Cigaņiks par Vācijas skarbo pieredzi, depresiju pusaudža gados un grūstīšanos ar treneri

Latvijas futbola izlases malējais aizsargs Andrejs Cigaņiks sarunā ar “Sporta Avīzi” atcerējies pusaudžu vecumā piedzīvoto pārvākšanos uz Vāciju un ar to saistītās problēmas.

Kad Cigaņikam bija 16 gadi, viņš noslēdza līgumu un Leverkūzenes “Bayer”, pievienojoties šī kluba sistēmai. “Man jaunatnes laikā nebija nekādu traumu vai citu veselības problēmu. Varēju bez problēmām gan sestdien, gan svētdien spēlēt pa 90 minūtēm. Tieši ap to laiku, kad ar “Bayer” parakstīju līgumu, biju izslimojis gripu. Ārsts teica, ka tagad nevajag spēlēt, bet priekšā bija “Riga Cup” turnīrs, biju jauns, vēlējos spēlēt, par veselību nedomāju. Nospēlēju piektdien, sestdien, bet svētdienā sajutu Ahileja cīpslu. Tā bija pirmā reize karjerā, kad izjutu kādas veselības problēmas. Aizbraucot uz Vāciju, viņi pēc medicīniskajām pārbaudēm arī pateica, ka man ir problēmas ar Ahileja cīpslu, nepieciešams ar to vairāk strādāt,” atceras futbolists.

“Kad saārstēju Ahileju, sākās jaunas problēmas – ar ceļiem, ar muskuļiem, ar citām ķermeņa vietām. Pēc triju mēnešu pauzes, ko pavadīju mājās un futbolu biju spēlējis vien ar čomiem, uzreiz devos uz treniņiem, turklāt viņi no manis gaidīja rezultātu. Arī es pats sev uzliku lielu spiedienu. Turklāt man blakus nebija atbalsta, tāpēc sākās problēmas ar galvu – depresija. Nebiju iedomājies, ka 16–17 gadu vecam futbolistam ir iespējama depresija! Atceros, ka tolaik nevēlējos iet uz treniņu, jo sapratu, ka man nekas nesanāk, man tur nav draugu. Latvijā nekad nebiju saskāries ar to, ka nevēlos doties uz treniņu, ar skrituļslidām priecīgs braucu no Purvciema uz Mežaparku un pēc tam atpakaļ.

Pēc šādas izlaistas sezonas atnāca “fenomenāls” treneris, kuram patika kritika. Viņš uzskatīja – ja cilvēki pārvarēs kritiku un grūtības, viņi izaugs par lieliem futbolistiem. Es joprojām biju viens, bez jebkāda atbalsta, bet, kad vēlējos parunāt ar treneri, viņš mani sūtīja prom. Nu, kā tā var darīt? Tobrīd domāju, ka varbūt tas ir normāli, bet tagad, desmit gadu vēlāk, saprotu, ka šis cilvēks nebija normāls, viņam bija problēmas ar galvu, kaut kādi kompleksi. Es tolaik šādam trenerim nebiju gatavs. Man ar viņu sākās strīdi, līdz viss vienā brīdī nonāca līdz tam, ka pat sākām grūstīties,” stāsta aizsargs.

Vislabākais Vācijā Cigaņikam bijis trešais gads, kad viņš jaunatnes Čempionu līgā piedalījās arī spēlē pret “Manchester United”, tiesa, spēlējot ar vienaudžiem, nevis ar vecākiem puišiem. “Leverkūzenei tobrīd nebija U23 vecuma komandas, no jauniešiem uzreiz vajadzēja lēkt uz pirmo komandu, bet ne visiem tas ir pa spēkam. Nokļuvu īrē ceturtajā līgā. Mani gribēja arī “Duisburg” (tosezon uzvarēja trešajā līgā – aut.), runāju ar viņu treneri Berndu Hollerbahu, kurš pēc tam strādāja Hamburgā, un viņš man teica, ka vēlas mani redzēt, ja spēlēsim trešajā līgā, bet, ja tiksim uz otro, būs jautājumi. Viņi tika augstāk, bet es aizbraucu uz Ķelnes “Victoria”, kur visu sezonu nespēlēju traumas dēļ. Un tad jau viss. Biju domājis, ka man būs fenomenāla karjera, bet vairs nekas nesanāca.

“Atrados blakus augstākajam līmenim gan “Bayer”, gan vēlāk arī “Schalke 04” otrajā komandā un redzēju, ka tālu neatpalieku, bet vienkārši man kaut kas nesanāca un arī mentāli nebiju gatavs. Šobrīd man ir cita sapratne, esmu pieaudzis. Ja 18 gados es būtu ar tādu galvu, kāda tagad, ietu pavisam citādi,” pārliecināts Latvijas izlases spēlētājs.