nepaņēma komandā.

-Tajā pašā laikā tev 2019./2020. gada sezonā krietni lielāks bloķētu metienu skaits? Tas bija Ankipāna uzstādījums vai paša iniciatīva?
-Kad mēs sākām laist golus un spēle neveicās, gribējās palīdzēt vārtsargiem un kaut ko noķert uz sevi. Tāpat es daudz spēlēju mazākumā, kas palielināja bloķētu metienu skaitu. Bieži vien bija, ka nesanāca izstumt uzbrucēju no pozīcijas, līdz ar ko ripa bija jāķer uz sevi. Vienkārši centos kaut ko izdarīt komandas labā. Skatījos, kā to dara [Kristaps] Sotnieks un [Kristaps] Zīle, šo to arī iemācījos no viņiem.

-Pagājušajā sezonā tu spēlēji ar Uvi Balinski un Oskaru Bārtuli. Kā tu raksturotu katru no viņiem?
-Bārtulis ir ļoti pieredzējis spēlētājs. Kad viņš atnāca komandā un mūs ielika spēlēt kopā, mums uzreiz labi aizgāja, ļoti patika ar viņu. Bija viegli sarunāties, viņš varēja iedot kaut kādu padomu. Arī ar Uvi viss bija kārtībā – viņš labi slido un labi kustās ar ripu. Man vajadzēja atņemt ripu pretiniekam un atdot Balinskim, kurš jau tālāk visu izdarīja. Tas man atgādināja Liepājas laikus, kad es, būdams jaunais aizsargs, spēlēju ar pieredzējušo ukraini Navarenko. Arī tad mans uzdevums bija vienkārši atņemt ripu un atdot viņam – par pārējo varēju neuztraukties. Laba ķīmija bija arī ar Kristapu Zīli.

-Kas tomēr notika ar komandu aizvadītajā sezonā?
-Bijām ar vienu vārtsargu (Kristeru Gudļevski), kuram netika dota atpūta. Pirmajos divos mačos viņš nospēlēja labi un mēs uzvarējām. Tad aizbraucām uz Helsinkiem un ielaidām septiņus golus. Pēc divām dienām Kristeram atkal bija jāstājas vārtos, jo neviens nevarēja viņu nomainīt. Bija Maksims Tretjaks, bet viņam baigi neuzticējās. Viss bija uz Kristera pleciem, tas bija vislielākais trieciens. Pēc sagrāves pret “Jokerit” sākās kaut kāda nepārliecinātība. Treneri sāka mēģināt kaut ko mainīt, jaukt sastāvu, daži spēlētāji tika atlaisti. Sanāca tāds neliels haoss.

-Preses konferencēs Ankipāns parasti neteica neko sliktu par komandu. Vai ģērbtuvē viņš uzvedās līdzīgi?
-Protams, bija brīži, kad teica arī kaut ko skarbāku. Tomēr mēs cīnījāmies, bloķējām metienus. Bet ar cīņu vien ne vienmēr var iemest ripas un uzvarēt. Skarbāki vārdi ir vajadzīgi, lai komanda turpinātu cīnīties.

-Kāpēc ripas vairs nekrita vārtos?
-Laikam jau meistarības pietrūka. Atlaidām [Jakobu] Berglundu un [Dāvidu] Ulstremu, bet nevienu nedabūjām viņu vietā. Tas pats Dārziņš bija ļoti rezultatīvas ar Majoni un [Līnusu] Videlu. Varbūt pagājušajā gadā viņam pietrūka tāda meistarīgāka partnera. Vēlāk treneri ielika viņam blakus [Brendonu] Makmilanu un spēle aizgāja. Bet tad Makmilans aizbrauca, bet viņa vietā nevienu nedabūjām. Vēlāk atbrauca krievi, tomēr ar to nepietika.

-Kad tu saprati, ka arī šī sezona būs bez “play-off”?
-Nav jau tā, ka kādu dienu tu piecelies un saproti, ka laikam mēs netiksim “play-off”. Vispār nedomāju par to, centos strādāt treniņos un spēlēs. Tāpat jau vajadzēs cīnīties līdz galam, nav tā, ka zaudē izredzes un izslēgšanas mačiem un vairs necīnies.

-“Arēnā Rīgā” ik pa laikam bija redzami cilvēki ar Lietuvas karogiem. Vai jūti, ka uz tevi skatās visi hokeja līdzjutēji valstī?
-Jā, lietuvieši daudz atbalstīja, arī brauca un skatījās klātienē. Viens žurnālists pateica, ka es biju visrādītākais sportists Lietuvā, jo basketbolā nav tik daudz spēļu kā hokejā. Jūtu lielu atbalstu, cilvēki rakstīja, pēc spēlēm satikos ar tautiešiem.

-Vai Lietuvā ir vēl hokejisti, kuri būtu gatavi spēlēt KHL līmenī?
-Es nosauktu vārtsargu Mantu Armali, kurš jau spēlēja Rīgā. Ir arī Marks Kaļeiņikovs, kurš bija rezultatīvs Latvijā. Vienā brīdī viņš bija tuvu, lai tiktu pie līguma ar “Dinamo”. Bet viņam bija trauma un tas nospēlēja savu lomu. Kaļeiņikovam ir meistarība un citi parametri, lai spēlētu augstā līmenī. Varbūt kādreiz viņam tas arī izdosies.

Nerijus Ališausks, sportazinas.com

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par